Slepkabota dienasgrāmatas

OTRĀ NODAĻA

Pamodies es vairāk vai mazāk biju pie vietas, ar 80 % un augošu efektivitāti. Nekavējoties pārbaudīju visus kanālus gadījumam, ja cilvēki gribētu iziet ārā, bet Mensa bija pagarinājusi mītnes drošības režīmu vēl par četrām stundām. Jutos atvieglots, jo tādējādi man pietiks laika tikt atpakaļ līdz 98 procentu līmenim. Bet bija ari ziņa, ka man jādodas pie viņas. Tādu es vēl nekad nebija saņēmis. Varbūt viņa vēlējās izpētīt ziņojumu par planētas bīstamību un noskaidrot, kāpēc tas nebija mūs brīdinājis par naidīgo būtni pazemē. Es pats par to nedaudz brīnījos. Viņu grupu sauca PreservationAux, un tā bija iegādājusies šīs planētas resursu opcijas; apskates ceļojuma mērķis bija noskaidrot, vai būtu vērts likt likmes uz pilnām akcijām. Zināt, ka uz planētas ir radījumi, kas var viņus apēst, kamēr šie mēģina paveikt to, ko nu gribēja paveikt, bija tā kā svarīgi.

Man īpaši nerūp, kas ir mani klienti un ko viņi vēlas izdarīt. Zināju, ka šī grupa bija no brīvpieejas planētas, bet nebiju papūlējies iedziļināties detaļās. Brīvpieeja — tas nozīmē, ka planēta ir teraformēta un kolonizēta, bet ne saistīta ar kādām korporatīvām federācijām. īsi sakot, brīvpieeja parasti nozīmēja mēslu bedri, tā ka nebiju neko diži daudz no viņiem gaidījis. Bet izrādījās, ka strādāt pie viņiem bija pārsteidzoši viegli.

Notīrīju no savas jaunās virsādas visus tur palikušos šķidrumus un izkāpu no kārbas. Tad aptvēru, ka nebiju nolicis vietā savu bruņu gabalus un tie mētājās pa visu telpu, samirkuši manos šķidrumos un Baradvajas asinīs. Nav nekāds brīnums, ka Mensa ieskatījās manā kārbā — varbūt viņa domāja, ka esmu tur nosprādzis. Noliku visu pārstrādes nodalījumā, lai sāktu labojumus.

Man bija otrs bruņu komplekts, bet tas vēl arvien bija sapakots un ievietots kravas nodalījumā, tādēļ būtu nepieciešams papildu laiks, lai to izvilktu, veiktu diagnostiku un pielāgošanu. Vilcinājos pirms formas tērpa uzvilkšanas, bet drošības kanāls noteikti bija devis ziņu Mensai, ka esmu nomodā, tādēļ man bija jādodas.

Tērpa dizaina pamatā bija izpētes grupas standarta ietērps, un tas bija paredzēts ērtai valkāšanai mītnes iekšpusē: pelēkas trikotāžas bikses, T krekls ar garām piedurknēm un jaka, līdzīga cilvēku un uzlaboto cilvēku valkātajiem treniņtērpiem, kā arī mīksti apavi. Es uzvilku tērpu, savilku piedurknes uz leju, lai noslēptu ieroču atveres apakšdelmos, un devos ārā, uz mītni.

Izgāju cauri divām iekšējām drošības durvīm uz komandas telpām un atklāju, ka viņi sēž centrālajā telpā, saspiedušies ap konsoli, un skatās uz vienu no gaisā pakārtajiem ekrāniem. Tur bija viņi visi, izņemot Baradvaju, kas vēl arvien atradās medicīnas telpā, un Volesku, kas tur sēdēja kopā ar viņu. Uz dažām konsolēm atradās krūzes un tukši pārtikas iepakojumi. Es to visu netīru, ja man netiek dota tieša pavēle.

Mensa bija aizņemta, tādēļ es stāvēju un gaidīju. Rathi uzmeta man skatienu un satrūkās. Es nezināju, kā uz to reaģēt. Tieši tādēļ es dodu priekšroku bruņu valkāšanai arī mītnes iekšpusē, kur pēc tām nav nepieciešamības un tās var pat traucēt. Klienti cilvēki parasti labprātāk izliekas, ka es esmu robots, un to darīt ir vieglāk, ja esmu bruņās. Es ļāvu, lai acis zaudē fokusu, un izlikos, ka nolasu kaut kādus diagnostikas datus.

Rathi acīmredzami satraukti noprasīja: “Kas tas tāds?”

Viņi visi pagriezās un paskatījās uz mani. Visi, tikai ne Mensa, kas sēdēja pie konsoles, pie viņas pieres bija piespiesta saskarne. Bija skaidrs, ka pat pēc tam, kad bija redzējuši manu seju Volesku video, viņi mani neatpazina bez ķiveres. Tādēļ man nācās uz viņiem paskatīties un teikt: “Esmu jūsu DrošVienība.”

Viņi visi izskatījās satrūkušies un neveikli. Gandrīz tikpat neveikli kā es. Vēlējos, kaut būtu paņēmis tās rezerves bruņas.

Daļēji tas bija tāpēc, ka viņi mani te negribēja. Ne šeit, viņu centrālē, bet šeit, uz viņu planētas. Viens no iemesliem, kādēļ nodrošinājuma sniegšanas uzņēmumam mana klātbūtne ir nepieciešama — vēl bez tā, lai izrakstītu saviem klientiem vēl lielākus rēķinus —, bija tas, ka es visu laiku ierakstīju visas viņu sarunas, kaut gan es nenovēroju neko vairāk kā nepieciešams, lai kaut cik izdarītu savu darbu. Bet uzņēmumam būtu piekļuve visiem šiem ierakstiem un viņi varētu veikt datu rakšanas darbus, lai uzsistu gaisā rezultātu. Nē, viņi to klientiem nesaka. Jā, visi to zina.

Nē, tur neko nevar darīt.

Pēc subjektīvi pusstundas un objektīvi 3,4 sekundēm Dr. Mensa pagriezās, ieraudzīja mani un nolaida saskarni. Viņa teica: “Mēs pārbaudījām šī reģiona bīstamības ziņojumu, lai mēģinātu saprast, kāpēc tas radījums nebija reģistrēts kā bīstama fauna. Pin-Lī domā, ka dati ir mainīti. Vai tu vari izpētīt šo ziņojumu?”

“Jā, Dr. Mensa.” Es to būtu varējis izdarīt savā kārbā, un mēs būtu iztikuši bez šī apkaunojuma. Jebkurā gadījumā es pieslēdzos kanālam, ko viņa skatījās CentrSistēmā, un sāku pārbaudīt ziņojumu.

Būtībā tas bija garš saraksts ar nepieciešamo informāciju un brīdinājumiem par planētu un specifiski to reģionu, kur atradās mūsu mītne, ar uzsvaru uz laikapstākļiem, reljefu, floru, faunu, gaisa kvalitāti, iežiem, iespējamām briesmām, kas ar visu iepriekšminēto saistītas, un saitēm uz detalizētākiem apakšziņojumiem. Dr. Guratins, vismazrunīgākais no grupas, bija uzlabots cilvēks ar pats savu implantētu saskarni. Varēju sajust, kā viņš bakstās pa datiem, kamēr pārējie, kuri izmantoja skārienjutīgās saskarnes, šķita tikai tāli rēgi. Bet mana datu apstrādes jauda bija lielāka nekā viņam.

Es biju domājis, ka viņiem ir piemetusies paranoja — pat izmantojot saskarnes, ir jālasa vārdi, vēlams, visi vārdi. Reizēm neuzlaboti cilvēki to neizdara. Reizēm to neizdara ari uzlaboti cilvēki. Bet, pārbaudot vispārējo brīdinājumu sadaļu, es pamanīju atšķirību noformējumā. Žigli salīdzinot ar citām ziņojuma daļām, nonācu pie secinājuma, ka, jā, kaut kas ir ticis izņemts, saite ar apakšziņojumu bija pārrauta. “Jums taisnība,” es izklaidīgi teicu, rakājoties pa datu banku un meklējot pazudušo fragmentu. Es nevarēju to atrast — tā nebija tikai pārrauta saite, kāds bija šo apakšziņojumu izdzēsis pavisam. Ņemot vērā planētas pārskata veidu, tam nebūtu vajadzējis būt iespējamam — bet acīmredzot tas tomēr bija iespējams. “Kaut kas ir izdzēsts no brīdinājumiem un no floras un faunas sadaļas.”

Kopumā reakcija uz šo paziņojumu bija diezgan gražīga.

Sekoja skaļa gaušanās no Pin-Lī un Overses puses, un Rathi parādīja dramatisku žestu, pametot rokas gaisā. Bet, kā jau es teicu, viņi visi bija draugi un daudz mazāk atturīgi nekā mana iepriekšējā līguma grupa. Tādēļ — ja nu jāpiespiež sevi to atzīt — patiesībā es šo līgumu biju izbaudījis līdz pat brīdim, kad kaut kas mēģināja apēst Baradvaju un mani.

Sistēma ieraksta visu, pat guļamkajīšu iekšpusi, un es redzu visu. Tādēļ ir vieglāk izlikties, ka es esmu robots. Overse un Arada bija pāris, bet izturējās tā, it kā vienmēr būtu bijušas pāris, un viņu labākais draugs bija Rathi. Rathi bija neatbildēts kaut kas pret Pin-Lī, bet viņš nedarīja muļķības. Pin-Lī bieži vien bija pikta un, kad citu nebija klāt, nereti lidināja pa gaisu priekšmetus, bet tas nebija Rathi dēļ. Es domāju, ka uzņēmuma visuredzošā acs viņu ietekmēja vairāk nekā pārējos. Volesku cienīja Menšu tā, ka varētu pat būt iemīlējies. Menšu cienīja arī Pin-Lī, bet viņa un Baradvaja laiku pa laikam flirtēja gana omulīgi, lai rastos iespaids, ka viņas to dara jau labu laiku. Guratins bija vienīgais vienpatis, bet viņam, šķiet, patika uzturēties citu sabiedrībā. Viņam bija raksturīgs viegls, neuzkrītošs smaids, un likās, ka visiem viņš patīk.

Tā bija grupa ar zemu stresa līmeni, viņi nemēdza strīdēties un nenaidojās izklaides pēc, un kopumā viņu sabiedrībā varēja atpūsties — ja vien viņi nemēģināja sarunāties vai citā veidā mijiedarboties ar mani.

Rathi pārtrauca savas nepatikas izpausmes un teica: “Tad mēs nekādi nevaram zināt, vai šis radījums bija novirze no normas vai arī tādi dzīvo visos šajos krāteros?”

Arada, kas bija viena no bioloģijas speciālistiem, teica: “Zini, varu saderēt, ka dzīvo. Ja kāds no lielajiem putnveidīgo pārstāvjiem, ko redzējām skenera datos, bieži nolaižas uz šīm piekrastes salām, tad šie radījumi varētu tos medīt.”

“Tas izskaidro, kādēļ šeit ir tie krāteri,” Mensa domīgāk noteica. “Vismaz viena anomālija ir izprasta.”

“Bet kurš novāca apakšziņojumu?” Pin-Lī ieminējās, un man bija jāpiekrīt, ka tagad šis bija svarīgāks jautājums. Viņa pagriezās pret mani ar strauju kustību, uz kuru es biju iemācījies nereaģēt. “Vai CentrSistēmu var uzlauzt?”

Man nebija ne mazākā priekšstata, vai to var izdarīt no ārpuses. No iekšpuses, izmantojot mana ķermeņa iebūvētās saskarnes, to izdarīt bija tikpat viegli kā elpot. Es biju to uzlauzis tajā pašā mirklī, kad tā ieslēdzās, uzstādot mītni. Man tā bija jādara: ja CentrSistēma atbilstoši tās instrukcijām novērotu vadības modeli un manus kanālus, tas novestu pie daudziem nepatīkamiem jautājumiem, kā arī tā, ka es tiktu sadalīts rezerves daļās. “Ciktāl man zināms, tas ir iespējams,” atbildēju. “Bet ticamāk, ka ziņojums bija bojāts, jau pirms jūs saņēmāt to komplektu.”

Ticiet man. Uzņēmums izvēlējās lētāko piedāvājumu.

Sekoja vispārēja gaušanās un vaidēšana par to, kā viņiem jāmaksā milzu cena par draņķīgu aprīkojumu. (Es to neuztveru personiski.) Mensa teica: “Guratin, varbūt tu un Pin-Lī varat saprast, kas noticis?” Lielākā daļa manu klientu pārzina tikai savu jomu, un nav nepieciešamības nosūtīt apskates braucienā sistēmu ekspertu. Uzņēmums nodrošina visas sistēmas un to perifēriju (medicīnas aprīkojumu, dronus, mani utt.), un tā visa uzturēšana ir daļa no klientu iegādātā komplekta. Bet Pin-Lī, šķiet, bija apdāvināta sistēmu interpretācijas amatiere, kamēr Guratinam ar viņa iekšējo saskarni bija pašam savas priekšrocības. Mensa piebilda: “Kamēr viņi darbojas — vai DeltFall grupai ir tāds pats apskates komplekts kā mums?” Es pārbaudīju. CentrSistēma domāja, ka droši vien jā, bet nu es zināju, cik vērts ir tās viedoklis. “Varbūt,” atbildēju. DeltFall bija otra apskates grupa, līdzīga mūsējai, bet viņi atradās uz kontinenta planētas otrā pusē. Viņi bija daļa no lielākas organizācijas un nolaidās ar citu kuģi, tādēļ abu grupu cilvēki nebija satikušies aci pret aci, bet laiku pa laikam pļāpāja sarunu kanālos. Mans līgums uz DeltFall neattiecās, un viņiem bija pašiem savas DrošVienības — viena uz desmit cilvēkiem, kā standartā noteikts. Mums bija jāspēj trauksmes situācijās sazināties, bet tas, ka atradāmies pusplanētas attālumā viens no otra, radīja dabiskus ierobežojumus.

Mensa atgāzās krēslā un salika kopā pirkstus. “Labi, tad darīsim tā. Es gribu, lai katrs nojums pārbauda ziņojumu komplekta daļas atbilstoši savām specialitātēm. Mēģiniet atrast, vai trūkst vēl kādas informācijas. Kad mums būs daļējs saraksts, es sazināšos ar DeltFall un uzzināšu, vai viņi var mums pārsūtīt dokumentus.”

Tas izklausījās pēc lieliska plāna, un man tajā nebija jāpiedalās. Sacīju: “Dr. Mensa, vai es jums vēl kam esmu vajadzīgs?”

Viņa pagrieza krēslu, lai paskatītos uz mani. “Nē, es došu ziņu, ja mums būs kādi jautājumi.” Esmu strādājis ar līgumiem, kur viņi būtu man vienkārši likuši tur stāvēt visu diennakts ciklu — ja nu gadījumā kādam vajadzētu, lai es kaut ko izdaru, un viņi negribētu krāmēties ar sarunu kanālu, lai mani izsauktu. Tad viņa piebilda: “Zini, tu vari palikt tepat, komandas telpā, ja vēlies. Tu tā gribētu?”

Viņi visi skatījās uz mani, lielākā daļa smaidīja. Viens negatīvs bla-kusefekts tam, ka es izmantoju bruņas, ir tas, ka es esmu pieradis aptumšot sejsegu. Pārāk maz trenējos kontrolēt sejas izteiksmi. Tagad — esmu diezgan pārliecināts — tā pauda kaut ko līdzīgu stingām šausmām vai varbūt pretīguma pilnām šausmām.

Mensa satrūkusies izslējās. Tad steidzīgi piebilda: “Vai arī nē, nu, zini, kā vien vēlies.”

Es teicu: “Man jāpārbauda apkārtne,” un pamanījos pagriezties un aiziet pilnīgi normāli, nepavisam ne tā, it kā es laistos prom no milzīga naidīgu organismu bara.

Atgriezies savās telpās, es atbalstīju galvu pret plastikāta sienu. Nu viņi zināja, ka slepkabots negrib uzturēties viņu sabiedrībā tikpat ļoti, cik viņi negribēja uzturēties slepkabota sabiedrībā. Biju nodevis nelielu gabaliņu no sevis.

Tā nedrīkst notikt. Man ir pārāk daudz kā slēpjama, un, ja tiek atklāts viens fragments, tas nozīmē, ka arī pārējais vairs nav tik labi aizsargāts.

Atgrūdos no sienas un nolēmu, ka vajadzētu kaut ko padarīt. Trūkstošais apakšziņojums lika man būt nedaudz piesardzīgam. Par to nebija nekādu rīkojumu. Mani izglītības moduļi ir tik lēti sūdi, ka noderīgāko, ko zināju par drošību, biju apguvis izklaides kanālu apmācības programmās. (Šis ir vēl viens iemesls, kādēļ uzņēmumam jāuzliek mūsu iznomāšana par obligātu priekšnoteikumu, lai šīs izrakteņu un bioloģijas izpētes grupas varētu saņemt nodrošinājumu: mēs esam lēta ražojuma un riktīgi sūkājam. Neviens no brīva prāta mūs neiznomātu ne-slepkavnieciskiem mērķiem.)

Uzvilcis rezervē glabāto virsādu un bruņas, es apgāju pa apkārtnes perimetru un salīdzināju šībrīža reljefa un seismisko datu rādītājus.