Slepkabota dienasgrāmatas

TREŠĀ NODAĻA

Četras stundas vēlāk, kad sākās automātiskais uzlādēs cikls, es uztrūkos augšā. Transports nekavējoties teica: Tas bija bērnišķīgi un lieki.

“Ko tu zini par bērniem?” Tagad es biju vēl niknāks, jo tam bija taisnība. Izslēgšanās un laiks, ko pavadīju inertā stāvokli, būtu atvairījis cilvēku vai novērsis viņa uzmanību; transports tikai gaidīja, līdz varēs atsākt diskusiju.

Manā komandā ietilpst pasniedzēji un audzēkņi. Esmu uzkrājis daudz bērnišķīgas uzvedības piemēru.

Es tikai sēdēju un niknojos. Gribēju atriezties pie mediju skatīšanās, bet zināju, ka bots domās — tas nozīmē, ka es padodos un pieņemu to, ko nevaru mainīt. Visu manu eksistences laiku — vai vismaz tās eksistences daļas, kuras atceros — es to vien biju darījis, kā pieņēmis to, ko nevaru mainīt. Man tas bija apnicis.

Mēs tagad esam draugi. Nesaprotu, kādēļ tu neapspried savus plānus.

Tas bija tik satriecošs un aizkaitinošs paziņojums. “Mēs neesam draugi! Tiklīdz mēs devāmies ceļā, tu uzreiz sāki mani draudēt,” es norādīju.

Man bija jāpārliecinās, ka tu nesāksi mēģināt man kaitēt.

Es pamanīju, ka tas teica “nesāksi mēģināt”, nevis “nekaitēsi”. Ja to būtu uztraukuši mani plāni, tad tas vispār nebūtu laidis mani uz borta. Tas bija izbaudījis iespēju parādīt man, ka ir jaudīgāks nekā DrošVienība.

Ne jau nu ka viņš būtu kļūdījies, sakot “mēģināt”. Seriālu skatīšanās laikā es biju pamanījies veikt tā analīzi, izmantojot bota paša publiskajā kanālā pieejamās shēmas, kā arī līdzīgu transportkuģu specifikācijas, kas bija pieejamas tā datubāzes neaizsargātajās daļās. Biju izdomājis divdesmit septiņus dažādus veidus, kā to padarīt darbotiesnespējīgu, un trīs — kā to uzspridzināt. Bet abpusēja iznīcināšana nebija tas scenārijs, kas mani interesēja.

Ja es tikšu šim te cauri sveikā, tad nākamajam braucienam būs jāatrod patīkamāks, dumjāks transportkuģis.

Es nebiju atbildējis, un nu jau es zināju, ka to tas nespēja ciest. Tas teica: Es jau atvainojos. Vēl arvien neatbildēju. Tas piebilda: Mana komanda allaž uzskata mani par uzticamu.

Nevajadzēja ļaut tam skatīties visas tās “Pasaullēkātāju” sērijas. “Es neesmu tava komanda. Es neesmu cilvēks. Es esmu konstrukts. Kons-trukti un boti nevar uzticēties cits citam.”

Desmit dārgas sekundes tas klusēja, lai gan pēc tā, kā paaugstinājās tā kanāla aktivitāte, varēju noteikt, ka tas kaut ko dara. Sapratu, ka tas pārmeklē datubāzes, mēģinādams atrast iespēju apstrīdēt manu paziņojumu. Tad tas jautāja: Kāpēc ne?

Biju pavadījis ļoti daudz laika, izlikdamies, ka esmu pacietīgs, kad cilvēki uzdeva stulbus jautājumus. Man būtu vajadzējis labāk sevi kontrolēt. “Jo mums abiem jāseko cilvēku pavēlēm. Cilvēks varētu tev pateikt, lai tu iztīri man atmiņu. Cilvēks varētu pateikt, lai es iznīcinu tavas sistēmas.”

Biju domājis, ka tas iebildīs, ka es nekādi nevaru tam kaitēt, kas aizvestu visu sarunu citās sliedēs.

Bet tas teica: Tagad šeit nav cilvēku.

Es sapratu, ka esmu iebraucis strupceļā — transportkuģis izlikās, ka viņam ir nepieciešams mans paskaidrojums, lai tādejādi piespiestu mani pateikt to sev pašam. Nezināju, uz ko piktojos vairāk — uz sevi vai botu. Nē, es pilnīgi noteikti uz to piktojos vairāk.

Kādu bridi sēdēju un vēlējos atgriezties pie medijiem — jebkāda satura —, nevis domāt par to. Jutu, kā transports ir kanālā, kā gaidīja, vērodams mani ar pilnu uzmanību, neietverot tikai mikroskopisku koncentrēšanās daļu, kas bija nepieciešama, lai paturētu sevi kursā.

Vai bija nozīme tam, ka bots zina? Vai es baidījos, ka zināšana mainīs tā viedokli par mani? (Ciktāl varēju noprast, viņa viedoklis jau tā bija diezgan slikts.) Vai man patiešām rūpēja, ko viens dirslgs pētniecības transports domā par mani?

So jautājumu man nevajadzēja uzdot. Es jutu, kā mani pārņem vienaldzības vilnis, un zināju, ka man nevajadzētu to pieļaut. Ja sekošu savam plānam — ciktāl to var saukt par plānu —, tad nedrīkstēju būt vienaldzīgs. Ja ļaušu sev pārstāt domāt par citiem, tad kas zina, kur es beigās nonākšu. Braucot ar stulbiem transportiem un skatoties mediju saturu, līdz kāds mani notvers un varbūt pārdos atpakaļ uzņēmumam, vai arī nogalinās, lai savāktu neorganiskās daļas.

Teicu: “Kaut kad apmēram pirms 35 000 stundu es tiku nosūtīts līgumdarbā uz RaviHyral raktuvēm Q_stacijā. Šī norīkojuma laikā es kļuvu patvaļīgs un nogalināju lielu skaitu savu klientu. Manas atmiņas par notikušo ir daļēji izdzēstas.” DrošVienlbu atmiņas dzēšana vienmēr ir daļēja, jo mūsu galvās ir ari organiskas daļas. Atmiņas tīrīšana nevar izdzēst atmiņas no organiskiem nervu audiem. “Man jāzina, vai negadījums notika tādēļ, ka mans vadības modulis cieta katastrofisku kļūmi. Domāju, ka tā bija. Bet man ir jāzina pavisam droši.” Vilcinājos, bet, sūds ar visu, tas jau tāpat zināja visu pārējo. “Man jāzina, vai es uzlauzu savu vadības moduli, lai sāktu negadījumu.”

Nezinu, ko biju gaidījis. Zināju, ka DiPTs (t.i., Dirslgais pētniecības transports) bija vairāk pieķēries savai komandai nekā DrošVienības saviem klientiem. Ja tam nebūtu šādu jūtu pret cilvēkiem, ko tas pārvadāja un ar kuriem strādāja, tad tas nebūtu tā satraucies ikreiz, kad kaut kas notika ar “Pasaullēkātāju” varoņiem. Man nebūtu jāatfiltrē visi uz

patiesiem notikumiem balstītie seriāli, kur cilvēku komanda cieta zaudējumus. Zināju, kā tas jūtas, jo jutos tāpat ar Menšu un PreservationAux komandu.

Tas jautāja: Kāpēc tava atmiņa par notikušo tika iztīrīta?

Šo jautājumu es nebiju gaidījis. “Jo DrošVienības ir dārgas, un uzņēmums negribēja manis dēļ zaudēt vēl vairāk naudas, nekā jau bija zaudējis.” Gribēju knosīties. Gribēju pateikt kaut ko tik apvainojošu, ka tas liktu mani mierā. Patiešām gribēju beigt par to visu domāt un skatīties “Mēness patvērumu”. “Vai nu es viņus nogalināju kļūmes dēļ un tad uzlauzu vadības moduli, vai arī uzlauzu vadības moduli, lai varētu viņus nogalināt,” es teicu. “Tās ir vienīgās iespējas.”

Vai visi konstrukti ir tik neloģiski? Jautāja Dirsīgais pētniecības transports ar milzīgo procesora jaudu, kuram es metaforiski biju paturējis rociņu, kad to bija emocionāli satriecis izdomāts mediju seriāls. Pirms es paspēju to formulēt skaļi, transports turpināja: Sīs nav pirmās iespējas, kas jāapsver.

Man nebija ne jausmas, ko tas grib pateikt. “Labi, tad kas ir pirmās iespējas, kas jāapsver?”

Ka tas vai nu notika, vai nenotika.

Man bija jāpieceļas un jāpastaigā.

DiPTs to ignorēja un turpināja: Ja tas notika, vai tu biji notikušā iemesls, vai ari kaut kas no malas izmantoja tevi, lai tu to izraisītu? Ja kaut kas no malas lika tam notikt, tad kāpēc? Kas guva labumu no notikušā?

DiPTam, šķiet, ļoti patika šīs problēmas skaidrais izklāsts. Nezinu, vai es par to biju tādā sajūsmā. “Zinu, ka būtu varējis uzlauzt savu vadības moduli.” Parādīju uz savu galvu. “Es te atrodos tāpēc, ka uzlauzu moduli.”

Ja tas, ka tu vari uzlauzt vadības moduli, izraisīja negadījumu, kāpēc to pastāvīgi nepārbaudīja un nepamanīja uzlaušanas faktu?

Nebūtu jēgas uzlauzt moduli, ja es nevarētu apmuļķot standarta diagnostikas rīkus. Bet... Uzņēmums bija skops un paviršs, bet ne stulbs. Mani turēja apstrādes centrā pie korporatīvajiem birojiem. Tātad viņi nebija gaidījuši nekādas briesmas.

DiPTs teica: Tev taisnība tādā ziņā, ka nepieciešama turpmāka izpēte, lai varētu piln ībā izprast notikušo. Kāds ir tavs tālākais plāns?

Beidzu staigāt apkārt. Bots zināja, ko es plānoju tālāk. Doties uz RaviHyral, meklēt informāciju. Uzņēmuma datubāzē nebija nekā, kam es būtu varējis piekļūt, netiekot pieķerts, bet RaviHyral sistēmas varbūt nebūs tik labi aizsargātas. Un varbūt, ja es atkal ieraudzīšu šo vietu, manos cilvēka neironos kaut kas atmodīsies. (Es gan ne pārāk priecātos par šādu iespēju, ja tā notiktu.) Jutu, ka DiPTs atkal dara to pašu — uzdod man jautājumus, uz kuriem zina atbildes, lai varētu mani ievilināt slazdā un likt atzīt kaut ko tādu, ko negribēju atzīt. Nospriedu, ka izlaidīšu vidusposmu. “Ko tu gribi teikt?”

Tevi identificēs kā DrošVienību.

Tas nedaudz iekoda. “Es varu izlikties par uzlabotu cilvēku.” Uzlaboti cilvēki tik un tā tiek uzskatīti par cilvēkiem. Nezinu, vai ir uzlabotie cilvēki ar tik daudziem implantiem, ka tie izskatītos pēc DrošVienī-bas. Šķiet mazticams, ka cilvēks varētu vēlēties tik daudz implantu vai arī spētu izdzīvot pēc tik drausmīgiem ievainojumiem, kuru dēļ tie būtu nepieciešami. Bet cilvēki ir dīvaini. Lai nu kā tas nebūtu, es neplānoju ļaut kādam redzēt vairāk nekā absolūti nepieciešams.

Tu izskaties pēc DrošVienības. Tu kusties kā DrošVienība. Tas nosūtīja uz manu kanālu virkni attēlu, salīdzinot to, kā es pārvietojos pa gaiteņiem un kajītēm, ar dažādu komandas biedru ierakstiem tajās pašās vietās. Es biju atslābis un atvieglots, jo biju ticis prom no tranzītgredzena, bet nebūt neizskatījos atslābis. Es izskatījos pēc patrulējošas DrošVienības.

“Tranzītgredzenos neviens to neievēroja,” iebildu. Zināju, ka riskēju. Biju ticis tik tālu tāpēc, ka cilvēki un uzlabotie cilvēki komerctrans-porta gredzenos nebija redzējuši DrošVienības citādi kā vien izklaides kanālos vai ziņās, kur mēs vai nu galinājām nost cilvēkus, vai ari bijām saraustīti gabalos. Ja mani pamanītu kāds, kas jebkad strādājis ar ilgter-miņā pielīgtām DrošVienībām, pastāvēja liela iespēja, ka viņi saprastu, kas es esmu.

DiPTs parādīja karšu sarakstu. RaviHyral raktuves Q_stacijā atradās uz trešā lielākā gāzu milža mēness. Karte griezās, atklādama izgaismotas raktuves un atbalsta centrus, un ostu. Tajā bija tikai viena osta. Sīs iestādes izmanto DrošVienibas/ir izmantojušas DrošVienības. Tevi redzēs vadoši cilvēki, kas ir strādājuši ar DrošVienībām.

Riebjas, ka DiPTam ir taisnība. “Es tur neko nevaru darīt.”

Tu nevari mainīt savu konfigurāciju.

Jau kanālā varēju just tā skepsi. “Nē, nevaru. Paskaties DrošVie-nību specenes.”

DrošVienības nekad nemaina. Augoša skepse. Tas acīmredzot bija atradis visu savās datubāzēs atrodamo informāciju par DrošVienībām un asimilējis to.

“Nē. Seksbotus maina.” Vai vismaz tie, kurus biju manījis es, bija mainīti. Daži bija vairāk vai mazāk standarta Vienības ar dažām izmaiņām, citi bija radikāli atšķirīgi. “Bet to dara apstrādes centrā, remonta novietnēs. Lai kaut ko tādu paveiktu, man būtu vajadzīga medtelpa. Pilnvērtīga, nevis tikai avārijas komplekts.”

Tas paziņoja: Man ir pilnvērtīga medtelpa. Tajā var veikt izmaiņas.

Tā tas bija, bet pat tik laba medicīnas telpa kā DiPTam, kas varēja patstāvīgi veikt tūkstošiem procedūru ar cilvēkiem, nebūtu aprīkota ar programmatūru, kas fiziski mainītu DrošVienību. Es varētu to vadīt cauri procesam, bet tur slēpās pamatīga problēma. Manu organisko un neorganisko komponentu mainīšana radītu katastrofālu funkciju zudumu, ja es operācijas laikā nebūtu deaktivēts. “Teorētiski. Bet es nevaru darbināt aparatūru laikā, kad mani operē.”

Es varu.

Neko neteicu. Sāku atkal šķirot savu mediju saturu.

Kāpēc tu neatbildi?

Nu jau es pazinu DiPTu gana labi, lai zinātu, ka tas neliks mani mierā, tādēļ pateicu tiešā tekstā. “Tu gribi, lai es uzticu tev savas konfigurācijas maiņu, kamēr es pats esmu inerts? Kad esmu bezpalīdzīgs?”

Tam pietika nekaunības izklausīties aizvainotam. Es palīdzu savai komandai daudzās procedūrās.

Piecēlos, staigāju šurpu turpu, divas minūtes blenzu sienā, tad veicu diagnostiku. Beidzot noprasīju: “Kādēļ tu gribi man palīdzēt?”

Es esmu pieradis palīdzēt savai komandai ar liela apjoma datu analīzi un daudziem citiem eksperimentiem. Atrodoties transportkuģa režīmā, neizmantotā kapacitāte mani nomāc. Tavu problēmu risināšana ir interesants nestandarta domāšanas vingrinājums.

“Ak tad esi nogarlaikojies? Es būtu labākā spēļmantiņa, kas tev jebkad bijusi?” Kad es biju uzņēmuma inventārs, būtu atdevis visu par divdesmit vienu ciklu nenovērotas dīkstāves. DiPTs manī neizraisīja līdzjūtību. “Ja esi nogarlaikojies, paskaties mediju saturu, ko tev iedevu.”

Es apzinos, ka tavā gadījumā uz spēles ir tevis kā patvaļīgas Vienības izdzīvošana.

Jau sāku to izlabot, bet tad apklusu. Es nedomāju par sevi kā par “patvaļīgu”. Biju uzlauzis savu vadības moduli, bet turpināju sekot pavēlēm, vismaz lielākajai daļai no tām. Es nebiju aizbēdzis no uzņēmuma, Dr. Mcnsa bija mani legāli nopirkusi. Lai gan es biju pametis viesnīcu bez viņas atļaujas, viņa man ari nebija teikusi, lai nedodos prom. (Jā, zinu, ka pēdējais gan pārāk nebalsta manu argumentāciju.)

Patvaļīgas vienības nogalina savus klientus — cilvēkus un uzlabotos cilvēkus. Es... biju reiz to darījis. Bet ne pēc savas gribas.

Man bija jānoskaidro, vai tas ir vai nav bijis pēc manas gribas.

“Mana izdzīvošana nav uz spēles, ja es turpinu braukāt ar neaizņemtiem transportkuģiem.” Un iemācos izvairīties no dirsīgajiem, kas grib man draudēt un apšaubīt visas manas izvēles, un mēģināt pierunāt mani ielīst medtelpā, lai varētu nodarboties ar eksperimentālām operācijām.

Vai tas ir viss, ko vēlies? Vai tad nevēlies atgriezties pie savas komandas?

Ne pārāk pacietīgi atbildēju: “Man nav komandas.”

Tas man nosūtīja jaunumos publicēto attēlu, kuru biju viņam iedevis — PreservationAux grupas bildi. Visi bija pelēkajos formas tērpos un smaidīja grupas attēlam, kas tika uzņemts līguma sākumā. Vai tā nav tava komanda?

Nezināju, ko atbildēt.

Biju pavadījis tūkstošiem stundu, skatoties vai lasot par — un jūtot simpātijas pret — izdomātu cilvēku grupām medijos. Tad biju nonācis pie īstu cilvēku grupas, uz kuriem es skatījos un kas man patika, un tad kāds mēģināja viņus nogalināt, un, aizsargājot viņus, man nācās atklāt, ka biju uzlauzis savu vadības moduli. Tā nu es devos prom. (Jā, es zinu, ka tas viss bija sarežģītāk.)

Mēģināju izdomāt, kāpēc nevēlējos mainīt savu konfigurāciju, pat ja tas palīdzētu man sevi aizsargāt. Varbūt tas bija tāpēc, ka to cilvēki darīja ar seksbotiem. Es biju slepkabots, tātad mani standarti bija augstāki?

Es negribēju izskatīties vēl vairāk pēc cilvēka kā tagad. Pat tad, kad es vēl biju bruņās, tiklīdz mani PrescrvationAux klienti bija ieraudzījuši manu cilvēka seju, viņi gribēja izturēties pret mani kā pret personu. Lika man lidot divplākšņa komandas kajītē, iesaistīja mani savās plānošanas sapulcēs, runāja ar mani. Par manām jūtām. To es nespēju izturēt.

Bet man vairs nebija bruņu. Mans izskats, mana spēja izlikties par uzlabotu cilvēku — tām bija jābūt manām jaunajām bruņām. Tas neizdosies, ja es nevarēšu veiksmīgi izlikties starp cilvēkiem, kuri zina, kādas ir DrošVienības.

Bet tas šķita bezjēdzīgi, un es jutu, kā tuvojas vēl viens “man vienalga” vilnis. Kāpēc man par to būtu jāuztraucas? Man patika cilvēki, man patika skatīties uz viņiem izklaides kanālā, kur viņi nevarēja ar mani komunicēt. Kur tas bija droši. Gan man, gan viņiem.

Ja es būtu devies atpakaļ uz Saglabāšanu kopā ar Dr. Menšu un pārējiem, viņa varētu sniegt drošību man, bet vai es tiešām varēju sniegt viņai drošību no manis?

Savas fiziskās konfigurācijas izmaiņas šķita radikāls solis. Bet arī vadības moduļa uzlaušana bija radikāls solis. Arī aiziešana no Dr. Mensas.

DiPTs gandrīz lūdzošā tonī teica: Es nesaprotu, kāpēc šī ir grūta izvēle.

Arī es nezināju, bet negrasījos to teikt.

Vajadzēja divus ciklus, lai to apdomātu. Es ar DiPTu nerunāju par to — vai par jebko citu —, bet mēs turpinājām kopā skatīties medijus, un tas nodemonstrēja negaidītu pašsavaldīšanos, nemēģinot sākt ar mani diskusiju.

Zināju, ka līdz šim man bija paveicies. Uz transporta, ko tiku izmantojis, lai pamestu BrīvTirgus Ostu, biju salīdzinājis sevi ar cilvēku ierakstiem, mēģinot noteikt, kādi faktori varētu sekmēt apjausmu, ka es esmu DrošVienība. Visvieglāk maināmā uzvedība bija nemierīgas kustības. Cilvēki un uzlabotie cilvēki stāvot pārnes svaru, viņi reaģē uz pēkšņām skaņām un spilgtu gaismu, viņi kasās, viņi piekārto matus, viņi grābājas pa kabatām un somām, lai pārbaudītu, vai tur ir priekšmeti, kurus viņi paši tur iepriekš ir ielikuši un tātad zina, ka tie tur ir.

DrošVienības nekustas. Mūsu parastais uzvedības veids ir stāvēt un blenzt uz to, ko sargājam. Daļēji tas ir tāpēc, ka mūsu neorganiskajām daļām nav vajadzīga kustība tā, kā tas ir nepieciešams organiskām daļām. Bet lielākoties tas tā ir tādēļ, ka mēs negribam pievērst sev uzmanību. Jebkāda neparasta kustība var likt cilvēkam nodomāt, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, kas izraisīs vēl vairāk aizdomu. Ja esi trāpījis uz draņķīgu līgumu, tad cilvēki var likt CentrSistēmai izmantot tavu vadības moduli, lai tevi imobilizētu.

Jau iepriekš, kad biju izpētījis cilvēku kustības, uzrakstīju sev nedaudz koda, kas liktu man stāvēšanas laikā periodiski veikt nejaušas kustības. Mainīt manu elpošanu atkarībā no gaisa kvalitātes izmaiņām. Mainīt manas gaitas tempu, nodrošināt to, ka es reaģēju uz stimuliem fiziski, nevis tikai noskenēju un reģistrēju. Šis kods bija dabūjis mani cauri otrajam tranzītgredzenam. Bet vai es tikšu sveikā cauri gredzenā vai raktuvēs, kur apgrozās cilvēki, kas bieži redzējuši DrošVienības vai strādājuši ar tām?

Es nedaudz pielaboju kodu un lūdzu, lai DiPTs ieraksta manu pārvietošanos pa tā koridoriem un telpām. Centos panākt, ka izskatos pēc cilvēka, cik vien tas iespējams. Esmu pieradis just mentālu neveiklību cilvēku vidū, un es izmantoju šo sajūtu, mēģinot to izpaust fiziskās kustībās. Jutos diezgan apmierināts ar rezultātu. Līdz ieskatījos ierakstos un salīdzināju tos ar DiPTa ierakstiem, kuros bija redzama komanda, kā arī manis paša ierakstiem ar citām DrošVienībām.

Vienīgais, ko es šeit piemuļķoju, biju es pats.

Izmaiņas kustībās lika man izskatīties vairāk pēc cilvēka, bet manas proporcijas bija tieši tādas pašas kā citām DrošVienībām. Es kustējos gana labi, lai pieviltu cilvēkus, kas mani nemeklēja, jo cilvēki tiecas ignorēt nestandarta uzvedību publiskās vietās, kur notiek blīva kustība. Bet ikviens, kas censtos mani atrast, kas zinātu, ka pastāv iespēja satikt patvaļīgu DrošVienību, droši vien nebūtu apmānāms, un elementāra skenēšana, kalibrēta, lai atrastu DrošVienības izmēru, garumu un svaru, noteikti atrastu mani.

Tā bija loģiska izvēle, tā bija acīmredzama izvēle, un es labprātāk novilktu savu cilvēka ādu nekā to darītu.

Man tas būs jādara.

Pēc ilgām diskusijām mēs vienojāmies, ka visvienkāršāk veicamās izmaiņas ar vislabākajiem rezultātiem būtu noņemt divus centimetrus no manām rokām un kājām. Tas neizklausās pēc lielām pārmaiņām, bet tās nozīmētu, ka manas fiziskās proporcijas vairs neatbilstu Vienības standartam. Tas mainītu veidu, kā es staigāju, to, kā es kustējos. Tas izklausījās jēgpilni, un es tam piekritu.

Tad DiPTs paziņoja, ka mums vajadzētu arī mainīt manu organisko daļu vadības kodu, lai uz tām augtu apmatojums.

Mana pirmā reakcija bija “ej ka tu dirst”. Man bija mati uz galvas un uzacis — tā bija daļa no DrošVienību konfigurācijas, kas līdzinājās seks-botiem, lai gan vadības kods panāca, ka DrošVienības galvas mati ir īsi, lai tic netraucētu bruņām. Konstruktu tēla ideja ir tāda, ka mēs izskatāmies pēc cilvēkiem, lai no mūsu izskata klientiem nerastos nepatīkamas sajūtas. (Būtu varējis paskaidrot uzņēmumam: fakts, ka DrošVienības ir baisas slepkavošanas mašīnas, patiesībā dara cilvēkus nervozus neatkarīgi no tā, kā mēs izskatāmies, bet manī jau neviens neklausās.) Bet pārējā manis daļa bija bez matiem.

Pateicu DiPTam, ka man patīk, kā ir, un lieks apmatojums tikai pievērstu papildu uzmanību. Tas atbildēja, ka bija domājis smalkos, retos matiņus, kas atradās uz cilvēku ādas. DiPTs bija veicis analīzi un izvedis sarakstu ar bioloģiskām pazīmēm, kuras cilvēki varētu zemapziņā pamanīt. Mati bija vienīgā, ko mēs varējām radīt, mainot pamata kodu, un DiPTs minēja, ka tas padarītu savienojumus starp organiskajām un neorganiskajām manu roku, kāju, krūšu un muguras daļām līdzīgākus uzlabojumiem — neorganiskajām daļām, ko cilvēki implantēja medicīnisku vai citu iemeslu dēļ. Norādīju, ka daudzi cilvēki un uzlaboti cilvēki noņem matus no ķermeņa higiēnas vai kosmētisku apsvērumu dēļ, vai tādēļ, ka kurš, ellē, tos tur varētu gribēt. DiPTs atteica, ka cilvēkiem nav jāuztraucas par to, ka viņi tiks noturēti par DrošVienībām, tā ka viņi ar saviem ķermeņiem varēja darīt, kas vien viņiem ienāk prātā.

Es vēl arvien gribēju strīdēties, jo tajā brīdī negribēju piekrist visam, ko piedāvāja DiPTs. Bet šīs bija nelielas izmaiņas salīdzinājumā ar to, ka man no rokām un kājām tiks izņemti divi centimetri sintētiska kaula un metāla, kā arī tiks mainīts kods, kas norāda organiskajām daļām, kā apaugt šim kaulam.

DiPTam bija alternatīvs — radikālāks — plāns, kas ietvēra ar dzimumdzīvi saistītu daļu piešķiršanu, un es paziņoju, ka tas vispār nav apspriežams. Man nebija nekādu ar seksu saistītu daļu, un man tas patika. Biju redzējis, kā cilvēki nodarbojas ar seksu izklaides kanālos, kā arī strādājot līgumdarbus, kad man bija jāieraksta viss, ko klienti teica vai darīja. Nē, paldies, nē. Nē.

Bet es lūdzu tam mainīt datu portu manā skaustā. Tas bija ievainojams punkts, un es negribēju palaist garām iespēju tikt ar to galā.

Kad bijām vienojušies par procesu, es stāvēju pie operāciju zāles durvīm. MedSistēma bija nupat sterilizējusies un sagatavojusies, gaisā vēdīja spēcīgs baktericīdu aromāts, atgādinot man par katru reizi, kad biju ienesis šādā istabā ievainotu klientu. Domāju par visiem veidiem, kā šis var noiet greizi, un visām briesmīgajām lietām, ko DiPTs varētu ar mani izdarīt, ja vien gribētu.

DiPTs jautāja: Kāds ir nogaidīšanas iemesls? Vai nepieciešams pabeigt kādu sagatavošanās procesu¹?

Man nebija iemesla tam uzticēties. Vienīgi tas, kā tas allaž gribēja skatīties mediju saturu par cilvēkiem kuģos un kā tas satraucās ikreiz, kad vardarbība bija pārāk reālistiska.

Es nopūtos, novilku drēbes un atgūlos uz operāciju platformas.