Slepkabota dienasgrāmatas

CETURTĀ NODAĻA

Es atgriezos pie samaņas un atklāju, ka mana veiktspēja ir 26 procenti, bet pamazām kāpj. Manu ceļu un elkoņu locītavas apvija sāpes — tik spēcīgas, ka nespēju tās pārstrādāt. Mana cilvēka āda niezēja. Un no manis tecēja. Man tas riebjas.

Man pietrūka kapacitātes piekļūt mediju saturam vai atskaņot to. Varēju tikai gulēt un gaidīt, līdz atjaunojas veiktspējas līmenis. Mēģinājumi kustēties visu tikai pasliktināja. Es vēlējos, kaut būtu izvēlējies sešpadsmito plānu, kā padarīt DiPTu darbotiesnespējīgu — plānu, kam bija visaugstākā statistiskā varbūtība beigties ar veiksmi, vienlaikus izbēgot no katastrofāliem bojājumiem viņa atbildes triecienā. Arī otrais plāns — uzspert to visu gaisā — šajā mirklī šķita visnotaļ pievilcīgs. Piekrist operācijai bija bijis stulbi.

Sajūta bija tāda kā manā kārbā pēc tam, kad esmu ticis sašauts gabalos, bet bez kārbas sniegtās iespējas izslēgt augstākās smadzeņu funkcijas līdz labojumu beigām. Jau pašā sākumā biju zinājis, ka MedSistēma nespēs salāgot manu sāpju līmeni, bet nebiju gaidījis, ka būs tik slikti. Nespēju arī regulēt savu temperatūru, bet man nebija auksti, jo MedSistēma regulēja istabas un operāciju platformas temperatūru, lai uzturētu manu komfortu. Kārbās tā nenotika, un man bija jāatzīst, ka šis bija patīkami.

Pamazām mani veiktspējas līmeņi izlīdzinājās, un es atguvu pietiekami daudz funkcionalitātes, lai varētu pieklusināt savus sāpju sensorus un izslēgt niezi. Man vajadzēja saglabāt nedaudz sāpju sajūtas, lai zinātu, ko nekustināt, līdz visi mani organiskie audi būs pilnībā sadzijuši.

DiPTs karājās manā kanālā, bet žēlsirdīgā kārtā vēl nebija mēģinājis ar mani sarunāties. Sasniedzis 75 procentu veiktspēju, es mēģināju piecelties sēdus.

MedSistēma sāka izmest brīdinājumus, un DiPTs teica: Šobrīd, nav nepieciešamības kustēties. Procesa laikā es veicu izpēti savā vietējā publisko jaunumu datubāzu arhīvā, analizējot apskatāmo laika posmu un neparastus nāves gadījumus, kas saistīti ar raktuvēm. Vai vēlies dzirdēt manus secinājumus, kas izriet no rezultātiem?

Es atslīgu atpakaļ, juzdams, kā manas organiskās daļas piekļaujas siltajam platformas metālam. Nu man tecēja no cita cauruma. Pateicu DiPTam, ka pats māku izlasīt sūda meklēšanas rezultātus.

Es paļautos uz tavām zināšanām jautājumos par šaušanu un nogalināšanu. Tev vajadzētu paļauties uz manām, ja runa ir par datu analīzi.

Teicu tam, ka labi, man vienalga. Nedomāju, ka viņš uzies kaut ko noderīgu.

Tas nosūtīja secinājumus kanālā. Jā, bija loģiski, ka daudzu cilvēku nāve neparastos apstākļos nonāks publiski pieejamā datu masīvā, kur to var atrast vairāki jaunumu kanāli — līdzīgi kā tas notika DeltFall gadījumā. RaviHvral negadījums gan varētu tikt klasificēts kā nejaušība, bet bija iesaistīts uzņēmuma sniegtais nodrošinājums, tādēļ juridiska cīņa bija neizbēgama. Tomēr, ja dati liecinātu, ka vainojama patvaļīga Droš-Vienība, kas visus nogalinājusi, tas nesniegtu man vairāk informācijas, kā vien to, kas jau bija manā rīcībā.

Vairāku jaunumu kanālu arhīvos redzamie ieraksti liek saprast, ka notikuma vieta, visticamāk, bija neliela būve — Ganakas šahta. Informācijas avots ir Kalidonā —politiskā vienībā Korporācijas Malā. Šajā vienībā bāzēts uzņēmums, kas finansēja Ganakas šahtas darbus. Bijuši piecdesmit septiņi upuri. Iemesls reģistrēts kā “aprīkojuma bojājums".

DrošVienības inventārā tiek reģistrētas kā aprīkojums.

DiPTs gaidīja un, kad es neko neteicu, piebilda: Tātad tavs sākotnējais pieņēmums bija pareizs, incidents patiešām notika. Varam turpināt izmeklēšanu.

Gribēju izslēgties, bet tas traucētu ārstēšanās procesam.

DiPTs jautāja: Vai tu vēlies skatīties medijus?

Es neatbildēju, bet tas tik un tā palaida jaunu “Mēness patvēruma” sēriju.

Kad beidzot varēju nokāpt no platformas, tūlīt pat nogāzos uz grīdas, bet tā paša cikla beigās jau gandrīz biju atgriezies normas robežās. Pirmais darbs bija notīrīt asinis un visdažādākos citus šķidrumus mazgāšanās telpā, kas bija savienota ar MedSistēmas telpu. Drošības telpās bija aprīkojums, kas ļāva man notīrīt asinis un visu citu pēc cīņas vai remonta, bet es nekad nebiju izmantojis cilvēkiem paredzētu istabu. DiPTa telpas bija labas — ar pārstrādātu tīrīšanas šķidrumu, kas bija tik līdzīgs ūdenim, ka bija grūti noteikt atšķirību, neveicot ķīmisku analīzi. Varēja mainīt tā temperatūru, lai tas būtu siltāks, un tas labi smaržoja. Pēc tam es smaržoju pēc tīra cilvēka, un tas bija vienkārši dīvaini.

Smalkie matiņi, kas šur tur dīga uz ādas, bija savādi, bet ne tik kaitinoši, kā biju gaidījis. Tie varētu radīt neērtības nākamajā reizē, kad man būs jāuzvelk virsāda, bet cilvēki ar matiem šķietami tika ar to galā bez lielām iebildēm, tādēļ nospriedu, ka arī man tas izdosies. Koda maiņa arī bija padarījusi manas uzacis biezākas un galvas matus dažus centimetrus garākus. Es tos sajutu, un tas bija savādi.

Devos uz DiPTa atpūtas telpām un izmantoju slīdošo lenti un citus trenažierus, lai sevi pārbaudītu un pārliecinātos, ka mani ieroči vēl arvien darbojas kā nākas un es tēmēju precīzi. (Neveicu testa šāvienus, jo DiPTs mani informēja, ka šāda rīcība izraisītu ugunsgrēka trauksmi.)

Ilgu laiku skatījos uz sevi spoguli.

Teicu sev, ka vēl arvien izskatījos pēc DrošVienlbas bez bruņām — bezcerīgi atklāts —, bet patiesībā es tiešām izskatījos vairāk pēc cilvēka. Un nu es zināju, kāpēc nebiju vēlējies to darīt.

Tas nozīmēja, ka būs grūtāk izlikties, ka neesmu persona.

Mēs izgājām no tārpejas plānotajā laikā. Tiklīdz bijām tranzītgre-dzcna skeneru rādiusā, DiPTs izstiepa tālāk uztveres zonu un paņēma man galamērķa informācijas komplektu — tajā bija arī detalizētāka RaviHyral karte. Rotējot karti un skatoties uz to no visiem leņķiem, es nepamodināju sevī nekādus atmiņu fragmentus, kas būtu varējuši palikt no tā laika. Bet interesantā kārtā Ganakas šahta nekur nebija atzīmēta.

Jutu DiPTu savā kanālā, viņam atkal skatoties pār manu metafo-risko plecu. Pārbaudīju laiku un redzēju, ka pēc negadījuma tā tikusi vairākkārt atjaunota. “Viņi to izņēma no kartes.”

Vai tā ir ierasta prakse? DiPTs jautāja. Tas darbojās vienīgi ar zvaigžņu kartēm, un no tām kaut ko izņemt būtu diezgan nopietns pasākums.

“Nezinu, vai tas ir ierasti vai nē, bet, ja uzņēmums vai klienti gribētu noslēpt notikušo, tad tas būtu saprotami.” Ja uzņēmums vēlējās turpināt pārdot līgumus ar DrošVienībām citām raktuvēm, tad notikušo nāves gadījumu fakta noslēpšana vai vismaz nomaskēšana bija svarīga. Varbūt juridiskas cīņas vietā uzņēmums bija žigli izmaksājis nodrošinājuma summu ar noteikumu, ka klients publiski izpauž tik maz detaļu par notikušo, cik iespējams. Šī situācija nelīdzinājās notikumiem ar GravCris un DeltFall, kur bija iesaistītas vairākas puses un uzņēmums rēgojās visos jaunumu kanālos, mēģinot izraisīt līdzjūtību pret sevi.

DiPTs uzraka vēl vairāk vēsturiskas informācijas, meklējot šahtu un saistīto būvju nosaukumus. RaviHyral sākotnēji piederēja vairākiem uzņēmumiem ar tiesībām uz atradnēm dažādos mēness iekšienes reģionos. Bet pēdējo divu sistēmas gadu laikā dažus no tiem bija iegādājies uzņēmums Umro, lai gan daudzi no sākotnējiem uzņēmumiem turpināja darboties tā paspārnē. Neviens no šiem vārdiem nešķita pazīstams.

Pirms došanās uz Ganakas šahtu man būs jāsaprot, kur tā atrodas. Mani turp būtu aizveduši kā kravu, un man nebija atmiņu par šo ceļojumu — ari ne daļēji izdzēstu.

Sāku pārmeklēt atlikušo informācijas komplekta daļu, meklējot sarakstus. Man būs jāatrod atspoles kuģis no tranzltgredzena uz Ravi-Hyral ostu. Tas būtu āķīgs uzdevums. Nu, viss tas pasākums būtu āķīgs. Spriežot pēc informācijas, kas bija norādīta pie pārvadājumu grafika, uz atspolēm ļāva kāpt tikai cilvēkiem ar darbinieka apliecībām vai ari atļaujām no raktuvju vai apkalpošanas uzņēmumiem. Šeit nebija tūrisma, neviens ne ieradās, ne aizgāja, ja nesaņēma oficiālu atļauju no kāda mēness raktuvju īpašnieka vai nolīgta uzņēmuma. Tā kā es nebiju persona un man nebija darbinieka apliecības, man būs jāuzlauž kāda kravas atspole...

DiPTs vēl arvien turpināja iegūt datus no stacijas kanāla. Man ir ieteikums,, viņš paziņoja un parādīja virkni privātsludinājumu. Biju tos redzējis BrīvTirgus Ostas kanālā un pēdējā tranzītgredzenā, bet nebiju pievērsis tiem uzmanību. DiPTs iezīmēja vienu darba piedāvājumu pagaidu pozīcijai drošības darbinieka amatā tehnologu grupai, kas šeit atradās uz ierobežota līguma pamata.

“Kas ir?” es jautāju DiPTam. Nesapratu, kāpēc viņš man to rāda.

Ja šī grupa tevi nolīgtu, tad tev būtu darbinieka apliecība, kas ļautu aizbraukt uz raktuvēm.

“Nolīgt.” Man bija bijuši tik daudzi līgumi, ka es nespēju tos visus atcerēties (es to domāju burtiski; daudzi no tiem bija pirms atmiņas dzēšanas), bet neviens nebija brīvprātīgi izvēlēts. Uzņēmums izvilka mani no kravas telpām, parādīja klientam un tad iepakotu iebāza kravas tilpnē. “Tu esi jucis?”

Mana komanda katram ceļojumam nolīgst konsultantus. DiPTs šķita nepacietīgi gaidām, kad es viņu uzslavēšu par šo ģeniālo domu. Tā ir vienkārša procedūra.

“Jā — cilvēkiem un uzlabotiem cilvēkiem.” Es vilcinājos. Man būtu jākomunicē ar cilvēkiem kā uzlabotam cilvēkam. Es zinu, ka tieši tam it kā bija domāta manas konfigurācijas maiņa, bet biju iedomājies, ka šī komunikācija notiktu attālināti vai arī pārpildīta tranzītgrcdzena ejās. Komunikācija nozīmēja runāšanu un acu kontaktu. Es jau jutu, kā krītas mana veiktspēja.

Tas būs vienkārši, DiPTs uzstāja. Es tev palīdzēšu.

Jā, milzīgais transportbots palīdzēs konstruktam, DrošVienībai, izlikties, ka tas ir cilvēks. Viss ies kā smērēts.

Kad DiPTs bija iegājis ostā un tranzītgredzena botu vadītie velkoņi noņēma kravas moduļus, tas atvēra man slūžas, un es ieslīdēju izkāpšanas zonā. Tas bija iedevis man pieeju savam saziņas kanālam, lai varētu uzturēties manā kanālā, kamēr būšu tranzītgredzenā. DiPTs apgalvoja, ka var man palīdzēt, un, lai gan es par to šaubījos, vismaz man būtu sabiedrība. Dodoties prom no DiPTa slūžu sniegtās drošības, mana veiktspēja atkal nokritās līdz 96 procentiem. Pieslēdzos stacijas izklaides kanāliem, lai saņemtu jaunas lejupielādes, kas varētu palīdzēt man nomierināties.

Jau biju nosūtījis ziņu sociālā kanāla vietnei, piesakoties uz sludinājumu, un saņēmis atbildi ar vietu un laiku. Pēdējā reizē, kad biju sarunājis tikšanos ar cilvēkiem, viņi bija nolaupījuši Menšu un uzspridzinājuši mani, tā ka tā. Diez vai šis būs sliktāk.

Uzlauzu ceļu cauri izkāpšanas zonas drošības kontrolei un nonācu gredzena galvenajā zālē. Salīdzinājumā ar iepriekšējo tranzītgredzenu un BrivTirgus Ostu tā bija praktiski un pieticīgi iekārtota. Nekādu dārziņu kapsulās, nekādu hologrāfisku skulptūru, nedz arī lielu holoekrānu, kuros reklamētu visdažādākos kuģu remonta, kravas pārvadāšanas un citus uzņēmumus; nekādu automātu ar jaunām, spožām saskarnēm. Šeit arī nebrauca lieli pasažieru transportkuģi, tādēļ nebija ne tuvu tik liels pūlis — ne cilvēku, ne botu ziņā. DiPTa ideja sāka izskatīties mazāk pēc stulbas riskēšanas un vairāk pēc nepieciešamības. Iekļauties šeit būtu grūtāk, ja ikviens te atradās tikai pa ceļam uz vai no mēness raktuvēm. DiPTs kanālā sacīja: Es taču teicu.

Satikšanās vieta bija ēdināšanas sektors galvenajā zālē. Tas bija milzīgs, caurspīdīgs burbulis zāles otrajā stāvā, no kura varēja redzēt zemāk esošos tiltiņus un tirgus letes. Iekšā bija vairāki atvērti līmeņi ar galdiem un krēsliem, un 40 procentus no ēdināšanas vietas aizņēma cilvēki un uzlaboti cilvēki. Ejot tai cauri, brīdi pa brīdim sajutu drona ievibrēšanos, bet neviens man nepieklauvēja. Gaisā vēdīja ēdiena aromāti un apreibinošu vielu skāņās smaržas. Necentos to visu analizēt un identificēt; biju pārāk satraucies un centos izskatīties pēc uzlabota cilvēka.

Cilvēki, kuri man bija jāsatiek, bija atsūtījuši attēlu, lai es varētu viņus atrast. Viņu bija trīs, visiem mugurā bija variācijas par darba tērpu tēmu, nekādu logotipu. Žigla meklēšana bija novedusi pie viņu ierakstiem tranzītgredzena sociālajā kanālā. Viņi bija sevi reģistrējuši kā neatkarīgus viesstrādniekus, bet tur sevi varēja reģistrēt, kā vien ienāk prātā, jo identitāte netika pārbaudīta. Divas bija sievietes, viena bija tercera — tas bija dzimtes apzīmējums, ko izmantoja nepolitisku vienību grupa, kas bija pazīstama kā Divarti kopa.

(Lai vienotos par tikšanos, man arī bija jāveic ieraksti sociālajā kanālā. Sistēma ārkārtīgi viegli padevās uzlaušanai, tādēļ biju izveidojis ierakstu ar atpakaļejošu datumu, kas radīja iespaidu, ka biju ieradies ar

iepriekšēju pasažieru transportkuģi. Profesiju biju ierakstījis kā “drošības konsultantu”, un dzimumu kā nenoteiktu. DiPTs, izliekoties par savu kapteini, sniedza man darba devēja rekomendāciju.)

Pamanīju viņas pie galdiņa netālu no burbuļa, kas slējās pāri zālei. Viņas saspringti sačukstējās un, spriežot pēc ķermeņa valodas, bija nervozas. Tuvojoties ātri noskenēju viņas — nekādu ieroču pazīmju, tikai nelieli enerģijas avoti personisko kanāla saskarņu darbināšanai. Vienai bija implants, bet tas bija tikai pamatlīmeņa rīks darbam kanālā.

Tuvojoties gredzenam, biju šo daļu izmēģinājis ar DiPTu, ierakstot savu uzvedību un pēc tam kopīgi to analizējot. Teicu sev, ka varu to paveikt. Izmantoju savu labāko neitrālo sejas izteiksmi — to, ko liku lietā, kad bija pamanīta palielināta lejupielādes aktivitāte un apstrādes centra pārvaldnieks vainoja pie tās cilvēkus, tehniķus. Piegāju pie galdiņa un teicu: “Sveiki.”

Visas trīs sarāvās. “Ē, sveiki,” tercera, attapusies pirmā, atbildēja.

Izmantoju drošības kameras kanālu, lai varētu sevi vērot un pārliecinātos, ka mana sejas izteiksme bija labi kontrolēta. Turklāt bija vieglāk runāt ar cilvēkiem, skatoties uz tiem caur kamerām. Es labi zināju, ka šī distances izjūta ir pilnīgi iluzora, bet man tā bija nepieciešama. Sacīju: “Mēs bijām norunājuši tikšanos. Esmu Ēdens, drošības konsultants.” Labi, jā, tāds vārds bija vienam no “Mēness patvēruma” varoņiem. Jūs tas droši vien nepārsteidz.

Tercera nokremšļojās. Tiņai bija violeti mati un sarkanas uzacis, kas spilgti iezīmējās pret gaiši brūno ādu. “Es esmu Rāmi, tās ir Tapana un Maro.” Tiņa nervozi padīdījās un papliķēja pa tukšo krēslu.

DiPTs, kurš veica datu izguvi daudzkārt ātrāk nekā es, žigli veica meklēšanu un informēja mani, ka daudzās cilvēku kultūrās tas bija uzaicinājums apsēsies. Man sēžoties, tas stāstīja par šī žesta etimoloģiju. Jums varētu šķist, ka DrošVienība, kas vairākas reizes ir sašauta gabalos, uzspridzināta, dabūjusi iztīrītu atmiņu un vienreiz negadījuma

rezultātā daļēji izjaukta, šādos apstākļos būtu krietni tālu no krišanas panikā. Jūs kļūdītos.

Rāmi piebilda: “Ē, es īsti nezinu, ar ko sākt.” Tapana viņu pabikstīja, šķietami sniegdama morālu atbalstu. Ap Tapanas galvu bija apvītas daudzkrāsainas bizes, ausī iesprausta zila, dārgakmenim līdzīga saskarne, un viņas āda bija nedaudz tumšāka nekā Rāmi. Maro āda bija ļoti tumša, viņai bija sudrabkrāsas matu pušķīši, un viņa bija gandrīz tik skaista, ka varētu būt izklaides medijos. Man ļoti slikti padodas noteikt cilvēku vecumu, jo tas nav starp tām nedaudzajām lietām, kas rūp. Turklāt lielākā daļa manas pieredzes ir saistīta ar cilvēkiem izklaides kanālos, un tie nekādā veidā nav līdzīgi tiem, ko var sastapt realitātē. (Viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc neesmu sajūsmā par realitāti.) Bet es domāju, ka visas trīs varētu būt jaunas. Ne bērni, bet varbūt ne pārāk tālu no pusaudža gadiem.

Viņas skatījās uz mani, un es sapratu, ka man būs jāpalīdz. Piesardzīgi teicu: “Jūs gribat nolīgt drošības konsultantu?”

Rāmi izskatījās atvieglota: “Jā, mums nepieciešama palīdzība.” Maro pameta skatu apkārt un teica: “Varbūt mums nevajadzētu sarunāties šeit. Vai ir kāda cita vieta, kurp varam doties?”

Nokļūšana šeit bija bijusi pietiekami stresaina, un es negribēju tūlīt doties kaut kur citur. Žigli skenēju apkārni, meklējot dronus, tad radīju kļūmi savienojumā starp restorānu un tranzītgredzena drošībniekiem. Satvēru kameras un parādīju DiPTam, ko no tā vēlos. Bots pārņēma vadību un izrediģēja mani no sistēmas ierakstiem, kā arī no sistēmas izgrieza kameru, kas ierakstīja galdiņu. Es atjaunoju sakarus ar gredzena galveno drošības sistēmu, kas īsajā laika posmā, ko šeit pavadīsim, nepamanīs trūkstošo kameras kanālu. Paziņoju: “Viss kārtībā. Mūs neieraksta.”

Viņas blenza uz mani. Rāmi ieteicās: “Bet tur ir drošības... Vai tu kaut ko izdarīji?”

“Esmu drošības konsultants,” atkārtoju. Mans panikas līmenis sāka kristies galvenokārt tāpēc, ka viņas bija tik acīmredzami nervozas. Cilvēki nervozē manā klātbūtnē, jo es esmu baiss slepkabots, un es nervozēju, jo viņi ir cilvēki. Bet es zināju, ka cilvēki var būt nervozi un piesardzīgi cits cita klātbūtnē arī situācijās, kas nav saistītas ar cīņu vai pretējiem uzskatiem — arī realitātē, ne tikai stāstos. Šķita, ka šis bija tas gadījums — bet man tas ļāva iztēloties, ka viss notiek kā parasti tajos retajos gadījumos, kad klienti lūdza manu padomu drošības jautājumos.

Daļa no mana darba kā DrošVicnībai bija sniegt klientiem padomu, kad tie to lūdza, tā ka teorētiski es biju tas, kam ir pilna informācija par drošību. Nebija gan tā, ka daudzi šādu padomu būtu lūguši vai klausījuši, ko saku. Ne jau nu tā, ka es par to justos sarūgtināts vai kas.

Izskatījās, ka uz Tapanu tas ir atstājis iespaidu. “Tad tu esi šķeltais, ja?” Viņa pasita sev pa skaustu, norādot uz vietu, kur bija mans datu ports. “Tev ir uzlabojumi? Papildu pieeja kanālam?”

“Šķeltais” bija neformāls apzīmējums uzlabotam cilvēkam, biju to dzirdējis izklaides kanālā. Atbildēju: “Jā.” Tad piebildu: “Un ne tikai.” Rāmi sarkanās uzacis saprotoši pacēlās. Arī uz Maro tas bija atstājis iespaidu, viņa teica: “Es nezinu, vai varam atļauties... Mūsu konts ir... Ja mēs saņemsim atpakaļ datus, tad...”

Rāmi atkal uzņēmās vadību. “Tad mums būtu daudz, ko tev samaksāt.”

DiPTs, kurš acīmredzot bija ļoti aizrāvies ar darba scenāriju, sāka pārmeklēt publiskos kanālus, lai uzzinātu, kādu samaksu parasti saņem privāti drošības konsultanti. Atgādināju sev, ka cenšos izlikties, ka neesmu DrošVienība, tādēļ nebūtu nekas neparasts uzdot viņiem jautājumus. Nolēmu, ka sākšu ar pamatinformāciju. “Kādēļ jūs vēlaties mani algot?” Rāmi paskatījās uz abām pārējām, saņēma piekrītošus mājienus un nokrekšķinājās. “Mēs strādājām uz RaviHyral pie Ticisijas Izrakumiem — tas ir viens no mazajiem Umro nolīgtajiem uzņēmumiem. Nodarbojamies ar iežu izpēti un tehnoloģiju attīstību.” Tina izskaidroja, ka viņi ir tehnologu kopiena — pavisam septiņi, plus apgādājamie —, kas kopā ceļo no viena darba līguma pie nākamā. Pārējie gaidīja viesnīcā, bet Rāmi, Maro un Tapana bija nosūtītas rīkoties grupas vārdā. Jutu atvieglojumu, uzzinot, ka viņu pieredze raktuvēs bija saistīta ar tehnoloģijām un izpēti — tad, kad mani izīrēja darbam raktuvēs, tehņi parasti atradās birojos prom no raktuvju šahtas vai blakus tai, un mēs ar tiem nesaskārāmies, ja vien viņi neapreibinājās un nemēģināja cits citu nogalināt, kas notika samērā reti.

“Tleisijas noteikumi bija lieliski,” Tapana piebilda, “bet varbūt pārāk labi, ja saproti domu.”

DiPTs veica īsu izpēti un sniedza viedokli, ka pēdējais bija izteiciens. Es atbildēju, ka zināju ari bez viņa.

Rāmi turpināja: “Mēs parakstījām līgumu, jo tas sniegtu mums laiku nodarboties pašiem ar saviem darbiem. Mums bija ideja, ka varētu attīstīt jaunu sistēmu, kā noteikt svešo sintētiku klātbūtni. RaviHyral ir daudz reģistrētu depozītu, tādēļ šī ir lieliska vieta izpētei.”

Svešie sintētiķi ir elementi, ko aiz sevis atstājušas citplanētiešu civilizācijas. Noteikt atšķirību starp tiem un dabiski atrodamiem elementiem, kas līdz šim nav tikuši identificēti, bija plaši zināma raktuvju problēma. Līdzīgi kā citplanētiešu civilizācijas/kolonijas paliekas, kuru bija atklājuši GrayCris manā iepriekšējā īres līgumā, tos nedrīkstēja izmantot komerciāli. Tas bija viss, kas man jebkad bija bijis jāzina, jo visi mani darbi, kuros bija darīšana ar citplanētiešu atstātām vielām, ietvēra vienīgi to, ka es tur stāvēju un sargāju cilvēkus, kas ar tām strādāja. (DiPTs mēģināja man to visu izskaidrot, un es teicu, lai pataupa vēlākam — man jākoncentrējas.)

Rāmi teica: “Darbs veicās raiti, bet tad pēkšņi mūsu grupu bez brīdinājuma atlaida, un viņi paņēma mūsu datus...”

Tapana savēcināja rokas. “Visu mūsu darbu! Tam nebija nekāda sakara ar līgumdarbu..."

Maro noslēdza: “Principā Tleisija to nozaga un izdzēsa no mūsu ierīcēm svaigāko versiju. Mums bija iepriekšējo variantu kopijas, bet bijām zaudējuši visu neseno darbu.”

Rāmi piebilda: “Mēs iesniedzām sūdzību Umro, bet viņi jau veselu mūžību to apstrādā, un mēs nezinām, vai tas vispār pie kaut kā novedīs.”

Es noteicu: “Izklausās, ka ar šo problēmu jums būtu jāvēršas pie jurista.” Tas nebija nekas neparasts. Mans uzņēmums arī veica datu ievākšanu, bet nebija ne tik atklāts, ne neveikls, lai izdzēstu darbu no sākotnējo autoru ierīcēm. Ja tas to būtu darījis, tad datu autori vairs neielaistos ar viņiem nodrošinājuma līgumos, kas savukārt liegtu uzņēmumam pieeju jebkam, pie kā klienti strādātu vēlāk.

“Mēs apsvērām jurista algošanu,” Rāmi atbildēja. “Bet neesam arodbiedrībā, tādēļ tas būtu dārgi. Un tad vakar Tleisija beidzot atbildēja uz mūsu petīciju un teica, ka mēs varam atgūt dokumentus, ja atdosim avansu. Mums jādodas uz RaviHyral, lai to izdarītu.” Tiņa atslīga atpakaļ krēslā. “Tāpēc mēs vēlējāmies nolīgt tevi.”

Tas sāka izklausīties loģiski. “Jūs neuzticaties Tleisijai.”

“Mēs tikai gribam, lai kāds ir ar mums,” Tapana precizēja.

“Nē, mēs noteikti neuzticamies Tleisijai,” iebilda Maro. “Nepavisam. Dodoties lejup, mums vajag drošībnieku, ja nu gadījumā notikumi risinātos... pārāk saspringti. Mūs satikšot pati Tleisija, un viņai ir vairāki miesassargi, un uz mēness nav vispārējas drošības — tikai tā, ko Umro izvietojusi publiskajās telpās un ostā, un tas nav daudz.”

Nezināju īsti, ko viņa iedomājās, sakot “saspringti”, bet visi scenāriji, ko varēju šādā situācijā iztēloties, bija nepatīkami.

Uzņēmums piedāvāja DrošVienības, lai cilvēkiem nebūtu jāalgo citi cilvēki viņu apsargāšanai. Pēc tā, ko biju redzējis seriālos, spriedu, ka pat tad, kad es darīju savu darbu slaistīdamies, tik un tā man izdevās labāk nekā cilvēkiem.

Vēl arvien vēroju mūs pa notverto drošības kameru, lai gan neļāvu tai neko ierakstīt. Varēju redzēt, ka mana sejas izteiksme bija šaubu mākta, bet šajā gadījumā, domāju, situācija bija atbilstoša. Es teicu: “Jūs varētu satikties ar Tleisiju, izmantojot drošu saziņas kanālu.” Uzņēmums sniedza nodrošinājumu arī tādiem — lai varētu nosūtīt akcijas un datus.

Maro, kuras izteiksme bija vēl šaubīgāka nekā manējā, noteica: “Jāāā, bet Tleisija grib to darīt personiski.”

Rāmi atzina: “Mēs zinām, ka mūsu došanās turp nav laba ideja.”

Došanās turp bija lieliska ideja, ja gribēji tikt novākts. Biju cerējis iegūt vieglāku darbu — kā kurjeram vai tamlīdzīgi. Bet šeit man bija jāsargā cilvēki, kas bija apņēmušies izdarīt kaut ko bīstamu; tieši tāds darbs, kādam es biju izveidots. Darbs, kuru es biju turpinājis vairāk vai mazāk — biežāk gan cik maz vien iespējams — darīt arī pēc tam, kad bija uzlauzts mans vadības modulis. Biju pieradis, ka man ir darāms kaut kas noderīgs, ka man par kaut ko jārūpējas, pat tad, ja tā bija ar līgumu piesaistīta cilvēku grupa, kas, ja man paveicās, uztvēra mani kā rīku, nevis kā rotaļlietu.

Pēc darba ar PreservationAux man bija ienācis prātā, cik ļoti citādi būtu darīt savu darbu kā īstam aizsargājamās grupas biedram. Un tas bija galvenais iemesls, kādēļ es biju šeit.

Es noformulēju jautājumu —jo izlikšanās, ka mēģini iegūt papildinformāciju, ir labākais veids, kā mēģināt likt cilvēkiem saprast, ka viņi dara kaut ko muļķīgu. “Tātad jūs domājat, ka ir kāds cits iemesls, kādēļ Tleisija vēlas veikt apmaiņu personiski... vēl bez tā, ka viņa grib jūs nogalināt?”

Tapana novaikstījās, it kā tas būtu kaut kas tāds, ko viņa apzinās, bet par ko cenšas nedomāt. Maro pasita pa galdu un tad norādīja uz mani, kas šķita nedaudz biedējoši, līdz DiPTs to atšifrēja kā izjustas piekrišanas žestu. Rāmi strauji ieelpoja un teica: “Mēs domājam... Mēs neesam tikuši galā, darba process nebija pabeigts, bet mēs bijām

tādā sajūsmā par to... Viņi droši vien bija mūs noklausījušies, izmantojot drošības kanālu, un dzirdējuši, kā mēs sarunājamies, un iedomājušies, ka esam tikuši daudz tālāk, nekā patiesībā esam. Tā ka es nezinu, vai viņi spēj to pabeigt. Varbūt viņi saprata, ka tam nav lielas vērtības, ja nav mūsu, kas to var izstrādāt līdz galam.”

“Varbūt Tleisija vēlas, lai mēs atgriežamies darbā pie viņas,” Tapana cerībpilnā balsī noteica.

Iespējams, tieši pirms viņa jūs nogalinās — es nepateicu.

Maro nosprauslājās. “Es labāk dzīvotu kastē stacijas zālē nekā atkal strādātu pie viņas.”

Tagad, sākušas par to runāt, viņas nespēja vien mitēties. Kopiena bija sašķelta jautājumā par to, ko darīt, kas acīmredzot viņiem šķita sāpīgi, jo viņi bija pieraduši vienmēr piekrist cits citam. Tapana, kas, ja ticam Maro, bija pārāk naiva šai pasaulei, domāja, ka ir vērts mēģināt. Maro, kas, ja ticam Tapanai, bija cinisks šķērslis gan progresa, gan dzīvesprieka ceļā, domāja, ka viss ir pakaļā un jātin makšķeres. Rāmi nebija izlēmusi, kamdēļ tiņa bija izvēlēta par kopienas līderi šīs problēmas risināšanas laikā. Neizskatījās, ka Rāmi būtu milzu sajūsmā par izrādīto uzticēšanos, bet apņēmīgi centās virzīties uz priekšu.

Beidzot Rāmi noslēdza diskusiju: “Tāpēc mēs gribam algot tevi. Mēs domājām, ka būtu labāk doties kopā ar kādu, kas var mūs aizsargāt, neļaut viņas komandai traucēt mums dzīvi un sarunu laikā parādīt, ka mums ir aizmugure.”

Tas, ko viņām vajadzēja, bija drošības uzņēmums, kas gatavs sniegt viņiem nodrošinājumu uz tikšanās laiku un atgriešanos, kā arī nosūtīt kopā ar viņiem DrošVienību, kas garantētu, ka viņiem nekas nenotiks. Bet tādi uzņēmumi ir dārgi, un viņiem neinteresētu tik mazs uzdevums.

Viņas visas uz mani satraukti skatījās. No drošības kameras leņķa bija acīmredzams, cik jaunas viņas bija. Viņas izskatījās tik liegas — ar saviem daudzkrāsainajiem, gaisīgajiem matiem. Un nervozas, bet ne manis dēļ. Teicu: “Es pieņemu šo darbu.”

Rāmi un Tapana izskatījās atvieglotas, un Maro, kas acīmredzami vēl arvien negribēja to darīt, šķita samierinājusies. Viņa noprasīja: “Cik daudz mums tev jāmaksā?” Viņa nedroši pašķielēja uz pārējām. “Tas ir, vai mēs varam tevi atļauties?”

DiPTs bija sagatavojis aprēķinus, bet es negribēju viņas aizbiedēt ar pārāk lielu ciparu. “Cik daudz viņi jums maksāja pirms atlaišanas?”

Rāmi atbildēja: “Divus simtus KR ciklā katram darbiniekam uz ierobežoto līguma laiku.”

Neizklausījās, ka darbs man prasītu vairāk nekā vienu ciklu. “Jūs varat man maksāt tikpat.”

“Viena cikla tiesa no mūsu līguma?” Rāmi iztaisnojās. “Patiešām?” Tinas reakcija nozīmēja, ka biju prasījis pārāk maz, bet bija par vēlu labot šo kļūdu. Man bija jāsniedz viņām iemesls, kādēļ biju ar mieru strādāt par nelielu atlīdzību, un es nospriedu, ka vislabāk ir sniegt daļēji patiesu atbildi. “Man jādodas uz RaviHyral, un, lai tur nokļūtu, man nepieciešams darba līgums.”

“Kāpēc?” jautāja Tapana, un Rāmi viņu nosodoši iebukņīja. “Tas ir, es zinu, ka mums nav tiesību prasīt, bet...”

Nav tiesību prasīt. Tas bija kaut kas tāds, kas uz mani nekad nebija attiecies — līdz pat PreservationAux. Es atkal teicu patiesību. “Man nepieciešams veikt izpēti citam klientam.”

Līdzīgi kā DiPTs, viņas saprata izpētes nozīmi, jo īpaši slepenas izpētes, un neuzdeva citus jautājumus. Rāmi pastāstīja, ka viņas plāno doties uz RaviHyral nākamajā ciklā, un tiņa iesniegšot privāta darbinieka apliecības pieprasījumu. Sarunāju tikšanos zālē netālu no atspoļ-kuģu iekāpšanas zonas un aizgāju. Tikko biju ticis ārpus uztveršanas zonas, atbrīvoju arī drošības kameru.

Atgriezos pie DiPTa, ieritinājos savā mīļākajā krēslā, un turpmākās trīs stundas mēs skatījāmies seriālus, līdz es nomierinājos. DiPTs sekoja tranzītgredzena brīdinājumu kanālam gadījumam, ja kāds būtu aptvēris, kas es esmu, bet neko nemanīja.

Es taču teicu, DiPTs paziņoja. Atkal.

Es to ignorēju. Nebiju pamanīts, tādēļ tagad bija pienācis laiks domāt par tālāko plānu. Kas nu ietvēra arī manu jauno klientu dzīvības pasargāšanu.