Slepkabota dienasgrāmatas

OTRĀ NODAĻA

Man bija jādodas — un ātri. Un ne ar bota vadītu transportu. Pali-sādes pakaļdzīšanos aizkavēs tas, ka es neatrados uz Kuģa, bet aizkavēšanās nebūs ilga, un, ja viņiem vispār bija smadzenes, viņi sāks pārmeklēt visus automātiskos transportkuģus. Savācu grafikus īpaši ātriem pasažieru transportkuģiem ar cilvēku komandu (nē, ne tiešos ceļojumus; es acīmredzami esmu idiots, bet ne jau tāds idiots) un atradu vienu, kas pēc četrām stundām dosies uz lielu centrmezglu. No turienes varēšu nokļūt tur, kur nepieciešams.

Līdz šim nebiju ceļojis šādā veidā galvenokārt tādēļ, ka negribēju. Sākumā šaubījos par to, vai spēšu uzlauzt ieroču skenerus, vienlaikus laužot ID un maksājuma sistēmas. Bet tagad, pateicoties Vilkenai un Ger-tai, man vairs nebija iemesla izvairīties.

Es biju ticis pie viņu krīzes krājumu somas, kas bija pilna ar cietās valūtas kartēm un dažādiem ID marķieriem. Marķieri ir paredzēti ievietošanai zem ādas, un tie satur identificējošu informāciju. Normālā situācijā tos varētu nolasīt tikai šim mērķim radīti skeneri, bet, nedaudz paķimerējoties ar savu skeneri, arī es varēju nolasīt šifrētos datus un ceļā uz HaveRatton staciju biju izpētījis tos visus.

Korporācijas Malas identitātes marķieros parasti bija daudz informācijas par to nēsātāju — bet šie bija pagaidu marķieri, paredzēti ceļotājiem no vietām ārpus Malas. Tajos bija nekorporatīvas vienības piešķirta ciparu

virkne, kas autorizēja ceļojumu, kā ari norādīja izcelsmes vietu un vārdu. Acīmredzami tieši tādēļ Vilkenai un Gertai tie bija — lai viņas varētu pēc vajadzības nomainīt identitātes. Korporatīvām politiskām vienībām vairāk interesē savu, nevis svešu cilvēku izsekošana. Medijos biju redzējis, ka Korporācijas Malā ceļot vieglāk bija nepilsoņiem, nevis pilsoņiem, zem-pilsoņiem un visām pārējām kategorijām, ko dažādās politiskās vienības izmantoja, lai paturētu acīs savus cilvēkus. (Varēja būt arī sliktāk. Vismaz cilvēki varēja izgriezt ID marķierus; savukārt uzņēmuma logo, kam biju piederējis, bija iegravēts mana ķermeņa daļās, no kurām nevarēju tikt vaļā.)

Devos uz publisku atpūtas telpu, ar cietās valūtas karti samaksāju par noslēgtu nodalījumu un izvēlējos “Džianu” no Partalos Absalo. Atplēsu ādu pie pleca locītavas un ievietoju zem tās marķieri. Man bija jānogriež klusāk sāpju receptori šajā zonā, bet vismaz nenotika lieka šķidrumu noplūde.

Kopš aiziešanas no Dr. Mensas es laiku pa laikam biju izlicies par cilvēku, bet šī bija pirmā reize, kad man bija kas tāds, kas oficiāli apzīmēja mani kā cilvēku. Tas bija savādi.

Man tas nepatika.

Kioskā pie iekāpšanas zonas samaksāju par braucienu, un manu jauno ID noskenčja gan tur, gan pie transporta slūžām, kad pa tām iegāju. Procesā man bija jāuzlauž divi ieroču skeneri un jāpielāgo personiskās skenēšanas rezultāti, lai tie nerādītu tik pārmērīgi daudz uzlabojumu. Riju samaksājis par privātu kajīti ar tualeti un automātisku maltīšu piegādi. (Maltītes man nebija nepieciešamas, bet tās man ļaus kaut ko iegāzt pārstrādātājā, lai atkritumu līmenis neliktos pārāk zems — ja nu kāds pārbaudītu.) Kuģa kanāls aizveda mani uz kajīti, un gaitenī es redzēju tikai četrus cilvēkus, kā arī, paejot garām atpūtas telpai, dzirdēju vēl piecus. Mans mērķis bija turpmākā septiņu ciklu ilgā ceļojuma laikā viņus vairs nemanīt.

Kajīte bija glītāka nekā tā, kas man bija bijusi vienīgajā braucienā pasažieru transportkuģī. Tajā bija lāviņa ar visu nepieciešamo gulēšanai, neliela ckrānvirsma, durvis, kas veda uz mazītiņu tualetes telpu, uzglabāšanas skapītis personiskajām mantām, kā arī maltīšu piegādes atvere. Es noslēdzu durvis, pat nepapūlējos apsēsties un kaut vai nomest somu. Kamēr vēl bijām stacijā, man bija jāpārmeklē kanāli.

Izveidoju vienu vaicājumu ar TranRollinHyfa staciju, kā arī papildināju ziņu meklēšanu ar jauniem atslēgvārdiem un laika norādēm. Dodoties uz iekāpšanas zonu, jau biju savācis jaunāko mediju lejupielādes. Paredzēju, ka man būs nepieciešama atslodze.

Domāju, ka vismaz daļēji zināju, kas notiek, un tas nebija labi. No GrayCris skatpunkta bija secīgi notikušas šādas lietas:

1. Dr. Mensa bija iegādājusies (lietotu, nedaudz apskādētu) Droš-Vicnību, kas pēc tam bija nozudusi nezināmā virzienā. 2. Ziņojumā, ko transportkuģi bija izplatījuši pa visu Korporācijas Malu, Dr. Mensa bija teikusi, ka vajadzētu veikt izmeklēšanu Milu, jo fakts, ka GrayCris ir pametuši teraformēšanas kompleksu, ir aizdomīgs. (Tas nekas, ka pirmais Milu bija pieminējis žurnālists, nevis viņa.) 3. Milu bija parādījusies DrošVienība un palīdzējusi Neatkarīgo SalduDusuPētnieku nolīgtajai apskates grupai a) izglābt kompleksu no nogāšanās uz planētas un b) gūt pierādījumus, ka tas nemaz nebija teraformēšanas komplekss, bet gan nelegālu izrakumu platforma.

Jaunumi 3a un 3b jau bija ziņu kanālos un izplatījās pa Korporācijas Malu līdz ar Abīnas un pārējo liecinieku stāstiem un Vilkcnas un Gertas liecību par to, kas viņas nolīdzis.

Skaidrs, ka GrayCris domāja — Mensa nosūtījusi mani uz Milu, lai viņus izjātu.

Upsī.

Šis bija stresains ceļojums — gluži kā tas, kurā DiPTs iepazīstināja ar sevi, dodot man mājienu, ka varētu izdzēst manas smadzenes, vai tas, kurā es nespēju beigt domāt par Miki. Un tas ar Eiresu un pārējiem cilvēkiem, kuri bija pārdevušies līgumverdzībā.

Laikam lielākā daļa manu līdzšinējo ceļojumu bija bijuši stresaini.

Šoreiz trauksme bija nomācoša, un es darīju to pašu, ko vienmēr — skatījos mediju saturu. Viens no jaunajiem HaveRatton stacijā nejauši lejupielādētajiem seriāliem izrādījās esam gara vēsturiska drāma par pirmajiem cilvēku ceļojumiem kosmosā. Tās žanrs bija “daiļdokumentālisms” (nē, es arī nezinu, ko tas nozīmē), bet visur bija pievienotas it kā patiesas ekrān-piezīmes ar informāciju par īsto vēsturi. Bija savādi redzēt, ka ari tad pastāvēja variācija par DrošVicnībām. Viņi neizmantoja klonētas cilvēku daļas, bet gan īstas cilvēku daļas — no cilvēkiem, kas pēc katastrofāliem ievainojumiem vai nāvējošām slimībām bija izlēmuši, ka viņu ķermeņu daļas var izmantot, lai izveidotu tos, ko tolaik sauca par Uzlabotajiem Visurgājējiem. Daži cilvēki galvenajā sižeta līnijā pat bija pazinuši vienu UV, kad tas bija cilvēks, un viņi visi vēl arvien bija draugi. U V nebija cilvēkveida ķermenis, bet tie varēja izvēlēties uzdevumus un cilvēkus, ar kuriem kopā strādāt. Tie sarunājās ar cilvēkiem, sniedza padomus, reizēm vadīja glābšanas ekspedīcijas un bieži vien izglāba visu pasākumu. Neskatoties uz pārliecinoši informatīvajām ekrānpiezīmēm, man bija grūti noticēt to patiesumam. Otrās sērijas vidū es atmetu ar roku un pārslēdzos uz muzikālu komēdiju.

Jebkurā gadījumā bija atšķirība starp to, vai es skatījos seriālus tāpēc, ka biju drošībā uz transportkuģa, kur neviens nelika man neko darīt, vai tāpēc, ka centos nedomāt par visiem tiem veidiem, kā biju visu sajājis, un kas varētu notikt tālāk — nākotni, kura noteikti iekļaus vēl radošākus sajājienus no manas puses. Biju pieradis pie pirmā, un man riebās atgriezties pie otrā.

Es centos sagatavoties. Biju no transporta kanāla savācis visu, kas tam bija zināms par TranRollinHyfa staciju — kas nebija daudz vairāk par jaunāku versiju standarta tūrisma informācijai, ko jau biju lejupielādējis HavcRatton stacijā —, bet šeit es atradu daudzu korporāciju, kas tur bija izvietojušas birojus vai pat galvenos birojus, nosaukumus.

Drošības uzņēmumam Palisāde tur bija liels birojs. Nez, kādēļ mani tas nepārsteidza?

Es arī daudz strādāju pie sava koda, kas tiek galā ar drošības kamerām. Biju to izstrādājis RaviHyral stacijā, tieši pirms situācijas, kurā mana kliente Tapana tiek gandrīz nogalināta. Kods bija veids, kā izdzēst mani no kameras ierakstiem un aizvietot ar attēliem pirms un pēc manas paiešanas garām. Tas nebija nevainojams, un es centos to padarīt labāku, pievienojot fragmentu, kas ļāva tam tikt galā ar dažādiem DrošSistēmu veidiem un zīmoliem, kā arī lielāku skaitu kameru un filmēšanas leņķu.

Kad izbraucām cauri tārpejai, es vienkārši biju priecīgs, ka pirmā ceļojuma daļa ir galā.

Tranzītgredzena dokos mani neviens negaidīja, kas liecināja, ka vismaz Vilkenas un Gertas ID pildīja savu uzdevumu. Es tur pavadīju tikai desmit stundas, visas — sīciņā ceļotāju viesnīcas istabā. Lejupielādēju dažus jaunus seriālus, bet lielāko daļu laika pavadīju, no informācijas bāzēm savācot datus par visu, kas saistīts ar TranRolliriHyfa. Tam bija nepieciešams ilgāks laiks, jo lielākā daļa mani interesējošo datubāzu bija korporatīvas un aizsargātas, tādēļ man vajadzēja vispirms tajās ielauzties, un tikai tad es vispār varēju noteikt, vai tur maz bija tas, ko meklēju. Tāpat es arī veicu ierastos meklējumus jaunumu kanālos. (Par Menšu nekā jauna, tikai daudz spriedelējumu, kas nepalīdzēja mazināt manu trauksmi.)

Kad bija gandrīz laiks doties, es nomainīju ĪD — “Džianu” pret “Kiranu”. Biju apsvēris vēl vienu aplinkus braucienu pēdu jaukšanai, bet es nezināju, kas notiek ar Menšu, un doma, ka jau tagad varētu būt par

vēlu, nebija palīdzīga. Tā nu es nolīgu vēl vienu ātru pasažieru transportkuģi tieši uz TranRollinHyfa staciju.

Svārstījos, ko darīt ar atmiņas čipiem no Milu — tiem, kas vēl arvien bija noslēpti man rokā —, kā arī Vilkenas un Gertas čipu. Nezināju, cik šī informācija vēl bija noderīga.

Bet Miki šīs informācijas dēļ bija nomiris — vienalga, vai viņš to apzinājās vai nē.

Ievest tos GrayCris teritorijā būtu stulbi. Ceļotāju istabā izņēmu čipus no rokas un devos uz iekāpšanas zonu. Pa ceļam apstājos pasta kioskā un iegādājos nelielu paciņu. Ietinu čipus aizsargapvalkā, pievienoju Vilkenas un Gertas čipu un noslēdzu iepakojumu. Kā adresātus norādīju visus Dr. Mensas laulības partnerus viņu fermā Saglabāšanā. (Man bija visa informācija nosūtīšanai, kas mētājās ilgtermiņa atmiņas krātuvē — no vecajiem uzņēmuma datiem par Préservation Aux. Oi, tas likās tik sen.)

Biju jau iekāpis nākamajā pasažieru transportā un slēpos privātajā kajītē, kad notvēru jaunas ziņas, kuras bija atvedis nupat dokos iebraucis kuģis. Tas bija īss ziņojums no Saglabāšanas alianses, un to sniedza Dr. Baradvaja.

Bija neierasti savādi redzēt pazīstamu cilvēku — pat ja viņa izskatījās patiesi saniknota. Viņa teica tikai to, ka Saglabāšana “sper soļus”, lai atrisinātu domstarpības ar GrayCris.

Hm. Es atgūlos uz lāviņas un blenzu metāla griestos. Kuģa publiskajā kanālā skanēja fona troksnis, un tika atlaistas doku spailes. Es sekoju līdzi privātajām aktivitātēm, lai pārliecinātos, ka neviens nepļāpā par to, kā pasažieru kajītē slēpjas DrošVienība, kas neprasmīgi mēģina izlikties par cilvēku. Septiņas reizes atskaņoju Baradvajas paziņojumu.

Varbūt es kļūdījos. Zināju, ka emocionālā zemteksta interpretēšana īstu cilvēku runā un izskatā bija pilnīgi atšķirīga no zemteksta interpretēšanas mediju šovos un seriālos. (Sāksim ar to, ka šovi un seriāli cenšas precīzi komunicēt ar skatītāju. Ciktāl es noprotu, īstiem cilvēkiem parasti nav ne jausmas, ko, dirsā, viņi dara.) Bet interpretācija, kāda man veidojās no Baradvajas video paziņojuma, bija: Dr. Menšu tur gūstā GrayCris, kas izteikuši draudus viņas dzīvībai, ja Saglabāšana nesniegs formālu paziņojumu, kurā tiktu vismaz dots mājiens, ka viņi veic draudzīgas pārrunas ar GrayCris.

Pārskatīju ziņu, kas bija pievienota ierakstam, un atklāju, ka vēl arvien nebija paziņojuma no DcltFall, kuru apskates komandu GrayCris bija apslaktējuši. Vai ari manu bijušo īpašnieku uzņēmuma, kas šobrīd droši vien nespēja izšķirties starp niknumu un apdiršanos par to, cik daudz aprīkojuma un drošības naudas viņi visā šajā bardakā ir zaudējuši, kā ari izmisīgu vēlēšanos, kaut kāds par to samaksātu. Tas ir, burtiski par to samaksātu. GrayCris varētu no uzņēmuma atpirkties ar pietiekami lielu kredītu pārskaitījumu, bet līdz šim nebija to izdarījuši. Bet varbūt GrayCris nevarēja atļauties atpirkties.

GrayCris bija to visu darījuši, lai dabūtu svešos sintētiķus — citplanētiešu paliekas. Tagad, kad visi to zināja, viņi nevarēja tos pārdot vai izpētīt, vai ko nu viņi bija plānojuši ar tiem darīt. Tas nozīmēja, ka arī viņi bija izmisīgā situācijā.

Tas nebija labi.

Pēc četriem kuģa vietējā laika cikliem pasažieru transports izgāja cauri tārpejai, un es samanīju TranRollinHyfa stacijas kanāla robežu.

Tuvumā stacija izskatījās lielāka. Tā bija lielāka nekā BrīvTirgus Osta - ar trim savstarpēji savienotiem tranzītgredzeniem zem galvenā korpusa. Parasti tranzītgredzens apvij staciju, un centrā ir tās galvenā daļa, kur dzīvo — vai ko nu viņi tur dara — cilvēki un uzlabotie cilvēki. Es tā pieņemu, jo nekad neesmu bijis šajās vietās — tikai BrīvTirgus Ostas nosūtīšanas punktā, kas bija netālu no tranzītgredzena.

Pieslēdzos kanālam, bet tas bija pārbāzts ar reklāmām — transporta grafikus un pakalpojumu sarakstus pārpludināja korporāciju sludinājumi, kas pārvērtās statiskā troksnī, jo citas korporācijas bija samaksājušas, lai tos noslāpētu. Nu, tas viss nekam nederēja. Aizvācos no turienes un pieslēdzos kuģa komunikācijām, kas sekoja Ostas vadības kanālam. Arī tur bija reklāmas, bet vismaz Ostas vadība laiku pa laikam varēja iestarpināt kādu vārdu. Viens no šiem vārdiem bija navigācijas brīdinājumus un...

Ha.

Es to apskatīju transporta kanālā, kur tagad komanda caurskatīja skeneru un navigācijas datus. Netālu no stacijas mētājās uzņēmuma uzbrukuģis.

Nevis tuvojās, nevis gaidīja, kad atbrīvosies vieta dokos. Tikai turēja pozīciju.

Kļūdīties par tā īpašnieku nebija iespējams — navigācijas brīdinājums ietvēra stulbo logo, ko uzbrukuģis izplatīja savā citādi bloķētajā kanālā, to pašu logo, kas bija iegravēts manās neorganiskajās daļās. Apskatīju brīdinājuma izveides laiku. Pārveidojot manā vietējā laikā, tas bija plus mīnus divdesmit viens cikls.

Tas būtu varējis šeit atrasties cita līguma dēļ, bet tā būtu milzīga sagadīšanās. Uzbrukuģiern ir tikai viens mērķis: ātri ceļot un spridzināt lietas, un to līgumi ir ķēpīgi, jo tos ierobežo vienošanās starp korporatīvām un nekorporatīvām politiskām vienībām.

Biju spriedis, ka, ja Mensa bija brīvprātīgi devusies uz TranRol-linHyfa staciju, lai panāktu vienošanos ar GrayCris, tad nodrošinājums varētu būt bijis gana liels, lai prasītu uzbrukuģa klātbūtni. Bet tad kāpēc tas nebija dokos? Menšu vajadzēja izglābt vai nē? Man vajadzēja informāciju, un bija viens veids, kā to iegūt.

Stacijai tuvojās daudz kuģu, un mums tika prognozēta divdesmit septiņu minūšu novēlošanās. Divdesmit septiņas minūtes bija vairāk nekā pietiekami, lai es izdarītu kaut ko stulbu.

Iegrimu kuģa komunikācijās. Tuvošanās protokols, ko Ostas vadībai bija izdevies iespiest starp reklāmām, lika uzstādīt komunikācijas tā, lai tās sekotu visiem signāliem — gan balss, gan kanāla. Tas bija nepieciešams, lai kuģi varētu tikt garām pārbāztajam stacijas kanālam un uztvert brīdinājumus, ko varētu izsūtīt citi kuģi.

Bija grūtāk atlasīt un sadalīt signālus bez saziņas sistēmas palīdzības, bet es zināju, ko meklēju. Pēc sešām minūtēm es to atradu: uzņēmuma uzbrukuģa šifrētais kanāls, kas bija apvijies tā saziņas signālam kā melodija mūzikas fragmentā. Pievilku kanālu tuvāk, izmantoju koda atslēgu un... varbūt šī bija kļūda, vai man tiešām tik traki vajadzēja informāciju? Jā, jā, vajadzēja. Man bija jāzina, vai Mensa šeit bija uzdevumā vai spiestā kārtā. Nosūtīju uzbrukuģa pilotbotam klauvējienu un pievienoju kodu, kas tam ziņoja, ka darbojos slepenā režīmā.

Tas atzina klauvējienu. Uztvēra mani kā arī uzņēmumam piederošu, jo man bija atšifrēšanas atslēga un es izmantoju pareizo sveicienu. Nedomāju, ka tas paziņos komandai, ka ar to sazinājies kaut kas tāds, ko viņam bija iemesls identificēt kā vēl vienu uzņēmuma botu — ja nu vienīgi kāds tam būtu to licis. Cita DrošVienība būtu par mani ziņojusi nekavējoties, bet, no otras puses, cita DrošVienība zinātu, kas es esmu un ka man šeit nebūtu jābūt.

Es gaidīju un noklausījos, lai pārliecinātos, ka neviens nav pamanījis saziņu ar ārpusi. Neatskanēja nekādi trauksmes signāli. Varēju noteikt, ka kanāls uz kuģa nebija pārāk aktīvs un lielākoties atradās gaidstāves režīmā. Viņi kaut ko gaidīja.

Mentāli saņēmos un nosūtīju pilotbotam ziņu: Statusa: ziņojums (slepeni). Pēc trim ilgām sekundēm tas atbildēja ar datu paketi. Nosūtīju apstiprinājumu un atslēdzos no savienojuma.

Atkal koncentrējos uz kajītes griestiem. Ja man paveiksies, tad neviens nepārbaudīs pilotbota kontaktu žurnālu. Uzņēmumam bija par mani samaksāts, un es biju izņemts no inventāra sarakstiem, bet bez Mensas man korporāciju teritorijā nebija juridiska statusa. Ja viņi saprastu, ka es esmu te, tad droši vien varētu ziņot par mani stacijas vadībai, vai arī izdomātu mani notvert un ar varu sadalīt komponentos, vai arī kaut ko pa vidu.

Pārbaudīju datu paketi, lai pārliecinātos, ka tajā nav spiegojoša vai kaitnieciska koda, un atvēru to.

Nu, šī bija... iespējams, katastrofa. Drīz pēc uzbrukuģa ierašanās TranRollinHyfa līguma statuss bija mainījies no “Atgūt: Aktīvs” uz “Atgūt: Apturēts Neitrālas Trešās Puses Piekļuves Lieguma Dēļ, Saasi-nājums Ārpus Līguma Parametriem”. Tas nozīmēja, ka uzbrukuģis nosūtīts, lai atgūtu briesmās nonākušu klientu, bet operācija apturēta, jo atgūšanu kavēja — un kaut kas nopietnāks nekā lielākas izmaksas par klienta līgumā noteikto. Klienta ĪD kods piederēja Mensai, tas bija tāds pats kā manā līgumā, kas nozīmēja, ka šajā gadījumā turpinājās viņas oriģinālais nodrošinājuma līgums, kas bija noslēgts planētas apskatei. Kas — labi, es nezināju, ka tas tā notiek, bet tas nozīmēja, ka Mcnsa ir šeit, vai vismaz ka uzņēmuma rokās esošā informācija liecināja, ka viņa ir te.

Un nolādētais uzbrukuģis tur tupēja un neko šajā sakarā nedarīja. Pieņēmu, ka GrayCris kaut kā bija pamanījušies piedabūt TranRollin-Hyfa staciju liegt tam nolaisties dokos un sākt bruņotu darbību, kamdēļ uzņēmums nevarēja izsēdināt bruņoto atbrīvošanas komandu, necīnoties ar TRH stacijas drošībniekiem, un uzņēmums nebija saņēmis pietiekami daudz naudas, lai to darītu.

Otrs statusa kods bija “Sekundāro klientu statuss: Brīvsolī”. Tas bija gandrīz vēl sliktāk — tas nozīmēja, ka kāds cits, kas minēts nodrošinājuma līgumā (iespējams, Pin-Lī, Rathi vai Guratins, jo ziņās nebija minēts, ka viņi būtu atgriezušies Saglabāšanā), bija atstājis uzņēmuma aizsardzību un noziedējis. Bija tikai viens veids, kā noziedēt no uzbrukuģa un bruņotas stacijas: paņemt atspoli, sertificēt sevi kā neapbruņotus, lai tiktu garām bruņotas darbības aizliegumam, un saņemt atļauju nolaisties.

Tātad man bija jāuztraucas par četriem.

Gaidīšana bija stresaina, un es noskatījos sēriju no mana mīļākā seriāla — “Mēness patvēruma lēkta un rieta” kamēr transportkuģis pabeidza pietuvošanos stacijai un veica nolaišanās procedūras. Tad kuģa kanāls ziņoja, ka ir laiks izkāpt.

Viens no iemesliem, kādēļ biju izvēlējies tieši šo no visiem ātrajiem ne-bota-vadītajiem transportkuģiem, kas devās šajā virzienā, bija tas, ka tajā bija 127 pasažieri, no kuriem 43 ceļoja kopā. Viņi nelika man vilties un izkāpa vienā milzīgā, apjukušā blāķī. Es izgāju ārā viņu ielenkumā un biju jau ticis pāri izkāpšanas stāvam un uzgājis augšup caurspīdīgajā gājēju caurulē, kas stiepās pāri zālei, pirms viņi, tirgoņu un reklāmistu aizvilināti, sāka izklīst pa malām. Es turpināju iet.

Ap to brīdi jau biju atvairījis trīs ieroču skenerus un uzlauzis dažādu dronu drošības kameru aizsargāto kanālu. Drošības pārbaudes izkāpjošajiem pasažieriem bija stingrākas nekā citos tranzītgredzenos un stacijās, kur biju bijis. Netipiski stingras stacijai, kas pārdeva publisko kanālu reklāmām, ar kurām tādējādi tika noslāpēta drošības informācija un oficiālie paziņojumi. (Cilvēkus un uzlabotos cilvēkus, kuri mēģināja izmantot kanāla kartes funkciju, varēja atpazīt pēc tā, ka viņi nemitīgi ietriecās sienās un aizvērtās ejās.)

Man bija metušies virsū vismaz četri dažādi atpazīšanas skenēša-nas uzdevumi. Tie parasti tiek izveidoti, lai meklētu zināmus cilvēkus vai uzlabotos cilvēkus, kurus pieskata stacijas drošībnieki — nevis kaut kādas izbēgušas DrošVienības. (Kaut kādas izbēgušas DrošVienības ne tuvu nav tik bieži sastopama problēma, kā varētu spriest pēc izklaides kanāliem.) Bet es priecājos, ka biju paklausījis DiPTam un ļāvis tam mainīt manu konfigurāciju. Priecājos par visu, ko biju drošības pēc izdarījis — visu, kas man tobrīd bija šķitis paranojas diktēts.

Nepamanīju nevienu bruņotu drošības apgaitnieku, bet tur bija papildu droni — maziņi, citāda zīmola un konfigurācijas nekā man

ierastie. Pēc tam kad biju pārveidojis vaicājumus, lai nobloķētu stulbās reklāmas, sāku lejupielādēt un pārmeklēt jaunumu kanālu, kā ari ostas publiski pieejamo kuģu piestātņu sarakstu. Paskatījos ostas kartē, kurai bija izdevies izcīnīties cauri reklāmas drazām, un devos pa pāreju uz stacijas tirdzniecības centru.

Mans transportkuģis bija piestājis otrajā tranzltgredzenā, tādēļ bija jādodas pa daudzām slīpnēm, ja vien nevēlējies braukt ar liftu — ko es nevēlējos. Nesaņēmu nekādus klauvējienus, bet, pārbaudot stacijā izvietoto uzņēmumu sarakstu, atradu divus drošība uzņēmumus, kas izīrēja DrošVienibas — EinoArzu un Stockade Kumaran. Arī Palisāde bija reģistrēta kā drošības uzņēmums, bet ne kā tāds, kas piedāvā Droš-Vienības. Tas gan nenozīmēja, ka viņiem tādu nebija, tikai to, ka viņi šādu varbūtību nereklamēja.

Šobrīd mani nesatrauca doma, ka pret mani varētu tikt izmantotas DrošVienibas. DrošVienibas varētu mani identificēt kā patvaļīgu vienību acumirklī (vai, precīzāk, klauvējienmirklī), bet mūs nekad neizmantoja tranzltgredzenos. Drošības uzņēmumi izvestu mūs (tos) cauri ostai kā kravu, lai neiedzltu cilvēkus panikā. Skaidrs, ka vienmēr pienāk pirmā reize, bet varbūtība nebija liela — kādi piecpadsmit procenti, lielākais.

Pat ja tās tiktu izmantotas, tām būtu mani jāatrod. Vadības moduļi neļautu DrošVienlbām uzlauzt sistēmas vai meklēt, kur es esmu tās uzlauzis — ne patstāvīgi, bez cilvēku norādījuma. (Un es nedomāju, ka GrayCris maz nojauta, cik daudz es jau biju uzlauzis.) Bez cilvēka vadības tikai kaujas DrošVienibas varētu pamanīt vai apturēt kādu manu kodu.

Tik un tā mana cilvēkāda kniesa no stresa. Papildu drošības līdzekļi, šķiet, apstiprināja manu teoriju. Vai varbūt es gribēju teikt — hipotēzi. Lai nu kā tas nebūtu, doma bija tāda, ka, ja Baradvajas paziņojums jaunumos bija ziņa uzņēmumam GrayCris, zīme, ka Saglabāšana sadarbosies, lai izglābtu Dr. Menšu, tad stāsti par Mensas arestu, par to, ka viņa bija

devusies vai kaut kā aizvesta uz TranRollinHyfa staciju, ari bija ziņas. Adresētas man.

GrayCris domāja, ka jaunumi bija veids, kā Mensa lika man doties uz Milu, tādēļ bija loģiski secināt, ka viņi izmantotu jaunumus, lai atvilinātu mani uz šejieni.

Tā nebija izcila teorija/hipotēze. Viņiem bija Mensa, tā ka es nezināju, kādēļ viņiem vajadzētu mani. Viņi zināja, ka esmu bijis Milu, vai viņiem bija aizdomas, ka biju devies prom ar riekšavu datu, kas varētu noderēt apsūdzībā? Bet Neatkarīgajiem SalduDusuPētniekiem tagad bija Milu komplekss, un viņi, cerams, būs pietiekami apskaitušies, lai paši meklētu apsūdzībai noderīgus datus, tā, lai varētu publiski par tiem sūdzēties paši savās ziņās. Tas, ka GrayCris uzbrūk man un Mensai, viņus neapturēs.

Bet viņi bija cilvēki — kas zina, kāpēc cilvēki vispār dara jebko?

Tātad bija arvien skaidrāk redzams, ka tagad, kad biju nonācis šeit, man bija jānodrošina atkāpšanās stratēģija. Par to runājot, es no drošības kanāliem, kuros biju iekļuvis, savācu specifikācijas un informāciju, marķēdams tās nākotnes lietošanai.

Cilvēku un uzlabotu cilvēku pūļa ieskauts, uzkāpu pa pēdējo slīpni uz stacijas tirdzniecības zāli. Šis nebija nekāds nomales ceļotāju rajons ar lētiem caurbraucēju hosteļiem un tirdzniecības kioskiem. Te viss aizgāja pa taisno uz dārgiem daudzlīmeņu veikaliem un ofisiem, lielākā daļa no tiem — sfēriskās celtnēs, kas bija sastutētas milzīgos torņos vai karājās pāri galvām. Kanāls bija vesels labirints ar video un reklāmām, un instrukcijām, un mūziku, un tas viss piedevām sacentās ar peldošajiem ekrāniem un milzīgajām ūdenskritumu un koku, un abstraktās mākslas lietiņu holoskulptūrām. Es biju redzējis ko līdzīgu — un labāku — seriālos, bet redzēt to visu savām acīm bija citādi. Sāksim ar to, ka šeit es nevarēju dabūt tik labus kameras leņķus. Turklāt cilvēki un uzlabotie cilvēki, kas klīda apkārt, novērsa uzmanību no skata.

Ah, un tad tur bija lejupielādes, dārgās lejupielādes — milzumdaudz izklaides kanālu, daudz vairāk nekā HaveRatton stacijā un BrīvTirgus Ostā, un tie visi kārdinoši karājās gaisā. Es izvēlējos dažus, kas pagadījās, un sāku lejupielādes. Viens no maniem vaicājumiem bija atradis īsto stacijas iedzīvotāju sarakstu — ne saīsināto, tūristiem un ceļotājiem paredzēto —, un man bija jāpastāv mierīgi, lai to caurskatītu. Devos uz vienu no zemāk izvietotajām sfērām.

Tas bija iespaidīgs veikals, kur iekšā un ārā gāja milzums cilvēku un uzlaboto cilvēku. Es varēju tikt galā ar veikalu. Biju jau iepriekš ticis galā ar veikaliem (vienu veikalu). Nekādu problēmu.

Centos atslābt un izskatīties aizņemts un devos pa slīpni augšup uz veikala ieeju. Tā kanāla reklāmas ziņoja, ka tur pārdod uzlabotus dzīvesveidus. Nezināju, kas tas ir, un skaidrojumi kanālā neko daudz nepalīdzēja. Pat daži no cilvēkiem, kas klīda pa veikalu, izskatījās apjukuši. Kopā ar viņiem aizdevos uz centrālo daļu, kur cilvēki skatījās, kā gaisā karājas ekrāns ar... produktiem? Mākslu un mūziku, ko iedvesmojuši produkti? Sī nebija noslēgtā kabīne, uz kādu biju cerējis, bet vismaz deva man ieganstu stāvēt mierīgi un blenzt, vienlaikus caurskatot vaicājumu rezultātus un stacijas sarakstus.

Mani nemaz nepārsteidza, ka dokos atrodas atspole ar uzņēmuma ID kodu — tas bija vienīgais šī uzņēmuma kods iebraucošā transporta sarakstā. Sī bija atspole, ko Saglabāšanas komanda bija izmantojusi, lai nokļūtu uz šejieni no uzbrukuģa.

Tas bija... savādi. Zināt, ka viņi ir tik tuvu. Ņemot vērā atspoles izmēru, viņi droši vien vairs neatradās uz tās klāja. Pēc tam kad kādu laiku biju prātīgi atpiņķerējis Ostas vadības aizsargātās sistēmas, saņēmu lejupielādi ar doku kontaktu sarakstu un saliku kopā ierakstu pie atspoles ar fizisku adresi stacijas viesnīcā.

Kamēr dzēsu pēdas, kas liecinātu par manu ielaušanos Ostas vadības sistēmā, parādījās trīs atbildes uz vaicājumiem jaunumos — bet tās bija vecas ziņas no BrīvTirgus Ostas. Kārtējie bezsaturīgie spriedelējumi par to, kur bija Mensa un ko viņa darīja, un kāpēc viņa bija pazudusi.

Neviens no maniem vaicājumiem nebija parādījis nekādas ziņas par viņu pašu.

Man nebija daudz variantu. Saglabāšanas komanda noteikti bija šeit, lai vienotos par Mensas atbrīvošanu — tas bija vienīgais, ko viņi varēja darīt, kamēr Saglabāšana nebija sakasījusi pietiekami daudz naudas, lai samaksātu uzņēmumam par TranRollinHyfa stacijas uzliktā iebraukšanās aizlieguma pārkāpšanu. Man bija nepieciešams kaut ko uzzināt, pirms rīkoties, un viņi bija mans vienīgais potenciālais datu avots.

Atstāju veikalu, vispirms apmetis vienu bezmērķīgas klaiņošanas loku gar ekrāniem, kā to darīja cilvēki.

Man bija jāsatiek seni draugi.