Slepkabota dienasgrāmatas

PIRMĀ NODAĻA

Ar botu vadītiem transportkuģiem man vienkārši neveicās.

Pirmais ļāva man braukt par zaķi apmaiņā pret manu mediju failu kolekciju — citas motivācijas viņam nebija — un tik ļoti koncentrējās uz savām funkcijām, ka sazinājās ar mani ne vairāk kā prasts krāvējbots. Visu ceļojuma laiku es biju divatā ar savu mediju krātuvi. Tieši tā, kā man patīk. Tas man radīja mānīgu priekšstatu, ka tā būs ar visiem botu transportkuģiem.

Un tad bija Dirsīgais Pētniecības Transports. DiPTa oficiālais nosaukums bija “tālbraucējs izpētes kuģis”. Dažādos mūsu attiecību posmos DiPTs bija draudējis mani nogalināt, kopā ar mani skatījies manus mīļākos seriālus, pārkonfigurējis manu ķermeni, sniedzis izcilu taktisko atbalstu, pierunājis mani izlikties par uzlabotu cilvēku un drošības konsultantu, izglābis manu klientu dzīvību un satīrījis pierādījumus pēc tam, kad man nācās novākt dažus cilvēkus. (Tic bija slikti cilvēki.) Man patiešām pietrūka DiPTa.

Un tad bija šis te transportkuģis.

Arī to vadīja bots, bez komandas, bet tajā bija pasažieri — tehniskie darbinieki, lielākoties ar minimālu vai vidēju prasmju līmeni, gan cilvēki, gan uzlabotie cilvēki, kas ceļoja ar pagaidu darba līgumiem starp tran-zītstacijām. Sī nebija ideāla situācija, bet tas bija vienīgais transportkuģis, kas brauca man vajadzīgajā virzienā.

Līdzīgi kā citi transportu boti — bet ne DiPTs —, tas sazinājās ar tēliem un bija atļāvis man kāpt uz klāja apmaiņā pret manu saglabāto mediju satura kopiju. Tā kā pasažieru saraksts atradās transporta kanālā un līdz ar to bija pieejams citiem, es lūdzu, lai transports mani uz ceļojuma laiku tajā iereģistrē —ja nu kāds pārbaudītu. Pasažiera anketā bija aile “nodarbošanās”, un īsā vājuma mirkli es paziņoju, ka esmu drošības I konsultants.

Transports nosprieda, ka tādā gadījumā var izmantot mani kā klāja drošībnieku un sāka man ziņot par problēmām ar pasažieriem. Es kā tāds idiots sāku uz tām reaģēt. Nē, es ari nezinu - kādēļ. Varbūt tādēļ, ka biju tam izveidots un tas bija ierakstīts DNS, kas kontrolē manas organiskās daļas. (Vajadzētu ieviest kļūdas paziņojuma kodu ar nozīmi “Ziņu saņēmu, bet nolēmu tevi ignorēt”)

Sākumā tas bija diezgan vienkārši. (“Ja tu viņai vēlreiz uzbāzīsies, tad es salauzīšu katru tavas rokas un plaukstas kaulu. Šis process aizņems apmēram stundu.”) Tad viss kļuva sarežģītāk, jo pat tie pasažieri, kas cits citam patika, sāka strīdēties. Es pavadīju daudz laika (vērtīga laika, ko būtu varējis pavadīt, skatoties/lasot savus saglabātos izklaides medijus), piestrādājot par starpnieku strīdos, par kuriem man bija pilnīgi pajāt.

Tagad ritēja pēdējais ceļojuma cikls, mēs visi bijām kaut kā pamanījušies izdzīvot, un es devos uz ēstuvi, lai izšķirtu vēl vienu kautiņu starp debiliem cilvēkiem.

Transportā nebija dronu, bet tajā bija neliels drošības kameru pārklājums, tādēļ es jau pirms durvju atvēršanās zināju, kādās pozīcijās atradās cilvēki kambīzes/ēstuves daļā. Soļoju pāri telpai — cauri aurojošu cilvēku, apgāztu galdu un krēslu jūklim —, līdz nostājos starp abiem cīkstoņiem. Viens bija ieroča vietā pacēlis galda piederumu, kas pēc prātīgas un cilvēka pirkstus nenoraujošas kustības nonāca manās rokās.

Jums varētu šķist, ka tad, ja persona, ko visi pazīst kā drošības konsultantu, iegāžas kaujas laukā un atbruņo vienu no dalībniekiem, visi

piebremzēs un izvērtēs savas prioritātes šajā situācijā, — bet, oi, kā jūs kļūdītos. Cīkstoņi pastreipuļoja atpakaļ, vēl arvien viens otru lamādami. Pārējie telpā esošie pārslēdzās no tā, ka auroja lamuvārdus kaušļu virzienā, uz to, ka auroja uz mani, visi kā viens cenšoties izstāstīt man dažādas notikušā versijas. Es nobļāvos: “Mutes ciet!”

(Patīkamais aspekts tajā, ka mēģini izlikties par uzlabotu cilvēku, drošības konsultantu, nevis konstruktu DrošVienību, ir tur, ka vari pateikt cilvēkiem, lai aizver mutes.)

Visi aizvēra mutes.

Tad — vēl arvien smagi elpodams — Eiress teica: “Konsultant Rin, jūs taču teicāt, ka nevēlaties nākt uz šejieni...”

Otrs — Elbiks — dramatiskā žestā bakstīja ar pirkstu: “Konsultant Rin, viņš teica, ka tūlīt...”

Es biju licis, lai transports iereģistrē manu vārdu kā “Rins”, lai arī RaviHyral raktuvēs biju izmantojis vārdu “Ēdens”. Riju gana drošs, ka RaviHyral tranzltstacijas drošībniekiem nebija iemesla saistīt šo identitāti ar šādām tādām pēkšņām nāvēm, kas bija notikušas uz privātas atspoles, un, pat ja tā būtu, viņi nemeklētu kādu, kas atrodas ārpus viņu jurisdikcijas, ja vien nebūtu nolīgti to darīt. Bet tomēr šķita labāk vārdu nomainīt.

Pārējie, kas sāka uzrasties no aizgaldēm un strauji sabūvētām krēslu barikādēm, mēģināja pievienoties, un sekoja vēl vairāk klaigāšanas un bakstīšanas ar pirkstiem. Tas bija tik tipiski. (Ja nebūtu raidījumu, kurus es lejupielādēju izklaides kanālos, es būtu nospriedis, ka vienīgais lielākajai daļai cilvēku zināmais komunikācijas veids ir rādīt ar pirkstu un kliegt.)

Objektīvie divdesmit seši ceļojuma cikli subjektīvi šķita vilkušies vismaz divsimt trīsdesmit. Biju mēģinājis viņus izklaidēt. Biju nokopējis visus vizuālos medijus transporta pasažieriem pieejamajā sistēmā, tā ka tos varēja skatīties uz ekrānvirsmām — tas vismaz samazināja raudāšanu līdz minimumam (gan bērniem, gan pieaugušajiem). Un, jā, kaušanās dramatiski

samazinājās pēc tās reizes, kad es vienu no viņiem ar vienu roku piespiedu pie sienas un deklarēju stingrus noteikumus. (Pirmais noteikums: neskaries klāt drošības konsultantam Rinam.) Bet pat tas parasti noveda pie tā, ka es bezpalīdzīgi klausījos viņu problēmās un sūdzībās citam par citu, par daudzajām korporācijām, kas viņus izdrāzušas (stāsti manim, lakstīgala), un par eksistenci kā tādu. Jā, to visu klausīties bija mokoši.

Šodien es teicu: “Man vienalga.”

Visi atkal aizvērās.

Turpināju: “Mums ir palikušas ne vairāk kā sešas stundas, līdz šis transports pieslēgsies dokiem. Pēc tam jūs varat cits citam nodarīt, ko vien vēlaties.”

Tas nedarbojās — viņiem vēl arvien šķita, ka ir jāizstāsta pēdējā kautiņa iemesls. (Neatceros, kas tas bija — izdzēsu to no atmiņas tūlīt pēc tam, kad izgāju no telpas.)

Viņi visi bija kaitinoši un izcili neadekvāti cilvēki, bet es nevēlējos viņus nogalināt. Nu labi, varbūt drusciņ.

DrošVienības pienākums ir aizsargāt klientus pret jebko, kas viņus varētu nogalināt vai ievainot, un maigi atturēt viņus no savu biedru nogalināšanas, sakropļošanas utt. Iemesls, kādēļ viņi centās cits citu nogalināt, sakropļot utt., nebija DrošVienības problēma, par to bija jādomā cilvēku vadītājam. (Vai arī nevis jādomā, bet apzināti jāignorē, līdz viss projekts sabrūk monumentālā sapisienā un tava DrošVienība lūdzas pēc maigas atpestīšanas, ko sniegtu nejauša, katastrofāla eksplozija ar sekojošu dekompresiju, — bet nav jau tā, ka es to zinātu no pieredzes.)

Bet šeit, šajā transportkuģī, nebija vadītāja — tikai es. Un es zināju, kurp viņi dodas, un viņi zināja, kurp dodas, pat ja viņi izlikās, ka dusmu un aizkaitinājuma pamatā ir Vinigo vai Evas ārpus kārtas paņemtā simulēto augļu paciņa. Tā nu es viņos nemitīgi klausījos un izlikos, ka veicu visaptverošu izmeklēšanu par tādiem pārkāpumiem kā “kurš atstāja cepumu papīriņu ēdnīcas tualetes izlietnē”.

Viņi devās uz darba iestādi kaut kādā sūdu bedrē. Eiress man pastāstīja, ka viņi visi bija pārdevuši savu darbaspēku uz divdesmit gadu termiņu, kura beigās viņus gaidīs pamatīga summiņa. Viņš zināja, ka tas bija briesmīgs darījums, bet labāks nekā citas viņiem pieejamās iespējas. Darba līgums ietvēra pajumti, bet lika maksāt procentus par visu pārējo — apēsto ēdienu, izmantoto enerģiju un jebkādu medicīnisko aprūpi, tostarp profilaktisko.

(Es zinu. Rathi bija teicis, ka konstruktu izmantošana ir verdzība, bet man vismaz nebija jāmaksā uzņēmumam par savu remontu, uzturēšanu, munīciju un bruņām. Protams, neviens nebija man prasījis, vai es vēlos būt DrošVienība, bet tā ir pilnīgi cita metafora.)

(Piezīme sev: noskaidrot vārda “metafora” definīciju.)

Biju jautājis Eiresam, vai 30s divdesmit gadus skaitīja pēc planētas kalendāra vai arī tā uzņēmuma, kas uzturēja planētu, kalendāra, vai arī Korporācijas Malas rekomendētā standarta, vai kā? Viņš nezināja un nesaprata, kāda tam nozīme.

Jā, tieši tāpēc es centos viņiem nepieķerties.

Es nekad nebūtu izvēlējies šo transportu, ja būtu bijusi cita iespēja, bet tas bija vienīgais maršruts uz tranzītstaciju, no kuras varēja tikt uz manu nākamo galamērķi. Es centos nokļūt Milu — ārpus Korporācijas Malas.

Biju pieņēmis šo lēmumu pēc RaviHyral atstāšanas. Sākumā man bija jābūt žiglam un pēc iespējas jāpalielina attālums starp sevi un tranzītstaciju. (Sk. iepriekš — noslepkavoti cilvēki.) Biju paķēris pirmo draudzīgo kravas transportu un pēc septiņu ciklu brauciena nokāpis pārbāztā tranzītmezglā — tas bija labi, jo pūlī bija viegli pazust, un slikti, jo man visapkārt it visur bija cilvēki un uzlaboti cilvēki, un viņi skatījās uz mani, un tā bija elle. (Skaidrs, ka pēc tam, kad satiku Eiresu un pārējos, mana elles definīcija kļuva krietni precīzāka.)

Turklāt man pietrūka DiPTa, un man pietrūka pat Tapanas un Maro, un Rāmi. Ja reiz bija jārūpējas pārcilvēkiem, tad labāk par maziem

un maigiem, kas izturējās pret tevi mīļi un domāja, ka tu esi superīgs, jo mūždien pasargā viņus no nobeigšanas. (Viņiem es patiku tikai tāpēc, ka viņi uzskatīja mani par uzlabotu cilvēku, bet visu jau nevar gribēt.)

Pēc notikumiem RaviHyral biju nolēmis beigt dirsties un pazust no Korporācijas Malas, bet man tik un tā bija jāplāno maršruts. Man nepieciešamie grafiki un kanāli uz transporta nebija pieejami, bet nu, kad bijām dokos, es biju pārsātināts ar informāciju, tā ka man vajadzēja laiku, lai izurbtos tai cauri. Turklāt es uzturējos šajā mezglā jau veselas divdesmit divas minūtes, un man izmisīgi vajadzēja brīdi miera. Tā nu es iešmaucu automātiskā pārceļošanas servisa centrā un izmantoju daļu resursu no savas jaunās cietās valūtas kartes, lai samaksātu par privātu atpūtas kārbu. Tā bija tieši tik liela, lai es varētu tajā atgulties, noliekot mugursomu blakus, bet pietiekami līdzīga pārvadāšanas kastei, lai man šķistu savādi mierinoša. Biju pavadījis daudz brīnišķīga laika vienatnē pārvadāšanas kastēs, kad mani kā kravu veda uz līguma vietu. Domāju, ka cilvēkam gan būtu jābūt krietni sagurušam, lai spētu te atpūsties nekliedzot.

Kad biju iekārtojies, pārskatīju stacijas kanālus, lai uzzinātu, vai nav kādas nesen pienākušas ziņas par DeltFall vai GravCris. Gandrīz tūlīt trāpīju uz stāsta pavediena. Notika tiesas process, tika sniegtas liecības un tā tālāk. Neizskatījās, ka kopš laika, kad pametu RaviHyral, daudz kas būtu mainījies, un tas bija kaitinoši. Neērtā DrošVienība, par ko neviens negribēja runāt, vēl arvien bija bezvēsts prombūtnē, tiktāl -urā. Bija grūti pateikt, vai žurnālisti uzskatīja, ka mani kāds slēpj, vai tomēr ne. Viņi šķietami negribēja domāt par to, vai es būtu varējis aiz-blandīties kaut kur viens pats. Tad es trāpīju uz interviju ar Dr. Menšu, kas bija publicēta pirms sešiem cikliem.

Bija negaidīti patīkami viņu atkal ieraudzīt. Palielināju attēlu labākai redzamībai un nospriedu, ka viņa izskatās nogurusi. No video fona nevarēju pateikt, kur viņa atrodas, un žigla intervijas satura pārbaude nedeva par to nekādu mājienu. Cerēju, ka viņa ir atgriezusies

Saglabāšanā — vai, ja viņa vēl arvien atradās BrīvTirgus Ostā, tad cerēju, ka viņi ir parūpējušies par pienācīgu drošību. Bet, zinot, ko viņa domāja par DrošVienībām (tā pati “verdzības” padarīšana), šaubījos, ka viņa tādu nolīgusi. Pat kanālā, kurā nebija MedSistēmas, varēju noteikt, ka āda viņai ap acīm liecināja par miega badu, kas jau draudēja kļūt hronisks.

Jutos nedaudz tā kā gandrīz vai vainīgs. Kaut kas nebija labi, un es cerēju, ka tas nebija manis dēļ. Manis izbēgšana nebija viņas vaina, un es cerēju, ka viņi neuzskata Menšu atbildīgu par, nu, patvaļīgas Droš-Vienības ar masu slepkavību pagātnē palaišanu cilvēkos, kuri neko ļaunu pat nenojauta. Viņa bija gribējusi mani aizvest mājup, uz Saglabāšanu, kur viņa mani būtu — nezinu, civilizējusi, izaudzinājusi vai kaut ko tādu. īsti labi nesapratu nianses. Vienīgais, ko zināju droši, bija, ka Saglabāšanā nebija vajadzīgas DrošVienības, un viņu izpratnē DrošVienības uzskatīšana par brīvu personu nozīmētu, ka man būtu cilvēks — “aizbildnis”. (Citviet tādu sauc vienkārši par īpašnieku.)

Vēlreiz pārskatīju saturu. Ziņu aģentūru veiktā izmeklēšana atklāja citus gadījumus, kas liecināja, ka GrayCris uzbrukums DeltFall nometnei bija drīzāk viņiem ierastā notikumu gaita, nevis novirze no tās. (Šitā es izskatos, kad esmu dikti pārsteigts.) Jau labu laiku bija krājušās sūdzības par šaubīgiem līgumiem un ekskluzīvām izmantošanas tiesībām dažādās vietās, tostarp arī par potenciālu teraformēšanas projektu aiz Korporācijas Malas, kas nevienam nezināmu iemeslu dēļ bija pamests. Sajāt planētu — pat daļu no planētas — bez jebkāda iemesla bija diezgan ievērojams pasākums, un es biju pārsteigts, ka viņi bija tikuši sveikā cauri. Nu, labi, es nebiju pārsteigts.

Žurnālists jautāja Dr. Mensai par pēdējo minēto incidentu, un viņa teica: “Pec tam kad saskaros ar GrayCris, nolēmu mudināt Saglabāšanas Padomi pievienoties formālam aicinājumam izpētīt situāciju Milu. Neizdevies teraformēšanas projekts ir traģiska resursu un planētas dabiskās virsmas izšķērdēšana, bet GrayCris atsakās skaidrot savu rīcību.”

Žurnālists bija pievienojis Mensas paziņojumam informācijas bloku ar komentāriem par nelielu uzņēmumu ārpus Korporācijas Malas, kas nesen bija pieteicies pārņemt GrayCris pamesto teraformēšanas projektu. Viņi nupat bija uzstādījuši automatizētu savilcēju, kas neļautu pamestajam teraformēšanas kompleksam sabrukt atmosfērā, un drīz viņiem vajadzēja sākt vietas izvērtēšanu. Tad komentārs kļuva visnotaļ dramatisks, viešot pārdomas par to, ko šī izvērtēšanas komanda atradīšot.

Es gulēju, pētīju kanālus un grafikus un nospriedu, ka zinu, ko atradīs izvērtēšanas komanda.

Iemesls, kādēļ es blandījos apkārt brīvībā un Dr. Mensa bija ziņās, bija tāds, ka GrayCris bija bijuši gatavi nobeigt veselu baru bezpalīdzīgu cilvēku — pētnieku —, lai saņemtu ekskluzīvu pieeju citplanētiešu paliekām: neorganiskiem un, iespējams, arī organiskiem materiāliem, ko saprātīga citplanētu civilizācija bija atstājusi mūsu apskates reģiona augsnē. Tagad es par to zināju daudz vairāk, jo biju noklausījies, kā Tapana ar pārējiem sarunājas par kodu, kas ļāva noteikt svešos sintētiķus, un tādēļ, ka biju lejupielādējis grāmatu par šo tēmu un lasīju to pauzēs starp seriāliem. Gan Korporācijas Malā, gan ārpus tās starp politiskām un korporatīvām vienībām bija milzums vienošanos par citplanētiešu paliekām. Būtībā nevienam tās nebūtu jāaiztiek, ja vien nav iegūts blāķis īpašu sertifikātu, un varbūt arī tad ne.

Laikā, kad pametu BrīvTirgus Ostu, vispārējais pieņēmums bija tāds, ka GrayCris bija vēlējušies netraucētu pieeju šīm paliekām. Droši vien GrayCris būtu izveidojuši raktuves vai kolonijas būvi, vai kādu citu pamatīgu projektu, kas kalpotu kā aizsegs, kamēr viņi izgūtu un pētītu paliekas.

Tā ka —ja nu Milu teraformēšanas projekts bija tikai veiksmīgs aizsegs citplanētiešu palieku, svešo sintētiku vai abu divu izrakumu vai izgūšanas projektam? GrayCris bija pabeiguši izguvi un izlikušies, ka pārtrauc teraformēšanas projektu, ko nebija pat sākuši. Pamestā tehnika galu galā sabruktu atmosfērā, un līdz ar to arī visi pierādījumi.

Ja Dr. Mensai būtu atbilstošie pierādījumi, GrayCris izmeklēšana kļūtu daudz interesantāka. Varbūt pat tik interesanta, ka žurnālisti pilnīgi aizmirstu par paklīdušo DrošVienību. Un tad Dr. Mensai vairs nebūtu jābūt BrīvTirgus Ostā, viņa varētu doties atpakaļ uz Saglabāšanu, kur bija droši, un man vairs nebūtu par viņu jāuztraucas.

Iegūt pierādījumus nebūtu grūti, es spriedu. Cilvēki mūždien iedomājas, ka ir noslēpuši visas pēdas un izdzēsuši datus, bet viņi bieži kļūdās. Tātad... Varbūt man tas būtu jādara. Es varētu doties uz Milu, savākt visādus datus un nosūtīt tos Dr. Mensai — vai nu uz vietu, kur viņa mitinājās BrīvTirgus Ostā, vai arī uz viņas mājām Saglabāšanā.

Atkal pieslēdzos centrāles kanālam un nomainīju vaicājumus — tagad meklējot transportu uz Milu —, bet publiskajā sarakstā neredzēju atbilstošus braucienus. Paplašināju meklēšanu, iekļaujot saistītās tranzīt-stacijas. Izdevās atrast tikai četrdesmit ciklus vecu komentāru par transportu — jaunumos bija rakstīts, ka teraformēšanas komplekss ir atzīts par pamestu, jo vietējā tranzītstacija bija reģistrējusi ilgstošu neaktivi-tātes periodu. Tur bija rakstīts, ka visi kravas transportkuģi uz Milu ir apturēti, palicis tikai transportccļš no HaveRatton stacijas, kas atradās pie pašas Korporācijas Malas robežas. Nevarēju iegūt jaunāku informāciju par transportiem, kas devās uz Milu no HaveRatton, tikai neskaidrus ziņojumus par to, ka tādi kādreiz esot eksistējuši.

Pastāvēja iespēja, ka es nevarētu nokļūt uz Milu citādi, kā vien pats ar savu kuģi, un pat tas būtu neiespējami. Man ir treniņa modulis divplākšņiem un citiem atmosfēras lidaparātiem, bet ne atspoļkuģiem, transportkuģiem vai kam tamlīdzīgam. Man būtu jānozog gan kuģis, gan pilotbots, un tas nu būtu pārāk sarežģīti pat man.

Bet HaveRatton bija galvenais mezgls, caur kuru transportkuģi devās ārpus Korporācijas Malas, un tur es varēju izvēlēties simtiem galamērķu. Tā ka, pat ja Milu plāns izgāztos, ceļš nebūtu velti mērots.

Nākamais transportkuģis, kas devās uz HaveRatton, bija reģistrēts kā krava un pasažieri, un tā nu es nonācu pie Eiresa un pārējās līgumsaistībās iesprostoto idiotu bandas.

Pēc tam kad biju izšķīris kārtējo čīkstinu ēdamzālē un mēģinājis noslēgt savu īso izmisušu cilvēkveidīgo attiecību konsultanta karjeru, devos noslēpties uz savas lāviņas. Kad izgājām cauri tārpejai un sākām tuvoties HaveRatton stacijai, pieslēdzos tās kanālam.

Man bija pēc iespējas ātrāk jāiegūst transportkuģu grafiki, turklāt nepacietīgi gaidīju, kad gūšu iespēju lejupielādēt jaunākos mediju materiālus. Jaunākais šovs, ko es biju sācis skatīties, sākumā bija bijis labs, bet pamazām kļuva kaitinošs. Tas bija par pirmsterafbrmēšanas apskati (uz planētas, kuras profils jebkurā gadījumā bija pilnīgi nepiemērots terafor-mēšanai, bet tas mani nesatrauca), kas pamazām kļuva par ciņu uz dzīvību un nāvi — gan pret naidīgu faunu, gan pret mutantiem sirotājiem. Bet cilvēki bija pārāk bezpalīdzīgi, lai tas būtu interesanti, un viņus visus pamazām novāca. Jau jutu, ka tas viss velk uz depresīvām beigām, un nebiju īstajā garastāvokli. Tas bija īpaši kaitinoši tāpēc, ka skaidri varēja redzēt, kā varonīgas DrošVienības un varbūt kaut kādu interesantu citplanētiešu palieku pievienošana padarītu to visu par aizraujošu piedzīvojumu gabalu.

Un viņu nodrošinājuma uzņēmums nekādi nebūtu sniedzis garantiju apskates komandas drošībai bez tādas vai citādas profesionālas aizsardzības. Tas bija nereālistiski. Ari varonīgas DrošVienības bija nereā-listiskas, bet, kā reiz teicu DiPTam, ir labais un sliktais nercālistiskums.

Seriālu beidzu skatīties ap to brīdi, kad mutanti aizstibija prom grupas biologu ar mērķi viņu apēst. Nopietni, tieši šādu situāciju novēršanai es biju izveidots.

Domas par transportkuģa pasažieru gaidāmo likteni arī bojāja man omu. Negribēju skatīties uz bezpalīdzīgiem cilvēkiem. Labāk vērotu, kā gudri cilvēki izglābj cits citu.

Caurskatīju pieejamās informācijas sarakstus, tad sāku jaunas lejupielādes un pieprasīju grafikus un transporta ceļvedi, lai noskaidrotu, kā var nokļūt līdz Milu.

Šajā ciklā nekā, arī nākamajā nekā. Pat tad, kad paplašināju meklēšanu līdz pat trīsdesmit cikliem no šī brīža. Njā, tā varbūt bija problēma.

Starplaikos starp pasažieru dripselēšanu biju daudz domājis par savu plānu un nu ciest nevarēju pat domu par atteikšanos no tā; es patiešām gribēju ieriebt GrayCris, un, ja nevarēju to izdarīt ar sprāgstošiem lādiņiem, tad šī bija nākamā labākā izvēle. Varbūt grafiki nebija atjaunināti — cilvēki ir tik sasodīti neuzticami datu pārvaldītāji. Kad palēninājām gaitu, lai pietuvotos stacijas dokiem un nolaistos, izpētīju stacijas publiski pieejamo galamērķu sarakstu, un, jā, Milu tur bija. Kā parasti, tranzītstaciju vadīja neatkarīgs uzņēmums, tādēļ galamērķis vēl arvien bija aktīvs, lai gan teraformēšanas komplekss bija pamests. Stacijas iemītnieku skaits bija mainīgs un nepārsniedza simtu.

Mainīgs — tas bija labi; tas nozīmēja, ka Milu bija maz pastāvīgo iedzīvotāju un cilvēki nemitīgi ieradās un aizlidoja. Bet mazāk par simtu — tas bija slikti. Pat ja es varētu tur nokļūt bez īsta iemesla stacijā atrasties, man būtu jānodrošina, ka mani neviens nepamana.

DiPTs bija mainījis manu konfigurāciju tā, lai skeneri mani nereģistrētu kā DrošVienību, un es pats biju sev uzrakstījis nedaudz koda, kas ļāva man izturēties līdzīgāk cilvēkam vai uzlabotam cilvēkam. (Lielākoties piešķīru sev pēc nejaušības principa mainīgas kustības un elpošanu.) Bet man bija jāizvairās no citām DrošVienībām, un būtu bijis lieliski izvairīties arī no cilvēkiem (piemēram, no darba nosūtījumu centra personāla), kuri būtu redzējuši DrošVicnības bez bruņām. GrayCris Korporācijas Malā nolīga DrošVicnības, un varbūt viņi tās bija izmantojuši arī

Milu stacijā. Atstājot teraformēšanas projektu, GrayCris būtu vajadzējis aizvākt arī visu biroja personālu no tranzītstacijas, bet tur dzīvojošie cilvēki tik un tā varētu būt redzējuši viņu DrošVienības. Tas bija aprēķināts risks... Tas ir, es to darīju, lai gan zināju, ka tādējādi varbūt šauju pats sev ceļa locītavā.

Būtu varējis atteikties no šīs idejas pavisam. Šeit bija transportkuģi, kas devās uz galamērķiem tālu aiz Korporācijas teritorijas, uz vietām, par kurām es nezināju neko. Bet biju noguris no izlikšanās, ka esmu cilvēks. Man bija nepieciešama atelpa.

Caurskatīju privātpersonu kuģu grafiku un nemanīju, ka starp tiem kāds dotos uz Milu. Bet vairāki kuģi, kam pēc grafika bija jāizlido tuvākā cikla laikā, nebija norādījuši galamērķi. Viens bija neliels kravas transports ar pilotbotu, kas bija tieši tik liels, lai varētu aizvest apmēram simt vai simt piecdesmit cilvēkiem nepieciešamos krājumus uz kādiem simts cikliem vai vairāk. Pārbaudīju tā vēsturi žurnālā un noskaidroju, ka tas regulāri izlidoja un atgriezās. Tas varētu būt privāts uzņēmējs, kas piegādā resursus Milu stacijai, un galamērķis nebūtu rakstīts grafikā, jo viņi negribēja, lai, pirms teraformēšanas kņada ir rimusies, tur ieklīst kaut kādi cilvēki.

Patiesībā kravas kuģim bija paredzēts izlidot pirms astoņpadsmit cikliem, bet tas bija lūdzis iespēju pagaidīt. Vienlaikus ar manu transportkuģi HaveRatton stacijā ielidoja vēl seši transporti ar dažādu ietilpību un izlidošanas punktiem. Varbūt kravas kuģis gaidīja kādu no tiem, ja bija nepieciešams apmierināt pieprasījumu pēc konkrētas kravas. Varbūt kuģis gaidīja remontu.

Lai uzzinātu vairāk, man bija jājautā personiski.