Slepkabota dienasgrāmatas

SESTĀ NODAĻA

Izkāpu no caurules tās tālākajā punktā. Šeit sākās tuneļu labirints, kas saskaņā ar karti veda uz vairākām privātām caurulēm, pa kurām varēja nonākt vēl tālākās raktuvēs. Pieturā izkāpa tikai daži cilvēki, kas nekavējoties devās pa tuneli uz tuvāko cauruļu krustojumu. Es devos pretējā virzienā.

Pavadīju turpmāko stundu, uzlaužot kameras un drošības barjeras, dodoties iekšā un ārā pa puspabeigtiem tuneļiem, kur daudziem bija brīdinājuma zīmes par sliktu gaisa kvalitāti. Beidzot atradu vienu, kas, pēc pazīmēm spriežot, pagātnē tika izmantots, lai piekļūtu raktuvēm. Tas bija pietiekami liels, lai tajā ietilptu lielākie raktuvju boti, un tā kameras un gaismas bija izslēgtas. Dodoties pa to, kāpjot pāri akmeņiem un metāla atlūzām, sajutu, kā pazūd publiskais kanāls.

Apstājos un pārbaudīju DiPTa saziņas kanālu, bet saņēmu tikai statiskās elektrības šņākoņu. Nedomāju, ka tas bija apzināts mēģinājums bloķēt manu saziņu ar pārējām raktuvēm — biju jau iepriekš sajutis tāda veida izslēgšanos, un šī bija citāda. Domāju, ka tunelis bija tik dziļi zem mēness virsmas, ka saziņai un kanālam vajadzēja elektroniskus pastiprinātājus, lai nosūtītu signālu, un tie vairs nestrādāja. Tomēr tur priekšā joprojām kaut kas darbojās ar elektrību, jo manā kanālā ik pa brīdim parādījās signāli — automātiski brīdinājumi. Turpināju doties uz priekšu.

Man bija jāatver vēl viena drošības barjera, bet aiz tās atradu kravas caurules ieeju. Izdevās atgrūst slīdošās durvis. Caurulē vēl arvien atradās neliela pasažieru kapsula. Tā nebija izmantota ļoti ilgu laiku — tik ilgi, ka uz paklāja sakritušie netīrumi un ūdens bija apvienojuši spēkus, lai izaudzētu kaut ko mīkstu. Aizkļuvu līdz priekšējai daļai, kur atradās rokas vadība avārijas situācijām. Akumulatoros vēl bija strāva, bet tās nebija daudz. Kapsula bija te pamesta un aizmirsta, tā lēni mira tumsā, kamēr laiks tikšķēja tai garām.

Nē, nu es nemaz nejutos drūmi.

Pārbaudīju, vai tai nav pieslēgta aktīva drošības sistēma, un ieslēdzu kapsulu. Tā ar vaidu atmodās, pacēlās no zemes un devās lejup pa tuneli tumsā, sekojot pēdējam ieprogrammētajam maršrutam. Apsēdos uz pasažieru soliņa un gaidīju.

Beidzot caurules skeneris pamanīja priekšā šķērsli un padeva avārijas signālu. Man bija lejupielādētas, ievietotas rindā un apturētas piecas drāmas sērijas, divas komēdijas, grāmata par citplanētiešu atstāto materiālu izpēti Korporācijas Malā, kā arī Belalas Trīskārt Vienpadsmitās daudzdaļīgās mākslas sacensības, bet es patiesībā skatījos “Mēness patvēruma” 206. sēriju, ko jau biju redzējis divdesmit septiņas reizes. Jā, es biju nedaudz nervozs. Kad kapsula sāka piebremzēt, izslējos.

Gaismas apspīdēja metāla barikāžu virkni. Uz tām bija uzpūsta tumsā spīdoša krāsa, kas sūtīja man kanālā brīdinājuma viļņus. Radiācijas bīstamība, nogruvuma bīstamība, toksiska bioloģiska bīstamība. Es liku, lai atveras ārkārtas lūka, un nolecu uz grambainās zemes. Skenēju, meklējot enerģijas izlādes, un pielāgoju skatienu, lai tas varētu redzēt tālāk par spilgto marķiera krāsu. Trīs metrus tālāk bija sprauga — tumšāks pleķis pret metāla virsmu. Sprauga bija šaura, bet man pat nevajadzēja izmežģīt locītavas, lai izsprauktos tai cauri.

Devos lejup pa tuneli līdz platformai, kas bija bijusi daļa no pasažieru caurules pieejas. Tālāk atradās desmit metrus augstas durvis, gana lielas, lai pa tām iekļūtu automašīnas, izsprauktos pat vislielākie krāvēj-boti un izripotu jēlminerāla kravas. Pasažieru pieejā vēl arvien pletās kravas izkraušanas slieces, un es izmantoju tās, lai uzlēktu uz augstās platformas. Visu klāja mitru putekļu slānis, kurā nebija redzamas nesen atstātas pēdas. Piegādāto materiālu aizzīmogotās kastes ar uzspiestiem dažādu uzņēmumu logo vēl arvien bija sakrautas uz platformas. Tām blakus gulēja salauzta gāzmaska. Manas cilvēciskās daļas sajuta vēsu kņu-doņu, kas nebija patīkami. Šī vieta bija spocīga. Atgādināju sev, ka, visticamāk, baisais notikums, kas šeit atgadījies, biju es pats.

Kaut kā tas īpaši nepalīdzēja.

Nepietika enerģijas, lai izkustinātu durvis, bet pasažieru pieejas manuālās atvēršanas slēdzis joprojām darbojās. Koridorā nebija arī elektrisko gaismekļu, bet sienas bija sašvīkātas ar gaismu izstarojošiem marķieriem, kas bija paredzēti, lai izvadītu cilvēkus ārā katastrofas gadījumā. Daži jau laika gaitā bija zaudējuši spožumu, citi pamazām dzisa. Kanāla aktivitātes trūkums — ja neņem vērā brīdinošo krāsu — bija nedaudz uztraucošs; es nespēju beigt domāt par DeltFall mītni un priecājos, ka DiPTs bija veicis pielāgojumus manam datu portam.

Devos pa koridoru uz raktuvju centrāli. Tā bija milzīga telpa ar kupolveida griestiem — tumša, tikai uz grīdas bija redzami dziestoši marķieri. Protams, te nebija palikušas cilvēku atliekas, bet visapkārt mētājās visādas drazas — rīki, plastmasas šķēpeles, gabals no krāvējbota rokas. Visos virzienos zarojās atveres uz koridoriem, kas līdzinājās tumšām alām. Man nebija ne mazākās sajūtas, ka esmu kādreiz šeit bijis, nekādas atmiņas, ka šī vieta būtu pazīstama. Identificēju ejas, kas veda uz raktuvi, tad koridorus uz darbinieku telpām un birojiem. No pēdējiem atdalījās eja uz aprīkojuma novietni.

Strāvas padeves avārijas releji bija atvēruši visas slēgtās durvis, bet, lai kas arī pēc notikušā te nebūtu satīrījis, tas bija tās atkal aizvēris, tādēļ man nācās katras durvis atgrūst vaļā ar spēku. Pēc raktuvju krāvējbotu apkopes stacijām es atradu drošības sapulču telpu. Iegāju tajā un sastingu. Puskrēslā starp tukšajām ieroču glabāšanas kastēm un izrautajiem grīdas paneļiem vietā, kur stāvēja atkritumu pārstrādes iekārta, bija redzamas pazīstamas formas: kārbas vēl arvien atradās šeit.

Gar tālāko sienu bija sakrauti desmit tādas: lielas, gludas, baltas kastes, no to nobružātajām virsmām spīdēja marķiera gaisma. Nezināju, kādēļ mana veiktspēja kritās, kādēļ bija tik grūti kustēties. Tad sapratu, ka biju iedomājies — pārējie vēl arvien atrodas tur.

Tā bija pilnīgi iracionāla doma, kas būtu apstiprinājusi DiPTa negatīvo priekšstatu par konstruktu mentālajām spējām. Viņi nebūtu atstājuši DrošVienības šeit. Mēs bijām pārāk dārgi, un bija pārāk bīstami mūs pamest. Ja es neatrados šeit, ieslēgts vienā no šīm kārbām, manu smadzeņu organiskajai daļai sapņojot, kamēr pārējais ķermenis ir inerts un bezpalīdzīgs, tad arī pārējie nebija šeit.

Tik un tā bija grūti piespiest sevi šķērsot telpu un atvērt pirmās durvis.

Plastikāta gulta kārbā bija tukša, strāva sen atslēgta. Es atvēru katru kārbu, tās visas bija vienādas.

Atkāpos no pēdējās. Gribēju paslēpt seju rokās, noslīgt pie zemes un ierakties medijos, bet es to nedarīju. Pēc divdesmit ilgām sekundēm šī intensīvā sajūta pierima.

Es pat nezinu, kāpēc biju tur iegājis. Man bija jāmeklē datu glabā-tuve, ieraksti, kas atstāti, darbiniekiem aizejot. Pārmeklēju ieroču skapīšus, pārbaudot, vai tur nebūs kas noderīgs — piemēram, kaste dronu —, bet visi bija tukši. Uz sienas bija pazīmes, ka šeit notikuši uzbrukumi ar liesmu metēju, un pie vienas no kārbām bija neliela bedre — tur bija ieurbusies sprāgstošā bulta. Tad es devos atpakaļ uz birojiem.

Atradu iestādes vadības centru. Visur bija salauzti ekrāni, apgāzti krēsli, uz grīdas sadauzītas saskarnes, un uz konsoles vēl arvien stāvēja neskarta plastmasas krūzīte, gaidot, kad kāds to paņems. Cilvēki nespēj strādāt kanālā pilnībā, izmantojot plašu ievaddatu klāstu tā, kā to varu es vai tādi boti kā DiPTs. Dažiem uzlabotiem cilvēkiem ir implanti, kas ļauj to darīt, bet ne visi cilvēki grib, lai viņiem smadzenēs sabāž veselu kaudzi visādu daiktu — ej nu sazin kādēļ. Tā nu viņiem vajadzēja virsmas, lai parādītu uz ekrāna grupas darbam svarīgos datus. Un kaut kur šeit būtu pievienota ārējā datu glabātuve.

Izvēlējos darbstaciju, piecēlu krēslu un izņēmu nelielo riku komplektu, kuru biju aizņēmies no DiPTa komandas krājumiem un atnesis sev līdzi lielajā bikšu sānkabatā. (Bruņām nav kabatu, viens punkts cilvēku apģērba labā.) Man bija nepieciešams enerģijas avots, lai panāktu, ka stacija atkal darbojas, bet, par laimi, pa rokai biju es pats.

Izmantoju darbarīkus, lai atvērtu enerģijas ieroča portu savā labajā rokā. Paveikt to ar vienu roku bija piņķerīgi, bet ir bijis ari sliktāk. Ar kabeli pievienoju sevi pie konsoles avārijas strāvas padeves, un stacija dūcot atdzīvojās. Nevarēju atvērt kanālu, lai vadītu to tieši, bet, pastiepies mirdzošajā projekcijā, spēju izmakšķerēt pieeju DrošSistēmas ierakstu krājumam. Tas bija izdzēsts, bet to jau es biju gaidījis.

Sāku pārmeklēt visas pārējās krātuves, ja nu gadījumā DrošSistēmu nebūtu iztīrījuši uzņēmuma tehniķi. Uzņēmums vēlas, lai viss tiek ierakstīts — kanālā paveiktais darbs, sarunas, viss, lai pēc tam no tā varētu izrakt datus. Liela daļa informācijas ir nevērtīga un tiek izdzēsta, bet Droš-Sistēmai ir tā jāpatur, līdz pāri tai pāriet datu rakšanas boti, un tā DrošSis-tēma bieži nosper nelietotu pagaidu uzglabāšanas vietu no citām sistēmām.

Un tur nu tie bija — faili, kas sabāzti MedSistēmas krātuvē, kas bija paredzēta nestandarta procedūru lejupielādēm. (Pieņemu, ja MedSistēmai pēkšņi vajadzētu lejupielādēt pacientam ārkārtas procedūru, DrošSistēma būtu izrāvusi šos failus ārā un nolikusi tos kaut kur citur, bet dažkārt tā nepaspēja visu laikā un ierakstīto datu gabali tika pazaudēti. Ja tu esi Droš-Vieniba, tev patīk tavi klienti un tu vēlies paturēt noslēpumā no uzņēmuma kaut ko tādu, ko viņi ir teikuši vai darījuši (vai tu esi teicis vai darījis), šis ir viens no daudzajiem veidiem, kā vari likt datiem nejauši pazust.)

DrošSistēma noteikti bija pārvietojusi failus tieši pirms strāvas pazušanas. Tur bija daudz materiāla, un es pārskrēju pāri nejaušām sarunām un raktuvju darbu datiem līdz pat beigām, tad patinu nedaudz atpakaļ. Kanālā divi cilvēki tehniķi bija apsprieduši anomāliju — kaut kādu kodu, kas nešķita saistīts ne ar vienu sistēmu un ticis augšupielādēts tepat uz vietas. Viņi mēģināja saprast, no kurienes tas nācis, un izteica — ietverot daudz vienkāršrunas vārdu — pieņēmumu, ka raktuvēm uzbrukts ar kaitīgu programmatūru. Viens no tehniķiem teica, ka ziņos priekšniecībai, ka viņiem nepieciešams nošķirt DrošSistēmu, un saruna tur arī beidzās — pusvārdā.

Tas... Nebija tas, ko biju gaidījis. Biju pieņēmis, ka mana vadības moduļa kļūme bija radījusi asinspirti, ko uzņēmums apzīmēja ar eifēmismu “negadījums”. Bet vai es tiešām būtu novācis no ceļa deviņas citas DrošVienības, kā arī visus botus un bruņotos cilvēkus, kas varētu būt mēģinājuši mani apturēt? Man nešķita, ka man būtu bijušas lielas iespējas to izdarīt. Ja citas DrošVienības būtu cietušas no tās pašas kļūmes, tad tai bija jānāk no ārēja avota.

Saglabāju sarunu savā krātuvē, pārbaudīju pārējās sistēmas, vai tajās nav noklīduši faili, bet neko neatradu, un atslēdzos no konsoles.

Drošības sapulču telpa bija iztīrīta līdz pēdējām. Bet es varēju pārbaudīt citas vietas. Atgrūdu krēslu no konsoles.

Izejot pa otrām durvīm, pamanīju pie pretējās sienas trieciena pēdas un traipus uz grīdas. Kāds — kāds, kas varēja uzņemt pamatīgu bliezienu — bija upurējis sevi, mēģinot aizstāvēt vadības centru. Varbūt ne visas DrošVienības bija bijušas cietušas.

Koridorā pie dzīvojamām telpām es atradu vēl vienu telpu, šī bija paredzēta TīkVienībām.

Tajā bija četras kastes, kas acīmredzami bija kārbas, tikai mazākas. To durvis bija atvērtas, iekšā izvietotās plastmasas gultas tukšas. Stūrī bija vieta atkritumu pārstrādātājam, bet te nebija ieroču skapju, un uzglabāšanas skapīši izskatījās pavisam citādi.

Stāvēju istabas centrā. Slepkabotu kārbas bija aizvērtas, neizmantotas. Kas nozīmēja, ka neviena no DrošVienībām nebija bijusi bojāta un visas bija bijušas vai nu apgaitā, vai apsardzē, vai sapulču telpā, visticamāk, stāvot tur un izliekoties, ka neblenž cita uz citu. Bet seksbotu kārbas bija atvērtas, kas nozīmēja, ka trauksmes mirklī, kad izslēdzās strāva, tie bija bijuši iekšā. Ja strāva ir izslēgta, tu vari ar rokām atvērt kārbu no iekšpuses, bet tā vairs neaizvērsies.

Tas nozīmēja, ka “negadījuma” laikā tie bija devušies ārā.

Vēlreiz izmantoju enerģijas avotu savā rokā, lai piešķiltu strāvu pirmās kārbas avārijas datu glabātuvei. Man nebija ne tuvu tik daudz enerģijas, lai ieslēgtu visu ierīci, bet datu glabātuve satur kļūdu un izslēgšanās informāciju, ja labošanas laikā kaut kas noiet greizi. (Ar to var darīt vēl daudz ko citu, ja esi uzlauzis savu vadības moduli — piemēram, kādu laiku glabāt tur savus medijus, lai cilvēki tehniķi tos neatrod.) DrošSistēma būtu varējusi to izmantot pirms katastrofālās kļūmes.

Tā bija tikusi izmantota. Bet to bija izmantojušas TīkVienības, kas negadījuma laikā bija lejupielādējušas datus.

Dati bija saraustīti, un tos bija grūti salikt kopā, līdz es sapratu, ka TīkVienības bija komunicējušas savā starpā.

Stāvēju tur piecas stundas un divdesmit trīs minūtes, saliekot kopā datu fragmentus.

No citām raktuvēm TīkVienībām bija pārsūtīts kods, kas bija marķēts kā programmatūras labojums, kas iegādāts no trešās puses — Tīk-Vienību piegādātāja. Visas TīkVienības bija reģistrējušas to kā nestandarta lejupielādi, ko jāpārbauda DrošSistēmai un cilvēkam — sistēmas analītiķim, bet tehniķi, kas bija to lejupielādējuši, lika TīkVienībām palaist labojumu. Tā bija izrādījusies labi apslēpta naidīga programma. Tā nebija ietekmējusi TīkVienības, bet gan izmantojusi to kanālus, lai pārlēktu uz DrošSistēmu un inficētu to. DrošSistēma bija inficējusi Droš-Vienības, botus un dronus, un viss, kas vien raktuvēs bija spējīgs uz neatkarīgu kustību, bija sajucis prātā.

Kamēr visi visapkārt skraidīja un šaudījās un fonā kliedza cilvēki, TīkVienības bija pamanījušās izvērtēt programmu un atklājušas, ka tai bija jāpārlec no tām uz raktuvju krāvējbotiem un jāizslēdz tie. Tas aizkavētu raktuvju darbu, lai otras raktuves pirmās paspētu aizvest kravu uz transportkuģi. Tas bija mēģinājums sabotēt konkurentu, nevis plānota masu slepkavība. Bet notika masu slepkavība.

Cilvēki bija pamanījušies nosūtīt uz ostu trauksmes signālu, bet bija skaidrs, ka palīdzība neieradīsies laikā. TīkVienības atklāja, ka DrošVie-nības nedarbojas saskaņoti, bet uzbrūk arī cita citai, kamēr boti nesakarīgi triecās iekšā visā, kas kustējās. TīkVienības bija nospriedušas, ka to labākā izvēle būtu pārstartēt DrošSistēmu un atjaunot rūpnīcas uzstādījumus, izmantojot rokas saskarni.

TīkVienībārn ir fiziski vairāk spēka nekā cilvēkam, bet mazāk nekā DrošVienībai vai botam. Tām nebija iebūvētu ieroču, un, lai arī tās varēja pacelt šaujamo vai enerģijas ieroci un to izmantot, tām nebija izglītības moduļu par ieroču darbību. Tās varēja šādu ieroci paņemt, mēģināt notēmēt, nospiest gaili un cerēt, ka nav ieslēgta drošības sistēma.

Failu lejupielādes apstājās cita pēc citas. Viena signalizēja, ka centīsies novērst DrošVienību uzmanību no pārējām, un trīs apliecināja, ka saņēmušas ziņu. Viena bija dzirdējusi kliedzienus no vadības centra un devusies turp, lai izglābtu iesprostotos cilvēkus, un divas bija apliecinājušas, ka saņēmušas ziņu. Viena bija palikusi pie ieejas koridorā, lai mēģinātu iegūt papildu laiku DrošSistēmas sasniegšanai, un viena bija apliecinājusi, kas saņēmusi ziņu. Viena apliecināja, ka ir sasniegusi DrošSistēmu, tad klusums.

Saņēmu no savas sistēmas brīdinājumu par zemu enerģijas līmeni un aptvēru, cik ilgu laiku esmu pavadījis šeit. Atvienoju sevi no kārbas un pametu šo telpu. Pa ceļam ietriecos durt'ju ailā un sienā.

Acīmredzot bija notikusi kaut kāda nereģistrēta vienošanās. Varbūt raktuvju uzņēmums, kas bija nosūtījis programmatūru, bija samaksājis par zaudējumiem un nodrošinājumiem, kas droši vien būtu bijusi tik liela summa, ka šīm raktuvēm pēc tam bija jābankrotē un jāpārtrauc darbība. Varbūt uzņēmums domāja, ka ar šo sodu pietiek.

Tiku atpakaļ līdz caurulei, iekāpu kapsulā un sāku uzlādēs ciklu. Tiklīdz man bija pietiekami jaudas, atgriezos pie “Mēness patvēruma” 206. sērijas.

N Kapsulai beidzās strāva, un tā apstājās pirms izejas no caurules, bet ap to laiku es jau biju atguvis 97 procentus veiktspējas. Izkāpu un tālāko ceļu skrēju. Skriešana mani nenogurdina tā, kā nogurdinātu cilvēku, bet tik un tā es sasniedzu noslēgto eju piecdesmit astoņas minūtes vēlāk, nekā būtu sasniedzis, braucot ar kapsulu.

Šis bija bijis garš un draņķīgs cikls, un es biju gatavs tā beigām. Gribēju tikt prom no raktuvēm. Tiesa, iespējams, ka pirmo reizi, kad es biju šeit, es vēlējos tikt prom vēl vairāk.

Biju ticis cauri drošības barjerai un devos pa tuneli, līdz nokļuvu kanāla uztveramības zonā. Pieklauvēju DiPTam, lai paziņotu, ka esmu atgriezies.

Tas teica: Mums ir problēma.