Slepkabota dienasgrāmatas

OTRĀ NODAĻA

Tiklīdz transportkuģis bija beidzis nolaišanos dokos, es nokāpu no lāviņas, savācu mugursomu (kurā gan bija šādas tādas lietas, bet pamatā tā soma bija vajadzīga, lai es vairāk izskatītos pēc ceļojoša cilvēka) un devos pa īsāko ceļu — pa personāla lūku — uz pasažieru izkāpšanas slūžām. Pārējie dosies pa kravas lūku un tālāk uz transporta moduli, kuru kravas pacēlājs aizvilks līdz kuģim, kas viņus aizvedīs uz jaunajām mājām. Tas tika pasniegts kā īpaši ērts risinājums, bet patiesībā tie, kas bija noslēguši ar viņiem līgumu, nevēlējās, lai kāds kājām dotos cauri stacijai, kur būtu iespējams pārdomāt un aizbēgt.

Negribēju atvadīties. Nevarēju izglābt tik daudzus cilvēkus no tā, kurp viņi devās — kur, kā viņiem likās, viņi vēlas doties —, bet man arī nebija uz to akurāt jānoskatās.

Toties atvadījos no transportkuģa, kurš izlaida mani pa slūžām un izdzēsa ierakstu no sava žurnāla. Nopratu, ka tas jutās bēdīgi, ka dodos prom, bet šis nebija ceļojums, kuru es vēlētos atkārtot.

Jau biju piešāvis roku dažādu centrāļu un gredzenu drošības sistēmu uzlaušanā, tādēļ došanās garām ieroču skeneriem nervus vairs tik ļoti nebojāja. DrošVienības ir izveidotas ka mobilas DrošSistēmu —jebkādu DrošSistēmu — daļas, lai uzņēmums varētu mūs iznomāt visplašākajam klientu lokam, pat tādiem, kuru aprīkojums ir aizsargāts. Droš-Sistēmas uzlaušanas āķis ir tur, ka vajag likt tai domāt, ka tev tur ir jābūt,

un uzņēmums bija mani dāsni apgādājis ar kodiem, kas tam bija nepieciešami. Prakse un šausminoša nepieciešamība bija padarījusi mani par īstu speciālistu koda uzlabošanā reāllaikā.

Es iegriezos gredzena tirdzniecības centrā — automatizētā kioskā, kas pārdeva kanāla saskarnes neuzlabotiem cilvēkiem, portatīvus ekrānus un atmiņas čipus. Cipi — katrs pirksta gala lielumā — bija paredzēti ārējai datu glabāšanai. Tos izmantoja cilvēki, kas uzstādīja jaunas datu sistēmas vai ceļoja uz vietām, kur nebija kanāla, vai kas vēlējās uzglabāt datus vietā, kas kanālam nav pieejama. (Tiesa, uzņēmuma DrošSistēmām bija metodes, kā tos nolasīt, jo klienti mēdza tajos glabāt aizsargātus datus.) Izmantojot cietās valūtas karti, nopirku veselu komplektu. (Redzēju, ka tajā palicis vēl daudz naudas — Tapana un pārējie acīmredzot bija man dāsni samaksājuši.)

Privātie doki nekad nemēdz būt tik rosīgi kā sabiedriskie — te bija tikai daži cilvēki, kas devās iekšā un ārā, kā arī daudzi krāvējboti, kas pārvietoja kravu. Dodoties pa iekāpšanas zonu, skenēju, vai tajā nebūs dronu, bet manīju tikai divus, kas sekoja līdzi krāvējbotu darbam. Atradu kravas kuģa spailes un pieklauvēju kanālā, lai uzzinātu, vai kāds ir mājās. Pilotbots klauvēja pretī.

Tas bija zema līmeņa bots, ne tik funkcionējošs, lai būtu nogarlai-kojies, stāvot dokā, vai lai viņu interesētu iespēja kaut ko padarīt. Līdzīgi kā transportboti, ar kuriem man bija iznākusi darīšana (DiPTs bija izņēmums), tas komunicēja ar attēliem. Jā, tas devās uz Milu, tas brauca uz Milu četrdesmit septiņu ciklu grafikā. No tranzīta kontroles bija pienākusi ziņa, ka tam ir jāaizkavē izlidošana, bet tas gaidīja atļauju izlidot tuvāko divu ciklu laikā. Sarunāties ar viņu bija kā runāt ar informatīvu reklāmu ceļotājiem.

Bet es nospriedu, ka beidzot man ir paveicies.

Liku tam domāt, ka man ir Ostas vadības atļauja, un lūdzu, vai varu iekāpt. 1 ad es maigi izgriezu savu ierašanos no bota atmiņas. Ciktāl

viņš zināja, es vienmēr biju bijis uz klāja. Man nepatika šādi rīkoties — es labprātāk visu sarunātu ar pilotbotu. Bet šis bija tik aprobežots, ka baidījos — tas nespēs vienoties par tālāko rīcību un pēc tam pieturēties pie plāna. Negribēju riskēt un pieļaut iespēju, ka tas varētu pastāstīt par mani Ostas vadībai vien tāpēc, ka nespēj saprast, kāpēc tas būtu slikti.

Pa šauru gaiteni devos uz galveno telpu un atradu eju uz kravas un krājumu uzglabāšanas telpu. Tā bija neliela — tajā pietika vietas konsolei, ar kuras palīdzību varēja pievienot un noņemt kravas moduļus, kā arī uz klāja nepieciešamo krājumu skapīšiem. Abi moduļi jau bija pievienoti, tātad, ja kuģis gaidīja kravu, viens būtu jānoņem un jāpārlādē. Tomēr, ņemot vērā komandas telpu konfigurāciju, mani tas netraucētu.

Izmantoju šo laiku, lai pārmeklētu telpas—galvenokārt tādēļ, ka biju nedaudz satraukts un manī vēl arvien bija ieprogrammēts paradums doties apgaitā. Man sekoja Kuģa remontdroni — viņu uzmanību piesaistīja kustīgs ķermenis, kam tur nebija jābūt —, tomēr bez Kuģa norādēm viņi mani neaiztika. Šeit nebija privātu kajīšu, tikai netālu no pilota telpas, blakus kontroles panelim, pie sienas bija izbūvētas dažas lāviņas. Vēl divas atradās telpās pie kravas pieņemšanas stacijas, blakus avārijas MedSistēmai un nelielai tualetes telpai. Man tā nebija nepieciešama, un es jutos atvieglots, ka nenāksies izlikties, ka izmantoju šo telpu pietiekami bieži, lai izskatītos pēc cilvēka. Tomēr biju sācis pierast pie tā, ka man ir pieejama cilvēku duša. Salīdzinot ar uzņēmuma izveidoto drošības telpu, šis bija luksuss. Iekārtojos vienā no lāviņām pie kontroles paneļa un sāku pārskatīt jaunos medijus.

(Labi, man būtu vajadzējis aptvert, ka lāviņas gulēšanai, kā arī citi krājumi vienā no skapīšiem varbūt tur nebija nonākuši nejauši.)

Izmēģinājis un izbrāķējis dažus nesen lejupielādētus seriālus, es izvēlējos kāda daudzsološāka varianta pirmo sēriju. Tā darbība notika alternatīvā pasaulē ar maģiju un mazticamiem runājošiem ieročiem. (Mazticamiem, jo es biju runājošs ierocis un labi zināju, ko cilvēki par mani domā.)

Pēc kādām divdesmit stundām es vēl arvien biju iegrimis seriālā un izbaudīju atvaļinājumu bez cilvēkiem. Par laimi, kad ieslēdzās dzīvības nodrošināšanas sistēma, es sajutu gaisa spiediena palielināšanos.

(Man nav nepieciešams daudz gaisa, un gadījumā, ja paliktu pavisam bez tā, varēju ieiet snaudas režīmā, tādēļ automātiska transportam minimālā atmosfēra man ir pieņemama.)

Nopauzēju sēriju un piecēlos sēdus. Jautāju pilotam, vai kāds kāpj uz klāja. Jā, uz klāja kāpa abi pasažieri, un tas bija saņēmis tranzīta vadī- < bas jaunāko ziņojumu, ka tagad Kuģis var noteikt izbraukšanas laiku.

Kārtējais “sūdi vagā” mirklis.

Vismaz jau biju pārmeklējis Kuģi, tādēļ man prātā bija daži noderīgi stūrīši. Novēlos no lāviņas, atcerējos, ka jāpaķer soma, nolēcu pa vertikālo eju uz galveno telpu. Šķērsoju to un devos pa eju uz kravas telpu. Izvēlējos visgrūtāk aizsniedzamo skapīti un pārvietoju tajā esošo saturu, līdz varēju iespraukties tā aizmugurē, kur mani skatam slēpa krājumu saiņi. Pieglaimojos pilotbotam un atgādināju, ka man šeit ir jābūt un nav nekādas vajadzības mani pieminēt kādam citam, tostarp ari pasažieriem un Ostas vadībai. Kuģim nebija drošības kameru (transportiem, kurus nekontrolē korporatīvas politiskas vienības, parasti tādu nav), bet tam bija droni. Izmantojot to skenerus un atfiltrējot man nevajadzīgo apkopes informāciju, es varēju labi izpētīt visas iekštelpas.

Pēc sešpadsmit minūtēm noslēdzās slūžu cikls un ienāca divi pasažieri. Divi uzlaboti cilvēki, kas nesa ceļasomas un kastes, ko es tūlīt atpazinu. Kaujas aprīkojums, tostarp bruņas un ieroči.

Hmm. Kaujām botus izmantoja biežāk nekā cilvēkus tieši tā paša iemesla pēc, kamdēļ DrošVienības biežāk tika izmantotas nodrošinājuma līgumiem: ja mēs nesekojam pavēlēm, tad mums izdedzina smadzenes. Bet kaujas botu izmantošanu regulēja apvienotas korporatīvo un citu politisko vienību vienošanās. (Lai gan šķita, ka visi atrod veidus, kā tos apiet. Tas bija diezgan bieži sastopams sižets seriālos par dzīvi ārpus Korporācijas Malas.)

Noklausījos, izmantojot dronus un Kuģa kanālu, bet abi cilvēki daudz nesarunājās, tikai salika pa vietām savu aprīkojumu un laiku pa laikam kaut ko piezīmēja viens otram. No kanāla parakstiem zināju, ka viņas sauca Vilkena un Gerta. Būtu pārāk daudz gribēts, lai viņas sarunātos par to, kāpēc dodas uz Milu, bet bija veidi, kā to noskaidrot.

Manas DrošVienības funkcijas lielā mērā bija palīdzēt uzņēmumam ierakstīt visu, ko klienti dara un saka, lai uzņēmums varētu veikt datu izrakšanu un pārdot visu, kas ir kaut ko vērts. (Mēdz teikt, ka labai drošībai ir augsta cena, un uzņēmums to uztver burtiski.) Lielākā daļa ierakstu ir bezvērtīgi un tiek izdzēsti, bet tie vispirms ir jāizanalizē, lai izvilktu labākās daļas. Parasti to dara kopā ar DrošSistēmu, bet es varu to darīt viens, un man vēl arvien bija viss nepieciešamais kods. Tas aizņēma vietu manā krātuvē —vietu, ko varēja izmantot medijiem —, bet šo kodu es nevarētu tik vienkārši aizvietot.

Kamēr abi cilvēki izņēma no skapīša — kurā neatrados es — krājumus un iekārtojās, es pielāgoju dronu kodu, lai tie varētu veikt ierakstu. Kad tiks savākts pietiekami daudz datu, varēs fonā palaist to analīzi.

Kuģim atbrīvojoties no doka un sākot ceļojumu uz Milu, es jau atkal skatījos savu jauno seriālu.

Lai nokļūtu līdz Milu, bija nepieciešami divdesmit Kuģa vietējā laika cikli.

Nebiju gaidījis, ka tas mani tik ļoti kaitinās. Esmu bijis transportēšanas kastes un labošanas kārbās daudz ilgāk, un daudzi no šiem ceļojumiem notika, pirms biju uzlauzis savu vadības moduli un sācis lejupielādēt medijus. Bet es biju atradinājies ceļot kā krava — pat ar visam jaunajām programmām, seriāliem un vairākiem simtiem grāmatu, ko caurskatīt. Kabīne, kurā atpūsties ceļotājiem, man nebija likusies nepatīkama, un es biju pavadījis trīs citus transportbraucienus — tostarp ceļojumu ar DiPTu — lielākoties nekustīgi. Man nebija skaidrs, kur ir atšķirība. Lai gan varbūt bija gan skaidrs: pārējās situācijās man bija iespēja kustēties, kad vien to vēlējos.

Lai kā tas nebūtu, jutos atvieglots, kad Kuģis paziņoja, ka tuvojas Milu. Pēc divām minūtēm sapratu, ka uztveru stacijas kanālu, bet tajā nekā nav. Parasti kanālā ir kustības un nolaišanās informācija, iespējamās navigācijas bīstamības, ziņas ceļotājiem — kaut kas tāds. Tagad nebija nekā. Pārjautāju Kuģim, kas ziņoja, ka nekādas citas transporta kustības te nav, bet tas saskan ar viņa iepriekšējo pieredzi, nolaižoties šajā stacijā. (Reiz biju skatījies seriālu, kurā figurēja mirusi rēgu stacija, un, labi, tas bija maz ticams, bet drošs paliek drošs.)

Klusums tik un tā bija nedaudz satraucošs. Stacija bija trīsstūraina un mazāka nekā RaviHyral. Skeneris uzrādīja divus kuģus stacijas dokos un saujiņu atspoļu — tā bija tikai neliela daļa no stacijas kapacitātes.

Kuģis jau bija sagatavojies pieslēgties dokiem, kad es beidzot kaut ko izdzirdēju kanālā. Sveiciens izklausījās gana normāls, bet stacijas saraksts gan radīja iespaidu, ka infosistēma ir sagājusi grīstē. Šeit bija saraksts ar uzņēmumiem un pakalpojumiem, bet katru ierakstu papildināja ziņa par to slēgšanu vai neaktivitāti. Tā ka varbūt šeit nespokojās, bet tomēr stacija balansēja uz nāves/neaktivitātes robežas.

Gaidot, līdz Kuģis pabeigs nolaišanos dokā, pārbaudīju savas analīzes rezultātus. Vilkena un Gerta bija drošības konsultantes, kuras bija noalgojusi faktu izpētes grupa, ko savukārt finansēja Neatkarīgie SalduDusuPēt-nieki. NS bija iesnieguši GrayCris atstātā teraformēšanas projekta pamestības statusa ziņojumu un uzstādījuši savilcēju, lai nodrošinātu, ka šis komplekss nesabrūk, un tagad sāka formālo pārņemšanas procesu. Izpētes grupas uzdevums bija doties kompleksā un sniegt ziņojumu par tā stāvokli.

Šis bija tieši tāds līgums, kam nodrošinājuma uzņēmumi piedāvā DrošVicnības, līgums, kura ietvaros es biju strādājis vairāk reižu, nekā

biju saglabājis atmiņā. Bet, spriežot pēc Vilkenas un Gertas sarunām pēdējo divdesmit ciklu laikā, kļuva skaidrs, ka šeit nebija tāda uzņēmuma un nebija DrošVienību. Centos neuztvert to personiski.

(Ja šeit būtu iesaistīts nodrošinājuma uzņēmums ar DrošVienībām, tad man būtu jāatsakās no... ko nu es te darīju. Izmaiņas manā konfigurācijā varētu apmuļķot skenerus, bet ne citu DrošVienību, un ikviena Vienība, mani pamanījusi, nekavējoties par to ziņotu savai CentrSistē-mai. Es pats būtu par sevi ziņojis uz karstām pēdām. Patvaļīgas Droš-Vienības ir nolādēti bīstamas, ticiet man.)

Gaidot, līdz Kuģis pabeigs nolaišanās procedūru, sapratu, ka spaiļu saslēgšanās dimdēšana noslāpēs nelielu kustību radītās skaņas. Pavilku tuvāk savu somu, pavēru labās rokas ādu, kur tā saskārās ar enerģijas ieroča stobru, un ievietoju spraugā visus līdzpaņemtos atmiņas čipus. Sajūta bija savāda, spiedoša, bet es pie tās pieradīšu. Mugursomu nāksies atstāt skapītī.

Mēs nolaidāmies, Vilkena un Gerta savāca mantas un devās cauri slūžām uz staciju. Kārpoties ārā no skapīša, izmantoju stacijas publisko kanālu, lai uzlauztu tās drošības sistēmu. Lielākā daļa kameru nebija aktīvas, un skeneri pārbaudīja tikai un vienīgi atmosfēras drošību un noteica, vai nav radušies bojājumi. Viņi bija vairāk satraukušies par to, ka salūzīs aprīkojums, nekā par to, ka cilvēki varētu mēģināt to sabojāt vai nozagt — bet varbūt tas tādēļ, ka stacijā nebija pārāk daudz cilvēku.

Kad biju sakārtojis skapīša saturu un pārliecinājies, ka neesmu atstājis savas klātbūtnes pēdas, nedaudz palūrēju apkārt, vai cilvēki nav neko aiz sevis atstājuši. Nekā. Mirkli vilcinājos, prātodams par Kuģa droniem. Tā kā šeit nebija daudz kameru, uz kurām es varētu paļauties, droni būtu patīkams atbalsts. Bet remonta droni bija daudz lielāki nekā tie, ar kuriem biju pieradis strādāt — lielākoties tādēļ, ka tiem bija nelielas rokas un plaukstas, ar kurām veikt apkopi. Nospriedu, ka atņemt kādu no tiem Kuģim nebija pūļu vērts.

Es tomēr veicu dažas citas pārmaiņas. Liku, lai Kuģis sevi reģistrē ostas grafikā kā apkopē esošu, un liku tam domāt, ka tam nepieciešama mana atļauja, lai izlidotu. Tā kā Kuģis pats sevi aprūpēja un uzņēmumam, kam tas piederēja, šajā sistēmā nebija pat ne tirgus būdiņas, nedomāju, ka atrastos kāds, kas papūlētos noskaidrot, kas ar kuģi notiek, ja vien tas neaizkavēsies ilgāk kā dažus ciklus. Ņemot vērā to, cik maz kuģu bija dokos, man nebija vēlmes šeit iestrēgt.

Kad izgāju cauri Kuģa slūžu ciklam, izkāpšanas zona bija tukša. Pietiekama apgaismojuma trūkums izveidoja daudzas ēnas, kas tomēr nespēja noslēpt skrāpējumus un traipus uz milzīgajiem grīdas paneļiem. Gaisa padeves plūsmā slīdēja vientuļš pārtikas papīriņš, it kā tam vairs nebūtu jābēg no tīrītājiem. Nebija ne dronu, ne krāvējbotu. Ārpusē divi milzīgi botu vadīti celtņi patlaban noņēma Kuģa kravas moduļus, lai veiktu pārkraušanu, un es jutos atvieglots, dzirdot to attālo blīkšķināšanos un jūtot, kā tie sūta viens otram datus pa stacijas citādi kluso kanālu. Man nepatīk lauzties cauri zālēm ar cilvēku pūļiem, kur visi redz mani un mēģina ieskatīties acīs, bet pretējā situācija savādā kārtā bija tikpat spocīga.

Vienā no nedaudzajām atlikušajām drošības kamerām ieraudzīju Gertu un Vilkenu un sāku viņām sekot. Abas devās prom pa izkāpšanas zāli, nevis augšup uz dzīvojamajiem stāviem. Kanālā nebija tūristiem paredzētas kartes, bet uzlauztās kameras sniedza man pieeju arī stacijas apkopes kanālam, no kurienes savācu stacijas shēmu. Visas zonas, izņemot tās, kas bija vitāli nepieciešamas stacijas uzturēšanai, bija izslēgtas. Prātoju, vai Neatkarīgo SalduDusuPētnieku prasība atjaunot pamesto projektu šeit, tranzītstacijā, tika uzņemta ar sajūsmu. Man jau tagad šī vieta ne pārāk patika, un es pat nebiju spiests te dzīvot.

Esmu izstrādājis kodu, kas ļauj iesaldēt kameras un izdzēst sevi no attēliem. Esmu izmantojis to daudzkārt sarežģītākos apstākļos, un nu

es to pārveidoju, lai tas darbotos ar stacijas aizsargāto drošības sistēmu. Lai gan, godīgi sakot, lielākās bažas bija par to, ka termināļa galā mani pamanītu kāds cilvēks un nodomātu: Hei, kas tas tāds? Par laimi, stacija lielākoties slīga tumsā.

Sekoju Vilkenai un Gertai līdz izkāpšanas zāles beigām un augšup pa rampu uz telpām, kas shēmās bija atzīmētas kā Ostas vadības / Kravas pārbaudes birojs.

Dodoties garām slūžu kamerai rampas augšgalā, man tieši pretī uzzibsnīja kaut kas spilgts un krāsains, un es gandrīz vai iekliedzos. Tā bija kravas servisa reklāma, ar marķējošo krāsu — tādu, kas reaģē uz kustību, — uzzīmēta uz grīdas. Katram gadījumam tā iemeta kanālā arī nelielu videoklipu — ja nu jūs būtu kaut kā palaidis garām tieši sejā spīdošo krāsas bliezienu. Parasti šos marķierus izmanto tikai avārijas procedūrām, jo tie darbojas ari tad, ja nav strāvas. Nekad agrāk nebiju redzējis, ka tos izmantotu reklāmām. Visa marķieru būtība ir tur, ka strāvas padeves pārtraukuma gadījuma tie būtu vienīgās redzamās zīmes, tādēļ viegli pamanāmas. Jau tā bija grūti panākt, lai stulbie cilvēki sekotu marķieriem uz drošām telpām, kur nu vēl ar reklāmām, kas lec sejā, aizsedzot skatu uz avārijas ceļu...

Atgādināju sev, ka dabūt cilvēkus drošībā vairs nav mans uzdevums.

Man tik un tā riebās marķieru reklāmas.

Vēlreiz ieskatījos kamerās un ieraudzīju, ka Vilkena un Gcrta ir atradušas Ostas vadības zonā kādas dzīvības pazīmes. Viņas stāvēja pie biroja centra ar trim burbuļlogu stāviem, no kuriem varēja noskatīties uz to, kam vajadzētu būt stacijas tirdzniecības centram. Tā bija atklāta telpa, pār kuru stiepās dažas transportcaurules, kā arī karājās milzīgs lodveida ekrāns, kas patlaban bija dīkstāvē. Laukumu aptvēra daudzstāvīgas, tumšās ēnās tītas darba ēkas un tukši skatlogi vietās, kur vajadzētu būt kafejnīcām, viesnīcām, kravas brokeriem, ceļojumu kantoriem, tehnikas veikaliem un kam tik vēl ne. Liela daļa no tā visa izskatījās nepabeigta, it kā

neviens tur nebūtu ievācies, un pārējie bija slēgti — aiz tiem nebija palicis nekas, tikai daži pamesti, gaisā plīvojoši ekrāni.

Nogriezos gaitenī, kas vestu prom no Ostas vadības rajona uz galveno mītnes kompleksu — ja tāds te būtu. Gāju gandrīz pilnīgā tumsā, līdz atradu tukšu nodalījumu kaut kam, kas tā arī nebija uzstādīts, un ieritinājos tajā. Nu es varēju sekot līdzi kamerām, neraizējoties par to, ka kaut kāds garāmejošs stacijas darbinieks varētu mani pamanīt. Manā kanālā pazibēja apkopes/ieroču skenēšanas drons; es to satvēru un pārņēmu kontroli. Tas bija devies dīkā apgaitā pie Ostas vadības birojiem, un es to izmantoju, lai iegūtu labāku skatu un skaņu nekā no statiskās drošības kameras.

Vilkena un Gerta runāja ar diviem jauniem cilvēkiem. Turpat blakus stāvēja arī cilvēkveidīgs bots. Nebiju kādu laiciņu tādu redzējis dabā — tikai izklaides kanālos. Korporāciju teritorijā tie nav izplatīti, jo nav daudz kā tāda, ko specifiskam uzdevumam paredzēts bots neizdarītu labāk, un, tā kā ir pieejams kanāls, botu datu uzglabāšanas un apstrādes spēja nešķiet nekas īpašs. Atšķirībā no konstruktiem viņiem nav klonētu cilvēka audu, tie ir tikai kails metālisks bota ķermenis, kas var pacelt kaut ko smagu — bet ne tik labi kā krāvējbots vai jebkāds cits kravas pacēlājs.

Dažos manis redzētajos izklaides medijos tos izmantoja, lai atveidotu ļaunās patvaļīgās DrošVienības, kas apdraudēja galvenos varoņus. Nav jau tā, ka tas mani īpaši aizkaitinātu vai kā. Patiesībā tas bija labi, jo tad cilvēki, kas nekad nebija strādājuši ar DrošVienībām, sagaidīja, ka mēs izskatīsimies pēc cilvēkveida botiem, nevis tā, kā mēs patiesībā izskatāmies. Mani tas nemaz nekaitināja. Vispār necik.

Biju tik ļoti aizņemts, tiekot galā ar savu neaizkaitinājuma uzplūdu, ka nācās patīt atpakaļ drona kameras ierakstu. Pirmais jaunais cilvēks teica: “Es esmu Dona Abīna.” Viņa pamāja uz otra jaunā cilvēka pusi. “Tā ir mūsu kolēģe Hirunc, un mūsu asistents Miki.” Viņa mirkli vilcinājās. “Vai nodarbinātības aģentiem bija laiks jums izstāstīt par darāmo?”

“Viņi teica, ka tas esot miesassarga darbiņš.” Vilkena pameta skatienu uz botu, kuru acīmredzot sauca Miki. Tas tur stāvēja, piešķiebis galvu, un blenza uz viņu ar milzīgām lodveida acīm. Nebija ierasts, ka cilvēks iepazīstina ar botu — tas tā, maigi izsakoties. Gerta izskatījās tā, it kā mēģinātu noturēt seju profesionāli neizteiksmīgu. Vilkena turpināja: “Jūs dodaties uz teraformēšanas kompleksu, lai veiktu sākotnējo apskati, un jūsu līgumā ar Neatkarīgajiem SalduDusuPētniekiem paredzēta drošības komanda.”

Abīna pamāja. “Ceru, ka mums jūs īsti nevajadzēs. Bet uzņēmums, kas pameta kompleksu, neuzturēja satelītnovērošanu, un kopš viņu aiziešanas neviens tajā nav iegājis. Mēs pieņemam, ka tas ir pamests, bet nevaram zināt droši.”

“Aģents teica, ka tā ir potenciāla problēma,” Gerta teica. “Teraformēšanas vairogs liedz veikt skenēšanu no ārpuses?”

Hirune atbildēja: “Jā. Mēs zinām, ka komplekss ir stabils, pateicoties NS izvietotajam savilcējam, bet tas arī viss. Stacija to novēro, bet, kā redzat, šeit nav patruļkuģu.”

Viņa gribēja teikt - pastāv iespēja, ka kompleksā ir ieviesušies sirotāji. Bet, ja viņi to būtu izdarījuši, tad tie noteikti nav īpaši labi sirotāji, ja jau reiz ignorējuši šo staciju. Turklāt sirotāji parasti iebrūk un laižas, nevis dīki mitinās brūkošā teraformēšanas kompleksā.

Patiesībā mana drošībnieka pieredze liek domāt, ka ikviens, kas gribētu dīki mitināties brūkošā teraformēšanas kompleksā, radītu daudzkārt vairāk bažu nekā sirotāji.

Gerta un Vilkena saskatījās. Varbūt viņām prātā bija ienākusi tā pati doma. Vilkena jautāja: “Vai pastāv iespēja, ka kompleksā tā pamešanas laikā bija aktīvi organismi?”

“Bioloģiskās matricas tiktu noslēgtas un varbūt pat iznīcinātas pirms personāla aiziešanas,” Hirune atbildēja. Viņa novicināja roku, it kā aizmestu kaut kādu sīkumu. “Pat ja ne, tad iespēja, ka tās radītu gaisa piesārņojumu, ir ārkārtīgi neliela.”

Vilkenas sejas izteiksme nezaudēja profesionālo mieru, bet viņa uzstāja: “Es domāju kaut ko lielāku par baktērijām. Organismi, kas ir pietiekami lieli, lai radītu fizisku apdraudējumu?”

Skaidrs, tātad pat es zināju par teraformēšanu vairāk nekā viņas abas.

Hirunes sejā nu parādījās tukša izteiksme, un viņa iekoda lūpā — šāda seja man asociējās ar situācijām, kad cilvēks mēģina neparādīt, ko jūt. It īpaši tad, ja šī sajūta ir “kāds nupat pateica kaut ko nereāli smieklīgu”. (Tāpēc man bija tik grūti atteikties no bruņām — sejas izteiksmju slēpšana nav viegla pat cilvēkiem.)

Donas Abīnas acis samiedzās smieklos, bet tas izskatījās drīzāk tā, it kā viņas ar Hiruni domātu par vienu un to pašu joku. “Matrica nedarbotos ne ar vienu organismu, kas lielāks par baktēriju. Un patiešām nebūtu nekāda iemesla uz kompleksu nogādāt jebkādus lielākus organismus. Protams, mēs nevaram droši zināt, ka viņi to nedarīja. Tādēļ ievērot piesardzību ir saprātīgi.”

Vilkena šķietami to pieņēma vai vismaz neuzdeva vairāk jautājumu. Tas principā bija saprotami. Drošības konsultanta darbs ir skeptiski izvērtēt savu klientu pārliecību, ka viss ir kārtībā. (DrošVienību klienti vismaz paši cits citu pārliecināja par to, ka viss ir kārtībā, kamēr tavs uzdevums bija stāvēt pie sienas un gaidīt, līdz viss saies totālā grīstē.)

Abīna un Hirune aizveda drošības konsultantes pie Ostas vadības, kur viņām bija iekārtota mītne kopā ar stacijas bāzes personālu. Viņas apsprieda pilna uzdevuma izklāstu, komandas sagatavošanu un izbraukšanu, kas bija paredzēta pēc sešpadsmit stundām. Miki, cilvēkveida bots, sekoja, tad apstājās. Tas pagriezās un paskatījās uz augšu, uz dronu, kuru es biju pārņēmis. Tā galva piešķiebās, un es sapratu, ka tas koncentrējas uz kamerām.

Palaidu dronu vaļā, izdzēšot tā atmiņā pagaidu pārņemšanu. Tas apjucis nosūtīja Ostas vadības sistēmai prasību pēc jauna virziena, tad aizblandijās atpakaļ apgaitas maršrutā.

Miki nekustējās — tas vēl arvien blenza tumsā ar savām necaurspīdīgajām acīm. Kanāls bija tīrs, tas nevarēja zināt, ka esmu šeit.

Tad Miki nosūtīja bezvirziena klauvējienu. Tikai saucienu tumsā, kā jautājot, vai tur ir kāds, kas vēlētos atbildēt.

Es pārbaudījos, vai no manis neplūst signāls, savilku ciešāk mūrus un atgādināju sev, ka jābūt piesardzīgam. Tas, ka stacijas kanāls bija kluss, nenozīmēja, ka neviens neklausās. NS komanda darbotos kanālā, izmantojot līdzi paņemto sistēmas aprīkojumu, bet kāds no stacijas komandas deva pavēles celtņu botiem un varbūt vēl arvien pārbaudīja drošības ziņojumus.

Šī stacija bija tik klusa, ka varbūt Miki bija ievērojis marķiera reklāmu, ko biju aktivizējis. Varbūt tas bija dzirdējis čukstu citādi tukšajā kanālā, kas šķita tik biedējošs, ka pat es sajutos neomulīgi. Beidzot Miki pagriezās un sekoja īpašniecei Ostas vadības kompleksā.

Izslīdēju no nodalījuma un devos tālāk pa tumšo koridoru, lai atrastu labāku slēpni.

Meklēju ceļu cauri apkopes ejām un kravas gaiteņiem, līdz nonācu tukšā komercplatībā netālu no Ostas vadības. Rūpīgi pastrādājis, beidzot tiku pie divu Ostas vadības birojā izvietoto drošības kameru attēla. Jā, divu. Bija savādi būt starp cilvēkiem, kas pastāvīgi neizmantoja Droš-Sistēmas vai Centršistēmas, vai dronus, lai nemitīgi novērotu visu, ko nu kurš dara, un paļāvās uz cilvēkiem, kas to pārraudzīja. Turklāt viena kamera bija ostas transporta vadības centrālajā telpā, bet otra — šā tā pielāgotā centrālē, kas tagad bija stacijas vadība: divās vietās, kuras bija stratēģiski vissvarīgākās, ja gadījumā kaut kas noiet greizi. Citiem vārdiem sakot, tā nebija ne ēdamzāle, ne labierīcības vai privātās telpas. Izskatījās teju vai tā, ka šeit nevienam nerūpēja, ko citi dara vai saka, ja vien viņi

akurāt nemēģina uzlaist gaisā staciju vai sadragāt liftus. (Pēc tam kad biju pavadījis tūkstošiem stundu, analizējot un dzēšot video, kuros cilvēki ēd, nodarbojas ar seksu vai higiēnas procedūrām, vai izvada no ķermeņa liekos šķidrumus, šeit jutos pateicīgs — bet tik un tā.)

Par laimi, NS ekspedīcija un stacijas personāls šķita esam diezgan nevērīgi, un es paguvu notvert sarunas fragmentu, kurā dzirdēju, ka pirmais novērtējums būs īss — tikai divpadsmit stundas kompleksā, lai veiktu sākotnējo tā stāvokļa noteikšanu, tad atgriezties stacijā, lai analizētu iegūtos datus, tad paņemt atpūtas pauzi un pēc tam doties atpakaļ. Tas izklausījās izcili. Ar divpadsmit stundām vajadzētu atliku likām pietikt, lai atrastu to, ko meklēju.

Dzirdēju arī, no kura doka izlidos viņu kuģis un kad viņi iekraus tajā nepieciešamos krājumus. Man vēl arvien vajadzēja iekļūt ekspedīcijas kuģī. Bet, tā kā tam nebija nevienas — vai varbūt bija, bet tikai dažas, — aktīvas sistēmas, ar kurām strādāt, man nebija diži daudz izvēles.

Man būs jāsadraudzējas ar stulbo luteklīti robotiņu.

Sveiks, Miki.

Tas nekavējoties atbildēja: Sveiks! Kas tu esi?

Izmantoju adresi, no kuras bija nācis Miki klauvējiens, lai izveidotu drošus sakarus. Abīna un pārējie bija pabeiguši sagatavošanās darbus un nu izmantoja atpūtas periodu pirms došanās uz teraformēšanas kompleksu. Tas nozīmēja, ka man bija trīs stundas, lai savaldzinātu robotu. Nedomāju, ka vajadzēs tik daudz laika.

Es teicu: Esmu drošības konsultante. Neatkarīgie Sa/duDusuPētnieki noslēdza līgumu ar manu drošības uzņēmumu, lai jūsu komanda veiksmīgi noslēgtu misiju. Tas mēģināja kanālā nosūtīt ziņu Abīnai, bet es viņu bloķēju. Tu nedrīksti nevienam teikt, ka esmu šeit. Biju gaidījis, ka viņš man jautās, kā esmu pamanījies pārņemt viņa kanālu, kā esmu nokļuvis stacijā. Biju domājis, ka man ir izdevies ieplānot lielāko daļu jautājumu, uz kuriem man bija gatavas atbildes.

Tas teica: Bet kāpēc ne? Es saku Donai Abinai visu. Viņa ir mans draugs.

Godīgi sakot, kad nosaucu viņu par luteklīti, es biju domājis, ka pārspīlēju. Šis būs vēl kaitinošāk, nekā es biju gaidījis, un es biju gaidījis diezgan augstu aizkaitinājuma līmeni, varbūt pat līdz 85 procentiem. Nu es sastapos ar 90, varbūt pat 95 procentiem.

Man izdevās neizpaust savu reakciju kanālā. Tas nebija viegli. Teicu: Tamjābūt noslēpumam, lai Dona Abina un pārējie būtu drošībā. Mēs nevaram riskēt ar to, ka par to kāds uzzina.

Okei, tas atbildēja. Nevarēju spriest, cik nopietni tas to domāja. Nevar būt, ka viss būtu tik vienkārši. Varbūt tas tikai spēlēja līdzi, līdz gūs iespēju ziņot par mani? Bet Miki teica: Apsoli man, ka Dona Abtna un visi mani draugi būs drošībā.

Man radās baisa sajūta, ka tas to domā nopietni. Nebiju gaidījis DiPTa līmeņa robotu, bet jēzuliņ balto. Vai cilvēki tiešām bija viņu ieprogrammējuši bērnišķīgu — vai, drīzāk, mīļdzīvniekam līdzīgu? Vai arī tā kods bija attīstījies pats, atbildot uz to, kā pret to izturējās?

Brīdi vilcinājos, jo, lai gan man negribētos redzēt, kā (atkal jau) tiek nogalināts bariņš cilvēku, es nebiju viņu DrošVicnība un pat ne viņu falšais uzlabotais cilvēks, drošības konsultante. Ir grūti nodrošināt, ka ar cilvēkiem nekas nenotiek, ja tu pat nevari ļaut viņiem tevi ieraudzīt. Bet Miki gaidīja, un es gribēju, lai tas man uzticas, un es teicu: Es apsolu.

Okei. Kā tevi sauc?

Tas mani pārsteidza nesagatavotu. Bodēm nav vārdu, DrošVienī-bām nav vārdu. (Es biju piešķīris sev vārdu, bet tas ir privāts.) Tādēļ izmantoju gandrīz to pašu vārdu, ko biju pateicis Eiresam un pārējiem — maniem nabaga dumjajiem cilvēkiem, kas bija pārdevuši sevi

uzņēmumam un ap šo brīdi droši vien aptvēra, cik draņķīgs ir šis darījums. Rina. Drošības konsultante Rina.

Tas nav tavs īstais vārds. Kanālā jutu, ka Miki ir patiesi apjucis. Tas neizklausās pēc tevis.

Acīmredzot tas pa kanālu saņēma vairāk datu, nekā sākumā biju iedomājies. Tā tik vēl trūka. Nebiju sagatavojies šādam pavērsienam, un manā krājumā nebija nekā tāda, kas man palīdzētu visu nesadirst. Pārslēdzos uz atklātību (zinu, es arī esmu pārsteigts) un teicu: Rina ir vārds, kādā es gribu tikt saukta. Savu īsto vārdu es nevienam nesaku.

Okei. Es saprotu, Rina. Es nevienam neteikšu, ka tu te esi. Es būšu tavs draugs un palīdzēšu Donai Abīnai un mūsu komandai.

Skaidrs. (Gandrīz vai atbildēju “Okei") Nevarēju saprast, vai tā bija standarta atbilde, vai arī Miki man sniedz svinīgu solījumu. Lai nu kā tas būtu, vai nu tas par mani pateiks cilvēkiem, vai nepateiks, un, ja es vispār šo te pasākšu, tad man jāpieņem, ka tas to nedarīs. Vai tu vari man piešķirt sistēmas pieeju jūsu atspolei? Es gribu pārliecināties, ka tā ir droša.

Okei. Un caur kanālu tika pārsūtīti dati.

Tas, ko viņi sauca par atspoli, patiesībā bija vietējā mēroga kosmosa izpētes/tranzīta lidaparāts ar diviem komandas mītnes stāviem un kravas telpu, kas bija pārveidota par bioloģijas laboratoriju. Tam nebija dzinēja, kas ļautu šķērsot tārpeju, bet tas varēja doties jebkur citur šajā sistēmā. Nekāda pilotbota, tikai tāda minimālā autopilota sistēma, kādu biju paradis redzēt atmosfēras lidaparātos. Ja visi, kas spēj apieties ar kuģa augstākā līmeņa funkcijām, būtu vai nu beigti, vai nespējīgi to darīt, autopilots daudz nepalīdzētu. No otras puses, nevar nosūtīt iznīcinošu programmatūru, ja nav pilotbota, ko iznīcināt.

Atspolei nebija arī patstāvīgas DrošSistēmas. Mediju saturā, kas nāca no teritorijas ārpus Korporācijas Malas, biju redzējis, ka tur iekšējā drošība radīja mazāk problēmu — visi vairāk koncentrējās uz ārējiem draudiem, nevis savējo kontrolēšanu. Nebiju domājis, ka tā tas ir, bet tas

sakrita ar to, kā neviens neizrādīja interesi par stacijas personāla novērošanu viņu privātajā telpā. Tāpat ari ar to, kā uzvedās klienti no Preserva-tionAux. Sāku prātot, kāda ir pati Saglabāšana, bet tūlīt pat piežmiedzu šo domu. Tā droši vien ir garlaicīga vieta, kur visi blenž uz DrošVienību — tāpat kā jebkur citur.

Miki man sniedza pilnu pieeju, tādēļ es ar viņa atmiņas palīdzību devos iepriekšējo braucienu apskatē. Tā bija jauka atspole, daudz patīkamāka nekā jebkas, ko būtu nodrošinājis mans uzņēmums — pat mēbeļu polsterējums bija tīrs un salāpīts. Vēl viena zīme, ka NS nopietni izturējās pret atjaunošanas projektu: atspole šeit noteikti bija nonākusi transportkuģa kravas vēderā, vai arī to bija atvilcis kravas piegādātājs — tāds kā Kuģis.

Vislabāk būtu, ja es iesēstos Miki iekšējā kanālā tā, kā DiPTs bija iesēdies manējā, bet atšķirībā no DiPTa es to nevarēju darīt tik milzīgā attālumā kā starp staciju un planētu. Labā ziņa bija tā, ka uz atspoles bija daudz vietas, kur paslēpties, un man pat nebūtu jāiestūķējas naktsgaldiņā. Sliktā ziņa bija tā, ka man nebūs citu sistēmu, caur kurām skatīties, ne acu, ne ausu — tikai Miki.

Kā tad, es biju sajūsmā.

Miki, man vajadzēs izmantot tavas sistēmas, lai novērotu tavus... Es gandrīz pateicu “klientus”. Man vajadzēja teju vai pilnu sekundi, lai saņemtos un lietotu vārdu, kuru Miki gribēja dzirdēt. ...tavus draugus. Man vajadzēs, lai tu esi mana kamera un ļauj man izmantot tavas skenēša-nas spējas. Dažkārt man varbūt būs nepieciešams runāt caur tevi, izliekoties, ka esmu tu, lai brīdinātu DonuAbīnu un tavus draugus par to, kas man šķiet bīstams. Vai tu vari man to atļaut?

Protams, ar to pieejas līmeni, ko Miki jau man bija sniedzis, es varētu viņu pārņemt, izdarīt visu, ko gribēju, un izdzēst to visu no viņa atmiņas. Es biju to izdarījis ar Kuģi, bet Kuģis bija zema līmeņa bots un tam nepiemita pietiekami daudz apziņas, lai par to iespringtu. Izdarīt to ar Miki... Bet es nezināju, ko darītu, ja tas atbildētu “nē”.

Miki teica: Okei, es to darīšu, konsultante Rina. Tas izklausās biedējoši, bet es gribu būt drošs, ka nekas nenodarīs pāri maniem draugiem.

Tas šķita daudz par vienkāršu. Es gandrīz vai nospriedu, ka tas ir slazds. Vai arī... Miki, vai tev ir dota pavēle uz katru jautājumu atbildēt ar jā?

Nē, konsultante Rina, Miki atteica un piebilda: Uzjautrinājuma simbols 376 = smaids.

Vai arī Miki bija bots, kas nekad nebija ticis ļaunprātīgi izmantots, kam nekad nebija melots, pret kuru vienmēr bija izturējušies ar dāsnu laipnību. Tas patiešām domāja, ka cilvēki ir tā draugi, jo viņi pret to izturējās kā draugi.

Es devu Miki signālu, ka uz minūti atslēgšos. Man bija uznākusi emocija un bija nepieciešams nedaudz privātuma.