Slepkabota dienasgrāmatas

septītā NODAĻA

Problēmu es atradu galvenās viesnīcas uzgaidāmajā zālē.

Tapana bija uz vienas no augšējām platformām. Viņa sēdēja apaļā, spilveniem izklātā krēslā, somu nolikusi pie kājām, un viņu daļēji aizsedza vēl viena hologrāfiska skulptūra ar milzīgu kristālu formāciju. Viņa paskatījās uz mani un teica: “O, sveiks. Nezināju, vai pārējie varēs tevi sasniegt.”

Tā kā manis nebija atspolē, DiPTam nebija arī nekādas vizuālas pieejas pasažieru telpai. (Atspole bija privāts transportlīdzeklis, ko izmantoja kā sabiedrisko transportu apšaubāmā, ja ne klaji nelegālā veidā, tādēļ tam uz klāja nebija drošības sistēmas vai kameru.) DiPTs nebija zinājis, ka l’apanas nav uz klāja, līdz brīdim, kad atspole sasniedza tranzītgredzenu. Tā kā tas bija nopietni uzņēmies atbildību, tad nosūtīja dronu uz izkāpšanas zonu, lai noskatītos, kā manas klientes izkāpj, un tur bija ieraudzījis acīmredzami satriektas un niknas Rāmi un Maro, bet ne Tapanu. Tad tas bija pārbaudījis Edena profilu sociālo mediju kanālā un atradis ziņu no Rāmi. (Tapana bija viņām pateikusi, ka viņai ir nelabi, un devusies uz atspoles labierīcībām. Viņas nebija aptvērušas, kas noticis, kamēr atspole nebija pametusi ostu.)

Teicu: “Viņas atstāja man ziņu.” Biju plānojis vienkārši stāvēt tur un blenzt uz Tapanu, kā to dara DrošVienības, kad to klienti dara kaut ko tik bezgala stulbu, ka tas jau robežojas ar pašnāvības mēģinājumu, vienlaikus pavēlot mums neapturēt viņu darbības. Bet izskatījās, ka viņa zina, ka ir rīkojusies muļķīgi, un man bija jāsaprot. “Kas notika?”

Viņa paskatījās uz mani, acīmredzami gaidīdama negatīvu reakciju. “Es saņēmu ziņu savā kanālā — sociālajā profilā, kas man bija, kad mēs te strādājām. Kāds, kas strādā pie Tleisijas, draugs, teica, ka viņam ir failu kopijas un viņš mums tās varētu iedot.” Viņa nosūtīja ziņu uz manu kanālu.

Es rūpīgi to pārskatīju. Tikšanās laiks bija noteikts nākamajā ciklā.

Jutu, ka šis būtu mirklis, kurā cilvēks nopūstos, tādēļ nopūtos.

Tapana teica: “Zinu, ka tas varētu būt slazds, bet varbūt tā nav? Es viņu pazīstu, viņš nav foršākais čalis pasaulē, bet viņš ienīst Tleisiju.” Viņa vilcinājās. “Vai tu man palīdzēsi? Lūdzu? Es sapratīšu, ja tu teiksi nē. Es zinu, ka esmu bijusi... Zinu, ka šī varētu būt ļoti slikta doma.”

Biju aizmirsis, ka man ir izvēle, ka man nebija pienākuma darīt to, ko viņa grib, tikai tāpēc vien, ka viņa atrodas šeit. Tas, ka man lūdza palikt — ar “lūdzu” un iespēju atteikties —, bija gandrīz tikpat iespaidīgi kā situācija, kad cilvēks lūdza man izteikt viedokli un patiešām ieklausījās manos vārdos. Vēlreiz nopūtos. Man bija daudz iespēju to darīt, un es pamazām kļuvu par īstu meistaru. “Es tev palīdzēšu. Tagad mums ir jāatrod vieta, kur pazust no citu acīm.”

Tapanai bija valūtas karte no tranzītgredzena. Tā nebija piesaistīta RaviHyral kontiem un tādēļ nebija izsekojama. Vismaz tā viņa domāja, un es cerēju, ka viņai ir taisnība. Man nekad nav bijis izsniegts finanšu sistēmas izglītības modulis, un, tā kā mūsu moduļi jebkurā gadījumā bija draņķis, neesmu pārliecināts, ka tas būtu ko līdzējis. DiPTs manā vietā veica meklēšanu, un rezultāti bija pretrunīgi. Valūtas kartes varēja izsekot, bet parasti to varēja tikai nekorporatīvas politiskas vai korporatīvas vienības. Es nospriedu, ka droši vien ir pieņemami karti izmantot. Ja ziņa nebija slazds, tad Tleisija šobrīd noteikti domā, ka manas klientes jau ir atpakaļ tranzītgredzenā. Ja tas bija slazds, tad viņi zinātu, ka varēs mūs notvert, kad ieradīsimies uz tikšanos, tā ka nebija jēgas mūs meklēt agrāk.

Tapana izmantoja karti, lai samaksātu par pagaidu istabu kvartālā pie ostas. Kamēr viņa ielika karti kioskā un saņēma norādi uz mūsu istabu, es stāvēju viņai aiz muguras un vēroju apkārtni. Pagaidu istabas atradās šauru koridoru labirintā, kas bija tikpat atšķirīgas no galvenās viesnīcas kā īsts kravas transportkuģis atšķīrās no DiPTa. Šeit nebija DrošSistēmas, kuras vadību pārņemt, un tikai viena kamera pie ieejas. Es izdzēsu mūs no tās atmiņas, bet tik un tā jutos tā, it kā mēs — vai es — kādā brīdī varētu būt bijuši novēroti. Varbūt tā bija tikai paranoja, kas būtu raksturīga patvaļīgai, izbēgušai DrošVienībai.

Tapana veda mūs uz istabu. Krēslainajos koridoros vazājās citi cilvēki, un daži izskatījās tā, it kā būtu gribējuši viņai tuvoties, bet tad ieraudzīja mani un pārdomāja. Es biju lielāks nekā viņi, un bez kamerām man vēl arvien lāga nepadevās kontrolēt savu sejas izteiksmi.

DiPTs teica: Pasaki cilvēkam, lai nepieskaras virsmām. Tur var būt sastopami slimību perēkli.

Pa ceļam uz šejieni es biju nosūtījis viņam ierakstu ar atklājumiem Ganakas šahtā. DiPTs teica: Tās ir labas ziņas. Tu nebiji pie vainas. Es it kā piekritu. Biju gaidījis, ka sajutīšos labāk. Bet lielākoties es tikai jutos šausmīgi.

Kad bijām istabā un durvis bija noslēgtas, ievēroju, kā atslābst Tapanas pleci un viņa dziļi ieelpo. Istaba bija tikai kubs ar skapītī ievietotiem paliktņiem sēdēšanai un gulēšanai, kā arī nelielu ekrāna virsmu. Nekādu kameru, nekādu audio ierakstu. Tai bija pievienota neliela vannas istaba ar atkritumu pārstrādātāju un dušu. Vismaz tai telpai bija durvis. Man būs vismaz divas reizes jāizliekas, ka izmantoju labierīcības. Jā, tas nudien vainagos šīsdienas jautrības. Izveidoju grafiku un pievienoju signālu, kas man par to atgādinās.

Tapana nometa somu uz grīdas un pagriezās pret mani. “Es zinu, ka tu esi dusmīgs.”

Centos pielāgot sejas izteiksmi. “Neesmu dusmīgs.” Es biju pārskaities. Biju domājis, ka manas klientes ir drošībā, ka es varu mierīgi uztraukties par savām problēmām, un nu man bija mazs cilvēciņš, par kuru rūpēties un kuru es nekādi nevarēju pamest.

Viņa pamāja un pabīdīja atpakaļ savas bizītes. “Es zinu... Tas ir — es esmu pārliecināta, ka Rāmi un Maro bija niknas. Bet nav tā, ka es baidītos, tā ka tas ir labi.”

Manā kanālā DiPTs teica: Ko?

Nav ne jausmas, es atbildēju. Tad jautāju Tapanai: “Kā tas var būt labi?” Viņa paskaidroja: “Ligzdiņā mammas vienmēr mums teica, ka bailes ir nedabisks stāvoklis. Tās ir uzspiestas no ārpuses. Tātad ir iespējams ar tām cīnīties. Tev jādara tas, no kā tev ir bail.”

Ja bots ar smadzenēm transportkuģa lielumā var izbolīt acis, tad DiPTs tieši to ari darīja. Es noteicu: “Tas nav iemesls, kādēļ pastāv bailes.” Viņi mums nebija devuši izglītojošu moduli par cilvēku evolūciju, bet biju to papētījis CentrSistēmu zināšanu bāzēs, kam man bija pieeja, mēģinot saprast, kas, dirsā, ar tiem cilvēkiem notiek. Tas nebija palīdzējis.

Viņa teica: “Es zinu. Tas ir domāts vienkārši iedvesmošanai.” Viņa paskatījās apkārt un tad devās pie skapīša, kur bija salikti paliktņi. Viņa tos izvilka, aizdomīgi apostīja, tad izvilka no somas kabatas aerosola flakonu un apsmidzināja paliktņus. “Aizmirsu pajautāt, vai tev bija iespēja veikt izpēti, ko tu gribēji šeit izdarīt?”

“Jā. Rezultāti ir... Neskaidri.” Rezultāti bija nolādēti skaidri, bet tiem nepiemita tā atklāsmes sajūta, ko es muļķīgā kārtā biju cerējis saņemt. Palīdzēju viņai izvilkt pārējos paliktņus.

Mēs salikām tos uz grīdas un apsēdāmies. Viņa paskatījās uz mani un iekoda apakšlūpu zobos. “Tu esi pamatīgi uzlabots, vai ne? Tā kā rik-tīgi daudz. Tā kā vairāk nekā kāds varētu izvēlēties brīvprātīgi.”

Tas nebija jautājums. Es teicu: “Ē, jā.”

Viņa pamāja. “Vai tas bija nelaimes gadījums?”

Sapratu, ka esmu aptvēris sevi ar rokām un saliecies, it kā mēģinātu saritināties embrija pozā. Es nezinu, kāpēc tas bija tik satraucoši. Tapana no manis nebaidījās. Man nebija iemesla baidīties no viņas. Varbūt tas bija tādēļ, ka es atkal biju nonācis Ganakas šahtā. Kāda mana organisko sistēmu daļa atcerējās, kas tur noticis. Kanālā DiPTs sāka atskaņot “Mēness patvēruma” skaņu celiņu, un dīvainā kārtā tas palīdzēja. Es teicu: “Trāpījos eksplozijā. Patiesībā daudz no cilvēka manī nav atlicis.”

Abi teikumi bija patiesi.

Viņa nedaudz sakustējās, it kā pārdomādama, ko teikt, tad vēlreiz pamāja. “Man žēl, ka ievilku tevi šajā te. Ticu, ka tu zini, ko dari, bet... Man ir jāmēģina, man jāzina, vai tam čalim tiešām ir mūsu faili. Tikai vienu reizīti, un tad es došos atpakaļ uz tranzītgredzenu.”

Kanālā DiPTs nogrieza klusāk mūziku, lai pateiktu: Jauni cilvēki mēdz būt impulsīvi. Āķis ir tur, ka vajag viņus noturēt pie dzīvības gana ilgi, lai viņi kļūtu par veciem cilvēkiem. Tā saka mana komanda, un mani novērojumi šķietami to apstiprina.

Nespēju strīdēties ar DiPTa klātncesošās komandas gudrībām. Atcerējos, ka cilvēkiem ir vajadzības, un jautāju Tapanai: “Vai esi paēdusi?”

Viņa bija ar valūtas karti nopirkusi dažus pārtikas iepakojumus un iebāzusi somā. Vienu viņa piedāvāja man, un es atbildēju, ka mani uzlabojumi prasa īpašas diētas ievērošanu un vēl nav pienācis laiks uzņemt pārtiku. Viņa to pieņēma bez iebildēm. Cilvēkiem acīmredzot nepatīk apspriest fatālus bojājumus gremošanas sistēmā, tādēļ man nevajadzēja sniegt visu to papildinformāciju, ko DiPTs nupat bija sameklējis. Jautāju, vai viņai patīk skatīties medijus, un viņa teica, kājā, tādēļ nosūtīju dažus failus uz istabas ekrāna virsmu, un mēs noskatījāmies pirmās trīs “Pasaul-lēkātāju” sērijas. DiPTam tas patika, es jutu, kā viņš sēdēja manā kanālā un salīdzināja Tapanas reakciju uz seriālā notiekošo ar manējo.

Kad Tapana teica, ka gribētu mēģināt pagulēt, es izslēdzu ekrānu. Viņa saritinājās uz sava paliktņa, es apgūlos uz savējā un turpināju kopā ar DiPTu skatīties kanālu.

Pēc divām stundām un četrdesmit trim minūtēm es sajutu klauvējienu tieši no durvju puses.

Pietrūkos sēdus tik strauji, ka arī Tapana satrūkās un pamodās. Es pamāju, lai viņa paliek klusu, un viņa atslīga atpakaļ uz paliktņa, saritinājusies ap savu somu, un izskatījās noraizējusies. Es piecēlos un devos pie durvīm, lai ieklausītos. Nedzirdēju elpošanu, bet fona troksnī bija pārmaiņas, kas liecināja, ka otrā metāla durvju pusē ir kaut kas ciets. Piesardzīgi veicu ierobežotu skenēšanu.

Jā, tur ārā kaut kas bija, bet nekādu ieroču pazīmju. Pārbaudīju klauvējienu un ievēroju, ka tam ir tas pats raksturojums kā klauvējienam, ko biju saņēmis publiskajā zonā pēc tikšanās ar Tleisiju.

Otrā durvju pusē stāvēja seksbots.

Nevarēja būt, ka tas būtu man visu šo laiku sekojis. Tas būtu varējis mani vērot drošības kamerās, sporādiski pamanot manas pēdas, kad es atgriezos to redzamības joslā. Tā nebija patīkama doma.

Tas noteikti piederēja Tlcisijai. Ja tas mani vēroja, tad droši vien būtu palaidis garām Tapanas negaidīto pazušanu no privātās atspoles, bet būtu vēlreiz viņu ievērojis, kad satikāmies galvenajā viesnīcā, vai arī pa ceļam uz šejieni. Nolādēts.

Bet tagad es to zināju. Ja tas nebūtu man pieklauvējis, es nebūtu sapratis, ka tas piedalās spēlītē. Kāpēc tas ir šeit? jautāju DiPTam.

Pieņemu, ka tas ir retorisks jautājums, tas atbildēja.

Bija tikai viens veids, kā to uzzināt. Es atbildēju uz klauvējienu.

Mirklis iestiepās garumā. Tad tas pastiepās pret manu kanālu. Tas bija piesardzīgs savienojums, teju vai bikls. Tas teica: Es zinu, kas tu esi. Kas tevi atsūtīja?

Atbildēju: Esmu ar līgumu saistīts ar privātpersonu. Kāpēc tu sazinies ar mani?

DrošVienibas, kas izīrētas ar vienu un to pašu līgumu, nesarunājas — ne vārdiem, ne kanālā —, ja vien tas nav absolūti nepieciešams darba pienākumu veikšanai. Saziņa ar citu līgumu vienībām jāveic caur vadošajām CentrSistēmām. Un DrošVienibas jebkurā gadījumā nesadarbojas ar TīkVienībām. Vai tas varētu būt patvaļīgs seksbots? Ja tas bija patvaļīgs, tad kādēļ atradās uz RaviHyral? Es nezināju, kādēļ kāds lai te paliktu brīvprātīgi — tostarp cilvēki. Nē, tas būtu saprotams tikai tad, ja Tleisijai piederētu tā līgums un viņa būtu nosūtījusi to uz šejieni nogalināt Tapanu.

Ja tas mēģinātu uzbrukt manai klientei, es to saraustītu gabalos.

Tapana, sēžot uz paliktņa un satraukti vērojot mani, ar lūpām izveidoja vārdus: “Kas tur ir?”

Atvēru drošu kanālu ar viņu un teicu: Kāds ir pie durvīm. Nezinu,

kādēļ.

Tas bija lielākoties patiesi. Negribēju teikt Tapanai, kas tas bija, jo šī saruna, visticamāk, tiešā ceļa novestu pie tā, ka man būtu jāpasaka viņai, kas esmu es, un to es negribēju darīt. Tomēr, ja man vajadzēs to iznīcināt Tapanas acu priekšā, tad man būtu daudz kas jāpaskaidro.

Seksbots atbildēja: Tas esi tu, un nosūtīja man attēlu no publiska ziņu kanāla.

Tā bija no stacijas, no BrīvTirgus Ostas. Šoreiz virsraksts bija “Vadība atzīst, ka DrošVienība ir bez pavadoņa, nezināmā vietā.”

Sūdi vagā, DiPTs teica.

Es refleksīvi aizvēru ziņu, it kā tādā veidā varētu panākt, ka tā neeksistē. Pēc vēl trim šoka sekundēm piespiedu sevi atvērt ziņu vēlreiz.

“Bez pavadoņa” ir apzīmējums, ko viņi izmanto patvaļīgām Droš-Vienībām, kad grib, lai cilvēki ieklausās, nevis vienkārši sāk kliegt. Tas nozīmēja, ka zināšanas par to, ka esmu uzlauzis savu vadības moduli, vairs nebija tikai starp mani un PreservationAux locekļiem. Viņi noteikti bija stadijā, kur visi izdzīvojušie apskates grupu dalībnieki tika nopratināti, un viņiem būtu jāsniedz nodrošinājums, ka viņi saka patiesību.

Tātad uzņēmums zināja, ka biju uzlauzis savu vadības moduli. Tas bija šausminoši, lai gan es biju to gaidījis. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ Mensa bija mani dabūjusi ārā no inventāra un apstrādes centra, tiklīdz es biju izgājis remonta un atjaunošanas fāzi.

Gaidas, ka tas notiks, un notikums pats ir divas dažādas lietas — to es iemācījos jau pirmajā reizē, kad mani sašāva driskās.

Bailīgi pārskrēju stāstam un tad izlasīju to vēlreiz, kārtīgāk. Vairāku pušu juristi notiekošajās juridiskajās un personiskajās cīņās bija lūguši, lai Saglabāšana izsniedz viņiem DrošVienību, kas bija ierakstījusi visus pierādījumus pret GrayCris. Tas nebija nekas savāds. Nav tā, ka DrošVienības var sniegt liecības tiesās. Mūsu ieraksti tiek pieņemti kā pierādījumi, līdzīgi kā dronu vai drošības kameru, vai jebkādas citas ierīces ieraksti, bet nav tā, ka mums varētu būt kādi viedokļi vai skatījums uz to, ko reģistrējam.

Pēc ilgākām diskusijām Mensas jurists bija atzinis, ka viņa ir pazaudējusi mani no redzesloka. Viņi to noformulēja kā “atlaists uz paša atbildību, jo Saglabāšanas likums noteic, ka konstrukti ir saprātīgas juridiskas personas”, bet arī tad žurnālisti neļāvās piemuļķoties. Blakus bija pievienots milzums saišu uz rakstiem par konstruktiem, DrošVienībām un patvaļīgām DrošVienībām. Netika minēts, ka šai konkrētajai vienībai bija bijusi tāda neliela problēmiņa kā klientu nogalināšana, kad bija paredzēts tos aizstāvēt, bet man bija tāda sajūta, ka uzņēmums droši vien jau bija iznīcinājis visus ierakstus, kas saistījās ar Ganakas šahtu, lai tos nevarētu pieprasīt tiesā.

Tapana nočukstēja: “Vai tu sarunājies ar to, to personu?”

“Jā,” atbildēju. Seksbotam teicu: Tas ir interesants stāsts, bet nekādā veidā nav saistīts ar mani.

Tas teica: Tas esi tu. Kas tevi atsūtīja?

Atbildēju: Tas ir stāsts par bīstamu, patvaļīgu DrošVienību. Neviens tādu nekur nesūtītu.

Es nejautāju tāpēc, lai tevi nodotu. Es nevienam neteikšu. Es jautāju... Neviens cilvēks tevi nevada? Tu esi brīvs?

Jutu savā kanālā DiPTu, kurš patlaban piesardzīgi pastiepās uz seksbota pusi.

Man ir klients, es tam teicu. Man bija jānovērš tā uzmanība, lai DiPTs varētu iegūt kādu informāciju. Lai ari seksbots, tas tik un tā bija konstrukts — kaut kas pilnīgi atšķirīgs no pilota bota. Kas tevi šeit atsūtīja? Vai Tleisija?

Jā. Viņa ir mans klients.

Kā TīkVienībai, nevis DrošVienībai. Iesūtīt TīkVienību šādā situācijā bija morāli bezatbildīgi un acīmredzams līguma pārkāpums. Pieņēmu, ka seksbots to zina.

DiPTs teica: Tas nav patvaļīgs. Tā vadības modulis darbojas. Tā ka tas, iespējams, saka patiesību.

Jautāju DiPTam: Vai vari to uzlauzt no šejienes?

Sekoja pussekundi ilga pauze, kamēr DiPTs pētīja šo jautājumu. Tad viņš atbildēja: Nē, es no šejienes nevaru nodrošināt savienojumu. Tas varētu mani apturēt, pārtraucot kanālu.

Teicu seksbotam: Tavs klients vēlas nogalināt manu klientu.

Tas neatbildēja.

Es turpināju: Tu pateici Tleisijaipar mani. Tas noteikti pirmās tikšanās laikā bija sapratis, kas es esmu. Ja arī tas nebija pārliecināts, tad redzot, kā es biju savainojis tos trīs cilvēkus, ko Tleisija bija sūtījusi, noteikti sniedza visus nepieciešamos pierādījumus. Es biju pārskaities, bet neatklāju to kanālā. Kā jau teicu DiPTam, boti un konstrukti nevar cits citam uzticēties, tādēļ es nezinu, kādēļ šis mani tā nokaitināja. Es vēlētos, kaut tas, ka esmu konstrukts, mani padarītu mazāk iracionālu par vidusmēra cilvēku, bet jūs, iespējams, būsiet pamanījuši, ka tas tā nav. Teicu: Tava kliente nosūtīja TīkVienību darīt DrošVienības darbu.

Tas iebilda: Viņa līdz pat šodienai nezināja, ka viņai nepieciešama DrošVienība. Tad piebilda: Es pateicu viņai, ka tu esi DrošVienība, bet ne to, ka esi patvaļīgs.

Nezināju, vai varu tam ticēt. Un prātoju, vai tas bija mēģinājis izstāstīt Tleisijai šī uzdevuma neiespējamo dabu. Ko tu iesaki darīt?

Sekoja klusums. Ilgs, piecas sekundes. Mēs varētu viņus nogalināt.

Nu, tas bija neparasts dilemmas risinājums. Nogalināt ko? Tleisiju?

Visus. Cilvēkus šeit.

Atbalstījos pret sienu. Ja būtu cilvēks, tad būtu nobolījis acis. Lai gan, ja es būtu cilvēks, tad varbūt būtu gana stulbs, lai iedomātos, ka šī ir laba ideja.

Es arī prātoju, vai tas zināja ko vairāk par mani nekā to mazumiņu no zinām.

Uztvēris manu reakciju, DiPTs vaicāja: Ko tas grib?

Nogalināt visus cilvēkus, es atbildēju.

Jutu, kā DiPTs metaforiski sažņaudz savu funkcionalitāti. Ja nebūtu cilvēku, tad nebūtu komandas, ko aizsargāt, un nekādas vajadzības pētīt un piepildīt datubāzes. Tas teica: Iracionāla doma.

Zinu, atbildēju. Ja cilvēki būtu pagalam, kas tad taisītu medijus? Šī bija tik nenormāla ideja, ka to būtu varējis izdomāt tikai cilvēks.

Ha!

Jautāju seksbotam: Tleisija domā, ka konstrukti cits ar citu sarunājas šādi?

Sekoja vēl viena pauze, šoreiz tikai divas sekundes. Jā. Tad: Tleisija uzskata, ka tu paliki nopakaļ, lai nozagtu tehniku grupai failus. Ko tu tik ilgi darīji kanāla bloka zonā?

Es slēpos. Zinu, nav tie labākie meli. Vai Tleisija zina, ka tu vēlies viņu nogalināt? Jo “nogalināt visus cilvēkus” gan varēja būt Tleisijas izdomājums, bet seksbota ieliktā intensitāte šajā frāzē bija īsta, un es nedomāju, ka tā būtu attiecināma uz visiem cilvēkiem.

Viņa zina, tas atbildēja. Tad: Es viņai neteicu par tavu klienti, viņa domā, ka visas aizbrauca ar atspoli. Viņa tikai lika man sekot tev.

Pa kanālu atnāca koda pakete. Konstruktu tādā veidā nevar inficēt ar kaitniecisku programmatūru — tā būtu jāsūta caur DrošSistēmu vai CentrSistēmu. Pat tad man būtu kods jāpalaiž, un bez tiešas komandas un aktīva vadības moduļa mani nevar piespiest to izdarīt. Vienīgais veids, kā var bez manas līdzdalības palaist kodu, ir — izmantojot kaujas moduli datu portā.

Tā varbūt bija nobeigšanas programma, bet es nebiju nekāds parasts pilota bots, un tā, visticamāk, mani vienkārši nokaitinātu līdz nāvei. Varbūt līdz pat punktam, kur es aiz dusmām izrautu durvis no adām un norautu TīkVienības galvu.

Būtu varējis vienkārši izdzēst paketi, bet gribēju zināt, kas tajā ir, lai noteiktu, cik niknam man jākļūst. Tā bija pietiekami neliela, lai varētu iekļūt cilvēka saskarnē, tādēļ es to pagrūdu malā Tapanai. Skaļi teicu: “Lūdzu, paturi šo karantīnā manām vajadzībām. Pagaidām neatver.”

Viņa kanālā signalizēja piekrišanu un ievilka paketi savā pagaidu glabātuvē. Vēl viens fakts par kaitīgām un nāvējošām programmām — tās neko nevar padarīt cilvēkiem un uzlabotiem cilvēkiem.

Seksbots nebija teicis neko vairāk, un es nosūtīju klauvējienu tieši laikā, lai sajustu, kā tas atslēdz kanālu. Tas devās prom pa koridoru.

Pagaidīju, līdz biju pārliecināts par to, tad atkāpos no durvīm. Prātoju, vai vēlos palikt šeit vai arī pārvietot Tapanu. Tagad, kad zināju, ka drošības kameras tiek uzlauztas, lai vērotu mani, es varēju darboties tam pretī. Varbūt man tā vajadzēja darīt jau no paša sākuma, bet jūs varbūt jau būsiet pamanījuši, ka, lai arī esmu baiss slepkabots, tomēr diezgan bieži salaižu lietas grīstē.

“Tas ir prom,” teicu Tapanai. “Vai vari pārbaudīt to koda paketi?”

Viņai parādījās tā iekšupvērstā sejas izteiksme, kas cilvēkiem raksturīga, dziļi iegrimstot kanālā. Pēc minūtes viņa teica: “Tā ir kaitīga programma. Diezgan standartīga... Varbūt viņi domāja, ka tas tiks galā ar taviem uzlabojumiem, bet tas ir drusku par muļķīgu Tleisijai. Pagaidi! Te, kodam pievienota, ir ziņas rindiņa.”

Mēs ar DiPTu gaidījām. Tapanas sejā nomainījās dažādas sarežģītas grimases, līdz sejas izteiksme beidzot apstājās pie raizēm. “Tas ir savādi.” Viņa pagriezās pret ekrānu un pakustināja roku pilnīgi liekā žestā, kas dažiem cilvēkiem ir raksturīgs, nosūtot kaut ko no kanāla uz ekrānu.

Tā bija ziņas rindiņa, trīs vārdi. Lūdzu, palīdzi man.

Panācu, ka mēs pārceļamies uz citu istabu — netālu no avārijas izejas — citā hosteļa versijā. Seksbots varētu prast uzlauzt pieeju, tādēļ es noņēmu pieejas aizsargvāku, fiziski salauzu atslēgu un atkal ieliku vāku vietā, kamēr Tapana vēroja koridoru. Kad bijām iekšā, pastāstīju Tapanai daļu no seksbota stāstītā — lielākoties to daļu, kur tas apgalvoja, ka Tleisija nezina, ka Tapana ir šeit. (Neteicu viņai, ka seksbots viesojās pie mums tādēļ, ka Tleisija bija sapratusi, kas es esmu, un negribēja tērēt uz mani cilvēkus.) “Bet mēs nezinām, vai tā ir, vai ka šis aģents arī turpmāk nepateiks Tleisijai, ka tu šeit esi.”

Tapana izskatījās apjukusi. “Bet kādēļ gan šis aģents tev vispār kaut ko teica?”

Tas bija labs jautājums. “Es nezinu. Viņam nepatīk Tleisija, bet varbūt tas nav vienīgais iemesls.”

Tapana domīgi košļāja lūpu. “Domāju, ka man tik un tā vajadzētu paturēt spēkā tikšanos. Līdz tai atlikušas tikai četras stundas.”

Esmu pieradis, ka cilvēki grib darīt visu ko tādu, kas var novest pie viņu nāves. Varbūt pārāk pieradis. Zināju, ka mums jādodas prom tūlīt pat. Bet man bija vajadzīgs laiks, lai uzlauztu pietiekami daudzas drošības sistēmas un tiktu garām seksbotam. Kad būšu to izdarījis, šķita aplam nepa-gaidīt to brītiņu, kas būtu nepieciešams līdz tikšanās sākumam, par kuru, kā Tapana diezgan droši uzskatīja, Tleisija neko nezināja. Diezgan droši.

Tas droši vien bija slazds.

Man bija jāpadomā. Teicu Tapanai, ka brīdi pagulēšu, un apgūlos uz sāniem savā paliktņa daļā. Mans atjaunošanās cikls nav acīmredzams, bet tas neizskatās pēc guļoša cilvēka, tādēļ mans plāns bija kanālā fonā atskaņot medijus, vienlaikus darbojoties pie drošības pretpasākumiem un caurskatot savu veco risku izvērtēšanas moduli.

Pēc trīsdesmit divām minūtēm es dzirdēju kustību. Nodomāju, ka Tapana ceļas, lai apmeklētu labierīcības, bet tad viņa iekārtojās uz paliktņa aiz manis — gandrīz pieskardamās manai mugurai. Biju noregulējis elpu uz dziļu un vienmērīgu ritmu — kā guļošam cilvēkam — ar dažām nejaušām variācijām, kas piešķirtu tai patiesuma iespaidu, tā ka fakts, ka biju sastindzis uz vietas, nebija acīmredzams.

Nekad vēl cilvēks nebija man pieskāries — vai gandrīz pieskāries — šādā veidā, un tas bija dziļi, dziļi savādi.

Nomierinies, DiPTs neizpalīdzīgi teica.

Biju pārāk sastindzis, lai atbildētu. Pēc trim sekundēm DiPTs piebilda: Viņa ir nobijusies. Tava klātbūtne ir mierinoša.

Vēl arvien biju pārāk sastindzis, lai atbildētu DiPTam, bet palielināju ķermeņa siltumu. Tālāko divu stundu laikā viņa divas reizes nožāvājās, dziļi elpoja un laiku pa laikam iekrācās. Pēc šī laika posma es izmainīju elpošanu un nedaudz sakustējos, un Tapana tūlīt pat noslīdēja no mana paliktņa un atgriezās uz savējā.

Ap to laiku man bija tapis plāns — it kā.

Pārliecināju Tapanu, ka man ir jāiet uz tikšanos un ka viņai tūlīt pat ir jākāpj sabiedriskajā atspolē uz tranzltgredzenu. Viņa vilcinājās. “Es negribu tevi atstāt,” viņa iebilda. “Tu esi šeit iesaistīts tikai mūsu dēļ.” Tas trāpīja tik pamatīgi, ka man iekšas sarāvās. Man bija jānoliecas un jāizliekas, ka rakājos pa somu, lai noslēptu savu sejas izteiksmi. Uzņēmuma ārkārtas protokols ļauj klientiem nepieciešamības gadījumā atstāt DrošVienības — pat situācijās, kad uzņēmums nevarētu tās vairs atgūt. Tapana man atgādināja Menšu, kas kliedza, ka nepametīs mani. Teicu: “Man visvairāk palīdzētu, ja tu dotos atpakaļ uz tranzītgredzenu.”

Tam bija nepieciešams zināms laiks, bet beidzot es viņu pārliecināju, ka tas ir labākais risinājums mums abiem.

Tapana atstāja hosteli pirmā, uzvilkusi abas rezerves jakas, ko bija paņēmusi līdzi, lai izmainītu ķermeņa formu, un uzvilkusi kapuci, lai apslēptu matus un aizēnotu seju. (Tas bija paredzēts galvenokārt tādēļ, lai viņa justos drošāk, un tādēļ, ka es negribēju pastāstīt, kādā mērā varu uz laiku kontrolēt RaviHyral atzīstami ne pārāk lieliskās drošības sistēmas.) Vēroju viņu drošības kamerās, līdz redzēju, ka viņa sasniegusi publiskos dokus aptuveni simts metru tālāk, kā viņa dodas pa tiltiņu uz iekāpšanas zonu un iekāpj atspolē, kurai bija paredzēts atiet pēc divdesmit vienas minūtes. DiPTs nosūtīja man ziņu, ka ir ieslīdējis atspoles vadības sistēmā, lai atkal sargātu pilotu botu. Tad es atstāju hosteli.

Biju sagatavojis drošības kameru uzlaušanu — daudzkārt sarežģītāku nekā to, ko biju izmantojis līdz šim. Tā izmantoja iekļūšanu darbības kodā un sistēmas uzstādīšanu, lai tā darbotos ar sekundes desmitdaļas nobīdi, izdzēstu no ieraksta Tapanu un aizvietotu šo ieraksta daļu ar nejaušiem ieraksta fragmentiem no arhīva. Tas darbotos tādēļ, ka seksbots sekotu ierakstiem tāpat kā es — izmantojot ķermeņa konfigurācijas skenēšanu. Es vairs neatbildu DrošVienlbas standartam, bet seksbotam bija bijis gana daudz laika noskenēt manu jauno konfigurāciju laikā, kad pirmoreiz satikāmies arTleisiju.

Tagad es vēlējos, lai seksbota uzmanība ir pievērsta man, nevis publiskajiem dokiem. Ļāvu, lai kameras man seko, kad devos prom no ostas un uz cauruļu pusi. Tad sāku uzlauzt sistēmu.

Biju tikai par 97 procentiem pārliecināts, ka šī tikšanās bija slazds.