Slepkabota dienasgrāmatas

PIRMĀ NODAĻA

Kad nonācu atpakaļ HaveRatton stacijā, pulciņš cilvēku mēģināja mani nogalināt. Ņemot vērā to, cik bieži es biju apsvēris iespēju nogalināt pulciņu cilvēku, tas bija tikai godīgi.

Kuģis tuvojās, un es nepacietīgi gaidīju, kad varēšu piekļūt HaveRatton kanālam. Tā kā Kuģis bija aprīkots ar minimālas kapacitātes pilotbotu un tā smadzenes un personība tikpat labi varētu mājot karstuma vairoga ģeneratorā, es sekoju līdzi tā ievaddatiem un pamanīju navigācijas brīdinājumu, tiklīdz tas parādījās. (Zināju, ka Kuģis mani apzināti nenodotu, bet iespēja, ka tas to izdarītu neapzināti, stabili stāvēja uz 84 procentiem.)

Brīdinājums nāca no Ostas vadības un lika Kuģim novirzīties no tā ierastās novietnes privātajos komeredokos uz citu sektoru publiskās pasažieru izkāpšanas zonas tālajā galā.

Man vēl arvien bija HaveRatton stacijas shēma, ko biju ieguvis jau tad, kad uzkāpu uz Kuģa pa ceļam uz Milu. Redzēju, ka šī izkāpšanas zonas daļa atradās tieši blakus Ostas vadības dokiem, kur atradās arī stacijas drošības komandas bāze.

O, nu tas nu gan nemaz nebija aizdomīgi.

Vai tas bija saistīts ar mani? Varbūt... iespējams? Kuģis bija vedis Vilkcnu un Gcrtu, kuras bija nosūtītas, lai sabotētu Neatkarīgo Saldu-DusuPētnieku mēģinājumu atgūt GravCris pamesto teraformešanas

kompleksu, tā ka varbūt tas bija saistīts ar viņām. Vilkena un/vai Gerta šobrīd droši vien bija kaut kur ieslodzījumā NS pārraudzībā, un varbūt NS bija lūguši Ostas vadību veikt standarta pierādījumu meklēšanu.

Tam nebija nozīmes. Ja kāds gaidīja Kuģi, tad es nolaišanās brīdī nedrīkstēju uz tā atrasties.

Varēju novirzīt Kuģi uz citu doku, bet tā nebija pārāk laba doma. Ostas vadība ne vien zinātu, ka to izdarījis kāds, kas atradās kuģī, bet arī to, ka šis kāds brauc ar bota vadītu kravas kuģi, kura kanālā bija norādīts, ka tas šobrīd brauc bez komandas vai pasažieriem, un dzīvības nodrošināšanas sistēmas strādā ar minimālu kapacitāti. Pat tik lielas un pamatīgi bruņotas stacijas kā HaveRatton ievēroja piesardzību, ja notika netipiska tuvošanās, kas varētu izrādīties sirotāju uzbrukuma mēģinājums. (Tas būtu stulbs mēģinājums, jo Kuģī nevarēja ietilpt gana daudz sirotāju, lai panāktu ko vairāk par ķēpīgu sevis nobeigšanu izkāpšanas zonā, bet es biju pavadījis visu savu mūžu, esot pakļauts drošības līgumiem un mēģinot atturēt cilvēkus no līdzvērtīgām katastrofālām glupībām.) Tas varētu uztraukt stacijas vadību pietiekami, lai tā šautu uz Kuģi. Kuģis varbūt nebija pārmēru gudrs, bet tas darīja, ko varēja, un es negribēju, lai tam nodara pāri.

Labi vien ir, ka man bija evakuācijas tērps.

Es biju to izmantojis, lai izbēgtu no Abīnas atspoles pēc kaujas bota uzbrukuma — vēl viens notikums, ko es būtu vēlējies izdzēst no savas atmiņas. (Šāda atmiņu izdzēšana nedarbojas. Es varu izdzēst datus no to krātuves, bet ne savu smadzeņu organiskajām daļām. Uzņēmums pāris reizes bija iztīrījis man atmiņu, tostarp ari visu masu slepkavības negadījumu, bet tā ainas vēl arvien rēgojās kā spoki nebeidzamā vēsturiskas fantāzijas seriālā.)

(Man patīk nebeidzami vēsturiskas fantāzijas seriāli, taču reālajā dzīvē rēgi ir daudz kaitinošāki.)

Pirms brītiņa, kad gatavojos iebraukšanai stacijā, biju ievietojis evakuācijas tērpu piederumu skapītī. Nospriedu, ka, tā kā Kuģis pa retam

veda ari pasažierus, ne tikai kravu, paietu labs laiks, līdz kāds beidzot pamanītu, ka tērps nav norādīts inventāra sarakstos, un pārbaudītu tā dokumentāciju un reģistrāciju. Tagad es sāku to pakot ārā — un žigli.

Es patiešām nevēlējos tikt notverts.

Ietūcīju somu zem jakas, uzvilku tērpu un aktivizēju to. Kad Kuģis veica pietauvošanās manevru un ieslīdēja tam nozīmētajās spailēs, es izgāju kravas moduļa slūžu ciklu tā otrā pusē. Kuģa droni sapulcējās, lai mani vērotu, tic apjukuši skumji pīkstēja brīdinājumus, ka es dodos prom pa nepareizo izeju. Kad Kuģis pieslēdzās stacijai, es izslīdēju pa lūku un nosūtīju lūgumu to aizvērt un noslēgt. Rāpjoties pa Kuģa ārējo slāni, izdzēsu pēdējās savas pēdas no tā atmiņas.

Atā, Kuģi. Tu biji ar mani, kad tas bija vajadzīgs.

Ja ar ātrāku transportkuģi bija nosūtīts ziņojums par notikumiem uz Milu (Kuģa gaitu varētu nosaukt labākajā gadījumā par nesteidzīgu), tad tas mierīgi būtu varējis sasniegt staciju pirms manis. Viņi varētu zināt, ka uz Milu ir devusies DrošVienība, izglābusi dažus cilvēkus, neizglābusi cilvēkveida botu un nobeigusi trīs kaujas botus kā mazos ežus. Kā arī to, ka Kuģis bija vienīgais transports, kas tūlīt pēc šiem notikumiem pameta Milu.

Tas, ka es neatrastos uz klāja tā pārmeklēšanas laikā — un tur nebūtu arī manas uzturēšanās pēdu —, padarītu ainu nedaudz neskaidrāku. Nebija jau tā, ka man vajadzētu ēdienu vai izvadīt no organisma liekās vielas. Biju izmantojis dušu un nedaudz vairāk gaisa, bet pēc tam iztīrīju pārstrādes sistēmas žurnālu. Kriminālizmeklētāju pārbaude varētu parādīt, ka es tur esmu bijis. Ja vien kriminālizmeklēšanas pārbaudes notika tā, kā tās attēloja izklaides medijos, par ko - ja tā labi padomā — man nebija ne mazākās pārliecības ne uz vienu, ne otru pusi.

(Piezīme sev: papētīt īstas kriminālizmeklēšanas pārbaudes.)

Sasniedzu stacijas malu, vienlaikus veicot fizisku skenēšanu, kurā meklēju drošības kameras, dronus vai jebko, kā arī tverot kanāla un saziņas signālus. Netālu bija pieslēgušies citi kuģi, bet es redzēju tikai to korpusus un apjomīgos kravas moduļus — nekādu milzīgu lūku, pa kurām ārā skatītos cilvēki un prātotu: kas bija šī nez no kurienes uzradusies DrošVienlba evakuācijas tērpā. Notvēru dažus signālus, bet tie bija vai nu izmešu noteicēji, vai krāvējbotu bāksignāli. Sekoju magnētisko spaiļu līnijai, ko krāvēj-boti izmantoja, lai pieslēgtu moduļus stacijai, un atradu botu, kas patlaban atdalīja moduli no liela kravas transportkuģa. Piekļuvu bota kanālam un apskatīju tā darba uzdevumu. Transportkuģis, uz kā tas patlaban darbojās, bija ar pilotbotu, komanda bija palaista brivsolī, pasažieri — izkāpuši. Vaicāju krāvējbotam, vai tas ļautu man ieiet transportlīdzekli, pirms tas uzstāda jaunu, tukšu moduli. Tas atbildēja, ka droši.

(Cilvēki nekad neiedomājas pieteikt botiem, lai tie, piemēram, neatsaucas garāmejošiem indivīdiem, kas blandās pa stacijas ārpusi. Botiem ir instrukcijas ziņot par laupīšanas mēģinājumiem, kā ari mēģināt tos apturēt, bet neviens tiem nekad neliek noraidīt pieklājīgus citu botu lūgumus.)

Iekāpu tukšajā moduli un devos augšup, uz slūžām. Pieklauvēju transportkuģim, tas pieklauvēja atpakaļ. Man nebija laika to piekukuļot, tādēļ nosūtīju oficiālu stacijas krāvējbota drošības atslēgu, ko nupat biju pievācis no krāvēja atmiņas, un jautāju, vai varu ienākt un iziet tam cauri līdz dokiem. Tas atbildēja, ka droši.

Izgāju cauri slūžu ciklam, novilku evakuācijas tērpu un atradu uzglabāšanas skapīti, kurā to nobēdzināt. Pie galvenajām slūžām aizņēmos drošības kameru, lai paskatītos uz sevi. Uz Kuģa - pasažieru labierīcību tīrīšanas nodalījumā — biju novācis no drēbēm asinis un citus šķidrumus, bet tur nebija nekā, kas palīdzētu salabot ložu un šrapneļu atstātos caurumus. Par laimi, mana jaka bija tumša un caurumi nebija uzkrītoši redzami, kā arī krekla apkaklīte bija pietiekami augsta, lai aizsegtu atspējoto datu portu manā skaustā.

Normālos apstākļos tā nebūtu problēma, jo lielākā daļa cilvēku nekad nebija redzējuši DrošVienību bez bruņām un pieņemtu, ka ports

ir tikai cilvēka uzlabojums. Ja cilvēki, kas bija novirzījuši Kuģi, meklēja mani, tad viņi, iespējams, zināja, ka DrošVienība bez bruņām izskatās pēc uzlabota cilvēka.

(Varbūt es pārāk daudz biju sadomājies. Tā es mēdzu darīt — daļēji organiskam slepkabotam raizes ir tipiskas. Labais aspekts tam ir parano-iska uzmanība pret niansēm. Sliktais aspekts tam ir paranoiska uzmanība pret niansēm.)

Pārliecinājos, ka esmu palaidis kodu, ko biju uzrakstījis, lai padarītu savu gaitu un ķermeņa valodu cilvēciskāku, izdzēsu sevi no transporta ierakstu žurnāla un izgāju pa galvenajām slūžām stacijas dokos.

Jau biju iegrimis kanālā un izmantoju to, lai uzlauztu stacijas ieroču skenēšanas dronus un pateiktu tiem, ka mani nevajag ņemt vērā. Uzlauzt ieroču skenerus allaž ir svarīgi, jo man rokās ir iebūvēti divi enerģijas ieroči. Šoreiz tas bija vēl jo svarīgāk, jo starp visu citu manā somā bija arī bruņas caursitošs šaujamais un munīcija.

Tas bija viens no Vilkenas un Gertas ieročiem, ko biju savācis, pametot Milu. Atpakaļceļā biju veltījis krietnu laiku, lai, izmantojot Kuģa rīkus, to izjauktu un pārveidotu kompaktākā formā — šādi to bija vieglāk noslēpt. Tā ka nu es biju ne tikai patvaļīga vienība, es biju patvaļīga vienība, kas aprīkota ar bruņotas apsardzes sašaušanai paredzētu ieroci. Pieņemu, ka tādējādi vairāk atbildu cilvēku gaidām.

Bet tagad apmuļķot ieroču skenerus man bija daudzkārt vieglāk nekā tad, kad pirmoreiz atstāju BrīvTirgus Ostu. Daļēji pateicoties tam, ka biju apguvis dažādu sastapto drošības sistēmu īpatnības. Bet visnoderīgākais bija tas, ka visa līdzšinējā ātrgaitas kodēšana un darbs ar atšķirīgām sistēmām bija atvēris jaunus neironu ceļus un datu apstrādes telpu. Biju to pamanījis Milu, kad bez CentrSistēmas vai DrošSistēmas atbalsta tiku galā ar vairākiem datu avotiem — strādāju ar tādu jaudu, ka šķita — smadzenes tūlīt uzsprāgs. Smags darbs tiešām veicina izaugsmi, kas to būtu domājis?

Sekojot kartei, atstāju drošo (hipotētiski drošo) doku zonu un pa pāreju devos uz stacijas tirdzniecības zonu. Pārgāju pāri publiskās izkāpšanas zonas galam un Ostas vadības dokiem, kur bija novirzīts Kuģis.

Nu jau biju pietiekami bieži atradies cilvēku pūlos, lai man vairs nevajadzētu krist panikā - biju braucis ar transportu, kurā vesels bars pasažieru domāja, ka esmu uzlabots cilvēks, drošības konsultants, un visu laiku ar mani sarunājās. Un tomēr nedaudz kritu panikā.

Man ap šo laiku jau būtu vajadzējis tikt tam pāri.

Saplūstot ar lielu transporta pasažieru grupu, raustījās katrs manu organisko daļu nervs. Labi, ka tādās stacijās kā šī cilvēki un uzlabotie cilvēki ir izklaidīgi. Visi ir svešinieki, visi ejot atrodas kanālā, meklējot saziņu vai izklaides. Kad pāreja veda pāri Kuģim nozīmētajai vietai, pamanīju izkāpšanas zonā lielu cilvēku grupu. Kopā ar pārējo cilvēku baru pagriezu galvu, lai paskatītos lejup.

Viņi bija divdesmit trīs, tērpti motorizētās bruņās, visi pamatīgi apbruņoti, nostājušies kuģa ieņemšanas pozīcijās. Neviens nebija Droš-Vienības bruņās, un es neuztvēru nekādus klauvējienus, tātad visi droši vien bija vai nu cilvēki, vai uzlaboti cilvēki. Četrdesmit septiņi dažādu izmēru un bruņojuma veidu drošības droni uzbrukumam gatavā spietā riņķoja ap viņu galvām. Es notvēru stacijas drošības dronu un liku tam pietuvināt viņu tērpa pleca logo. Tas nebija pazīstams, zināju tikai, ka tas nav HaveRatton stacijas logo. Atzīmēju to vēlākai attēla meklēšanai.

Tur bija arī HaveRatton stacijas drošībnieki, bet viņi atradās pie Ostas vadības zonas ieejas un vēroja ieņemšanas operāciju. Tā ka tie — kas nu viņi bija — bija noslēguši vienošanos ar HaveRatton par bruņotas komandas ievešanu. Tas ir dārgi. Un satraucoši. Lai sameklētu pierādījumus, nav vajadzīgi divdesmit trīs cilvēki motorizētās bruņās un drošības dronu flotile.

Stacijas drošībnieki noteikti izmantoja savus dronus, lai pieskatītu drošības uzņēmumu, kas mīņājās viņu dokos. Caurskatīju sagūstītā

StacDrošības drona ierakstu buferi un atklāju vismaz stundu noklausītas saziņas ieraksta. Lejupielādēju to un palaidu meklēšanu vārdam “Droš-Vienība”. Trāpījums parādījās gandrīz zibenīgi.

DrošVieniba. Tu domā, ka tas verķis tiesām ir uz klāja?

Izlūkošana teic, ka iespējams. Es...

Kas to vada ?

Nekas to nevada, tupidiot, tāpēc tās sauc par patvaļīgām.

O, jā. Tas bija par mani.

Milu teraformēšanas kompleksa/nelegālas citplanētiešu palieku izrakšanas platformā Vilkena un Gerta bija sapratušas, ka esmu Droš-Vienība. Tobrīd tas bija izdevīgi, bet es nevēlējos, lai kaut kas tāds atkārtotos.

jebkad atkārtotos.

Mans draugs DiPTs bija mainījis manu konfigurāciju, saīsinot rokas un kājas par teju centimetru, lai skeneru lasījumos es neatbilstu standarta DrošVienības ķermeņa formai. DiPTa ieviestās izmaiņas manā kodā noteica, ka dažas mana ķermeņa daļas audzēja retus, mīkstus matiņus gluži kā cilvēkam, un mainīja veidu, kā mana āda saplūda ar neorganiskajām daļām — nu tās vairāk izskatījās pēc uzlabojumiem. Tas bija tikko manāmi — DiPTs uzskatīja, ka tas mazinās cilvēku neapzinātās aizdomas. (DiPTs ir visnotaļ iedomīgs.) Izmaiņas kodā padarīja arī uzacis un galvas matus kuplākus, kas savukārt mainīja manu izskatu daudz vairāk, nekā būtu gaidāms no šādām nelielām pārmaiņām. Man tas nepatika, bet tā vajadzēja.

Bet šīs pārmaiņas nebija pietiekamas, lai apmuļķotu cilvēkus, kas pazīst DrošVienības. (Tiesa, tas, ka es Vilkenas un Gertas acu priekšā uzskrēju augša pa sienu, vēl pirms viņas bija paspējušas uz mani kārtīgi

paskatīties, varētu būt bijis stipri uzkrītoši.) Es varēju kontrolēt savu izturēšanos (nu, it kā, lielākoties), bet man bija jākontrolē ari savs izskats.

Tā nu, kamēr vēl biju uz Kuģa, biju izmantojis DiPTa iestrādnes un uz laiku mainīju savu kodu, lai manas galvas mati augtu paātrinātā tempā. (Paātrinātā, jo, ja es kaut ko būtu salaidis grīstē un kļūtu pārāk līdzīgs divkājainam spalvainam seriālu briesmonim, man vēl būtu laiks to salabot.) Pagarināju galvas matus vēl par diviem centimetriem un, kad biju sasniedzis šo mērķi, apturēju procesu.

Lai apskatītu rezultātu, izvilku attēlu no arhivēta video un atradu labu skatu uz savu seju no Dr. Mensas kameras. Es parasti neizmantoju kameras, lai skatītos uz sevi, jo kāda velna pēc lai man to gribētos, bet tajā laikā es biju noīrēts un vēl arvien savācu savu klientu kanālu datus. Spriežot pēc laika atzīmes, attēls bija no brīža, kad mēs stāvējām pie divplākšņiem, GrayCris mūs medīja un viņa bija lūgusi, lai ļauju citiem ieskatīties man sejā — tā, lai viņi man vairāk uzticētos.

Salīdzināju šo veco attēlu ar savu šībrīža tēlu, ko biju uzņēmis ar drona kameru. Pēc visām pārmaiņām es šobrīd izskatījos atšķirīgs — daudz cilvēciskāks.

Man tas nepatika vēl vairāk.

Bet nu, kad biju atpakaļ HavcRatton un mani meklēja vēl neidentificēta drošībnieku komanda, šīs izmaiņas bija noderīgas. Nākamais solis bija tikt vaļā no drēbēm ar acīmredzamajiem ložu caurumiem. Piespiedu sevi ieiet vienā no lielajiem ceļotāju aprīkojuma veikaliem stacijas tirdzniecības centra malā.

Biju izmantojis stacijas kioskus, lai iegādātos atmiņas čipus, bet nekad nebiju bijis īstā veikalā. Lai gan tirdzniecība bija automatizēta un es, balstoties izklaides kanālos redzētajā, plus mīnus zināju, kas jādara, tomēr tas tik un tā šķita jokaini. (Ar “jokaini” es domāju “trauksme sasniedza agonijas līmeni”.) Par laimi, šķiet, bija sastopami arī cilvēki, kas bija tādi paši nejēgas kā es, jo, tikko pārkāpu veikala slieksnim, tā kanāls tūlīt pat nosūtīja man interaktīvu instrukciju moduli.

Tas mani aizveda uz vienu no tukšajām kabīnēm, kas bija pilnībā nošķirta. Instruējot kabīni aizvērt durvis privātuma nodrošināšanai, izjutu tādu atvieglojumu, ka mani uzticamas veiktspējas rādītāji palielinājās par pusprocentu. Kabīne noskenēja manu cietās valūtas karti un tad piedāvāja izvēlnes.

Izvēlējos sarakstu, kas bija atzīmēts kā vienkāršs, praktisks un ērts ceļojumam. Mirkli kavējos pie gariem svārkiem, platām biksēm, pilna garuma kaftāniem, tunikām un jakām, kas sniedzās līdz ceļgaliem. Doma, ka varētu to visu apvienot, izmantojot milzumdaudz drēbju kā buferi starp sevi un apkārtējo pasauli, bija vilinoša, bet es nebiju paradis tā ģērbties un baidījos, ka tas būs manāms. (Man bija bijis nepieciešams gana ilgs laiks, lai izfunktierētu, ko darīt ar rokām un plaukstām gan ejot, gan stāvot mierīgi; papildu apģērbs nozīmēja, ka potenciāli bija daudz vairāk iespēju pieļaut uzmanību piesaistošas kļūdas.) Vilināja arī lakati, cepures un citi galvas un sejas aizsegi, no kuriem dažiem bija funkcijas cilvēku kultūrās, bet tieši tādas lietas varētu izmantot Droš-Vienība, kas mēģina maskēties, tādēļ tie mani vienkārši marķētu papildu drošības skenēšanai.

Līdz šim biju valkājis jau divas dažādas cilvēku drēbju kārtas, tādēļ man bija labāk zināms, kas man šķiet efektīvi. Izvēlējos darba zābakus, diezgan līdzīgus tiem, ko savulaik biju nozadzis BrīvTirgus Ostā. Tie paši pielāgojās pēdas izmēram, kā arī tiem bija nedaudz armatūras, kas nodrošināja pret smagu priekšmetu triecieniem — tas gan bija svarīgāk cilvēkiem, nevis man. Tad bikses ar daudzām noslēdzamām kabatām, kreklu ar garām piedurknēm un apkaklīti, kas nosedza manu datu portu, un vēl vienu mīkstu jaku ar kapuci. Labi, jā, drēbes bija ļoti līdzīgas tām, ko biju valkājis iepriekš, tikai citās melnās un tumši zilas krāsas kombinācijās. Autorizēju maksājumu, un pa atveri izkrita iepakojumi.

Kad biju uzvilcis jaunās drēbes, sajutu kaut ko savādu — emociju, kuru parasti asociēju ar jauna, daudzsološa seriāla atklāšanu izklaides kanālā. Man “patika” šīs drēbes. Varbūt man tās pat patika pietiekami, lai atbrīvotos no pēdiņām pie vārda “patika”. Kopumā man nepatīk lietas, kuras nevar lejupielādēt izklaides kanālā.

Varbūt tāpēc, ka biju izvēlējies tās pats.

Varbūt.

Dabūju ari jaunu mugursomu — labāku, ar lielāku skaitu aizdarāmu kabatiņu. Saģērbos, saņēmu atlaidi, jo biju gatavs iemest vecās drēbes veikala pārstrādes tvertnē, un atstāju kabīni.

Izgājis stacijas tirdzniecības centrā, iejuku pūlī un sāku lejupielādēt jaunus izklaides medijus un transporta grafikus, kā arī sāku kanālā meklēt jaunumus. Meklēšana pēc drošības uzņēmuma logo bija sniegusi tā nosaukumu: Palisāde. Sāku meklēt ari to.

Man bija pēc iespējas drīzāk jāpazūd no HaveRatton un jāizplāno labs veids, kā nogādāt atmiņas čipus Dr. Mensai.

Manā rokā paslēptajos čipos bija daudz datu, kurus lejupielādēju no Milu racējiem, un tajos bija fakti par svešo sintētiku ieguvi, ko GrayCris bija veikuši, izliekoties, ka nodarbojas ar teraformēšanu. Un atmiņas čips, ko biju atradis Vilkenas un Gertas aprīkojumā, parādīja vēl vairāk. Tajā bija ieraksti ar viņu darba vēsturi GrayCris labā — visi rūpīgi sakārtoti un sistematizēti, gatavi nosūtīšanai žurnālistiem vai korporatīvam konkurentam. Domāju, ka tas bija šantāžas mēģinājums vai arī mēģinājums nodrošināt, ka GrayCris nemēģinās viņas novākt. Lai kas tas arī nebūtu, tagad čips piederēja man.

Sī un pārējo čipu personiska aizvešana Mensai būtu visdrošākā metode, un to es biju nolēmis darīt. Es tikai nebiju drošs, ka vēlos viņu atkal redzēt. (Vai, precīzāk, nevēlējos, ka viņa atkal redz mani.)

Domas par Menšu atsauca prātā veselu mulsinošu emociju mezglojumu, ar ko es šobrīd negribēju ņemties. Vai vispār kādreiz. Bet tas

nebija lēmums, ko man būtu jāpieņem šodien. (Jā, “vai vispār kādreiz” attiecās arī uz šo daļu.) Es jebkurā gadījumā varēju ielauzties vietā, kurā viņa uzturējās, un atstāt viņai čipus un zīmīti. (Biju daudz domājis par šo zīmīti. Man bija citas iespējas, bet droši vien izvēlētos “Ceru, ka šie pierādījumi pret GrayCris būs noderīgi, paraksts: Slepkabots”.) Man bija jākoncentrējas uz to, kā noskaidrot, vai viņa vēl arvien bija BrīvTirgus Ostā vai devusies atpakaļ uz Saglabāšanas aliansi bez...

Mans meklējums jaunumos sniedza virkni atbilžu, un popularitātes topa augšgalā esošais virsraksts man lika apstāties kā iemietam. Laimīgā kārtā biju platā tirdzniecības centra ejā, kur atradās lielo transportlīniju biroji; retais pūlis pašķīrās un plūda man apkārt. Piespiedu sevi aiziet līdz tuvākajai ieejai birojā un nostājos vietā, kur tam piederošais kanāls translēja reklāmas un informācijas video. Tas nebija ideāli, bet man bija jāatrodas vietā, kur varēju vienkārši stāvēt nekustīgi un koncentrēties uz ziņu.

GrayCris bija apsūdzējuši Dr. Menšu korporatīvā spiegošanā.

Kā, dirsā, līdz tam varēja nonākt pēc iepriekšējiem jaunumiem, kurus biju ieguvis? Spēlē bija vairākas sūdzības tiesā, bet tajās GrayCris acīmredzami bija agresora lomā pret apskates komandām. Pat bez citiem pierādījumiem mums bija mana kanāla ieraksts un Mensas tērpa kameras ieraksts, kurā GrayCris pārstāvji atzina savu vainu. Pat stulbais, lētais puskoka lēcēju uzņēmums, kam biju piederējis, nevarētu visu tā sajāt.

Bet acimrcdzot varēja gan. Un Dr. Mensa bija nekorporatīvas politiskas vienības planētas vadītāja — kā viņu varēja apsūdzēt korporatīvā spiegošanā? Tas ir — es neko par to nezināju, jo mums tā arī nebija iedots modulis par cilvēku likumu būšanām, bet tas izklausījās aplami.

Tiku pāri sākotnējam sašutumam un saņēmos, lai izlasītu pārējo ziņu. GrayCris bija izvirzījuši apsūdzību, bet neviens nezināja, vai ir sākusies prāva. (Pretprāva? Ir tāds vārds?). Viss bija tikai pārspriedumi, jo žurnālisti nevarēja atrast Menšu.

Pag, ko?

Tad kur viņa bija? Kur bija pārējie? Vai viņi bija atgriezušies Saglabāšanā un atstājuši Menšu vienu? Spriežot pēc manas līdzšinējās izpētes, Saglabāšanas attieksme pret viņu planētu vadītājiem bija ārkārtīgi nevērīga. Mājās Dr. Mensai pat nevajadzēja drošībniekus. Bet bija stulbi atstāt viņu vienu BrīvTirgus Ostā, kur ar viņu varētu notikt jebkas. Kur notika.

Es gribēju iztriekt dūri cauri tuvākajam korporatīvajam logo. Debi-lie cilvēki nezināja, kā palikt drošībā, debilie cilvēki iedomājās, ka visas vietas bija kā stulbā, garlaicīgā Saglabāšana!

Man vajadzēja vairāk informācijas, acīmredzami es biju palaidis garām svarīgus notikumu pavērsienus. Devos lejup pa jaunumu laika līniju, meklējot saistītās birkas, darot to sistemātiski, cenšoties nekrist panikā. Saskaņā ar ierakstiem, ko BrīvTirgus Osta bija publiskojusi, lai atkratītos no žurnālistiem, Arada, Overse, Baradvaja un Volesku visi bija pirms kādiem trīsdesmit cikliem devušies uz Saglabāšanu. Mensai bija bijis jādodas kopā ar pārējiem, bet viņa to nebija izdarījusi. Tiktāl skaidrs.

Nākamais datu punkts bija tik dziļi ierakts citā stāstā, ka es gandrīz palaidu to garām. GrayCris bija publicējuši jaunumu izlaidumu, kurā bija rakstīts, ka Mensa bija devusies uz TranRollinHyfa, lai atbildētu viņu prāvā, bet BrīvTirgus Osta to nevarēja apstiprināt.

Kur, dirsā, bija TranRollinI lyfa?

Drudžaini meklējumi publisko kanālu informācijas bāzēs man sniedza atbildi, ka TranRollinHyfa ir stacija — milzīgs centrmezgls, kurā bija izvietoti divsimt uzņēmumu, tostarp GrayCris, galvenie biroji. Tātad ne pilnībā ienaidnieka teritorija. Savādi, bet tas man nelika justies daudz labāk.

Nākamās saistītās ziņas spriedelēja, ka Mensa devusies uz Tran-RollinHyfa staciju, lai sniegtu liecību Saglabāšanas un DeltFall komandas labā sūdzībā pret GrayCris. Nākamajā ziņā tika spriests, ka varbūt viņa bija devusies, lai liecinātu GrayCris iespējamajā prāvā pret Menšu.

Biedējošā kārtā abas juridiskās personas, kas kaut ko varētu zināt — Saglabāšanas alianse un mans stulbais bijušais īpašnieks, puskoka lēcēju uzņēmums BrīvTirgus Ostā —, nebija sniegušas oficiālu ziņojumu, tikai apstiprinājušas, ka viņa noteikti atrodas TranRollinHyfa stacijā.

Mensa nebija muļķe, viņa nekādā gadījumā nedotos pat tuvumā naidīgai korporatīvai teritorijai bez aizsardzības. Ja viņa bija brīvprātīgi devusies uz TranRollinHyfa staciju, tad nodrošinājums šādam ceļojumam — lai viesotos pie GrayCris, kuri jau reiz bija mēģinājuši viņu nogalināt, — būtu dārgi iegādājams un vēl dārgāk veicams, un uzņēmumam būtu jāpiekrīt jebkam, lai dabūtu Menšu ārā — tostarp ari jānosūta uzbrukuģis. Drošāk un tātad ari lētāk būtu bijis palikt BrīvTirgus Ostā, nodrošinājuma uzņēmuma darbības centrā, un likt visiem iesaistītajiem doties uz turieni. Uzņēmums uz to būtu uzstājis.

Secinājums: Mensa uz TranRollinHyfa staciju nebija devusies brīvprātīgi.

Kāds bija viņu maldinājis, ievilinājis slazdā vai piespiedis uz turieni doties. Bet kāpēc? Ja GrayCris to bija plānojuši darīt, kāpēc gaidīt tik ilgi, kāpēc sniegt visiem iesaistītajiem lieciniekiem laiku sagatavot sūdzības, liecināt un sniegt pierādījumus žurnālistiem? Kas gan bija noticis, ka GrayCris bija krituši tādā panikā, lai...

Oi. Oi, sūdi vagā.