Zīme

10 Vādi en Natrūna, Ēģipte

Sēdēdams kailajā klintī virs alām, tēvs Hieronims vērās ma­jestātiskajā ainavā, kas pletās lejā. Saule jau rāpās ārā no kalnu aizsega, apmirdzot nelīdzenās virsotnes un iekrāsojot debesis maigos, zeltaini sārtos toņos.

Kalsnais, vecais vīrs ar brillēm stieples ietvarā un baltajiem, īsi apgrieztajiem matiem bija ģērbies dišdašā un lielāko daļu rītu un vakaru pavadija kalna virsotnē. Lai arī taka bija akmeņaina un viņa novārdzinātajam augumam bīstama, viņš alka glābties no alas briesmīgās vientulības un nomācošās šaurības. Viņš at­klāja, ka augstā kalna virsotne sniedz negaidītu mierinājuma bal­vu, kas stipri pārspēja Dieva radības krāšņumu.

Tēvs Hieronims joprojām nezināja, kas viņu turp aizvedis un kas piesaistījis tādai vietai. Viņš nebija pirmais, kas ieradies iele­jā, lai kalpotu ticībai un slavētu savu Dievu. Daudzi pirms viņa bija darījuši tieši to pašu, jau neskaitāmu gadsimtu garumā. At­tapušies šajā šķīstajā un varenajā plašumā, mežonīgajā tuksnesī, kas plešas visapkārt, viņam līdzīgi vīri ar dziļu ticību sirdī bija jutuši to pašu dievišķo klātbūtni. Taču viņš, pavadījis alā bezga­līgas naktis, joprojām nespēja izskaidrot šo aicinājumu, kas bija mudinājis doties prom no bāreņu nama, kuru pats nesen atvēris vairākus simtus jūdžu uz dienvidiem pie Sudānas robežas, un kā nesagatavotam vientuļniekam klaiņot tuksnesī. Varbūt tas tie­šām bija aicinājums no kādas augstākas varas, kuru viņš nespēj. saredzēt.

Un tomēr… tas biedēja.

Viņš zināja, ka nevajadzētu. Tieši viņam bija parādīts ceļš, maršruts. Tā bija Dieva žēlastība, svētība. Lai arī neko nesapraz­dams vai nezinādams, kurp ceļš aizvedīs, viņš jutās pacilāts, ka viņam izrādīts tāds gods. Un tomēr…

Naktis biedēja visvairāk. Vientulība alā reizēm kaitēja. Nereti viņš pamodās, aukstiem sviedriem klāts, un ieklausījās vēja kauk­šanā vai kalnos klaiņojošu suņu gaudošanā. Tādos brīžos viņš skaudri apzinājās savu izolētību. Kalni bija baisa vieta. Izdzīvoja

tikai daži. Agrīnie askēti, eremītu mūki, kas devās prom no cilvē­kiem un dzīvoja alās jau krietni pirms viņa, to darīja, lai butu tu­vāk Dievam. Viņi ticēja, ka vienīgais ceļš uz apgaismību un vie­nīgā iespēja izzināt Dievu ir šāda izolācija. Kailajā, stāvajā klintī viņi varēja izvairīties no kārdinājumiem, atbrīvoties no visām pa­saulīgajām vēlmēm un koncentrēties vienai vienīgai nodarbei, kas ved tuvāk Dievam, - lūgšanai. Taču visiem, kas te izdzīvojuši, kal­ni bija ari cīņas lauks. Eremīti mita tuksnesī, lai lūgtu par visiem dēmonu pārņemtajiem, ari paši par sevi, un ticēja, - jo vairāk viņi lūdzas, jo draudīgāki ir sātana spēki, ar kuriem viņi cīnās mūsu vārdā.

Jautāts par to pirms ierašanās šajā kalnā, tēvs Hieronims būtu atbildējis, ka nepiekrīt tik bezcerīgam pasaules uzskatam. Tagad, nodzīvojis alas nošķirtībā vairākus mēnešus un izgājis cauri vien­tulīgu refleksiju ellei un mocībām, viņš vairs nebija tik pārlieci­nāts.

Bet priekšā vēl bija smags darbs. Jāpieņem izaicinājums, no kura nedrīkst atteikties.

Tas bija viņa aicinājums.

Dienas likās daudz labākas. Laikā, kas netika pavadīts kal­nos, viņš nodevās klusām apcerēm lūgšanās vai rakstīšanai. Arī tā bija nesaprotama dziņa un satrauca.

Rakstīšana.

Šķita, ka nav gala vārdiem, domam, idejām un teļiem - īpaši tam tēlam -, kas mutuļoja prātā. Kad uznāca iedvesma - dievišķā iedvesma, vienlaikus iepriecinoša un biedējoša, - roka nekustē­jās pietiekami ātri, lai visu pierakstītu. Tomēr viņš nebija īsti pār­liecināts, no kurienes vārdi rodas. Prāts tos domāja, roka pierak­stīja, taču šķita, ka radušies tie citur un tikai plūst viņam cauri - gluži kā liellaiva vai cauruļvads kādai augstākai būtnei vai dižā­kam intelektam. Un ari tā bija svētība. Jo vārdi nenoliedzami bija skaisti, lai gan ne vienmēr atbilda viņa personīgajai pieredzei Baz­nīcas klēpī.

Izbaudījis ainavu un saules apmirdzētas virsotnes, viņš aiz­vēra acis, paslēja galvu, apskaidroja prātu un sagatavojās tam, kas noteikti nāks. Jau pēc brīža tā sākās - kā vienmēr. Vārdu strau­me, kas plūda ausīs, - tik skaidra, it kā tos čukstētu cilvēks, kas notupies blakus.

Viņš sirdī plati pasmaidīja. Siltie saules stari glāstīja vaigu, un viņš kāri tvēra vārdus - gluži tāpat kā visās iepriekšējās brīnu­maino atklāsmju reizēs.