Zīme

3 Amundsena jūra, Antarktīda

Apkārtējos pārņēma panika. Parādība bija zaudējusi savu krāšņumu. Vienā acumirklī savādā burvība pārvērtās draudīgā un nedzīvā vīzijā.

Finčs piegāja tuvāk Greisijai - abus mocīja ļaunas priekšno- • jautas.

- Nebūs labi, - viņš teica.

Greisija neatbildēja un paskatījās uz bezpilota lidaparāta kon­troles paneli. Attēls nelielajā, piecas collas platajā šķidro kristālu monitora bija ļoti skaidrs, lai arī apkārt valdīja migliņa. Doltons vadīja lidaparātu pa plašu, slaidu loku, lai tas neaizsegtu skatu uz savādo parādību. Lidaparāts atradās pusceļā līdz šelfa ledā­jam, un Greisijai radās iespēja precīzāk novērtēt objektu - tas šķi­ta nomācam tuvojošos kameru, gluži kā zilonis, kas paceļas pāri skudrai. Tas joprojām saglabāja pirms dažām minūtēm iegūto

tumšo, nedzīvo apvalku, izstarojot tādu kā ļaunu nolūku. Pēc brī­ža tas atkal uzmirgoja, koši uzliesmoja, tikai šoreiz tā bija daudz skaidrāka forma, ko iezīmēja dažādā intensitātē starojoša gaisma. Tagad objekts nepārprotami izskatījās pēc trīsdimensiju lodes, un tās centrs līdzinājās spožas gaismas bumbai. Apkārt lodei vien­mērīgā attālumā cits no cita vidēja četri vienādi gredzeni. Tā kā vērotāji neatradās tieši pretī objektam, tad šie gredzeni šķita līdzi­nāmies elipsēm. Ari ārējā čaula bija spilgti iluminēta, un gaismas stari projicējās no centra uz āru, starp gredzeniem, izplēnot maz­liet tālāk par lodes malu. Skats hipnotizēja, īpaši bridi, kad mir­dzēja uz pelēcīgi blāvā fona.

Visiem aizrāvās elpa. Cilvēki šķita kā elektrizēti, dažiem acīs parādījās asaras. Padzīvojušais pāris, kas pirmit meta krustus, nu piespiedās cieši viens pie otra. Greisija manīja, ka abiem lūpas trīs klusā lūgšanā. Viņa pati jutās kā sastingusi, kājas ļodzījās. Pārņēma savāds eiforijas un baiļu maisījums, kas šķita atainoja- mies ari pārējo vērotāju sejās.

- Oho! - Doltons iesaucās.

Ari Finčs nekustējās.

- Sakiet, ka patiesībā tur nekā nav, - viņš lūdzās. - Ka tie ir māņi.

- Diemžēl tā ir realitāte, - Greisija atbildēja gluži kā apburta. - Absolūta realitāte.

Viņa pacēla mikrofonu un pūlējās atrast vārdus. Šķita, ka ap­kārtne grimst aizmirstībā, pilnīgā sensorajā nošķirtībā. Ikkatru vi­ņas domu bija pārņēmusi neparastā parādība. To nebija iespējams izprast, definēt. Taču jau pēc mirkļa viņa izrāvās no transa un atkal pievērsās kamerai.

- Ceru, ka jūs joprojām raidat, Džek, jo te visi ir tik apstulbuši… Es nespēju aprakstīt, kādas sajūtas šis objekts izraisījis. - Viņa uz­meta aci Doltona aparāta monitoram. Viņš ar svirām palielināja at­tēlu, un tas aizņēma visu ekrānu, bet jau nākamajā brīdī viņš atkal mainīja objektīva fokusa attālumu. Greisija palūkojās uz lidaparā­tu. -Cik tālu, tavuprāt, tas atrodas? - viņa jautāja Doltonam.

- Simts jardi. Varbūt mazāk. - Operatora balss nedaudz trīsē­ja, un acis pārmaiņus pievērsās te monitoram, te parādībai.

Greisija nespēja atrauties.

- Iespaidīgi, vai ne?

- Tā ir zīme. - Runāja sieviete, kuru Greisija bija manījusi me­tam krustus. Tiklīdz Greisija deva mājienu, Doltons pagrieza ka­meru uz viņas pusi.

- Zīme? Kāda zīme? - jautāja kāds cits.

- Nezinu, bet… viņai taisnība. Paskatieties! Ta noteikti ir kaut kāda zime. - To teica padzīvojušais vīrs, kas stāvēja blakus sie­vietei. Greisija atcerējās, ka iepazinusies ar šiem cilvēkiem atbrauk­šanas dienā. Ja atmiņa nevīla, tas bija amerikāņu glaciologs Gregs Masgreivs ar sievu.

Masgreivs pagriezās pret Greisiju, pavēcināja ar roku uz lid­aparāta pusi un nervozi bakstīja ar pirkstu debesis.

- Nesūtiet to… - Viņš saminstinājās, pūlēdamies izdomāt, kā nosaukt Draganfli/er. - …to daiktu tālāk. Apturiet, iekams tas pieli­dojis tuvāk.

- Kādēļ? - Doltona balsī ieskanējās neticības nots.

- Vediet to atpakaļ! - Masgreivs uzsauca daudz skaļāk. - Mēs taču nezinām, kas tas ir!

Doltons neatrāva acu no vadības paneļa.

- Tieši tā, - viņš attrauca. - Un šis aparāts palīdzēs noskaid­rot, kas tā par ellišķīgu bumbu.

Greisija pacēla galvu. Bezpilota helikopters jau bija pietuvo­jies parādībai. Viņa palūkojās vispirms uz Finču un tad uz Dol- tonu, kurš šķita apņēmies visu noskaidrot.

- Ka es jums saku, vediet to atpakaļ! - Masgreivs neatlaidās, iedams uz Doltona pusi un stiepdams roku pēc vadības pults. Doltons nervozi pieskārās svirai, lidaparāts novirzījās no kursa un sašūpojās, kad žiroskopi mēģināja to noturēt gaisā.

- Ei! - Greisija uzsauca, kad Finčs un kapteinis devās apval­dīt Masgreivu.

- Greisij, pie velna, kas notiek? - radioaustiņās atskanēja Roks­berija balss.

- Pagaidi, Džek, - viņa aši attrauca.

- Nomierinieties, - kapteinis sacīja Masgreivam. - Viņš sūtīs lidaparātu atpakaļ, iekams tas sasniedzis objektu. - Tad kaptei­nis zīmīgi palūkojās uz Doltonu un piebilda: - Vai ne?

- Protams, - Doltons apņēmīgi noteica. - Vai zināt, cik tas man izmaksāja? - Viņš ieskatījās monitorā, gluži tāpat kā Greisija. Pa­rādība šķita iepletusies pa visu ekrānu. Attēls bija graudains, ta­ču viegli mirgojošie vilnīši radīja iespaidu, ka objekts dzīvi pulsē. Greisija uztvēra nemieru Doltona acīs un tad pievērsās lidaparā­tam. Mazais melnais punkts jau gandrīz bija sasniedzis mērķi.

- Varbūt ir jau pietiekami tuvu, - viņa klusi sacīja Doltonam.

Tas koncentrēdamies sarauca pieri.

- Vēl mazliet tuvāk.

- Nevajadzētu trakot, iekams mēs nezinām, kas īsti tas ir, - Masgreivs asi noskaldīja.

Nelikdamies par viņu ne zinis, Doltons tik spieda vadības pa­neļa sviru uz priekšu. Lidaparāts slīdēja tālāk, tuvodamies mir­dzošajai parādībai.

- Dolton! - čukstus uzsauca Finčs. Viņam šķita, ka Draganflyer ir nonācis pārāk tuvu objektam.

- Es dzirdu, - Doltons atbildēja. - Vēl tikai mazdrusciņ.

Greisijai paātrinājās pulss, un tas atbalsojās ausīs. Šķita, ka

mazais helikopters jau ir satraucoši tuvu, ka atlikušas vien piec­desmit pēdas - precīzu attālumu noteikt bija grūti. Pēkšņi zīme izdzisa un nozuda.

Visi vienā balsī noelsās.

- Redzējāt? Es taču teicu! - šķendējās Masgreivs.

- Jūs jokojat? - Doltons nikni atcirta. - Jūsuprāt, es to nobiedē- ju? '

- Nezinu. Taču tas paradījas ar kadu noluku, un tagad tas ir prom. - Zinātnieks apskāva sievu, un abi pagriezušies lūkojās tā­lumā, it kā alktu, lai objekts atkal parādās. Viņu sejās vīdēja bailes.

- Esi nu prātīgs, vecīt. - Doltons paraustīja plecus un novēr­sās.

Tikmēr Draganfli/er netraucēts turpināja ceļu virs šelfa ledāja. Monitorā, kur pirmīt bija redzama parādība, valdīja absolūts tuk­šums. Doltons palūkojās uz Greisiju. Viņš līdzinājās cilvēkam, kurš ieraudzījis spoku. "Šādi viņš nekad nav reaģējis. Ne uz ko," domās sprieda Greisija, kas ar Doltonu kopā pavadījusi neskai­tāmus satraucošus brīžus.

Arī Greisija jutās satriekta un paskatījās drūmajās debesīs. No zīmes nebija ne vēsts. It kā nekas nebūtu noticis.

Un pēkšņi Greisijai šķita, ka pasaule visapkārt satumst un augšā savilcies nozīmīgs smagums. Izrādījās, ka parādība nostā­jusies tieši viņai virs galvas. Masīvā mirdzošas gaismas lode ka­rājās virs kuģa, padarot to sīku un nesvarīgu. Viņa sarāvās, kad pārējie izdvesa bažīgas nopūtas, bet Doltons metās klāt lielajai kamerai, lai sāktu filmēt. Greisija apmulsusi vērās augšup. Ceļ­gali trīcēja, pēdas šķita kā pienaglotas pie klāja dēļiem, prātu mo­cīja bailes un ziņkāre. Visi matiņi sacēlās gaisā uz mirkli, kas līdzinājās mūžībai…

…un pēkšņi zīme atkal izplēnēja, nozuda tikpat pārsteidzoši strauji kā bija parādījusies.