Zīme

69 Riveroksa, Hjūstona, Teksasas štats

Teritoriju ap Dārbija māju pilnībā bija ielenkusi policija. No trijām pusēm četru kvartālu attālumā bija izvietotas barikādes, un

iebraukt tālāk ļāva tikai vietējiem iedzīvotājiem. Aiz mājas pletās golfa laukums, un arī pieeju klubam stingri kontrolēja policisti, kas ar suņiem patrulēja pa grīniem, lai izdzenātu pārāk dedzī­gus ticīgos un saniknotus fanātiķus. Gubernators bija licis Naci­onālajai gvardei būt kaujas gatavībā - ja rastos nepieciešamība pēc papildspēkiem.

Helikopters nosēdās golfa kluba stāvlaukumā, un pasažierus pāri visai teritorijai līdz namatēva savrupmājai aizveda policijas eskorts. Baltie ziņu dienestu furgoni ar daudzajiem satelītu šķīv­jiem uz jumta drūzmējās pie paša kordona. Pie barikādēm spie­dās histēriski noskaņoti atbalstītāji, aicinot tēvu Hieronimu nākt laukā un aprunāties, - visi gribēja redzēt Tā Kunga vēstnesi. Vi­ņu rindās bija iefiltrējušies pāris ķerto, kas nepārtraukti buldurē­ja par draudošo pasaules galu, taču lielākoties tika skandētas sla­vas dziesmas un korāļi, kas bija dzirdami visā apkārtnē.

Greisiju un Doltonu aizveda uz istabu viesu nama pirmajā stā­vā - līdzās lielajai savrupmājai. Brālis Emīns apmetās blakus is­tabā. Tēvam Hieronimam tika ierādīti ērti viesu apartamenti otra­jā stāvā. Bija iecerēts, ka viņi visi uzturēsies Dārbija namā līdz pat lielajam dievkalpojumam nākamās dienas vakarā.

Ogilvijs jau bija pilsētā un pieprasīja regulāras tiešraides re­portāžas no Dārbija īpašuma. Greisija un Doltons sagatavoja ska­tītājiem ieskatu par apkārtne notiekošo, taču nespēja nointervēt tēvu Hieronimu, kurš atpūtās savos apartamentos un lūdza viņu netraucēt.

Kad Greisija beidza runāt ēterā, Doltons ieskatījās rokas pulk- • stenī un sacīja:

- Es aizbraukšu līdz lidostai pēc skycam kameras un pārējām mantām. Varbūt izdosies nopirkt kādas drēbes, ja veikali nebūs pārpildīti. Vai tev kaut kas vajadzīgs?

- Kāda cita realitāte? - Greisija iespurcās.

- Neesmu pārliecināts, ka veikalā Gap tādas pārdod, taču mē­ģināšu kaut ko atrast. - Doltons pasmaidīja un devās prom.

Iegājusi atpakaļ istabā, Greisija sabruka gultā. Pēdējās dienas bija visai smagas, un gala tām neredzēja. Viņai izdevās iemigt, taču jau pēc trim minūtēm iezvanījās tālrunis.

Viņa sameklēja savu BlackBern/, taču ne jau tas traucēja. Pa­rakņājusies dziļāk somā, viņa ieraudzīja mirgojam vēl vienu zil­ganu ekrāniņu - tas bija Finča aparāts. Viņa izbrīnīta lūkojās uz vārdu ekrānā - zvanīja Gerets Vilebijs. Sākumā viņa šo cilvēku neatcerējās, bet tad attapa, ka tas ir BBC dokumentālo filmu pro­ducents.

Izrādījās, ka Vilebijs nav dzirdējis par Finča nāvi, un šis ziņas viņu pārsteidza. Vilebijs pastāstīja Greisijai, ka ar Finču nav pazistams, taču saņēmis no viņa zvanu.

Uz brīdi iestājās neomulīgs klusums, un tad Greisija sacīja:

- Jūs droši vien esat iepriecināts, ka jums beidzot atļāva do­ties uz turieni un aprunāties ar tēvu Hieronimu, vai ne?

- Ko jūs ar to gribat teikt? - Vilebijs izklausījās apmulsis.

- Ja viņi nebūtu piekrituši vai arī jūs neuzstātu… Kas zina, kā viss būtu noticis. Es zinu, ka mēs droši vien nebūtu aizlidojuši uz Ēģipti.

- Par ko jūs runājat? - Vilebijs joprojām neko nesaprata. - Viņi paši mūs sameklēja.

Šāds paziņojums ķēra Greisiju gluži kā zibens šautra. Viņa iz­slējās.

-Ko?

- Viņi ieradās paši. Jā, protams, mēs bijām tur. Uzņēmām do­kumentālo filmu un tā tālāk. Bet mēs viņu nemeklējām. Mums pat nebija ne jausmas, ka tēvs Hieronims ir tajā alā.

Greisijai bija grūti aptvert jaunumus.

- Kā tad jūs īsti satikāties?

- To laikam varētu saukt par absolūtu nejaušību, - Vilebijs at­zina. - Mūsu galvenais mērķis bija Svētās Katrīnas klosteris Sī- nāja pussalā, nevis Sīriešu klosteris. Mēs filmējām Psoja klosteri. Esat par tādu dzirdējusi?

- Esmu gan, - Greisija apstiprināja.

- Stāsts par to, kā Psojs pieķēdējis savus matus griestiem, lai pats neaizmigtu, ir visnotaļ aizraujoša detaļa, kas paspilgtina jeb­kuru reportāžu. Kamēr mēs bijām tur un iegādājāmies krājumus kādā nelielā veikaliņā, mūs uzrunāja mūks no Sīriešu klostera. Viņš izstāstīja, ka tēvs Hieronims uzturas vienā no alām un uz­vedas diezgan dīvaini. Gluži kā apmāts, tikai laba nozīmē. Mums tāda ziņa bija tieši laikā.

- Pagaidiet! - Greisija izgrūda, mēģinādama izprast Vilebija vārdus. - Man šķita, ka visi zina par tēva Hieronima dzīvošanu alā.

- Neviens neko nezināja.

- Bet mēs redzējām, - Greisija iebilda. - Materiāls bija visiem pieejams.

- Protams. Pēc tam, kad mēs to uzfilmējām, - Vilebijs palaboja. - Tad tas nonāca visos medijos. Pirms mums neviens nezināja, ka viņš vispār ir Ēģiptē. Viņš bija paņēmis savu "atvaļinājumu", atceraties? Nevienam netika teikts, kurp viņš devies. Mēs jau sā­kām spriest, ka viņš gājis bojā. Tādējādi viss notika diezgan ne­jauši.

- Ko jūs ar to gribat teikt?

- Pirmām kārtām, mēs nebūtu satikuši to mūku, ja nebūtu mū­su materiālu atlases redaktora. Viņam es tiešām esmu pateicību parādā.

- Par to, ka deva jums zaļo gaismu?

- Nē, vispirms par to, ka deva mums uzdevumu, - Vilebijs prie­cīgi atsaucās. - Tā bija viņa ideja. Viņš to izdomāja.

Greisija juta pieaugam spiedienu deniņos.

-Oho! Mazliet atkāpsimies. Jūs gribat teikt, ka uz turieni tikāt nosūtīti? Tā nebija jūsu iecere?

-Nē.

- Tad kā tieši viss sākās? Lūdzu, izstāstiet man pilnīgi visu!

- Jūs jau zināt, kā tas notiek, - anglis sacīja. - Mēs piespēlē­jam idejas par programmām, kuras vēlētos uzņemt. Darām to tik ilgi, kamēr kaut kas noklikšķ. Mēs vienojamies par budžetu un grafiku un ķeramies pie darba. Bet šoreiz tā nenotika. Mēs iztei­cām dažādas domas, mani vairāk interesēja materiāls par savā­dajiem un diezgan sadistiskajiem aicinājumiem sprediķos par lai­ku beigām jūsu valstī. Jūs jau zināt, par vājprātīgajiem, kuri mudina pasauli trakot līdzi. Tad atgriezās materiālu atlases re­daktors un piedāvāja reportāžu trijās daļās, kam piesaistīti ame­rikāņu partneri, Un tā mēs pieķērāmies šim stāstam. Salīdzinā­jām Austrumu un Rietumu pieeju garīgumam. Tas gan bija cits, taču aktuāls sižets, turklāt ar pieklājīgu finansējumu. - Vilebijs uz mirkli apklusa, izvērtējot sarunu, un tad pavaicāja: - Ja drikst zināt, Ļoganas jaunkundz, kādēļ uzdodat šos jautājumus?

Greisija instinktīvi vēlējās aizsargāties. Par spīti visam tikko dzirdētajam, kāda klusa iekšējā balstiņa mudināja slēpt savus se­cinājumus.

- Tāpat vien, - viņa sameloja. - Es tikai… Laikam gribas pa­matīgāk saprast, kas tieši mūs tiktāl novedis. Un kāpēc gāja bojā Finčs. - To pateikusi, viņa ar šausmām sev pārmeta tik necienīgu kolēģa nāves fakta izmantošanu un cerēja, ka Finčs to piedos. - Sakiet, lūdzu, - viņa turpināja, - vai jūs atceraties, kā sauca to mūku, kurš jums izstāstīja par tēvu Hieronimu?

- Jā, protams, - Vilebijs attrauca. - Visnotaļ interesants puisis. Daudz pārdzīvojis, saprotiet. No Horvātijas. Tas bija Emīns. Brā­lis Emīns.

Greisijai šķita, ka viņa slīkst. Ka ir iekļuvusi milzīgā šaubu vir­pulī, kas iesūc viņu arvien dziļāk atvarā. Atvarā, ko veido Vilebi- ja vārdi un iepriekš dzirdētās frāzes, kas tagad uzpeldēja atmiņā.

Viņa mēģināja tās sakārtot ne dk draudīgā apveidā, lai aizgai- nītu ļaunās priekšnojautas, taču pūliņi izrādījās velti. Šos faktus nebija iespējams iztulkot greizi.

Tapa skaidrs, ka viņiem melots.

Aizvērusi acis, viņa atcerējās sarunu automobilī, kad viņi brau­ca prom no Kairas lidostas. Prātā atausa brāļa Emīna tēls, kad viņš stāstīja par filmētājiem, kuri dedzīgi lūgušies atļauju satik­ties ar tēvu Hieronimu, un abatu, kas galu galā piekāpies.

Klaji meli.

Kāpēc?

Nelāgas domas šaudījās uz visām pusēm. No šī pretrunīgo ver­siju un aizdomu tīkla izvijās vēl kāds sarunas fragments. Tas at­brīvojās, izšāvās ārā un ieķērās viņai apziņā.

Paņēmusi tālruni, viņa uzmeklēja to numuru, no kura bija zva­nījis abats. Bija vajadzīgas vairākas sekundes, lai signāls pārva­rētu teju pusi pasaules. Pēc trešā pīkstiena klausuli pacēla šofe­ris Jūsufs. Tātad tas bija viņa mobilais tālrunis. Ēģiptē bija vakars, taču ne pārāk vēls. Neizklausījās, ka viņš būtu pamodināts.

- Jūsuf, - Greisija ierunājās balsī, kas apliecināja steigu. - Zva­nīdams man atceļā no Kairas lidostas, abats pateica kaut ko sa­vādu. Kaut ko par mana drauga brillēm. Atceraties?

- Jā, - Jūsufs atbildēja mulsuma pilnā tonī, it kā nesaprastu, kas Greisijai prātā.

- Viņš teica, ka iekšā bijis tumšs un tādēļ kāds uzkāpis uz tām. Vienkārši nav tās pamanījis. Tātad tās brilles bija kaut kur iekš­telpās? Tornī?

Mirkli paklusējis, it kā apdomādamies, Jūsufs sacīja:

-Jā. Tās bija ejā uz torņa augšējo stāvu. Netālu no lūkas. Acīm­redzot izkritušas jūsu draugam no kabatas, kad viņš kāpa uz jumta.

- Esat pārliecināts?

- Pilnīgi, - Jūsufs apstiprināja. - Abats man to izstāstīja.

Greisija sajuta asu triecienu pakrūtē.

Bez acenēm Finčs bija gluži kā akls. Lai kā nopūlētos, viņa nespēja iztēloties Finču bez brillēm kāpjam uz jumta un - vēl vai­rāk - atrodam savu BlackBern/.

Viņa beidza sarunu un pieķēra sevi pētām istabas durvis, it kā aiz tām būtu izeja uz elli. "Kaut kas nesakrīt. Kaut kas nav lāgā. Man kaut kas jādara." Un pirmām kārtām viņa nospieda atrā zvana pogu, lai sazinātos ar Ogilviju.

- Mums jāsatiekas, - viņa paziņoja. Augums šķita sastindzis, acis nebija iespējams atraut no durvīm. - Kaut kas nav kārtībā.