72 Hjūstona, Teksasas štats

Vērodams, kā Raidelu no krēsla iztriec kāds neredzams spēks, Mets juta, ka paātrinās pulss. Trokšņa nebija, ari citu fiziski sajū­tamu izmaiņu ne. Šķita, ka viņš saņēmis triecienu ar milzīgu nere­dzamu dūri. Jau nākamajā brīdī viņš gulēja uz grīdas, locījās sāpēs un vēma uz dārgā kafejnīcas paklāja.

Mets bija gatavs savam iznācienam. Gaidija stūra nodalījumā aiz lielajām klavierēm pie bāra, patālu no galvenās zāles, - gaidī­ja rūpīgi izvēlēto mirkli, kad vajadzēs kāpt uz skatuves. Pirksti žņaudza Para-Ordnance P14 pistoli, lai varētu nekavējoties to iz­raut no kabatas un iespiest Drakeram ribās. Taču viņi pasteidzās pirmie. Lai kas ari notika ar Raidelu, Meta plāniem tas pārvilka treknu svitru.

Viņš piecēlās un devās uz kafejnīcas izejas pusi. Ari Drakers gāja prom, divu rokaspuišu ieskauts. Viņš pagriezās pa labi, uz viesnīcas ārdurvju pusi, savukārt Raidels tika vests pa kreisi, uz liftu. Mets steidzās cauri kafejnīcai un spēji apstājās pie durvīm. Drakers gāja ārā no viesnīcas, un apkārt viņam bija paliels pūlis. Viesnīcas klienti, izsūtāmie, kalpotāji. Tikt klāt nebija iespejams. Izdevība palaista garām. Mets palūkojās pretējā virzienā. Lampi­ņas virs lifta liecināja, ka Raidels tiek vests uz apakšzemes stāv­vietu.

Mets nolēma doties pakaļ viņam, "ja Raidels atkal nonāks Drakera rokās, tad man būs laupīta pēdējā iespēja. Bet tā man ne­pieciešama, ja es vēl kaut reizi gribu redzēt savu brāli."

Viņš izskrēja cauri foajē, pārbiedējot vairākus klientus, un no­nāca pie viesnīcas kāpņu telpas. Lēkdams pāri trim pakāpieniem un pagriezienos stingri turēdamies pie margām, Mets brāzās le­jup gluži kā bez vadības palikušas bobsleja kamanas. Pieveicis sešus kāpņu posmus, viņš attapās stāvlaukuma līmenī un spēra kāju uz glīti nokrāsotās betona grīdas brīdi, kad uz izbrauktuves rampas pavīdēja tumši pelēks furgons. Mets nopētīja stāvvietu. Pa kreisi noklikšķēja kādas durvis, un viņš steidzās turp. No au­tomobiļa - milzīga sudrabota Lincoln Navigator SUV - kāpa ārā kāds kalpotājs. Mets nevilcinājās ne mirkli. Pieskrējis klāt, Mets izrāva puisim atslēgas no rokas, pagrūda nabadziņu malā, apsē­dās pie stūres un iedarbināja jaudīgo Northstar V-8 dzinēju. Pār- slēdzis ātrumu, viņš izšāvās cauri stāvvietai un pa uzbrauktuvi stūrēja ārā.

Nonācis zeltaini oranžās krēslas pielietajā ielā, Mets palūko­jās uz abām pusēm. Pilsētas centru veidoja vienvirziena avēnijas, kas izkārtotas režģī ar taisniem leņķiem. Dažas no tām bija pat piecu joslu platumā. Šī avēnija stiepās no austrumiem uz rietu­miem, un pelēkais furgons brauca prom pa labi, rietumu virzie­nā. Mets nospieda akseleratora pedāli. Navigator izslīdēja no stāv­vietas un traucās prom pa ielu. Furgons atradās trīssimt jardus priekšā.

Līkumodams garam lēnākiem transportlīdzekļiem, Mets furgo­nu pavisam drīz panāca. Iela bija taisna un plata, satiksme ne pā­rāk blīva. Krustojumi bija labi pārskatāmi un plaši, ar atšķirīgas krāsas akmens plāksnēm, kas ieskauj betona laukumus un rada sa­jutu, ka braucējs atrodas kādā Beverlihilsas ielā. Divus kvartalus tālāk virs galvas parādījās liela zaļa zīme ar norādi, ka tuvojas pa­grieziens uz starpštatu maģistrāli un pēc tam uz deviņdesmito ce­ļu. Mets apzinājās, ka jārīkojas, iekams viņi izbraukuši uz automa­ģistrāles, jo tur var gadīties visdažādākie šķēršļi. Tur viņu varēja pamanīt. Tur viņš varēja pazaudēt izsekojamos no redzesloka. Pa maģistrāli viņi varēja aizbraukt līdz savam galamērķim un izman­tot visas priekšrocības, ko dod atrašanās savās mājās.

Jārīkojas.

Iela bija plata kā lidmašīnas skrejceļš, un malās - neviena au­tomobiļa. Nākamais kvartāls kreisajā pusē bija apstādīts ar koku rindu, bet labajā atradās kaut kādas granīta kolonnas. Tas nede­rēja. Būtu pārāk nežēlīgi. Mets iestūrēja joslā pa labi un skatījās uz priekšu. Aiznākamais kvartāls šķita daudzsološāks. Kreisajā pu­sē bija redzama bunkuram līdzīga garāža - pavisam nederiga -, tur­pretī ietve labajā pusē veda līdz ducim platu, zemu pakāpienu, pa kuriem varēja tikt uz laukuma pie iespaidīga akmens nama ar neskaitāmiem birojiem.

Mets izlēma par labu tam un nospieda pedāli.

V-8 dzinējs ierūcās, un Navigator pa kreiso pusi patraucās ga­rām kādam sedanam. Tad Mets pagrieza stūri pa labi un ar sava automobiļa priekšējo daļu nomērķēja uz furgona kreiso sanu. Vi­ņa Navigator ietriecās furgonā gluži ka vadāmais šāviņš. Mirkli pirms sadursmes Mets parāva stūri pa kreisi un izlīdzināja auto­mobiļa gaitu, tādējādi dkai aizķerot furgonu un sagādājot pārstei­gumu šoferim. Furgons tika izsists no savas trajektorijas un saslī- dēja pa labi. Mets atkal pagrieza stūri pa labi un devās vēl vienā uzbrukumā furgona kreisajiem sāniem, stumjot to pa diagonāli. Pēc tam viņš pagrieza stūri vēl vairāk pa labi, lai darbiņš būtu pabeigts. Furgonam nebija vietas, kur palikt, un šoferis to acīmre­dzot zināja un nospieda bremžu pedāli, jo automobilis sasvērās uz priekšu un izgrūda apkārt gumijas daļiņu mākoni. Taču āt­rums joprojām bija pārāk liels. Furgons ar spēku ietriecās akmens pakāpienos un pēc tam trāpīja masīvajā ēkas pīlārā.

Uzbraucis uz ietves, Mets izlēca no sava Navigator brīdī, kad furgons sadūrās ar pīlāru. Viņš uzskrēja pa kāpnītēm un izrāva no kabatas pistoli, gatavs jaunai asinsizliešanai. Acis taustījās pēc vissīkākās kustības.

Avārija izrādījās nopietna. Furgona radiators dūmoja, un priekšpuse bija aptinusies pīlāram. Mets nezināja, kādā stāvoklī būs Raidels, taču skaidri saprata, ka Drakera rokaspuišu veselī­ba ir pamatīgi iedragāta. Priekšpuse furgonam bija slīpa, tādēļ dzi­nēju tikpat kā nekas nesargāja no frontālas sadursmes. Turklāt puiši taču negaidīja šādu uzbrukumu.

Notikuma vietai tuvojās gājēji un biroju ēkas darbinieki, bet tū­daļ atvirzījās, kad ieraudzīja Metu ar pistoli rokā. Viņš par acu­lieciniekiem nelikās ne zinis, piegāja klāt furgonam un pieliecies uzmanigi nopētīja durvis un logus, meklējot kādas dzīvības pa­zīmes salonā. Automobiļa priekšpuse tiešām bija vareni sadragā­ta, tādēļ Mets varēja nebaidīties, no turienes briesmas nedraudē­ja. Tad viņš nostājās aizmugurē, ar pistoli pieklauvēja pie durvīm un tūdaļ atrāvās, gaidīdams kādu ložu kārtu. Šāvieni neatskanē­ja. Pastiepies viņš atrāva furgona durvis vaļā un mērķēdams pa­skatījās iekšā.

Raidels locījās uz automobiļa grīdas - sasities, taču dzīvs. Ro­kas bija saslēgtas plastikāta važās. Līdzās atradās puisis, kuru Mets bija redzējis viesnīcā. Tam asiņoja galva. Puisis mēģināja iz- slieties, tad pacēla galvu, ieraudzīja Metu, divas reizes samirk­šķināja acis un sāka taustīties pēc ieroča. Mets izšāva, un jau nā­kamajā mirkli no puiša krūtīm izšļācās sarkana strūkla.

- Nāc! - Mets uzsauca Raidelam, kas vārgi palocīja galvu gluži kā cilvēks, kas mēnesi pavadījis karcera nošķirtībā. Pastiepis ro­ku pretī miljonāram, Mets pamanīja vēl kaut ko. Blakus Raide­lam uz vēdera gulēja kāda sieviete - rokas bija sasietas uz mugu­ras. Mets iekāpa automobili un uzmanīgi pagrieza sievieti. Izrādījās, ka viņai aizlīmēta mute. Noplēsis izolācijas lenti, Mets tūdaļ pazina gūstekni. Ta bija Greisija Ļogana - žurnāliste, kas gatavoja reportāžas no zīmes parādīšanās vietām. Mets pasnie­dzās un piespieda pirkstus sievietes kaklam pulsa meklējumos. Dzīva.

Sajutusi pieskārienu, viņa nodrebēja un pārbijusies atvēra acis.

- Kur… Kas… - viņa nesakarīgi čukstēja.

- Dod roku, - Mets pavēlēja, aizbāzis savu pistoli aiz siksnas. Viņš atbrivoja abus gūstekņus no važām, tad palīdzēja Greisijai piecelties un aplika viņas roku sev ap kaklu.

- Ejam! - viņš nošņāca Raidelam un aizvilka Greisiju garām apstulbušu ziņkārīgo pūlim uz Navigator. Iekārtojis viņu aizmu­gures sēdeklī, viņš apsēdās pie stūres. Kad Raidels ieslīga pasa­žiera sēdeklī, automobilis uzsāka gaitu.

Atpakaļskata spogulī Mets vēroja, kā Greisija lēnām izslējās un pamazām atgūstas. Viņa vispirms nopētīja apkārtni un tad pa­skatījās uz Metu.

- Tev nekas nekaiš? - Mets viņai pajautāja.

Greisija apjukusi raudzījās uz savu glābēju. Šķita, ka vinu mo­ka pasaules lielākās paģiras. Pēc brīža attapusies, viņa uztrau­kusies sarauca pieri.

- Doltons! - viņa iesaucās. - Jādabū Doltons prom no turie­nes!

-Kas?

Žurnāliste sāka izmisīgi kaut ko meklēt.

- Kur ir mans telefons? Man jāpiezvana Doltonam. Viņam draud briesmas! - Greisija pievērsās Metam. - Man jābrīdina ko­lēģis.

Mets ieraudzīja telefona kabīņu rindu ielas malā, apstādināja automobili un palīdzēja Greisijai izkāpt.

- Kurp mēs braucam? - Greisija jautāja. - Ko lai viņam saku?

- Par ko tu runā?

- Par Doltonu, mūsu operatoru. Tie nelieši centīsies sagūstīt

arī vinu.

- Kur viņš ir? - Mets noprasīja.

- Dārbija savrupnamā, - Greisija paskaidroja visnotaļ nepār­liecinošā toni.

- Pie mācītāja?

-Jā. - Greisija pūlējās koncentrēties. - Nē. Pag! Es īsd nezi­nu. - Viņa papurināja galvu. - Doltons devās uz lidostu, - viņa pēc mirkļa piebilda. - Jā, tā bija. Lai vai kā, viņam ir mobilais. - Greisija pacēla klausuli. - Ko lai viņam saku?

- Lai uzmeklē kādu drošu vietu, - Mets atbildēja, brītiņu ap­domājies. - Ja viņš vēl nav atgriezies mācītāja mājā, lai turas no tās pa gabalu. Mēs viņam atkal piezvanīsim un pateiksim, kur satiksimies.

Jau gandrīz sastādījusi numuru, Greisija aizmiglotām acīm ziņkārīgi palūkojās uz Metu un pajautāja:

- Pie velna, kas tu esi?

- Zvani! - viņš izgrūda. - Parunāsimies vēlāk.

Загрузка...