62 Debesis virs Vidusjuras austrumiem

Cik vien Greisija varēja saskatīt, visapkārt stiepās jūra - pa­saules malai cieši apspraudīta kobalta zila sega. Priekšā un pa kreisi saule kaitējās ar apvārsni. Viņa paliecās, atspiedās pret stiklu un vēroja rāmo skatu. Lai gan viņa pārsēdās no vienas lidmašīnas otrā tikpat bieži, cik citi izmantoja metro, raudzī­šanās ārā pa iluminatoru tādā augstumā allaž uzjundīja vēlē­šanos brīnīties. Tā bija teju mistiska pieredze - lūkošanās uz planētu, mākoņiem, sauli, bezgalīgo plašumu. Tas nekad ne­apnika. Parasti viņa tikai sēdētu, skatītos ārā un ļautu prātam doties jebkurā virzienā, izbaudot gaistošo svētlaimīgas izolā­cijas bridi, lai drīz vien atkal kaut kas iztraucētu un viņa no­laistos uz zemes.

Šoreiz iztraucēja jautājums, ko liegā tonī uzdeva tēvs Hiero­nims:

- Kā jutāties?

Viņa pacēla galvu. Sajūta bija sirreāla - būt šeit, runāt ar šo cilvēku pēc visa, ko viņa redzējusi pati savām acīm, un joprojām šaubīties, kas viņš tāds īsti ir.

Izmocījusi smaidu, Greisija paraustīja plecus.

- Godīgi sakot… mazliet apjukusi. Man tās ir visnotaļ nepa­rastas izjūtas.

-Jums paveicies, - tēvs Hieronims sacīja. Viņš likās samulsis un stāvēja salīcis, lai gan salona griesti bija sešas pēdas un vienu vai divas collas augsti un viņš nebija sevišķi garš.

Greisija norādīja uz Doltona sēdekli.

- Lūdzu, varbūt pievienosieties man?

Tēvs Hieronims palocīja galvu un apsēdās. Tanī brīdī atgrie­zās Doltons.

- Piedodiet, esmu aizņēmis jūsu vietu, - priesteris atvainojās.

- Nekas, nekas, - Doltons dzīvi atsaucās un pasniedza Grei- sijai kafiju. - Man tik un tā jāaprunājas ar pilotu. Jānoskaidro, kāds ir lidojuma plāns. - Viņš palūkojās uz Greisiju, lai pārlieci­nātos, ka viss ir kārtībā, un tad devās uz kabīnes pusi.

Noraudzījusies, kā viņš aiziet, Greisija pievērsa uzmanību priesterim.

- Jūs teicāt, ka man paveicies.

- Es zinu, ko nozīmē izjust zaudējumu. Kopš tā laika, kad pa­metu Sudānu, es bieži vien jūtos kā pamests likteņa varā. Nees­mu īsti pārliecināts, kur esmu un ko daru. Tas ir… grūti, - prieste­ris nez kādēļ piebilda. - Un tagad… - Viņš mēģināja pasmaidīt. -Jūtos samulsis vēl vairāk. - Viņš aizgainīja kādu domu un ielū­kojās acīs Greisijai.

Viņa nopētīja priesteri un paliecās tuvāk.

- Kā jūs jutāties uz ta jumta? - viņa jautāja, atcerējusies noslē­pumaino priestera skatienu brīdī, kad virs galvas parādījās zīme.

- Vai jūs spējat kontrolēt to, kas notiek?

Priesteris viegli pašūpoja galvu.

- Es jūtos tikpat dīvaini kā jūs un visi citi, - viņš atbildēja.

- Man ir skaidrs tikai viens.

-Kas?

- Ja man paveiktos tik ļoti, ka es būtu i/redzētais, tad man va­jadzētu pārvarēt visas šaubas un pieņemt Dieva laipnību un uz­ticēšanos. Man nevajadzētu kautrēties vai noliegt. Visam ir savs iemesls. Noteikti. - Bridi vērojis Greisijas reakciju, viņš pajautāja: - Kas, jūsuprāt, notiek?

- Nezinu. Taču ir ļoti savādi, - Greisija sacīja, - to visu pie­dzīvot. Būt tur, redzēt savām acīm un tiešraidē ikvienas valsts te­levīzijā. Saņemt dokumentētu pierādījumu neizskaidrotam feno­menam, ko droši vien varētu saukt par brīnumu. - Viņa mirkli vilcinājās un tad turpināja: - Nevis kaut kādiem apšaubāmiem rakstiem, kas tapuši pirms pāris tūkstošiem gadu.

Ziņkārīgi saraucis pieri, tēvs Hieronims pielieca galvu uz sā­niem.

- Apšaubāmiem?

Vispirms novērsusies, Greisija tomēr atkal paskatījās prieste­rim acīs.

- Būšu godīga, tēvs. Es neticu Dievam. Un es nerunāju tikai par Bībeli vai baznīcu, - viņa piebilda, gluži kā aizstāvēdamās un mēģinādama neapvainot garīdznieku. - Lai gan arī tām es ne­kad neesmu ticējusi.

Priesteris nešķita aizskarts vai uztraucies.

- Kāpēc?

- Laikam tas ir mantojums no vecākiem. Viņi neticēja, tādēļ ari man nekad nav iepotēts kaut kas tamlīdzīgs. Bet parasti jau tas nāk no ģimenes, vai ne? - Tēvs Hieronims palocīja galvu, un Grei­sija turpināja: - Redziet, tēvs, neuztveriet to personīgi, bet… daž­kārt es eju uz baznīcu, taču nekad neesmu sastapusi mācītāju, kam varētu uzticēties. Nekad neesmu jutusi, ka viņu kalpošanai ir patiesi iemesli. Un neviens no viņiem nav spējis sniegt man go­dīgas, gudras vai pārliecinošas atbildes uz maniem visnotaļ vien­kāršajiem jautājumiem.

- Piemēram?

- Vai jums ir daudz laika? - Greisija pajokoja. Arī priesteris pasmaidīja, mudinādams žurnālisti turpināt. - Kad biju pietie­kami veca, lai spriestu patstāvīgi, es piekritu saviem vecākiem un viņu uzskatiem šajā lietā. Redziet… jau atkal neuztveriet to personīgi, tēvs, bet būsim atklāti… visi tie stāstiņi par Ēdenes dārzu un augšāmcelšanos ir… mīti. Arhetipiski, gudri, skanīgi, lāču mīti. Es tiešām mēģināju ticēt. Man bija vajadzīgs šis miers, šis atbalsts. Bet, jo vairāk es lasiju un pētīju, jo labāk sapratu, ka l.i ir primitīva maskarāde un ka visa ticība balstās vien uz kau­dzīti senu pasaciņu, kuras pirms diviem tūkstošiem gadu apko­pojuši daži atjautīgi vīri, lai uzlabotu dzīvi māņticīgajā pasaulē un varētu to kontrolēt. Mēs runājam par tiešām primitīviem cil­vēkiem. Pusotru tūkstoti gadu vēlāk joprojām tika dedzinātas ra­ganas. Tātad ticēšana tolaik… bija pavisam kas cits. Bet mūsdie­nās? Kad mums zināms tik daudz? Kad esam atšifrējuši cilvēka genomu un nosūtījuši zondes uz mūsu Saules sistēmas noma­lēm? - Greisija nopūtās un tad piebilda: - Un tad notiek šis, un mana pārliecība ir sašūpojusies. - Viņa veltīja priesterim kaunī­gu, sakāvniecisku skatienu.

Tēvs Hieronims palocīja galvu un šķita apsveram viņas vār­dus.

- Neticēšana vienai vai otrai reliģijai ir pilnīgi saprotama, - viņš sacīja. - īpaši tad, ja to pauž tik izglītota sieviete kā jūs. Tur­klāt visiem nevar būt taisnība, vai ne? - Viņš jautājoši paplēta plaukstas un pasmaidīja, bet tad atkal kļuva nopietns. - Taču jūs runājat par kaut ko pavisam citu. Par kaut ko daudz būtiskāku. Jūs apgalvojat, ka neticat Dievam.

Izturējusi priestera skatienu, Greisija palocīja galvu.

- Neticu. Neticēju. Vismaz līdz šim. Tagad es vairs nezinu, kam ticēt. Vai neticēt.

- Bet pirms šiem notikumiem. Kas traucē ticēt Dievam ārpus reliģijas? Idejai par kaut ko brīnumainu un nezināmu, noliekot malā visas asociācijas, kas reliģiozu cilvēku prātos rodas par vārdu "Dievs"?

- Loģika. Visu var nonivelēt līdz parastajam "vistas un olas" jautājumam. Ticība Dievam ir tikai nepieciešams mēģinājums iz­skaidrot, kā viss radies, vai ne? No kurienes mēs nākam, uz ku­rieni ejam. Taču nekas nesanāk. Ja ir kāds radītājs, lielais konstru- ētājs, kas to visu radījis, tad taču jābūt ari radītājam, kas savukārt radījis viņu. Un kāds, kas radījis to. Un tā tālāk. Tas neiztur kriti­ku. - Uz mirkli apklususi, Greisija šķita pārdomājam kaut ko daudz personiskāku. Iegrimusi dziļi dvēselē paslēptās skumjās. - Un tad nomira mana mamma. Man toreiz bija trīspadsmit. Krūts vēzis. Piecus gadus pirms tam viņu it kā izārstēja, bet tad notika recidīvs, un viņa nomira desmit dienu laikā. Tas bija… šausmīgi. Es nespēju iztēloties, kādēļ kāds ir radījis kaut ko tik briesmīgu un kādēļ atņem man tik brīnišķīgu cilvēku. - Lai ari bija pagājuši daudzi gadi, Greisijas acīs atkal iemirdzējās bēdīgas atmiņas.

- Man ļoti žēl.

- Tas bija sen. - Greisija pētīja priesteri un vilcinājās, it kā ne­būtu pārliecināta, vai kaut ko teikt, bet tad izlēma runāt. - Ziniet, tajā klosteri, kad jūs pieliecāties pie Finča, es uz brīdi…

- Iedomājāties, ka es piecelšu viņu no mirušajiem?

Tik precīzs formulējums pārsteidza Greisiju.

-Jā.

Viņš palocīja galvu, it kā būtu prātojis par to pašu.

- Jāteic… arī es nebiju pārliecināts par to, kas notiek. Par to, kas ir manos spēkos. - Tēva Hieronima skatiens šķita aizplīvu­rots.

- Par to jau es arī runāju, - Greisija sacīja. - Tieši to es nespēju saprast. Pēkšņi kaut kas, ko mēs nesaprotam un ko varētu saukt par Dievu, sūta mums vēsti, parādās pats, un tas ir tik daudzso­loši, iedvesmojoši un brīnišķīgi… Un jau nākamajā mirkli nevai­nojami krietnam cilvēkam tiek atņemta dzīvība, un viss. - Viņas seja pauda skaidru jautājumu. - Mana mamma nomira, taču pa­saulē nebija labākas, jaukākas dvēseles par viņu. Un es nespēju saprast, kādēļ kaut kas tāds tiek pieļauts, ja reiz mūs uzrauga kā­da augstāka būtne. Tāda nāve nav attaisnojama. Tolaik es apru­nājos ar vairākiem mācītājiem. Viņi atbildēja ar pāris standarta frāzēm par to, ka "viņa tagad ir pie Dieva" un "Viņš sūta mums pārbaudījumus", bet man, godīgi sakot, tās izklausījās pēc pilnī­gām muļķībām. Šie vārdi man neko nenozīmēja.

Tēvs Hieronims domīgi pamāja ar galvu.

- Mācītājs nespēja tev atbildēt, jo pats jutās apmulsis. Viņš jo­projām lieto tos pašus vārdus, kas snieguši mierinājumu cilvēkiem arī pirms piecsimt gadiem. Bet modernais cilvēks ir mazliet sa­režģītāka būtne. - Viņš uz mirkli apklusa, it ka savu vārdu sāpi­nāts. -Tā ir muslaiku reliģijas problēma. Tā nav attīstījusies. Tā nevis atveras un cenšas atbilst mūsdienu pasaulei, bet steidz aiz­stāvēties, aizsargāties un regresē līdz vienkāršotām frāzēm un fu nd amei itālismam.

- Nav taču iespējams samierināt reliģiju ar moderno dzīvi, ņe­mot vērā mūsu zināšanas un zinātnes attīstību, - Greisija iebil­da. - Atļaujiet uzdot jums vienu jautājumu. Vai jūs ticat evolūci­jai? Vai ari domājat, ka cilvēki un dinozauri pirms sešiem tūkstošiem gadu kopā klejoja pa pasauli… kad tā bija radīta sešās dienās?

Priesteris pasmaidija.

- Es daudzus gadus esmu dzivojis Āfrikā, Ļoganas jaun­kundz…

- Lūdzu, sauciet mani par Greisiju, - viņa sacīja.

Viņš palocīja galvu.

- Esmu bijis izrakumu vietās, redzējis fosilijas, pētījis zinātni. Protams, es dcu evolūcijai. Jābūt aklam plānprātiņam, lai neticē­tu. - Viņš vēroja, kā Greisija saraujas. - Vai jūtaties pārsteigta?

- Tā varētu teikt, - viņa sacīja un iesmējās.

- Nevajag, - priesteris attrauca, paraustījis plecus. - Reliģija jusu valsti ir dk kareivīgi noskaņota pret zinātni un dem nelokā­majiem ateisdem, ka jūsu sludinātāji aizmirsuši, kas patiesībā ir reliģija. Mūsu baznīcā, Austrumu baznīcā, tādās Austrumu reli­ģijās kā budisms un hinduisms, reliģija nedod teorijas vai izskaid­rojumus. Mēs pieņemam, ka dievišķais nav izzināms. Bet jums un daudziem tik racionāliem cilvēkiem kā jūs nakas stāties izvēles priekšā. Fakd vai ticība. Zinātne vai reliģija. - Brīdi klusējis, viņš piebilda: - Jums nevajadzētu izvēlēdes.

- Bet tās nav savienojamas, - Greisija neatlaidās.

- Protams, ir. Tām nevajadzētu sacensdes. Diemžēl jūsu sludi­nātāji un zinātnieki nemitīgi apvaino viens otru. Kāpj uz otra varž­acīm ar milzīgiem, smagiem zābakiem. Viņi nesaprot, ka reliģija un zinātne kalpo dažādiem mērķiem. Mums vajadzīga zinātne, lai sa­prastu, kā darbojas viss uz šīs planētas un ārpus tās, kā esam bū­vēti mēs, daba un viss pārējais. Neviens saprātīgi domājošais to nevar apšaubīt. Bet mums ir vajadzīga ari reliģija. Ne jau tādēļ, lai izvirzītu smieklīgas teorijas par to, ko zinātne var pierādīt. Tai ir cits mērķis, tā apmierina citas vajadzības. Piemēram, vajadzību pēc jēgas. Tā cilvēkam ir pati svarīgākā, un tas vairs nav zinātnes lau­ciņš. Jūsu zinātnieki nesaprot, ka šo vajadzību viņi nevar apmieri­nāt, lai cik ari hadronu kolaideru un Habla teleskopu tiktu uzbū­vēts. Un jūsu sludinātāji nesaprot, ka viņu pienākums ir palīdzēt jums atklat personīgo, iekšējo izpratni par jēgu, nevis uzvesties kā dedzīgu fanātiķu baram, kas cenšas pievērst pasauli savam nelo­kāmajam, sausajam uzskatam par to, kā visiem būtu jādzīvo. Jūsu valstī un musulmaņu zemēs reliģija kļuvusi par politisku, nevis ga­rīgu kustību. No jūsu baznīcām nāk tikai viens: "Dievs ir tavā pu­sē." Bet ne jau to viņiem vajadzētu sludināt.

- Konfederācijai tas sevišķi nenodereja, vai ne? - Greisija pa­jokoja.

- Tas ir ļoti efektīvi, ja vajag pulcināt masas. Un uzvarēt vēlē­šanās, protams. - Tēvs Hieronims nopūtās. - Visi tā vai citādi pauž savas tiesības uz To Kungu.

- Tāpat kā tagad viņi rīkojas ar jums, - Greisija aizrādīja.

- Tiešām? - priesteris izbrīnīts iesaucās.

- Mēs taču esam šajā lidmašīnā, vai ne? - Šķita, ka Greisijas vārdi ir aizskāruši kādu stīgu, un tēvs Hieronims klusēja. - Lai gan, - viņa turpināja, - viņi varbūt ir mazliet pārsteigti. Es esmu pārsteigta. Jūs neesat tik dogmatisks kā iedomājos. Esat daudz progresīvāks. Patiesību sakot, satriecoši progresīvs.

Priesteris pasmaidīja.

-Esmu daudz redzējis. Krietnus, laipnus, dāsnus cilvēkus, kas ziedo sevi labdarībai. Un tos, kuri pastrādā šausmu lietas. Tas arī veido mūs par cilvēkiem. Mums ir prāts. Mēs paši izvēlamies sa­vas dzīves kursu. Mūsu dzīvi noteic mūsu attieksme pret citiem. Un Dievs, lai ko arī šis vārds nozīmētu, ir tieši tas. Mēs jūtam Viņa klātbūtni ikreiz, kad mums kaut kas jāizvēlas. Tas ir mūsos. Viss pārējais… ir tikai veikli triki.

- Bet jūs taču esat baznīcas mācītājs. Jūs nēsājat šo, - Greisija teica, norādīdama uz krustu, kas karājās ādas sloksnē tēvam Hie- ronimam ap kaklu. - Kā gan jūs varat tā runāt?

Greisijai šķita, ka pamanījusi tēvu nervozi saraujamies, it ka ari viņu kaut kas satrauktu. Viņš domīgi palūkojās uz žurnālisti un tad pajautāja:

- Kad parādījās tā zīme… vai jūs tur redzējāt krustu?

- Nē, - Greisija atbildēja, isti nesaprazdama, ko tevs Hieronims ar to gribējis teikt.

Viņš nedroši pasmaidīja, sarauca pieri, paplēta plaukstas klu­sā žestā un sacīja:

-Lūk.

Загрузка...