Zīme

5 Kembridža, Masačūsetsas štats

Pūlis piesaistīja Vinsa Belindžera uzmanību, kad viņš viegliem soļiem gāja pa tirdzniecibas centru. Cilvēki drūzmējās pie Best Bili/ veikala skatloga, satraukti un skaļi kaut ko apspriezdami. Be- lindžeram šis skatlogs bija labi pazīstams - parasti tajā tika iz­likti pēdējie plazmas un šķidro kristālu displeju televizoru mode­ļi, tostarp ari sešdesmit piecu collu monstrs, ko viņš noskatījis sev Ziemassvētkos. Iekārojis, pareizāk sakot. Taču ne jau televizors bija izraisījis tādu ažiotāžu un ekrāna izmērs arī ne. Pūļa uzma­nību noturēja ekrānā redzamais attēls.

Fonā skanēja mūzika un bija skatāmas bezgaumīgas vizuļu dekorācijas. Daži cilvēki dzīvi runāja pa mobilajiem tālruņiem, citi māja saviem draugiem, aicinot pievienoties. Turēdams rokā sma­gu nešļavu - drēbes no ķīmiskās tīrītavas un vingrošanas piede­rumu somu -, Belindžers tomēr devās uz veikalu un prātoja par tādas kņadas iemeslu. Pēkšņi viņš sarāvās, jo prātā ienāca doma par vēl vienu šausmu dienu, par vēl vienu vienpadsmitā septem­bra katastrofu - tās postažas ainas joprojām bija spilgtā atmiņā. "Lai gan," viņš secināja, "šis pūlis par to neliecina. Cilvēki nav pārbijušies. Viņi šķiet apburti."

Piegājis pēc iespējas tuvāk un palūkojies pāri citu pleciem un galvām, viņš secināja, ka visi televizori skatlogā raida vienu un to pašu kanālu - kā parasti. Tikai šoreiz tās bija ziņas, kas neka­vējoties piesaistīja arī viņa uzmanību. Nebija gan īsti skaidrs, kas attēlā redzams; uzraksts ekrāna apakšdaļā vēstīja par lodveida gaismu, kas spīd virs kāda polārā reģiona. Belindžers skatījās ar pieaugošu ziņkāri - gluži kā transā uztverdams apkārtējo cilvē­ku sarunu druskas. Tanī brīdi iezvanījās viņa mobilais tālrunis. Ievaidējies viņš sāka žonglēt ar somu un drēbju kalnu, lai izzve­jotu aparātu no kabatas. Un vēlreiz ievaidējās, kad ieraudzīja zva­nītāja vārdu ekrānā.

- Vecīt, kur tu esi? Tikko zvanīju tev uz parasto. - Čaba, kā vienmēr, izklausījās pārāk satraukts. Varenajam, aizrautīgajam puisim piemita milzīgs dzīvesspars un pamatīga apetīte arī uz visu citu.

- Esmu tirdzniecības centrā, - atbildēja Belindžers, joprojām meklēdams ērtāku pozu, lai varētu saskatīt kāda televizora ek­rānu.

- Taisies uz mājām un ieslēdz ziņas! Nespēsi noticēt pats savām acīm!

Čaba, atkal satraucies par televīzijā redzēto. Turklāt par pēdē­jām ziņām. Lai gan šoreiz - "tikai šoreiz" Belindžers domās no­sprieda, - aizrautība šķita pamatota.

Izcilais ungāru izcelsmes elektroinženieris Čaba Komloši strā­dāja kopā ar Belindžeru Roulenda Materiālu pētniecības labora­torijā un aizrāvās ar visu televizuālo. Parasti viņa lauciņš bija ne­vainojami nostrādāti, augstos toņos ieturēti šovi, kur nekaunīgs un dedzīgs valdības vīrs vēl un vēlreiz apliecināja savu gatavību glābt valsti no masveida iznīcināšanas vai nekaunīgs un dedzīgs arhitekts vēl un vēlreiz mēģināja pierādīt, ka ir iespējams izlauz- lies no visdrošākā cietuma. Tomēr pēdējā laikā Čaba bija pievēr­sies ne tik augstvērtīgai teritorijai, proti, aizrāvās ar televīziju bez scenārija - ar realitātes šoviem, kas gan tika tā dēvēti, taču patie­sībā realitātes tajos bija visnotaļ maz un teju viss notika pēc sce­nārijā. Un, par nelaimi Belindžeram, Čabam patika dalīties savos iespaidos par grandiozākajiem notikumiem šovā.

Šoreiz Belindžers bija nolēmis atkratīties no kolēģa, taču ne­spēja apvaldīt ziņkāri.

- Kopš kura laika tu skaties ziņas?

- Vai beigsi mani mocīt un ieslēgsi televizoru? - Čaba protes­tēja.

- Es jau skatos! Tirdzniecības centrā, pie Best Buy veikala. - Belindžers apklusa, jo priekšā stāvošie sakustējās un viņa uzma­nību atkal piesaistīja ekrāns. Apakšā bija lasāms uzraksts: "Ne­izskaidrojams fenomens Antarktīdā." Augšējā labajā stun bija arī norāde par tiešraidi. Viņš stāvēja kā pienaglots un kāri tvēra ek­rānā redzamo. Žurnāliste bija pazīstama. Laika gaitā Belindžers bija redzējis vairākas viņas gatavotās reportāžas, arī no Taizemes pēc cunami pirms dažiem gadiem. Lai cik sekli tas ari skanētu, diktora relatīvā aizrautība bija tieši proporcionāla uzmanībai, ko apkārtējie veltīja ekrāniem, - īpaši tad, ja netika ziņots par bru­ņotu konfliktu, sporta rezultātiem vai kādas slavenības likstām. Greisa Ļogana - ar skarbi zaļajam acīm, šķelmes dzimumzīmīti virs lūpu kaktiņa, savādo piedvesumu un kvēli balsī, gaišajām cirtām, kas allaž šķita mazliet nesavāktas, un žurnāla Vargas Girls modeles augumu, kurš par saviem izliekumiem ir parādā burge- riem un piena kokteiļiem, nevis silikonam, - šo uzdevumu veica lieliski.

Taču šoreiz Belindžers neskatījās uz viņu.

Kamera atkal pievērsās fenomenam, un pūlis teju dzirdami no­drebēja.

- Vecīt, neticami! - Čaba iesaucās. - Es nespēju atrauties no televizora!

Belindžers neko nesaprata.

- Vai tas ir kāds joks?

-Ja var ticēt viņiem, tad ne.

- Kur tas ir?

- Rietumantarktīdā. Viņi atrodas uz kāda pētniecības kuģa Ant- arktidas piekrastē. Es sākumā iedomājos, ka tas ir kāds specefekts jaunai filmai, ko uzņem Kemerons, Emmerihs vai Šamalans, taču viņi patlaban nav ķērušies pie tamlīdzīgiem projektiem.

Izcilais filmu pazinējs Čaba to tiešām zina.

-Cik ilgi to jau rāda? - jautāja Belindžers.

- Apmēram desmit minūtes. Tas uzradās no zila gaisa, kamēr Ļogana muldēja par šelfa ledāja sairšanu. Sākumā tas līdzinājās gaismas bumbai, tad pārvērtās par tumšu lodi, gluži kā melnā planēta "Piektajā elementā". Zini, tirpas skrien pa kauliem!

- Un tad kļuva šitāds?

-Jā.

Klausulē atskanēja kraukšķi, un Belindžers iztēlojās savu draugu: iekārtojušos dīvānā, ar Samuel Ādams alus pudeli vienā rokā ("Un kopš iziešanas no laboratorijas pirms stundas tā nav pirmā," domās sprieda Belindžers) un pustukšu pikantu čipsu paku otrā.

Saraucis pieri, Belindžers centās koncentrēties un paberzēja kailo galvvidu. Neko tādu viņš nebija redzējis. Pie ekrāniem pul­cējās arvien vairāk cilvēku, un, mēģinādami iegūt labāku pozīci­ju, tie nemitīgi grūstījās.

Čaba skaļi noēda vēl vienu čipsi un tad pajautāja:

- Nu, ko domā?

- Nezinu, - Belindžers apmulsis atbildēja. Pūlis noelsās, kad ekrānā parādījās lidaparātam pierikotās kameras uzņemtie tuv­plāna kadri. - Kā viņi to dara? - viņš jautāja, aptvēris tālruņa apa­rāta mikrofona daļu, lai fona trokšņi netraucētu sarunāties. Viņš bija tehnoloģiju pētnieks un zinātnieks, tādēļ instinktivi skeptisks un nekavējoties apsvēra visas metodes, kā šādu efektu varētu pa­nākt.

Acīmredzot Čaba domāja tāpat, jo sacīja:

- Tas laikam ir kāds lāzeru triks. Atceries tās peldošās gais­mas pērles, ko uztaisīja puiši no Keio…

- Lāzera inducētas plazmas emisijas? - Belindžers attrau­ca. Viņš kopā ar Čabu bija lasījis publicētos materiālus par

neseno Japānas universitātes izgudrojumu. Proti, fokusēti lā­zera projektora stari specifiskos punktos virs masīvas iekār­tas uzkarsē gaisu un izraisa sīku plazmas emisiju starojumu, kas "piesaista" nelielu baltās gaismas trīsdimensiju veidoju­mus.

-Jā, atceries? Tas puisis ar savādajām aizsargbrillēm un bal­tajiem cimdiem…

- Noteikti nē, - Belindžers pārtrauca kolēģi. - Lai uztaisītu kaut ko tik milzīgu, apakšā vajadzigs ģenerators lidmašīnu bā­zes kuģa izmērā. Taču ari tas neizskaidrotu spēju tik ilgstoši mir­dzēt un radīt tik skaidras kontūras.

- Nu jā, aizmirstam. Varbūt tas ir kāds cits projicēšanas veids? Spektrālā attēlveidošana?

Belindžers ciešāk ieskatījās ekrānā.

- Tu zini kaut ko tādu, ko nezinu es? Jo, izņemot to droīdu… Kā sauca to balto, kurš izskatās pēc ugunsdzēsības hidranta?

- R2-D2. - Balss apliecināja, ka Čaba izvelbis acis. Tas bija tik jūtams, it kā viņi lietotu augstas izšķirtspējas timekjkameras.

- Ja neskaita R2-D2, citi trīsdimensiju projektori, manuprāt, ne­eksistē. - Tas nebija melots. Pagaidām šīs nozares dižākajiem prā­tiem nebija izdevies radīt tādu brīvi peldošu, neierobežotu, kustī­gu trīsdimensiju attēlu kā burvīgajā princeses Leias "palīdzi mums, Obi-van" momentā. Tādu attēlu nebija vispār, kur nu vēl tik lielu. - Turklāt tu aizmirsti kādu riebīgu sīkumu, - Belindžers piebilda, juzdamies mazliet neomulīgi.

- Zinu, vecīt. Dienas gaisma. - Čaba izklausījās uzbudināts, • pats apstiprinādams šādu secinājumu.

- Tā nav draudzīga projektoriem, vai ne?

- Nav gan.

Belindžers jutās neomulīgi, ka tādas lietas jāapspriež pūlī, vienlaikus sargājot no samīdīšanas somu un iztīrīto drēbju mai­sus. Taču atrauties nebija iespējams.

- Tātad varam aizmirst par lāzeriem un projektoriem, - viņš sacīja Čabam. - Redzi, tas neatrodas kādā rāmī vai kastē, tam nav tumša fona vai stikla aizsargplākšņu. Tas gluži vienkārši brīvi peld. Gaišā dienas laikā.

- Bet varbūt abās pusēs ir gigantiski spoguļi, ko mums nerāda, - Čaba sprieda. - Ei, varbūt to ģenerē no kosmosa?

- Ideja lieliska, bet… ka tieši?

Čaba skaļi nokoda čipsi.

- Nezinu, vecīt. Izklausās neloģiski, vai ne?

- Piekrītu. Pag! - Belindžers uzsauca, ar ausi piespiedis tele­fonu pie pleca, stingrāk saķēra savas mantas un pakāpās dažus soļus atpakaļ, lai izvairītos no arvien pieaugošā pūļa.

Viņi apsprieda vēl dažas idejas, izsakot skaļi ikvienu pēkšņi radušos domu un mēģinot atrast kādu saprātīgu, ticamu skaid­rojumu, taču velti. Belindžera saviļņojumu drīz vien nomainīja ne- omulība - nomāca nepatīkama sajūta, ka viņš nespej notvert kādu būtisku atziņu, kas slēpjas paša prāta dzīlēs.

Pēkšņi fiksētā kamera kadrā atainoja diskusiju uz kuģa. Čaba to kāri tvēra, tapat kā pūlis pie tirdzniecības centra - ar izsaucie­niem un asprātībām par plūkšanos uz klāja. Tad atkal tika parā­dīts ar aerokameru uzņemtais materiāls. Kamera tuvojās parādī­bai, kas tobrīd izplēnēja, bet jau nākamajā mirklī atkal parādījās tieši virs kuģa. Cilvēki, kas stāvēja apkārt Belindžeram, satrūku­šies iekliedzās, kad ekrānā parādījās drebelīgs roka turētas ka­meras filmētais kadrs.

- Velna milti! - Čaba nolamājās. - Vai tas griežas?

Belindžers pievērsās parādībai, nelikdamies ne zinis par kak­lā sakāpušo kamolu.

- Tas ir sfērisks, - viņš izbrīnījies noteica. - Tā nav nekāda projekcija. Tas ir fizikāls objekts, ko?

Ekrānā Greisa Ļogana pulējās saglabāt mieru, taču bija acīm­redzami satraukusies par parādību, kas turas tieši virs kuģa. Cil­vēki pie tirdzniecības centra atsaucās viņai, momentāni sasting­dami un apklusdami.

Arī Čaba bija beidzis grauzt čipsus.

- Šķiet, tev taisnība. Bet… ka? Tas nav objekts, un tomēr… Ta vien liekas, ka gaiss pats deg, bet… tas taču nav iespējams, ko? Klau, nav taču iespējams aizdegt gaisu, vai ne?

Pēkšņi Belindžers juta asinis kāpjam deniņos. Viņš kaut ko at­skārta. Doma uzradās negaidīti, kā pēc burvju mājiena. Sen aiz­mirstie, ziemas miegā ieslīgušie neironi smadzenēs bija atdzīvo­jušies un pārraidījuši cits citam impulsus.

Diemžēl.

"Nolādēts!"

Viņš apklusa un iegrima šausmīgās iespējamības varā. Prāts drudžaini darbojās, lai novestu domu līdz dabiskam secināju­mam. Tanī brīdī zīme nozuda skatienam, un debesis virs kuģa pa­lika tādas pašas kā iepriekš.

- Vecīt, tu vēl klausies?

Kolēģa balss Belindžeram šķita pavisam tāla, it kā viņš visu vērotu no malas.

-Jā.

- Nu, ko domā?

Likās, ka āda savādi kņud.

-Jābeidz pļāpāt. Piezvanīšu, kad būšu mājās. Ja kaut ko izdo­mā, dod ziņu.

- Vecīt, pagaidi, ne…

Belindžers nospieda pogu, pieliekot punktu šai sarunai, un palika stāvam ka pienaglots. Ieslīgstot domās, viņš piemirsa par apkārt valdošo kņadu. Vēl pirms dažām minūtēm, izņemot glīti salocītos krāsainos lina kreklus no ķīmiskās tīrītavas, viņš izju­ta patīkamu siltumu dvēselē. Pēc dažām dienām sāksies Ziemas­svētku brīvlaiks, un viņš grasījās baudīt jūru, sauli un plašās zilās debesis Dominikānas Republikā - tas bija ikgadējais svēt­ceļojums, brīnišķīga iespēja izrauties no klaustrofobiskās dzīves pētījumu laboratorijā bez logiem. Nu prieku nomainīja aukstum» un nelāgas priekšnojautas. Belindžers zināja, ka tās neatkāpsies.

Nostāvējis vēl dažas garas minūtes, viņš apsvēra satraucošo un - viņaprāt, maz ticamo - ideju, kas bija uzradusies no dziļā­kajiem prāta nostūriem.

"Diez vai," viņš domās sprieda. "Esi nopietnāks!"

Taču no šīs atziņas atkratīties nebija iespējams.

Raudzīdamies televizora ekrānā, kur tika atkārtoti pirmītējie kadri, Belindžers ļāvās savām domām. Tikmēr pūlis pamazām iz­klīda. Beidzot viņš atrāvās no ekrāna, saņēma ciešāk savas man­tas un klusēdams brauca mājup.

"Nevar būt."

Nometis somas foajē, viņš nolēma atgūties, pievēršoties citiem darbiem, tādēļ devās pie ledusskapja. No tā viņš izņēma alu, tad aizgāja atpakaļ uz foajē un pāršķirstīja pastu. Diemžēl nekas ne­līdzēja.

To nevarēja aizmirst.

Viņš ieslēdza televizoru. No redzētajiem kadriem šermuļi pār­skrēja pār kauliem. Satiksmes mudžeklis Taimskvērā, kur sastin­guši cilvēki kā apburti skatās milzīgajā Sony JumboTron ekrāna; ļaudis bāros un stadionos stāv kājās un veras ekrānos; līdzīgi ha­otiski kadri no neskaitāmām pasaules vietām. Viņš piegāja pie sa­va rakstāmgalda, ieslēdza klēpjdatoru un vairākas stundas pa­vadīja interneta tērzētavās, vienlaikus pētot dažādos ziņu materiālus, cenšoties noskaidrot, kas īsti notiek, un cerot atrast noderīgu informāciju, lai apgāztu savu teoriju.

Tā bija neprātīga, neparasta… taču loģiska.

Loģiska.

Un šī atziņa radīja vēl lielāku problēmu.

"Ko iesākt?"

Instinkts mudināja visu aizmirst un likties mierā. Absolūtā. "Ja tiešām notiek tas, ko esmu iztēlojies, tad labāk izdzēst jebkuras šīs domas pēdas un nekad nevienam par to pat neieminēties." Tas šķita saprātīgi, racionāli, un Belindžers vairak par visu lepojās ar savu racionalitāti. Taču bija jāņem vērā arī kas cits.

Miris viņa draugs. Ne tikai draugs.

Labākais draugs.

Un to racionālajam prātam bija grūti ignorēt.

Uzvirmoja domas par traģisko notikumu Skeletu krastā, lai gan iztēle šīs ainas bija ieslēgusi krātiņā jau toreiz, kad viņš uz­zināja par Denija Sērvuda nāvi.

To nevarēja ignorēt.

"Man viss jānoskaidro. Jāpārliecinās. Jāuzzina."

Paņēmis vēl vienu alu, Belindžers apsēdās tumšajā dzīvoja­mā istabā un vērās tukšumā, prātā pārlikdams visu tikko redzēto un pirms diviem gadiem notikušo. Kad bija iztukšotas vēl dažas pudeles, viņš paņēma tālruņa aparātu un pārskatīja vārdu sarak­stu, kamēr atrada meklēto numuru. To viņam iedeva pirms pāris gadiem, taču izmantots tas nebija ne reizi.

Vilcinādamies viņš nospieda savienojuma pogu.

Tris, tad četras reizes nopīkstēja signāls, un pēc tam atsaucās vīrietis.

- Kas runā? - Balsī jautās neizpratne, izbrīns par šādu zvanu.

Meta Šērvuda tonis palīdzēja Belindžeram atgūt kaut mazu­miņu miera. Saikne - lai arī gaistoša - ar sen mirušo draugu bija jūtama.

- Te Vinss Belindžers, - viņš sacīja, nedaudz vilcinādamies. Mirkli klusējis, viņš turpināja: - Kur tu esi, Met?

- Savā dzīvoklī. Kas ir?

- Mums jāsatiekas, vecīt, - Belindžers paskaidroja. - Nekavē­joties.