Zīme

19 Amundsena jūra, Antarktīda

- Tātad kāds būs spriedums? Vai ticēsim tam puisim?

Greisija atspieda galvu pret vēso konferenču telpas iluminato­ra stiklu. Ārā nekas nebija mainījies, debesis joprojām tikpat bali pelēkas un nemaz nepalīdzēja uzlabot omu. Viņa gribēja atpūs­ties, spert soli atpakaļ un dot sev iespēju vismaz stundu vai di­vas atslābināties. Bija jau gandrīz pusnakts, bet nepārtrauktā Ant­arktikas vasaras diena jau paguvusi izsist no ierindas viņas iekšējo pulksteni. Diemžēl vēl galvā dunēja pārāk daudz neatbil­dētu jautājumu.

- Izbeidz, Greisija! - Doltons uzsauca. - Viņš taču runāja par tēvu Hieronimu!

-Un?

- Tu joko? Tas taču ir dzīvs svētais! Viņš ar tādām lietām nejo­kotu. Tad jau varētu apgalvot, ka… nu, nezinu, ka Dalailama ir melis.

Formāli tēvs Hieronims nebija dzīvs svētais. Tādu vispār ne­bija. Tieši nāve bija priekšnoteikums, lai cilvēku ieceltu svēto kār­tā. Vismaz Vatikāns tā rīkojās. Taču tēvam Hieronimam tiešām pa­reģoja beatifikāciju un varbūt pat kanonizēšanu.

Bet viņa gadījumā vārds "svētais" bija pats piemērotākais.

Savu dzīvi viņš bija sācis tūkstoš deviņsimt četrdesmit devīta­jā gadā Kantabrijas kalnu piekājē Spānijas ziemeļos kā vienkār­šu zemnieku dēls Alvaro Svaress. Jaunības gados netika lutināts. Tēvs nomira, kad zēnam bija pieci gadi, un mātei palika neap­skaužamais pienākums gādāt par sešiem bērniem Spānijā, kur valdīja Franko dzelzs dūre un kas tikai atguvās no kara. Mazais Alvaro - jaunākais no visiem - tika audzināts katolicisma garā un izrādījās ārkārtīgi enerģisks un dāsns, īpaši skarbajā ziemā, kad vīrusu epidēmija gandrīz aizsauca pie Dieva viņa māti un divas māsas. Viņš stiprināja savu ticību, smeļoties tajā spēku, lai tiktu dzīvē uz priekšu par spīti daudzajiem šķēršļiem. Pateicībā par to, ka māte un māsas izdzīvoja, viņš vēl kaismīgāk pievērsās Baznīcai. Jaunībā viņš aizrāvās ar stāstiem par misionāriem, par pašaizliedzīgām dvēselēm, kas veic Dieva darbu visnelaimīgāka­jos pasaules nostūros. Sasniedzis pusaudža gadus, viņš nolēma ziedot savu dzīvi Baznīcai un rūpēties par bāreņiem un pames­tiem bērniem - pats taču tikai par mata tiesu bija izvairījies no tāda likteņa. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš pameta mājas un sāka ceļojumu, iestājās seminārā Andalūzijā un pēc tam devās uz Āfriku, kur drīz vien dibināja savu pirmo misiju. Tajā laikā, tūdaļ pēc divdesmit otrās dzimšanas dienas, viņš kļuva par mu­ku un pieņēma Hieronima vārdu - par godu sešpadsmitā gad­simta itāliešu priesterim un bāreņu aizgādnim Hieronimam Emil- jāni. Mūsdienu Hieronima slimnīcas un bāreņu nami bija izkaisīd pa visu pasauli. Viņa brīvprātīgo armija bija palīdzējusi mainīt dzīvi tūkstošiem mūsu planētas nabadzīgo bērnu. Labdarība, kā izrādījās, bija pat izcēlusi dienas gaismā to vēsturisko personu, kas savulaik iedvesmoja viņu.

Lai nu paliek speciālā terminoloģija. Šis cilvēks padešām bija dzīvs svētais, un Doltona viedokli nāktos grūti apstrīdēt.

-Jā, bet pa telefonu nerunāja pats tēvs Hieronims, vai ne? Mēs pat nezinām, vai tas mūks patiešām zvanīja no Ēģiptes un klos­tera, - Greisija iebilda.

- Mēs arī nezinām, vai tēvs Hieronims ir tur, - aizrādīja Finčs.

Ziņas, ko viņi apkopoja pēc telefonsarunas, apstiprināja infor­māciju, ka tēvs Hieronims uzturas Ēģiptē. Pirms apmēram gada viņš bija saslimis, strādājot vienā no savām misijām šajā valstī netālu no Sudānas robežas. Atlabis gandrīz sešdesmit gadus ve­cais vīrs paziņoja, ka atkāpjas no aktīvā darba pienākumiem un veltīs mazliet laika sev, lai "nokļūtu tuvāk Dievam", kā viņš pats izteicās. Pēc tam viņš pilnībā nozuda no publiskās telpas. Pāris ziņu internetā apstiprināja, ka tēvs manīts ceļojam uz ziemeļiem un meklējam nošķirtību Vādī en Natrūnas klosteros.

- Un kā viņam izdevies uzzīmēt deši to, ko mēs redzējām šeit? Kā to vispār iespējams uzzīmēt? - Greisija strīdējās pretī.

- Mums vajadzīga tās lentes kopija, - Doltons sacīja.

Telefonsarunas beigās brālis Emins piedāvāja viņiem kārdino­šu pierādījumu saviem vārdiem. Britu filmēšanas grupa, kura sa­darbojas ar BBC, pirms vairākiem mēnešiem bija apmeklējusi klos­teri un pavadījusi tur dažas dienas, uzņemot kadrus dokumentālajai filmai, kurā salīdzināts rietumu baznīcas dogma­tisms ar misticismu, kas sastopams baznicās vairāk uz austru­miem. Viņiem izdevās ielūkoties un pafilmēt ari alā, bet tad tēvs Hieronims aizdzina nevēlamos viesus prom. Brālis Emīns bija ap­liecinājis Greisijai, ka kinolentē redzami arī priestera atstātie zī­mējumi uz alas griestiem un sienām.

Tas bija pierādījums, ko Greisija izmisīgi gribēja redzēt. Diem­žēl filmas kopijas lūgšana nozīmētu vienu - tam tiek pievērsta ari autoru uzmanība. Ja viņi sapratīs, ka uzņēmuši kaut ko svarī­gu, tad Greisija zaudēs savas ekskluzīvās tiesības uz šo materi­ālu.

Viņa atslīga dīvānā un neapmierināta nopūtās, apsvērdama Doltona priekšlikumu.

- Nē, - Greisija izlēma, - pagaidām ne. Mēs nedrīkstam tā ris­kēt. - Viņa palūkojās uz Finču, kurš palocīja galvu.

Pēc brīža viņš jautāja:

-Tātad… kā tu rīkosies?

Greisija juta, ka gaisā virmo gaidas. Pretrunīgās domas plosī­ja prātu un rāva viņu uz visām pusēm, taču dziļi sirdī viņa sa­prata, ka lēmumu ir pieņēmusi vēl pirms tam, kad nolika satelīt- telefona klausuli.

Pauzdama pārliecību, kas pārsteidza viņu pašu, Greisija . teica:

- Es došos uz turieni. - Viņas acis šaudijās no Finča pie Dol­tona un atpakaļ, meklēdamas atbalstu. - Es gribu viņam ticēt, - žurnāliste skaidroja. - Saprotiet, stāsts tiešām liekas neticams, bet… ja nu tā ir patiesība? Vai spējat iedomāties? Ja viss, ko viņš teica, ir taisnība… Jēziņ! - Viņa pietrausāš kājās un žestikulēdama sā­ka soļot pa telpu. Lēmums bija viņu no kaut kā atbrivojis, devis milzīgu enerģiju. - Es nezinu, kā tas noticis, nesaprotu, kas pa­tiesībā notiek, taču mēs jau esam sākuši, jau esam uzoduši kaut ko… ārkārtēju. Un te vairs nekā nebūs. Turpinājums gaida Ēģiptē.

Klosteri. Tatad man jābūt tur. - Viņa dedzīgi vērās savos kolēģos. - Nu, ko citu mēs iesāksim? Mūžam palikt uz kuģa mēs neva­ram. Un pavisam noteikti nevaram braukt mājās, kamēr neesam šo miklu atrisinājuši. - Apklususi viņa nopētīja abus vīriešus un tad atkārtoja: - Turpinājums gaida Ēģiptē.

Finčs domīgs paskatījās uz Doltonu, tad pievērsās Greisijai un pēc neilgas svārstīšanās pasmaidīja.

- Aiziet! Lai ari tas sarūgtinās bērnus. Atkal. - Finčam bija di­vi mazi bērni, dēls un meita. Kaut ari šķiries, viņš tomēr draudzē­jās ar bijušo sievu un plānoja Ziemassvētkus pavadīt kopā ar vi­ņiem.

Kolēģa vārdus Greisija uzņēma ar kaunīgu izteiksmi sejā un sakostiem zobiem. Viņa zināja, cik Finčam būs grūti. Pašai tādu problēmu nebija. Viņa dzīvoja viena un ne ar vienu nesatikās. Un gada nogales svētki viņai ne sevišķi patika. Bērnībā viņa tos ienī­da, īpaši pēc mammas nāves. Auksts laiks, īsas dienas, vēl viens gads dzīves aiz muguras - viņai tas šķita pārāk skumji. Tad viņa paskatījās uz Doltonu. Operators palocīja galvu - izteiksme sejā pauda domīgumu, taču vienlaikus ari atbalstu. Tātad viņš pieda­lās.

Arī Greisija pasmaidīja:

- Lieliski!

- Es došos pie kapteiņa, - Finčs paziņoja. - Lūkošu, cik ātri varēsim sadabūt helikopteru, lai tiktu prom no kuģa. Jūs sāciet kravāt mantas.

Mazāka ranga producents vispirms visu kārtīgi apsvērtu un tad vēl censtos sevi piesegt, lūgdams ziņu dienesta direktora pie­krišanu. Finčs bija ciets kā klints, un tobrīd Greisija par to jutās viņam ļod pateicīga. Producents raudzījās uz kolēģi, it kā lasītu viņas domas, pamāja ar galvu, pauzdams nesatricināmu atbal­stu, un devās prom no telpas.

Greisija atkal piegāja pie iluminatora un paskatījās ārā. Šelfs joprojām ira, taču zīme bija pazudusi. Viņa atsauca to atmiņā, vēl­reiz pārdzīvoja bailes un godbijību, ko neparastā parādība izrai­sīja ikvienā cilvēkā uz kuģa klāja. Un viņu pārņēma šaubu trīsas.

Stāvēdama ar muguru pret Doltonu, viņa jautāja:

- Ko tu domā? Vai mēs pareizi rīkojamies?

Doltons nostājās viņai līdzās. Greisija paskatījās uz operato­ru un secināja, ka visnotaļ reti viņa sejā redzama tik nopietna iz­teiksme.

- Mēs runājam par tēvu Hieronimu, - Doltons atbildēja. Balsi nebija ne miņas no nedrošības. - Ja tu neticēsi viņam… kam tad noticēsi?