Zīme

75 Hjūstona, Teksasas štats

Pēcpusdienu nomainīja vakars, koši zilās debesis kļuva maigi sārtas, un pulksteņi jau rādīja pāri pieciem. Veltīgi nostaigājuši no augšējām solu rindām līdz apakšējām, Mets un Greisija jopro­jām neko nebija atraduši, lai gan palika vēl daudz neizpētītu vietu.

Pārbaudīt luksusa nodalījumus nebija viegli. Pasākums nebi­ja iepriekš izsludināts, tādēļ visas vietas bija par brīvu - izņemot šos nodalījumus. Mets ar Greisiju ātri konstatēja, ka lielākoties tie rezervēti Dārbija personīgajiem viesiem, atsevišķiem mediju pār­stāvjiem un pārējo mācītāju aicinātajiem cilvēkiem. Pieeja luksu­sa vietām bija liegta, ikvienu pārbaudīja muskuļoti drošības die­nesta darbinieki melnos pieguļošos tērpos - šiem vīriem zināmas visas viltības. Tomēr Greisijai izdevās ielavīties abos nodalījumos - ceturtajā un kluba biedru līmenī. Viņa savaldzināja dažus kriet­nus pasākuma dalībniekus un neatstājās no tiem, vilkdama Metu sev līdzi. Viņi pārmeklēja visas četrdesmit piecas luksusa vietas katrā nodalījumā, cenšoties uziet augsto tehnoloģiju iekārtu vai puišus, kas neizskatās ieradušies pēc garīgas iedvesmas. Neko atrast neizdevās.

Viņi tikko bija pārlūkojuši kluba līmeņa pirmo nodalījumu, kad mūzika noklusa un gaismas apdzisa. It visi paliecās uz priekšu, lai labāk redzētu. Arī Mets un Greisija pavirzījās tuvāk. Augšā izvietotajos skaļruņos atskanēja balsu koris, un uz skatuves pa­rādījās viņa svētības koris ar simts dalībniekiem, kas dziedāda­mi "Lai top gaisma" ieņēma savas vietas. Pūlis izplūda ovācijās, aplaudējot, gavilējot un dziesmā pievienojoties korim. Iespaids bi­ja varens. Septiņdesmit tūkstoši balsu vienā melodijā, un drīz vien tām pieslēdzās arī neskaitāmie atbalstītāju tūkstoši aiz stadiona sienām. Varenais skanējums atbalsojās tālu krēslā grimstošās Hjūstonas apkārtnē.

Mets sarauca pieri. Tuvojās brīdis, kad uz skatuves kāps tēvs Hieronims, bet viņi vēl nebija atraduši ne Deniju, ne tos, kas viņu turēja gūstā. Bija jāpieņem lēmums un jaizvēlas visticamākās vie­tas, bet par pārējo jāaizmirst. Laika vairs nebija daudz. Viņš no­pētīja tumsā slīgstošo stadionu un nosprieda par labu divām te­ritorijām aiz īpašajiem nodalījumiem, kas vēl bija pārbaudami ot­rajā līmeni. Katrā nodalījumā bija trīsdesmit deviņas luksusa vietas, kuru izpētei nepieciešams laiks. Tātad vajadzēs atteikdes no centrālo solu rindu pārbaudes un cerēt uz labāko.

Dziesma beidzās, un Dārbijs kāpa uz skatuves, baudot dārdo­šu aplausu jūru. Augšā izvietotajos masivajos videoekrānos parā­dījās viņa seja tuvplānā.

- Sveicu jūs Kristus vārdā! - viņš sacīja, saņemot pretī tādu pašu sveicienu no saviļņotajām masām.

Ne Mets, ne Greisija nebija noskaņoti klausīties runu. Viņi slī­dēja uz priekšu gar luksusa vietām un turpināja meklējumus.

Pusstundu lēnā solī virzījušies uz priekšu, viņi tomēr palika tukšām rokām. Pa to laiku uz skatuves bija kāpuši vēl divi ievē­rojami sludinātāji, uzstājodes ar kaismīgiem sprediķiem un izrai­sot trokšņainas pūļa gaviles. Starp runām koris nodziedāja vai­rākas slavenu kristiešu roka pārstāvju dziesmas. Mets un Greisija nokāpa līdz trešajam sēdvietu līmenim un jau grasījās tuvoties otrajam, kad Greisija pēkšņi noelsās, pagriezās un steigšus pa­slēpās aiz Meta muguras.

- Kas notika? - viņš jautāja.

Greisija uzmanīgi palūkojās ārā no savas slēptuves, bet tad at­kal sarāvās.

- Ogilvijs, - viņa nočukstēja. - Tur.

- Kāds viņš izskatās? - Mets jautāja, savilcis pirkstus dūrēs. .

- Tas švīts blakus uzkodu stendam. Sirmot sākuši mati, brilles bez ietvara. Gaišā uzvalkā.

Mets nopētīja puli. Galvenā zona bija stāvgrūdām pilna, taču viņam izdevās pa kādu spraudziņu saskatīt cilvēku, kas atbilda Greisijas dotajam aprakstam.

- Nāc! - viņš klusi uzsauca, paņēma Greisiju aiz rokas un lau­zās cauri pūlim aiz Ogilvijā muguras. Tas pazuda no redzesloka, tad parādījās atkal apmēram piecpadsmit jardus priekšā. Šķita, ka Ogilvijs dodas uz luksusa vietām. Lai ari ārzemju ziņu die­nesta direktors bija piecas pēdas un sešas collas garš, paturēt vi­ņu acīs nebija viegli. Mets centās neatpalikt, taču ļaužu masas lī­dzinājās plūstošajām smiltīm. Pamanijis brīvāku vietu, viņš de­vās turp, taču atdūrās pret diviem rančo strādniekiem, kas sprau­cās pretī, nākot atpakaļ no uzkodu stenda. Viens no tiem izlēja savu alu uz krekla un veltīja Metam niknu skatienu.

- Skaties, kur kāju liec, lempi! - vīrs nošņāca. - Kur tad tā jā­steidzas?

Mets sažņaudza dūres vēl ciešāk, piemiedza acis un jau gra­sījās klupt virsū svešajam, bet Greisija atturēja un apvaldīja viņu, izmokot vārgu smaidu.

- Nu, nu, puis. - Viņa pagriezās pret saniknoto rančo strād­nieku un veltīja viņam visžilbinošāko flirtētajās skatienu. - Ne­kas taču nav noticis, puiši! Varbūt piedosim viens otram, aizmir­sīsim par to, dosimies atpakaļ uz savām vietām un izbaudīsim dievkalpojumu. Ir taču Ziemassvētki, vai ne?

Pakāpies malā, Mets pagaidīja, kamēr svešais palocīs galvu. Tas savilka seju drūmā izteiksmē, apdomājās, tad negribīgi pa­māja. Arī Mets darīja tāpat, saņēma Greisiju aiz rokas un vilka tālāk pūlī, taču Ogilviju vairs nekur redzēja. Mets izstiepa kaklu, pacēlās uz pirkstgaliem un uzmanīgi raudzījās apkārt.

No Ogilvija nebija ne miņas.

Sarkanā laukuma pašā malā Raidels un Doltons bijīgi vēroja, kā pūlis pievienojas dziesmai un tad atkal iekārtojas savās vie­tās. Dažiem līdzi bija divpadsmit voltu televizoriņi, ap kuriem spiedās cilvēku grupas, klausoties sprediķus un laiku pa laikam nomurminot "āmen".

Raidels nolūkojās uz automobiļiem pārpilno līdzenumu un tad pacēla acis pret debesīm. Pēdējie saules stari pazuda aiz ap­vāršņa.

- Laižam gaisā, - viņš sacīja. - Ilgāk gaidīt vairs nav iespē­jams.

Doltons izņēma Draganfli/er no automobiļa aizmugures un no­lika zemē. Pārbaudīja gaismu un ieslēdza augstās izšķirtspējas videokameru nakts redzamības režīmā. Tad iedarbināja Dra- ganfli/er dzinējus, paraudzījās apkārt un palaida aparātu gaisā.

Tas pacēlās ātri, rūkdams klusi kā jaudigs, mājas lietošanai pare­dzēts ventilators, un nozuda naksnīgajās debesis.

Mēģinādams iztēloties, kur Drakera viri izvietojuši starta iekār­tas, Raidels vēlreiz nopētīja apkārtni. Pa labi, otrā pusē Kērbi ce­ļam, atradās vairākas zemas celtnes.

- Aizsūti to virs tām ēkām, - Raidels mudināja, rādot izvēlēta­jā virzienā. Tad šķita, ka viņš pārdomājis, jo pievērsa skatienu sta­dionam. Uzmanību piesaistīja kaut kas uz ziemeļu un dienvidu ass. Viņš piemiedza acis un sacīja: - Nē, labāk sūti uz turieni. - Un norādīja uz stadiona ziemeļu pusi. Tad Raidels izpētīja attē­lu, ko skycain kamera pārraidīja uz Doltona klēpjdatoru. Tas bija spokaini pelēkzaļš, kā jau nakti, taču augstas izšķirtspējas proce­sors strādāja nevainojami un detaļas bija skaidri saskatāmas.

- Un no ekrāna neatraujies!

- Nolādēts! - Mets nošņāca. - Mēs viņu pazaudējām.

Viņš izmisīgi lūkojās apkārt, bet Ogilvijs bija izgaisis pūlī.

- Varbūt kanāls rezervejis luksusa vietas, - Greisija minēja.

- Varbūt tā viņi ienesa stadionā to raidītāju.

- Loģiski. Bet… kā mēs atradīsim īsto vietu? Viesu sarakstu te nav. Apkārt valda viens vienīgs juceklis.

Un tā nebija vienīgā problēma. Otrajā līmenī bija divi luksusa vietu nodalījumi, taču pretējās stadiona malās. Viens bija austru­mos, ar skatu uz Astrodomu, bet otrs - rietumos. Ceļu no viena līdz otram aizšķērsoja ļaužu purvājs.

- Pārbaudīt abas puses mums nebūs laika, - Greisija secināja. •

Tanī brīdī skaļruņos atskanēja piesātināta, gavilējoša melodi­ja pūšamo instrumentu izpildījumā, un gaismas apdzisa. Iestā­jās stindzinošs klusums. Gaisā virmoja nervozas gaidas. Uz ska­tuves parādījās Dārbijs - viņu pūlis sagaidīja ar dārdošiem aplausiem. Kādu minūti izbaudījis tos, Dārbijs pacēla roku un jau­tāja:

- Vai esat gatavi?

- Jā! - skanēja pērkondimdoša atbilde.

- Mani bērni Jēzū Kristū, lūdzu jūs ar siltu Hjūstonas sveicie­nu un atvērtām sirdīm sagaidīt mūsu īpašo viesi tēvu Hieronimu! - Visi klātesošie piecēlās kājās, aplaudēja un sajūsminātiem saucieniem uzņēma tēva Hieronima parādīšanos. Viņš uz milzī­gās skatuves izskatījās neticami sīks. Lēni šļūkdams, viņš aizkus­tināts vērās visapkārt un šķita vēl sīkāks, salīdzinot ar videoek- rānos redzamo stāvu. Līdz skatuves centram viņu pavadīja žilbinoši zibspuldžu uzplaiksnījumi. Tad viņš pieklājīgi palocī­jās Dārbijam, kurš aizveda veco priesteri pie mikrofona statīva un pēc tam dažus soļus atkāpās ēnās.

Mets un Greisija stāvēja, gluži kā zemē ieauguši, un pārsteigti vēroja pūļa reakciju. Stadionā valdīja majestātiskuma gaisotne. Greisija vēroja tēva Hieronima attēlu ekrānos. Viņš pacēla galvu un acīmredzami saviļņots nopētīja visus. Pāri pierei ritēja svied­ru lāsītes. Šķita, ka viņš nezina, ko teikt. Skatītāji stāvēja kājās un klusēdami gaidīja, ko paziņos Dieva vēstnesis. Tad viņš nokrem- šļojās, bažīgi palūkojās apkārt. Un pēkšņi priestera sejas izteik­sme mainījās, it kā viņu kaut kas būtu pārsteidzis. Viņš pielieca galvu, samirkšķināja acis, norija siekalas un sacīja:

- Paldies, ka esat atnākuši un tik sirsnīgi sagaidījāt mani!

Pūlis atbildēja ar daudzbalsīgu "āmen" un aplausiem.

Kad tēvs Hieronims sāka savu sprediķi, Metam prātā iešāvās kāda doma.

- Jāpiezvana Raidelam! - viņš teica Greisijai. - Tūdaļ!

Greisijai līdzi bija Doltona mobilais tālrunis. Raidelam jopro­jām bija savējais. Viņa nospieda ātrā zvana taustiņu un pasnie­dza aparātu Metam.

Raidels atsaucās nekavējoties.

- Vai ski/cam jau ir gaisā? - Mets bažīgā tonī jautāja.

- Tā atrodas virs medicīnas centra, - Raidels paskaidroja, ne­atlaidīgi vērdamies Doltona klēpjdatora ekrānā, - uz ziemeļiem no šejienes. Pagaidām nekā interesanta.

- Kas notiks ar video lejupsaiti, ja tā nonāks raidītāja signāla zonā? - Mets aizelsies jautāja.

- Noteikti pārtrūks, - Raidels sprieda.

- Bet aparāts turpinās lidojumu, vai ne?

Apdomājies Raidels atbildēja:

- Droši vien. Lāzera signāls var nomākt signālu no skycam tāl­vadības pults. Mēs varam zaudēt kontroli pār to, kamēr kamera šķērso stara ceļu. Turklāt aparāts var uzcepties.

Doltons veltīja viņam bažīgu skatienu.

- Mums jāriskē, - noteica Mets. - Suti kameru šurp, uz stadio­nu. Tikai tā mēs varam noskaidrot, no kurienes nāk viņu signāls.

- Labi, - Raidels sacīja, pavēcinadams ar pirkstu gaisā un rā­dīdams Doltonam uz stadiona pusi. - Cerēsim, ka aparāts tur no­nāks vesels. - Tad viņš pagriezās pret Doltonu un paziņoja: - Li­dojam iekšā!

Vērdamies ekrānā, Doltons ar kursorsviru palīdzību pagrieza melno skycam kameru apkārt. Raidels stāvēja viņam aiz muguras un neatraudamies lūkojās datora ekrānā. Kad Draganfh/er jau bija pagriezies, Raidels sarāvās.

- Vai redzēji? - viņš iesaucās un ar pirkstu bakstīja ekrānā. Bet Draganflyer jau attālinājās, un tas, ko viņš pirmīt pamanīja, vairs nebija redzams.

- Ko? - Doltons pajautāja.

- Tur kaut kas bija. - Raidels rādīja ekrāna augšējā kreisajā stūrī. - Uz jumta. Vai vari pagriezt kameru atpakaļ?

Doltona seja pauda koncentrēšanos, kad viņš pārbīdīja kur­sorsviru.

- Pilni simt astoņdesmit nesanāks, jo aparāts virzās tikai uz priekšu. Es varu to pagriezt apkārt un vadīt atpakaļ, taču tas kuru katru mirkli sasniegs stadionu, un es negribu riskēt.

Saraucis pieri, Raidels palocīja galvu.

- Labi, lai lido. Pie tā mēs vēl atgriezīsimies.

-Ja tas vēl būs spējīgs lidot, - Doltons norūpējies piebilda.

Mets un Greisija pētija taisnstūraino melnās debess laukumu un gaidīja, kad tēvs Hieronims pabeigs sprediķi.

- Tas notiks, Met! - Greisija nočukstēja, rādīdama uz skatuvi.

Joprojām turēdams tālruni pie auss, Mets palūkojās lejup.

- Nu, puiši! - viņš iesaucās.

- Gandrīz jau ir galā, - Raidels paziņoja saspringtā balsī.

Tēvs Hieronims uz skatuves atgāza galvu un lēni pacēla iz­plestās rokas tāda pozīcijā, it kā gatavotos ķert milzīgu pludma­les bumbu. Pūlis nodrebēja, un visi pievērsās tukšajām debesīm virs stadiona.

- Lūdziet kopā ar mani! - tēvs Hieronims aicināja savus seko­tājus. - Lūdziet kopā ar mani, lai Dievs mums sūta zīmi un vada mūsu domas, un palīdz mums pildīt Viņa gribu.

Atskanēja murdoņa - kustinādami lūpas, klātesošie sāka skaitīt lūgšanu. Tad milzīgo telpu pāršalca elsas, jo virs tēva Hieronima gal­vas parādījās gaismas lode. Mākonim līdzīga virpuļojoša lode, ne­liela, varbūt astoņas vai desmit pēdas diametrā. No skatītāju rindām izšāvās zibspuldžu plaiksnas. Vairakas sekundes peldējusi, parādī­ba sāka celties augšup, sasniedza pusi ceļa no tēva Hieronima gal­vas līdz stadiona augstākajam punktam un bridi pakarājās tur, mir­dzēdama uz tvīkstošiem zibspuldžu blāzmu fona. Tad tā uzliesmoja un izvērtās par visiem jau zināmo masīvo, spožo lodi.

Visi bija sastinguši nervozā klusumā un skatījās, kā zīme lēni rotē. Tad arēnu pārņēma eiforijas vilnis, un pūlis izplūda tik va­renos auros, kādus šis stadions vēl nebija piedzīvojis. Saukdami "āmen" un "aleluja", ticīgie saviļņoti vēcināja rokas un bijīgi tvēra vaigus plaukstās. Daudzi meta krustus. Daži ģība, citi histēriski spiedza. Lielākā daļa neticīgi vērās debesīs, un pār vaigiem vi­ņiem bira prieka asaras.

Mets juta vieglu tirpoņu. Savām acīm viņš zīmi redzēja pirmo­reiz, un iespaids bija varens. Nācās visu laiku sev atgādināt, ka tas nav nekas pārdabisks. Ka tas ir Denija darba rezultāts. Ka brā­lis spēlējis būtisku lomu šis izrādes tapšanā.

Viņš juta brāļa klātbūtni. Un bija apņēmības pilns viņu atrast.

Pacēlis galvu, viņš nošņāca tālrunī:

- Kur tas ir?

- Iekšā, - Raidels paziņoja. - Tikko no ziemeļu puses ielidoja stadionā.