Zīme

82 Hjūstona, Teksasas štats

Debesis joprojām bija tikpat brinišķīgi skaidras kā tajā lielajā dienā. Pilsētā bija iestājies relatīvs miers, lai gan gaisā vēl jautās gaidas. Pēdējo divdesmit četru stundu laikā par tēvu Hieronimu jaunumu nebija, un pilsēta centās vienkārši turpināt dzīvi, lai arī gaidīja nākamo atklāsmes brīdi.

Pirmie, kas redzēja pulsējošās gaismas lodi virs mirguļojošā dīķa, bija ģimenes, pārīši un lēnā skrējiena cienītāji, kuri todien atpūtās parkā. Tā bija neliela, apaļa, varbūt divdesmit pēdas dia­metrā un gluži vienkārši karājās pārsimt metrus virs garā, taisn­stūrainā dīķa pie Celmlaužu piemiņas obeliska Hermanna parka ziemeļu galā. Ziņkārīgie traucās turp un piesardzīgi nopētīja ap­kārtni. Drīz vien viņi pamanīja kādu vīru melnā sutanā un bagā­tīgi izšūtā kapucē, kurš lēni soļoja prom no obeliska. Gaisma visu laiku turējās viņam virs galvas.

Ziņkārīgie spiedās savādniekam apkārt, sasaucās ar citiem, rā­dīja uz viņu. Parks bija ļoti populārs iedzīvotāju vidū, un tuvu­mā atradās vairākas iemīļotas vietas: Zooloģiskais dārzs, Dārzu centrs, Dabaszinātņu muzejs ar cilindrisku tauriņu oranžēriju un tradicionālais Millera Brīvdabas teātris. Tā kā bija brīvdiena un pieturējās labs laiks, apmeklētāju netrūka, un drīz vien tie sapul­cējās ap trauslo veco vīru, kurš nevainīgi pastaigājās gar rāmā ūdens spoguļa malu. Viņi uzrunāja savādnieku, sveicināja viņu, izprašņāja, taču viņš neatbildēja un nevienam neskatījās acīs. Viņš tikai mīklaini palocīja galvu un turpināja pastaigu, šķietami iegrimis dziļās domās. Ziņkārīgie turējās godbijīgā dažu jardu at­tālumā. Tos, kas pārkāpa šīs pieklājības robežas, apsauca un no­rāja citi. Bet tēvs Hieronims tikai lēni soļoja uz priekšu, kamēr no­nāca pie platajiem pakāpieniem un uzkāpa līdz laukumiņam, no kura pavērās skats uz dīķi.

Viņš apstājās un pagriezās, nopētīdams plašumu visapkārt, Se- ma Hjūstona statuju un monumentālo arku. Tūdaļ iesaistījās par­ka policija, kas centās sniegt maksimālu atbalstu un drīz vien ap laukumu izveidoja dzīvo barjeru. Piesteidzās ziņu dienestu fur­goni. Nepagāja necik ilgs laiks, kad parkā jau bija sapulcējušies simtiem cilvēku, kas neatraudamies skatījās uz sīko stāvu un mir­dzošo lodi viņam virs galvas. Joprojām klusēdams, virs stāvēja laukumā un raudzījās uz puli.

Tiklīdz viss bija savās vietās - pūlis, reportieri, kārtības sar­gi -, viņš spēra soli uz priekšu un aicinoši pacēla izplestās ro­kas. Cilvēki centās cits citu apvaldīt, un drīz vien iestājās abso­lūts klusums. Pat putni koku zaros šķita pierimuši, un ikviens troksnids apsīka, dodot vietu draudīgam mieram.

Tēvs Hieronims nesteidzīgi nopētīja ziņkārīgo pūli. Tad viņš atlieca galvu, lai paskatītos uz gaismas lodi, domīgi pamāja, ap­ņēmīgi savilka pirkstus dūrēs un uzrunāja klātesošos.

- Draugi! - viņš iesāka. - Pēdējo dienu laikā ir noticis kaut kas brīnišķīgs. Kaut kas brīnumains, aizraujošs, savāds un pār­steidzošs, un… kaut kas tāds, ko es īsti neizprotu, - viņš atzinās. Pūli pāršalca izbrīna pilna murdoņa. - Godīgi sakot… es dešām nezinu, kas notiek. Es nezinu, kas tas ir, - viņš sacīja, norādīdams uz gaismas bumbu sev virs galvas. - Es nezinu, kāpēc ta tur ka­rājas. Es nezinu, kāpēc izredzētais esmu es. Taču labi zinu, ka šīs parādības nozīme pagaidām paliek neizprasta. To neizprot ne ci­ti, ne es. Vismaz lidz vakarvakaram tā bija. Bet tagad es domāju, ka visu saprotu. Es zinu, ko ta vēsta jums. Un es esmu atnācis uz šejieni, lai jums to paskaidrotu.

Kīnens Drakers stāvēja viesnīcas istabā, pavēris muti, lūkojās televizora ekrānā un prātoja, kas īsd notiek.

Kopš brīža, kad tika paziņots par tēva Hieronima pazuša­nu no mācītāja Dārbija savrupmājas, viņš jutās satraukts un gaidīja, kad Raidels ar saviem jaunajiem draugiem visu izklās­tīs medijiem. Tā kā nekas tāds nenotika, viņš satraucās vēl vai­rāk un spriedelēja, kādēļ viņi neko neziņo atklātībai un kas Rai­delam prātā. Un tagad televīzija pārraidīja sižetu par tēvu

Hieronimu, kas pastaigājas pa parku, kur viņam seko arvien lielāks pūlis.

Sadzirdējis zvanu pie apartamentu dūnām, viņš devās atvērt, domās joprojām pārcilādams notikumus jūdzi attālajā parkā. Ieskatījies actiņā, viņš sastinga, tad saņēmās un atslēdza durvis.

- Jēziņ! - Drakers iesaucās, ieraudzījis Medoksu ar sasaitēto roku un nosvīdušo seju. - Tu neteici, ka ir tik traki.

Nelikdamies ne zinis par šo piezīmi, Medokss iegāja istabā.

- Foajē valda neticama kņada. Vai esi redzējis, kas notiek? - Tik tikko pabeidzis teikumu, Medokss ieraudzīja ziņu sižetu tele­vīzijā. Viņš piegāja tuvāk televizoram, tad pagriezās pret Drake- ru un, aizdomu pilns, sarauca pieri. - Ko tas nozīmē?

- Es neko nezinu, - Drakers iebilda. - Es nezinu, kas notiek.

Šaubu pārņemts, Medokss nopētīja viņu.

- Tas nav tavu roku darbs?

- Ka es tev saku, esmu bez vainas, - Drakers skaidroja. - Tas droši vien ir Raidels. Tagad visu vada viņš. Vakarnakt viņi noza­ga priesteri.

- Biju iedomājies, - Medokss atzinās, - ka tā zīme ietilpst ta­vos plānos. Mēģināju piezvanīt Dario, bet klausuli pacēla kāds policists. Tad es sapratu, ka te kaut kas nav kārtībā.

- Dario ir miris, - Drakers apstiprināja.

Medokss pamāja. Notikumi risinājās vēl ļaunāk, nekā viņš bi­ja iztēlojies. Viņš pievērsās ekrānam un domās aplēsa visu, ko re­dzēja.

- Tātad, ko viņš grib panākt? Ko viņi dara?

- Nezinu. Varbūt Raidels pārliecinājis pārējos, ka vēsts par glo­bālo sasilšanu ir pārāk svarīga, lai to nokautu saknē.

- Bet Raidels taču zina, ka tu vari pazudināt viņu, - Medokss iebilda.

- Un viņš var paraut mani līdzi, - Drakers atgādināja un tad piebilda: - Un tevi arī, ja esi aizmirsis. Viņš bija grēkāzis, atce­ries? Bez viņa mums nav izredžu. - Tad Drakera sejā parādījās atvieglojums un kādas atskārtas blāzma. - Viņi neatmaskos to priesteri. Viņi to nevar. Vismaz pagaidām. Vispirms viņiem jāiz­domā, uz kura pleciem novelt vainu. - Drakers atplauka. - Un līdz ar to mēs iegūstam laiku, lai apdomātos, kā varam atmaskot viņu un vienlaikus neparādīt, ka esam viņa aukliņu raustītāji. Laiku jauna risinājuma atrašanai.

Bridi pētījis Drakeru, Medokss veikli pieņēma lēmumu. Ja viņš gribēja nozust-ja gribēja izdzīvot, lai celtos cīņai kādā citā die­nā, - vajadzēja pārliecināties, ka nepaliek neviens, kurš varētu vi­su sabojāt. Viņš jutās kā politiķis, kurš nevilcinādamies pārdos priesteri, lai glābtu savu ādu.

Bet vienlaikus atdzima arī kāda daudz pievilcīgāka iespēja. Vēl pirms mirkļa viņš bija domājis, ka tā sen izdzēsta no viņa re­ģistriem.

Viņš izvilka automādsko pistoli, iekams Drakers paguva pat aci pamirkšķināt, un nomērķēja viņam tieši pierē.

- Es jau visu esmu izdomājis. Apsēdies.

Licis Drakeram atmuguriski kāpties līdz atpūtas krēslam pre­tī televizoram, Medokss vienā veiklā kustībā pieliecās, sagrāba drebošo Drakera roku un pacēla to, lai skaņas slāpētāja stobrs at­rastos viņam mutē.

Pārbijies un apjucis, Drakers skatījās uz drošības dienesta priekšnieku.

- Redzi, es nekad neesmu uzskatījis, ka Hieronima atmasko­šana ir pareizs solis, - Medokss sacīja. - Šādi viņš ir daudz no­derīgāks. Un, patiesību sakot, mums vēl ir dažas iespējas, Kīnen. Bet tev vairs nav. - Un viņš nospieda ieroča mēlīti.

Lode izšāvās ārā no Drakera pakauša, izraisot pelēcīgu un tumšsārtu straumi, kas nošļāca sienu viņam aiz muguras. Me­dokss ielika pistoli Drakera ļenganajā rokā, saspieda pirkstus ap spalu un mēlīti un tad ļāva rokai brivi krist, it kā ši būtu pašnā­vība.

"Spēji, klusi, nāvējoši." Tas dešām bija sasodīti labs moto.

Tad viņš izņēma no kabatas savu mobilo tālruni un nospieda bieži lietoto ātrā zvana tausdņu.

- Domāju, ka varam turpināt darbu. Kā klājas mūsu zēnam? - viņš jautāja.

- Joprojām pa māju, - atbildēja Nacionālās drošības pārval­des darbinieks. - Skatās tiešraidi no parka.

- Lieliski. Dod ziņu, ja viņš kaut kur iet. Man vajag, lai viņš sēž mājās. - Nikni paraudzījies ekrānā, Medokss izslīdēja no ista­bas un jau apsvēra tuvāko ceļu līdz Hermanna parkam.