Zīme

I Skeletu krasts, Namībija - pirms diviem gadiem

Kad Denijs Šērvuds tuvojās aizas dibenam, izkaltusi, klinšai­nā ainava brīnumainā kārtā pēkšņi vairs nebrāzās garām ar tā­du ātrumu. Papildu laiks viņam gan nebija vajadzīgs, taču deva iespēju vēl un vēlreiz aptvert visu notikušo. Plosošās iekšējās sā­pēs un mokās bez šaubu ēnas aptvert, ka pēc dažām sekundēm viņš jau būs miris.

Un tomēr - diena bija sākusies tik daudzsološi!

Gandrīz trīs gadus ilgušais viņa un pārējās komandas darbs beidzot bija galā. Klusībā priecādamies, viņš sprieda, ka drīz va­rēs izbaudīt šī darba augļus.

Tas bija smags darbs. No zinātniskā viedokļa raugoties, pro­jekts šķita biedējošs. Apstākļi - stingrs termiņš, skarbi drošības* noteikumi, virtuālā atšķirtība no ģimenes un draugiem daudzu intensīvas stradāšanas un vientulības pilnu mēnešu garumā - bi­ja liels izaicinājums. Bet todien, kad viņš paskatījās šī Dieva aiz­mirsta nostūra skaidrajās, zilajās debesīs un ieelpoja sauso, smil­šaino gaisu, viss šķita pārciesto grūtību vērts.

Sākotnējā publiskā piedāvājuma nebūs - tas bija skaidrs jau no paša sākuma. Tāpat bija skaidrs, ka ne Microsoft, ne Google ne­maksās milzu naudu par šīs tehnoloģijas iegūšanu. Viņam tika pateikts, ka projekts izstrādāts militārām vajadzībām. Un sekmī­ga iznākuma gadījumā katram komandas loceklim apsolīta ievē­rojama prēmija. Tā dotu pietiekamu finansiālu drošību viņam, ve­cākiem un ikvienai ne pārāk izšķērdīgai sievai, kuru viņš galu galā apprecētu, un visiem iespējamiem bērniem - ja tiktāl vispār tiktu. Viņš tādu varbūtību pieļāva - pēc gadiem, kad būs iztrako­jies un izbaudījis sava darba augļus. Bet tolaik viņš domāja par kaut ko citu, jo bija tikai divdesmit deviņus gadus vecs.

Jā, nodrošināta nākotne, kas pamazām materializējās acu priekšā, ļoti atšķīrās no askētiskajām Vusterā, Masačūsetsas šta­tā, pavadītajām bērnības dienām. Garām noliktavas teltij un no­laišanās laukumam, kur aizlidošanai tika gatavots helikopters, pa izkaltušo tuksnesi veikdams ceļu līdz projekta direktora teltij, viņš aizdomājās par savu pieredzi - sācis kā laboratorijas darbinieks dažādos izbraukumos un nonācis līdz karjeras kulminācijai šajā zudušajā nekurzemē.

Dalīt šo prieku Denijs alka tikai ar dažiem cilvēkiem ārpus pro­jekta. Pirmām kārtām, ar vecākiem. Viņš iztēlojās, cik pārsteigti un lepni būtu tēvs un māte. Denijam jau kopš dzimšanas allaž izdevās attaisnot visas viņu cerības. Tad domas pievērsās vecā­kajam brālim Metam. 'Tas dabūjis pamatīgu spērienu. Varbūt mē­ģinās pierunāt mani, lai atbalstu viņu kādā veiklā, vieglprātīgā, gandrīz likumīgā shēmā. Bet, pie velna, naudas pietiks visam!" Bija vēl daži iedomīgi biznesmeņi, kam Denijs labprāt izlielītos, ja vien būtu tāda iespeja. Taču viņš zināja, ka ārpus komandas runas par projektu ir strikti - strikti - aizliegtas. Tas tika stingri pateikts jau pašā sākumā. Jo šis bija slepens projekts. Valsts dro­šības jautājums. Tika minēts vārds "nodevība". Tādēļ viņš turēja mēli aiz zobiem, un tas nemaz nebija tik grūti. Pieradums. Viņš strādāja nozarē, kur valda skarba konkurence un dziļi iesakņoju­sies pagrīdes kultūra. Uz spēles likti simtiem miljonu dolāru. Tā­dos apstākļos nebija sarežģīti izvēlēties starp astoņciparu sum­mu bankas kontā un tumšu kameru superstingra režīma labošanas iestādē.

Denijs jau grasījās pieklauvēt pie biezajām durvīm - tā bija mil­zīga telts ar vidēji stingrām sienām, stikla logiem un gaisa kondi­cionētāju -, bet tad saklausīja paceltas balsis. Ne tikai paceltas, bet pat dusmīgas.

Niknas.

Viņš pieliecās tuvāk durvīm.

- Vajadzēja pateikt man! Tas ir mans projekts, nolādēts! - klie­dza kāds vīrs. - Jau pašā sākumā vajadzēja visu izstāstīt man!

Šo viru Denijs pazina ļoti labi. Tas bija Dominiks Rīss - viņa mentors, projekta vadošais zinātnieks un GP jeb galvenais pēt­nieks, elektrotehnikas un datorzinātņu profesors Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā. Denija dzīvē šim cilvēkam bija ierādīta svē­ta vieta. Viņš bija pasniedzis vairākus būtiskus priekšmetus, se­kojis Denija sekmēm doktora disertācijās rakstīšanas laikā un pirms vairākiem mēnešiem uzaicinājis piedalīties šajā projektā. Tā bija lielā iespēja - un gods -, ko Denijs nespēja neizmantot. Gan zinādams, ka profesors mēdz izteikties spēcīgi un skaļi, šo­reiz Denijs viņa balsī nojauta kaut ko savādu. Tās bija agrāk ne­dzirdētas sāpes un sašutums.

- Un kāda būtu tava reakcija? - jautāja otrs, kuru Denijs nepa­zina, bet kurš izklausījās tikpat saniknots kā profesors.

- Tāda pati, - Rīss uzsvērti noskaldīja.

- Izbeidz muļķoties un padomā! Padomā, ko mēs kopā varētu izdarīt. Ko varētu sasniegt.

Rīsa dusmas nenorima.

- Es tev nevaru palīdzēt. Nevaru tajā piedalīties.

- Dom, lūdzu…

-Nē.

- Padomā par to, ko mēs…

- Nē, - Rīss attrauca. - Aizmirsti! Tas nav iespējams. - Vār­dos bija jaušams nepārprotams atteikums.

Uz mirkli aiz durvīm iestājās svina smags klusums. Tad De­nijs dzirdēja otro viru sakām:

- Kaut tu nebūtu tā teicis!

- Pie velna, ko tas nozīmē? - Rīss noprasīja.

Atbildes nebija.

Tad atkal ierunājās Rīss - balsī nez kādēļ jautās spriedze.

- Un pārējie? Arī viņiem tu neko neesi teicis, vai ne? - Tas drī­zāk bija apgalvojums, nevis jautājums.

- Neesmu.

- Kad grasījies pastāstīt viņiem par izmaiņām misijas formu­lējumā?

- īsti nezinu. Vispirms gribēju dzirdēt tavu atbildi. Cerēju, ka tu palīdzēsi pierunāt pārējos. Pārliecināt viņus.

- Kā redzi, tas nenotiks, - Rīss nikni atcirta. - Patiesību sakot, es gribētu dabūt viņus prom no šejienes, cik ātri vien iespējams.

- To es nevaru pieļaut, Dom.

Šķita, ka šie vardi teju paralizē Rīsu.

- Ko tu ar to gribi teikt? - viņš izaicinoši noprasīja.

Iestājās nomācošs klusums. Denijs iztēlojās, kā Rīss to izmanto.

- Tātad? Vai tiešām tu… - Rīsa balss izplēnēja, bet jau nāka­majā mirklī tajā ieskanējās pēkšņa, šausmu pilna atskārta. - Jē- ziņ! Tu prātu esi zaudējis, vai? - Niknums vecā vīra tonī šķita stindzinošs. - Kuņas dēls!

Tanī brīdī Denijs dzirdēja smagus soļus, kas tuvojās durvīm. Otrais vīrs uzsauca Rīsam:

- Dom, nevajag!

Pēc tam ierunājās kāds trešais:

- Tiešām nevajag, Rīs.

Šī skarbā balss Denijam bija pazīstama un biedēja viņu jau kopš paša sākuma. Tas bija Medokss - projekta drošības dienes­ta priekšnieks ar skūto galvu un akmenscietajiem vaibstiem. Vi­ņam trūka vienas auss, un rēta tajā vietā atgādināja zvaigzni. Pa­dotie viņu dēvēja par Šāviņu.

Tad Rīss sacīja:

- Ej ellē!

Durvis atsprāga vaļā, un pēkšņi Denija priekšā nostājās pārsteig­tais Rīss. Denijs saklausīja nepārprotamo metālisko klikšķi, kāds bi­ja dzirdēts simtos filmu, bet nekad reālajā dzīvē. Šo skaņu varēja at­šķirt no daudzām citām. Otrais vīrs, kurš bija strīdējies ar Rīsu un kuru Denijs pazina tikai tagad, pagriezās pret Šāviņu un iekliedzās:

-Nē!

Jau nākamajā mirklī Rīsam aiz muguras atbalsojās apslāpēts, spalgs paukšķis, tad vēl viens. Pēc tam zinātnieks sagrīļojās uz priekšu, viņa seja savilkās sāpēs un kājas saļodzījās. Viņš uzkri­ta virsū Denijam.

Tas pakāpās atpakaļ, lai mēģinātu noturēt Rīsa augumu. Pa rokām sāka tecēt kaut kas lipīgs - biezs, tumšsārts šķidrums, kas plūda ārā no Rīsa brūces un pamazām iesūcās Denija drēbēs.

Viņš nespēja noturēt veco vīru, un Rīss smagi nogāzās zemē. Teltī stāvēja otrais vīrs - šausmu pārņemts, sastindzis no bailēm. Viņš atradās blakus Šāviņam, kas roka turēja revolveri. Stobrs bija nomērķēts tieši uz Deniju.

Noblīkšķēja vairāki šāvieni, bet Denijs jau bija palēcis malā un negantā ātrumā skrēja prom no telts un mirušā profesora.

Tikai pieveicis duci jardu, Denijs uzdrošinājās atskatīties. No telts iznāca Medokss, vienā rokā turēdams rāciju, bet otrā - revol­veri. Viņa acis gluži kā lāzera stari meklēja bēgli. Pārbijies Denijs metās pāri pagaidu apmetnei, kur atradās vairākas nelielas pro­jektā iesaistīto zinātnieku teltis. Ar diviem - valsts labāko augst­skolu izcilākajiem prātiem - viņš tik tikko nesaskrējās.

- Viņi nogalināja Rīsu! - Denijs uzsauca, uz brīdi apstājies un pavēcinājis ar roku uz lielās telts pusi. - Nogalināja. - Atskatījies viņš ieraudzīja Medoksu, kurš nepielūdzami un acīmredzami tu­vojās gluži kā vēja spārnos. Denijs atkal laidās skriešus, atstājot draugus mulsi nolūkojamies uz bruņoto vīru. Jau nākamajā mir­klī abu krūtīs parādījās tumšsārti plankumi - Medokss neminsti- noties viņus nošāva.

Denijs palēca sānis aiz noliktavas telts. Trūka elpas, sāpēja kā­ju muskuli, prāts drudžaini izsvēra bēgšanas iespējas. Viņa priek­šā parādījās divi projektam atvēlētie vecie džipi, kas bija novieto­ti uz ātru roku sameistarotā nojumē. Viņš atrāva pirmā automobiļa' durvis, iedarbināja dzinēju, ieslēdza ātrumu un iespieda aksele­ratora pedāli grīdā. Kad Medokss bija ticis apkārt teltij, Denija va­dītais auto jau sacēla gaisā smilšu un putekļu šalti.

Vadīdams džipu pa raupjo grantēto apvidu, Denijs vērās at- pakaļskata spogulī. Pirksti bija tik stingri saķēruši stūri, ka kļuva balti, prātā jaucās neskaitāmas domas, sirds sita gluži kā atskal­dāmais āmurs. Skaidri viņš apzinājās vienu - jābrauc taisni uz priekšu, pāri tuksnešainajai teritorijai, prom no šīs apmetnes, prom no jukušā, vājprātīgā maniaka, kurš nogalinājis viņa mentoru un draugus. Vienlaikus cenšoties apslāpēt šausminošo patiesību - aizbēgt nav iespējams. Viņi atradās nekurienes viducī, tuvumā - pat simtiem jūdžu attālumā - neviena ciema vai mājas.

Tieši tādēļ jau viņi bija izvēlējušies šo apvidu.

Ļauties šīm bailēm nebija laika, jo drīz vien mokošās domas pārtrauca skaļa, dobja dūkoņa. Atskatījies Denijs ieraudzīja tu­vojamies apmetnes helikopteru, kas bez pūlēm samazināja attā­lumu līdz džipam. Denijs nospieda akseleratora pedāli, un džips lēkādams metās pāri nelieliem akmeņiem un ceļa nelīdzenumiem. Katrā šādā lēcienā vai mēģinājumā apbraukt nāves apdvestajā ap­vidū izkaisītos nokaltušo koku pudurus, Denijs sasita galvu pret automobiļa jumtu.

Helikopters jau bija panācis džipu. Troksnis šķita apdullinošs, rotoru lāpstiņas ap džipu sacēla smilšu virpuļus. Cauri tiem De­nijs centās saskatīt braukšanas joslu, lai gan pūlējas gluži lieki, jo ceļa šajā tuksnesī nebija. Lidaparāts smagi nolaidās uz auto­mašīnas jumta, salauzdams stiprinājumus un gandrīz norau­dams Denijam galvu.

Viņš pagriezās pa kreisi, tad pa labi, līkumojot un mēģinot iz­vairīties no lidojošā plēsoņas nagiem. Pāri vaigiem pilēja sviedri. Automobilis lēkāja pāri akmeņiem un kaktusiem. Helikopters vi­su laiku turējās pēdas attālumā no džipa, nemitīgi deva spēcīgus triecienus un sitienus no abām pusēm - gluži kā hokejists pa ri­pu. Denijs pat nedomāja par apstāšanos, viņu savā dūrē turēja adrenalīns, izdzīvošanas instinkts, iracionāla cerība izglābties. Un pēkšņi šajā panikas un baiļu atvarā kaut kas sagrozījās, mai­nījās - helikopters pacēlās gaisā. Atausa cerību stariņš - varbūt tomēr izdosies dzīvam izkļūt no šī murga.

Smilšu vērpete izklīda… un Denijs savā priekša ieraudzīja kan­jonu, kas šķēla apvidu - sadistiski un neizbēgami. Plašā kaļķak­mens aiza pletās gluži kā atgādinājums par Mežonīgajiem Rietu­miem, ko viņš bija redzējis neskaitāmās kovboju filmās un savulaik cerējis apskatīt dabā. Nu pārņēma pirmatnēji nežēlīga apskaidrība, ka šo sapni viņš nekad vairs nepiepildīs, - džips pārbrauca pāri kanjona malai un krita lejup.