Zīme

27 Kembridža, Masačūsetsas štats

Mets ar Taurus aizbrauca garām stāvošajam Chrysler un aiz­griezās, kad stūrēja blakus drūmam sedanam, lai pasažieri nepa­mana viņa seju. Viņš izvēlējās pirmo šķērsielu un apstājās.

Neko labu tas nesolīja.

Sēdēdams automašīnā un nezinadams, kā rīkoties, viņš ļāva domām mutuļot. "Vai šis Čaba strādā uz vienu roku ar neliešiem? Vai puisis palīdzējis noķert Belindžeru, bridinājis par to, kas vi­ņam prātā?" Mets vairs nezināja, ko domāt, taču tāda iespēja ne­izklausījās pēc patiesības. Ziņa, ko Čaba atstājis Belindžeram, iz­klausījās īsta. Viņi bija apsprieduši parādību, un Belindžers - vismaz tā šķita - centās runāt pēc iespējas īsi.

"Ja Čaba nestrādā ar slepkavām, tad viņu ierašanās iemesls ir skaidri saprotams. Tātad Čabas nākotne nav visai rožaina. Tur­klāt, ja nelieši puisi medī, viņš zina kaut ko tādu, kas palīdzētu izskaidrot, ko šie tik ļoti grib pasargāt. Un tādējādi varētu apjaust, kas noticis ar Deniju. Ko viņi izdarījuši ar Deniju," Mets domās piebilda. "Jārīkojas."

Viņš izslīdēja no vecā Taurus, aizlīda līdz ielas stūrim un pie­sardzīgi nopētīja apkārtni. Chrysler nebija izkustējies, abi cilvēki joprojām sēdēja salonā.

Novēroja un gaidīja.

Uzmanīja Čabu. Tagad Mets par to bija pārliecināts.

"Jātiek līdz viņam, pirms to paguvuši tie abi."

Pārlūkojot kvartālu, Mets meklēja ceļu apkārt neliešu automo­bilim. Tāda nebija. Čaba dzīvoja modernā septiņu stāvu namā. Puiši savā Chn/sler kontrolēja visu ielu un apzaļumotās pieejas ēkai, tādējādi sagraujot jebkuras cerības tajā ieiet nepamanītam. Tiesa, pie mājas bija redzama uzbrauktuve, kāda parasti ved uz pazemes garāžu. Taču arī to vēroja bandīti.

Mets aizskrēja tālāk pa ielu un atrada šauru ieliņu starp di­vām mājām, leniris tajā, viņš paralēli galvenajai ielai piesardzīgi tuvojās Čabas daudzdzīvokļu namam - bet nonāca strupceļā ar piecas pēdas augstu koka žogu aiz otrās mājas. Priekšā vidēja Ča­bas nams - aiz vēl divām mājām un žogiem. Pārrāpies pāri šķēr­slim, viņš turpināja ceļu un pēc dažām minūtēm attapās sānu ejā, kas veda gar uzbrauktuvi līdz pat ielai.

Ap stūri Mets atkal saskatīja Chrysler, taču saprata, ka līdz uz­brauktuvei nepamanīts netiks. Viņš atskārta vēl kaut ko - uzbrauk­tuvei bija vadības panelis ar taustiņiem, uz kuriem nav neviena ci­para. Tie tika izgaismoti tikai tad, kad kāds ievadīja kodu - lai neviens nevarētu noskatīties taustiņu spiešanas kārtību un ne­lūgts iekļūt mājā.

Tani brīdi Mets saklausīja mehānisku krakšķi, kam sekoja klu­sa čīkstoņa un graboņa. Nespēdams saredzēt, Mets tomēr zināja, ka tiek atvērtas garāžas durvis. Viņš saspringa un atkāpās. No garāžas izbrauca liels, melns Escalade. Iztērējis galonu degvielas, tas pieveica uzbrauktuvi un apstājās krustojumā ar ielu.

Aizsegdams skatu tiem, kas sēdēja Chrysler automobilī.

Tādu izdevību Mets nedrīkstēja laist garām. Lēcienā viņš pār­varēja nelielo sienu un piezemējās uz uzbrauktuves tik smagi, ka novibrēja kauli. Tas izrādījās kritiens no vismaz desmit pēdu aug­stuma - pēc sienas to nekādi nebūtu iespējams noteikt. Apvēlies viņš pietrausās tupus un sadzirdēja, ka Escalade uzsāk kustību, i/griež ielā un atklāj viņu novērotājiem Chrysler automobili. Mets panira zem garāžas durvīm, kas lēni vērās ciet, un cerēja, ka nav pamanīts.

Paskatījies ārā, viņš secināja, ka novērotāji nav pat sakustēju­šies.

Šķita, ka viss ir kartība.

Dzīvokļu numuri bija uzrādīti līdzās stāvu pogām liftā. Mets uzbrauca trešajā stāvā, nostājās pie Čabas dzīvokļa durvīm un jau dzīrās nospiest zvanu, taču pamanīja acdņu. Viņš atrāvās, pa­cēla galvu, noāva vienu zābaku, uzslidināja to labajā rokā un steigšus izsita gaitenī vairākas spuldzītes. Apkārtne iegrima tum­sā. Atkal uzāvis zābaku, viņš piezvanīja pie durvīm. Atskanēja soļi, un pēc mirkļa pa durvju apakšu varēja saredzēt kādu ēnu.

- Kas tur ir? - Tā pati satrauktā balss, ko Mets bija dzirdējis automātiskajā atbildētājā.

Piesardzīgi palūkojies uz lifta pusi, Mets sacija:

- Esmu Vinsa draugs. Vinsa Belindžera draugs.

Aiz durvīm bija saklausāma rosīšanās, it kā Čaba iekārtotos ērtāk pie actiņas un pūlētos tajā kaut ko saskatīt. Gaitenī valdo­šās tumsas dēļ to bija grūd izdarīt.

- Vinsa draugs? - Čaba mazliet stostījās. - Kas… Ko vajag?

Mets centās izklausīties nopietns un neiedvest bailes.

- Mums jāaprunājas. Ar viņu kaut kas nodcis.

Pagāja mirklis, Čaba atkal sarosījās un atturīgi noteica:

- Vinss ir miris, vecīt.

- Es zinu. Vai atvērsi durvis, lai mēs varam aprunāties?

Šķita, ka Čabam balseni aizspiež paralizējošas bailes.

- Redzi, es nezinu… Viņš ir miris, nogalināts, un es nezinu, ko tev vajag, bet…

- Uzklausi mani! - Mets attrauca. - Tie puiši, kas nogalināja Vinsu, tagad dežurē pie tavas mājas. Viņi noklausījās jūsu telefo­na sarunas un zina, par ko jūs runājāt. Tieši tāpēc Vinsu nogali­nāja. Ja gribi, lai es tev palīdzu neņemt tādu pašu galu, atver dur­vis, sasodīts!

Uz brīdi iestājās spriedzes pilns klusums. Tad Čaba acīmre­dzot pieņēma lēmumu, jo noklikšķēja atslēga un durvis pavērās nelielā spraugā. Tajā parādijās plata, puiciska seja un savēlušos matu ērkulis. Ieraudzījis Metu, Čaba panikā iepleta acis.

- Nolādēts! - Čaba izgrūda, mēģinādams aizcirst durvis.

Mets iešāva kāju spraugā un iebrāzās dzīvokli. Tad viņš aiz­vēra durvis, bet Čaba kāpās atpakaļ līdz istabai. Lielā auguma puisis pacēla rokas, kā aizsargājoties, un klupdams centās atrau­ties no nelūgtā viesa.

- Lūdzu, nenodariet man pāri! Lūdzu, nenogaliniet mani! Es neko nezinu, zvēru! - Čaba sacīja, mežonīgi žestikulēdams.

-Ko?

- Nenogalini mani! Es neko nezinu.

- Nomierinies, - Mets uzsauca. - Es neesmu ieradies nogali­nāt.

Mēmu šausmu pārņemts, Čaba raudzījās uz svešinieku, un vi­ņa pieri klāja sviedru lāsītes. Mets brīdi viņu vēroja, un tad uz­manību piesaistīja televizors Čabam aiz muguras.

Arī varenais puisis pamanīja pēkšņo ieinteresētību un pakā­pās malā, lai svešais redzētu visu ekrānu. Viens no diennakts zi­ņu kanāliem pārraidīja to pašu mirdzošo zīmi, ko Mets bija re­dzējis jau iepriekš, tikai citā sižetā. Ekrāna apakšā labi pamanāms uzraksts vēstīja: "Otra neizskaidrojamā parādība, šoreiz Grenlan- dē."

Apmulsumā saraucis pieri, Mets piegāja tuvāk televizoram.

- Šī nav tā pad, vai ne?

Tikai pēc mirkļa Čaba saprata, ka tiek iesaistīts sarunā.

- Nav gan, - viņš izstomija. - Šī ir redzama Arkdkā.

Pagalam apjucis, Mets pagriezās pret Čabu. Savādās izjūtas

droši vien bija atspoguļojušās viņam sejā, jo Čaba sāka acīmre­dzami drebēt.

- Kas tad nu? - Mets dusmīgi izgrūda.

- Nenogalini mani, vecīt! Lūdzu!

Mets desām neko nesaprata.

- Izbeidz taču! Kas ar tevi nodek?

Mirkli vilcinājies, Čaba gluži kā pret savu gribu dobjā balsī sa­cīja:

- Es zinu, ka tu nogalināji Vinsu.

-Ko?

Čaba atkal pašava rokas gaisa.

- Tevi rādīja ziņās, vecīt. Metu pārņēma šausmas.

- Mani?

Joprojām bailēs drebēdams, Čaba palocīja galvu.

- Parādi, - Mets pavēlēja.