Zīme

24 Vašingtona, Kolumbijas apgabals

Kīnens Drakers jutās kā uzlādējies. Labi atpūties, piespiedis sevi atrauties no ziņu kanāliem un interneta drīz pēc pusnakts,

lieliski izgulējies. No rīta pēc veselīgām brokastīm - vafelēm un augļiem - viņš klusā apmierinātībā pārskatīja avīzes. Kaut ko tā­du viņš nebija jutis jau gadiem ilgi un cerēja, ka varēs šo sajūtu saglabāt visu dienu.

Tobrīd viņš sēdēja savā desmitā stāva birojā Konektikutas avē­nijā un elegantajā ādas krēslā aizgriezās prom no rakstāmgalda. Uz tā valdija nihilistisks tukšums - tur atradās tikai klepjdators, tālrunis un mirušā dēla fotogrāfija. Pievērsies logam, viņš skatī­jās ārā uz pilsētu. Viņam patika uzturēties galvaspilsētā, strādāt tajā, noteikt pilsoņu likteni visvarenākajā pasaules valstī un arī pārējiem planētas iedzīvotājiem. Un tā tas bijis vienmēr. Savu sis­tēmu viņš sāka izstrādāt drīz pēc tam, kad pabeidza Džonsa Hop- kinsa universitāti ar maģistra grādu politikas zinātnē. Nākamos divdesmit gadus viņš bija Kongresa darbinieks, vecākais padom­nieks politikas jautājumos un juridiskais direktors pāris senato­riem. Viņš bija palīdzējis tiem iegūt varu un ietekmi, bet neaiz­mirsa arī sevi - strādāja klusi, aizkulisēs, izvairoties no pārāk redzamiem amatiem, kurus viņam nepārtraukti piedāvāja, un ti­kai mazliet pakoķetējot ar iespēju kļūt par aizsardzības ministra vietnieku politikas jautājumos. Viņš priekšroku deva nepārtrauk­tībai, ko sagādāja aukliņu raustīšana no aizsega, un Kapitolija kalnu pameta tikai tad, kad saņēma piedāvājumu, kas bija pārāk labs, lai to atmestu, un nodrošinaja izdevību dibināt un vadīt dās­ni finansētu un ietekmīgu ideju ģenerēšanas firmu "Amerikāņu brīvības centrs".

Viņš bija kā radīts tādai dzivei - nežēlīgs, ar bagātu iztēli, asu prātu un brīnumainu atmiņu apveltīts politikas stratēģis, kurš prot pievērst uzmanību detaļām. Turklāt šādu lietpratību papil­dināja ari bezbēdīga, sabiedriska cilvēka šarms, kas nomaskē dzelžainu apņēmību un palīdz, ja kāds pārliecināts polemiķis ir gatavs svarīgā lietā nospiest sarkano podziņu, kura uzspridzi­nās pasauli.

Pēdējos gados viņš bija kļuvis arī ļoti neatlaidīgs. Arējās un iekšējās politikas grožus savās rokās bija ņēmušas civilo padom­devēju grupas, kas vadīja valsd atbilstoši saviem priekšstadem. Tādam polidkas zvēram kā Drakers viņu nepiedodamā un neap­valdāmā misijas apziņa bija skaistuma iemiesojums, viņu meto­des un taktika - aizraujošas.

"Visiespaidīgākā," Drakers sprieda, "ir viņu tieksme lietot "rā- mējumu", prod, viltīgu paņēmienu, kā novest līdz absurdam sa­režģītas, strīdīgas lietas un plānus, izmantojot varenas, uzmun­drinošas, saviļņojošas frāzes un tēlus, lai apstrīdētu un iedragātu jebkuras potenciālas iebildes šādiem plāniem. "Šis ramejums ti­ka padarīts par izcilu jaunā laikmeta mākslas nozari, kurā tādi maldinoši izteicieni kā "nodokļu atvieglojumi", "karš pret tero­ru" un "miera nesējs" jau nostiprinājušies sabiedrības apziņā un kurā tiek spiestas pareizās emocionālās podziņas un radīts ap­lams priekšstats, ka ikviens, kas iebilst šādām metodēm, jau pēc definīcijas ir nelietis, kurš mēģina atturēt nevainīgu cietēju vado­ni no nepieciešamo ārstniecības līdzekļu izmantošanas, un gļē­vulis, kurš bēg no nežēlīga kara pret agresoru vai, vēl ļaunāk, kam trūkst mugurkaula stāties pretim Hitleram.

Rāmējums darbojas. Neviens to nezina labāk par Kīnenu Dra- keru. Un nu viņš bija gatavs pats saviem rāmējumiem.

Drakers ieskatījās rokas pulkstenī. Rita otrajā pusē tika orga­nizēta steidzama "Centra" vecāko biedru sapulce, lai apspriestu neizskaidrojamo parādību virs šelfa ledāja. Viņš jau pa tālruni bija aprunājies ar vairākiem biedriem, un tie saprotamā kārtā bija vien­līdz aizrāvušies un nobažījušies.

Pēc tam viņš noskatījās ziņas vairākos kanālos, lai noskaidro­tu, ciktāl tikts ar projektu, šķita, ka viss ir kārtībā, ja neskaita kā­du sīku sarežģījumu Bostonā. Bet Drakers neuztraucās. Viņš bija pārliecināts, ka Šāviņš ar visu tiks galā.

Iedžinkstējās BlackBern/ viedtālrunis. Tonis apliecināja, ka tas ir šāviņš. /

Pasniedzies pēc aparāta, Drakers smaidīja. Bija piepildījies tei­ciens par vilka pieminēšanu.

Ierasti aprautos teikumos Medokss informēja Drakeru par Vinsa Belindžera likteni, Meta Šērvuda bēgšanu un ielaušanos mi­rušā zinātnieka dzīvoklī.

Drakers uzņēma jaunumus apbrīnojami mierīgi. Medoksam šis cilvēks ne visai patika. Galu galā viņš bija politiķis. Vašingtonas darbonis. Tomēr Drakeram piemita viena laba īpašība - viņš ne­kad neapšaubīja un nekritizēja tās lietas, kurās pats nebija eks­perts. Viņa ego nebija tik milzīgs, un viņš necentās izrādīt savu pārākumu, kādu itin bieži pauda galdiņu urbēji un politiķi. Me- doksu tādi kaitināja, un viņš allaž priecājās, kad varēja tādus pār­mācīt. Drakers melno darbu labprātāk atstāja dem, kas neiebilda pret rakņāšanos mēslos, un Medokss no tās nekad nevairījās - arī pēc tam, kad viņa "drošības un riska menedžmenta" firma bi­ja piedzīvojusi uzplaukumu. Viņš to nodibināja pirms trim ga­diem, neilgi pēc ievainojuma gūšanas Irākā.

Medokss bija praktisks cilvēks. Darbā ievēroja nelokāmu un skaidru ētiku - stingra disciplīna viņam bija ieaudzināta divdes­mit gadus ilgajā dienestā jūras kājniekos un izlūknodaļā, kur vi­ņu mazliet nosmailinātās skūtās galvas formas dēļ iesauca par "Šāviņu". Šis vārds ieguva arī blakus nozīmi - pēc tam, kad viņa vienība tika sadragāta nežēlīgā apšaudē, kas notika apokaliptis­kajā Fallūdžas pilsētā.

Tā traģēdija bija iepazīstinājusi un saliedējusi viņu ar Dra- keru.

Viņa vienība bija lieliski pastrādājusi Afganistānas kalnos, de­vusi smagu triecienu talibiem un viņu draugiem no Al-Kāidas. Izkūpinājusi viņus no kalniem un alām un aizdzinusi pāri Paki­stānas robežai. Nonākusi tuvāk Osāmam bin Lādenam. Bet pēk­šņi viņus neizprotamā, nejēdzīgā kārta atsauca no turienes un no­rīkoja uz citu vietu. Uz Irāku. Deviņos kara mēnešos Medokss zaudēja četrpadsmit vīrus un tajā briesmīgajā pēcpusdienā - au­si. Tie, kuri izdzīvoja pēc šausmigā uzbrukuma, bija zaudējuši kā­jas, rokas un pirkstus. Vārds "ievainots" reti atspoguļoja piedzī­votās drausmas un neizdzēšamo, kropļojošo iespaidu, ko tas atstāja ikviena dzīvē. To dienu Medokss atcerējās ikreiz, kad ne­jauši ieraudzīja savu attēlu loga stiklā vai kolēģu saulesbrillēs. Tā bija iededzināta viņa sejā - zvaigžņveidīgā brūce stiepās uz visām pusēm no sadragātās auss ļipiņas, ko ķirurgiem bija izde­vies saglābt.

Lūkošanās spoguli Medoksam nepatika. Viņš vēl un vēlreiz pārdzīvoja to dienu vienmēr, kad ieraudzīja savu atspulgu. Ne tikai to dienu, bet arī vēlāko periodu. To, kā priekšnieki viņu at­laida. To, cik slikti pret viņu izturējās un kā viņš tika izgrūsts no sistēmas. Un, it kā ar to vēl nepietiktu, viņš atklāja, ka kļuvis par melu upuri. Viņam meloja visa valsts. Tas karš bija dkai izlikša­nās. Katastrofāla izlikšanās. Viņš bija smagi ievainots un pēc tam vēl spiests vērot, kā tie paši melīgie nelieši, kas nosūtīja viņu ka­rā, - no zemākā kongresmeņa līdz kara varonim, kurš pietuvinā- jies topošajam prezidentam, - balsoja pret pabalstu palielināša­nu tiem, kuri atgriezušies mājās novājināti, ar fiziskām un garīgām traumām. Viņš vēroja, kā daudzi karavīri dek ievilkti glu­ži vai tīklā un tiesāti pat par vissīkāko noteikumu pārkāpumu, un kā viņus politiskiem mērķiem ziedo cilvēki, kas kaujaslaukam nekad nav bijuši tuvāk par simts jūdzēm. Medoksa dusmas pie­auga ar katru reizi, kad kara jautajumā nācās sastapdes ar jau­niem meliem un manipulācijām, kuru dēļ daudzi zaudēja dzīvī­bu un viņš daļu sejas. Tāpat pieauga rūgtums sirdī un vēlēšanās panākt taisnīgumu. Beigu beigās viņš nonāca pie secinājuma, - ja grib kaut ko mainīt, jāņem lieta savās rokās.

Ievainotā statuss palīdzēja dibināt firmu. Jau sen viņš pazina lieliski trenētus un pienācīgi apgādātus vīrus, kas bija viņa pa­dotie elles punktos Afganistānā, Irākā un citur, kurp amats lika viņus sūtīt. Un darīt to, ko citi nevēlas. Darīt to, par ko citi pat dzirdēt negrib. Tādos darbiņos netika ievēroti likumi, kurus pie­ņēmuši politiķi, sūcot divdesmit gadu vecu konjaku. Savādi, taču pēc katra šāda darbiņa viņš guva arvien lielāku mierinājumu. Tā bija atriebība, bez kuras viņš nespētu dzīvot. Lai ari valdība mak­sāja simtiem tūkstošu dolāru par līgumiem un padarīto, lai ari viņam bija neliela uzticamu, kaujās pārbaudītu viru armija, kas gatava izpildīt jebkuru pavēli, arī pats viņš joprojām atradās ie­rindā, priekšgalā visiem. Kad tika piedāvāts šis uzdevums, viņš uzreiz saprata, ka atteikties nedrīkst. Tā izpilde sniegtu nepiere­dzētu apmierinājumu.

Šajā lietā noteikti vajadzētu sasniegt iecerēto, tādēļ viņš no sirds vēlējās nodrošināties, lai viss nodek pēc plāna.

Drakeru jaunās ziņas satrauca.

- Man nepatīk, ka Šērvuds aizlaidies, - Drakers sacīja. - No­ķer viņu, iekams šis paguvis kaut ko sastrādāt.

- Ilgi nebūs jāgaida, - Medokss apgalvoja. - Viņš tiek turēts aizdomās par slepkavību. Tātad izredžu viņam nav daudz.

- Ziņo, kad būsi ticis galā, - Drakers noteica un tad beidza sarunu.

Medokss nolika tālruni uz rakstāmgalda un vēlreiz prāta pār­lika vakara notikumus. Mets Šērvuds bija izrādījies daudz izvei­cīgāks par savu brāli. "Acīmredzami taisīti katrs no sava materi­āla, bet tas jau nav nekāds noslēpums," secināja Medokss, kuram bija zināma Šērvuda kriminālā pagātne. "Tātad jārikojas uzma­nīgāk."

Viņa vīri uzraudzīja policijas sakarus, bet ar to nepietika. Mets Šērvuds rīkojās impulsivi, neparedzami, piemēram, ielauzās Belin­džera dzīvoklī. Un šādi soļi parasd sagādāja lielas nepatikšanas.

Lai uzminētu pretinieka nākamo gājienu, Medokss iztēlojās se­vi Šērvuda vietā, domās atkārtoja visu, ko puisis bija darījis. Viņš apsvēra bijušā kriminālnoziedznieka iespejas, centās paredzēt vi­sus salmiņus, pie kuriem tas ķersies un kuri līdz ar to jāapcērt vēl pirms izmantošanas. Medokss atsauca atmiņā savu viru zi­ņojumus.

Pievērsies datora ekrānam, viņš pārskatīja visus, kuri bijuši saistiti ar Belindžeru un Metu. Uzmanību piesaistīja pēdējais ie­raksts - Belindžera kolēģa Čabas Komloši zvans. Medokss noklik­šķināja uz nelielās ikoniņas un noklausījās visu ziņu, ko šis ko­lēģis bija atstājis Belindžera mājas tālruņa aparātā. Noklausījies vēl vienu reizi, Medokss pievērsās pirmajai abu zinātnieku saru­nai, kura bija pasteidzinājusi tā vakara notikumus.

Šāviņš ieskatījās rokas pulksteni un paņēma klausuli.