Zīme

31 Vubērna, Masačūsetsas štats

Motelis bija netīrs un nolaists, taču apgādāja Metu un Čabu ar pašu nepieciešamāko: četrām sienām, jumtu un anonimitāti, ko reģistratūras nišā nodrošināja izstīdzējis diennakts televīzijas cie­nītājs, kurš tik dkko spēja salikt kopā kaut vienu teikumu. Tobrīd viņiem visvairāk bija vajadzīgs tieši patvērums un anonimitāte.

Un dažas atbildes.

Mets sēdēja uz grīdas, atspiedis muguru pret gultu, galvu at­liecis un atbalstījis pret kunkuļaino matraci. Turpretī Čaba nespēja nosēdēt mierā un soļoja šurpu turpu, ik pēc brīža palūkodamies ārā pa logu.

- Vai tu izbeigsi? - Mets norūca. - Uz šejieni neviens nebrauks. Vismaz pagaidām.

Čaba nelabprāt atlaida notraipīto aizkaru un veica vēl vienu apli pa istabu.

- Pie velna, apsēdies taču! - Mets izgrūda.

- Piedod, ja? - Čaba attrauca. - Es neesmu radis pie tādām lietām. Saproti, tas ir vājprāts, vecīt. Kāpēc mēs vispār esam šeit? Kāpēc nevaram piezvanīt policijai un izstāstīt visu, ko tu zini?

- Jo tas, ko zinu es, nav nekas salīdzinājumā ar to, kas zināms policistiem. Viņuprāt. Un es tādēļ negribu sēdēt aiz restēm. Bet tagad esi mīļš pret mani un pret paklāju un apsēdies.

Mirkli nolūkojies uz Metu, Čaba pakļāvās. Viņš paskatījās ap­kārt, sarauca pieri, ieraudzīja ļodzlgu krēslu, kas droši vien sa­bruks, tiklīdz viņš tajā apsēdīsies, un galu galā izvēlējās mazliet izturīgāko gultu. Tad viņš paņēma tālvadības pulti un pārslēdza kanālus nelielajā televizorā, kas bija piestiprināts pie sienas. Tas bija gluži tāds pats kā visa istaba - vienkāršs un apbružāts, taču lietojams. Mets vērās ekrānā. Attēls bija graudams, skaņa šķita mazliet metāliska, taču tam nebija nozīmes. Viņš redzēja to, ko gri­bēja redzēt.

Ziņas par parādību Grenlandē bija satracinājušas medijus vēl vairāk. Tā sekoja pa pēdām notikumam Antarktīdā, tātad sensāci­ja bija neapstrīdama. Par to vēstīja ikviens kanāls - nebeidzamas blēņas, kas tomēr nevis sniedza kādu skaidrojumu, bet dkai vēl un vēlreiz atkārtoja vienus un tos pašus videoierakstus un atgādināja par senākām mistiskām parādībām. Ēteru aizpildīja stāsd par ag­rākiem brīnumiem no Fatimas līdz Medžugorjei, taču de nobālēja salīdzinājumā ar notikumiem Antarktīdā un Grenlandē. Par tiem neziņoja saujiņa bērnu, kuri it kā redzējuši Jaunavu Mariju.

Pasaule šķita nonākusi transā.

Mets pacēla galvu un vārgi ievilka elpu.

- Pastāsti, ko jūs ar Vinsu runājāt!

- Par ko mēs runājām? - Čaba noburkšķēja. - Mēs runājām par visu, vecīt! Ar ko man sākt?

- Ar vakarvakaru, - Mets īgni novilka. - Par ko jūs runājāt va­kar vakarā?

- Vakar vakarā. Vakar vakarā, jā, - Čaba murmināja, ar diviem pirkstiem masēdams virsdeguni. - Mēs skatījāmies šo, - viņš sa­cīja, norādījis uz ekrānu. - Par to pirmo. Mēģinājām izprātot, kā tas panākts.

- "Panākts"? - Mets izslējās. - Jūs domājāt, ka tā ir krāpšana?

Čaba paskatījās uz viņu.

- Vecīt, izbeidz! Ja nodek kaut kas tāds, tad pirmā doma cilvē­kam ir par krāpšanos! Ja vien neesat no tiem, kas akli tic visam.

- Un tu tāds neesi, vai ne?

- Nē, es esmu atvērts visam. Un esmu pārliecināts, ka mums tiek noklusēta kāda būtiska detaļa. Taču caurmērā mums mēģina iegalvot tik daudz muļķibu, gan valdības viri, gan tie, kas cenšas veikli dkt pie skanošā, ka neviļus uz visu jāskatās ar kritisku aci. Un mēs esam zinātnieki, vecīt. Tātad vispirms uzdodam jautāju­mus.

Pūlēdamies saprast runātāju, Mets palocīja galvu.

- Tātad jūs ar Vinsu izteicāt dažādus minējumus. Nonācāt pie kāda secinājuma?

- Nē, redzi, tur jau tā lieta! - Čaba paliecās uz priekšu, un vi­ņa balss atdzīvojās. - Nekas nesanāk. Vispār nekas. Mēs tā arī neko nesapratām. Ja tā ir krāpšanās, tad organizētājs noteikti iz­manto tehnoloģiju, kas nāk taisnā ceļā no "Piecdesmit pirmās Zo­nas".

Mets sarauca pieri. Kaut kas tomēr nebija skaidrs.

- Ar ko jūs īsti nodarbojaties? Nu, ja tā tiešām ir krāpšanās, kādēļ jūs ar Vinsu iedomājāties, ka varat viņus atmaskot?

- Mēs esam elektroinženieri. Mēs strādājam… nu, mēs ar Vin­su… - Bija acīmredzams, ka Čabam grūti runāt. - Mēs konstruē­jam datorsistēmas, mikroshēmas un tamlidzīgi.

Kā šaubīdamies, Mets palūkojās televizora ekrānā.

- Profesija, kas neizklausās saistīta ar šo.

- Es nerunāju par Radio Slrack aparātiņiem, vecīt! Un ari par iPhone ne. Es runāju par zinātniskās fantastikas līmeņa dzelžiem! Piemēram, tagad mēs būvējam RFID jeb radiofrekvenciālās iden­tificēšanas mikroshēmas. Atceries ainas no "īpašā ziņojuma"? Kad Toms Krūzs iet pa tirdzniecības centru un visi tie hologrāfis­kie paneļi zina, ka tas ir viņš, sāk runāt ar viņu un rāda tās seviš­ķās reklāmas?

- Neatceros. - Mets paraustīja plecus. - Pēdējos gados nees­mu daudz skatījies kino.

- Ļoti slikti, vecīt. Satriecoša filma! Tikpat laba kā "Pa asmeni skrejošais", kas arī uzņemta pēc Filipa K. Dika romāna motīviem. Starp citu, abi ir vienigie šī rakstnieka darbi, kurus Holivuda nav sakropļojusi. - Meta skatiens mudināja Čabu atgriezties pie gal­venā. - Lai vai kā, tagad tas mums ir pa spēkam. Tā vairs nav fantastika. Es runāju par atpazīšanas daļu. Tava krekla audumā iestrādā sīku mikroshēmu, un viss.

- Bet es joprojām nesaprotu, kāpēc tu domā, ka jūs varējāt iz­skaidrot to parādību.

- Tas, ko mēs darām… nav tikai darbs, - Čaba skaidroja. - Tas ir aicinājums. Tu ar to dzīvo, elpo, tu par to sapņo. Tas pārņem tevi visu. Tā ir tava dzīve. Un tas nozīmē, ka tu seko līdzi visam, ne tikai tam, kas saistīts ar tavu darbu. Tu gribi zināt, ko dara citi, gan NASA, gan Silicija ielejā, gan kādā Singapūras laborato­rijā. Jo viss ir savstarpēji saistīts. Viens no viņu sasniegumiem var noderēt tavā darbā, turklāt veidā, kāds tev pat prātā nav ienācis, un var atvērt jaunas durvis tavām smadzenēm. Tas var dot sīku grūdienu, kas nepieciešams, lai veiktu milzīgo lēcienu un tavam darbam parādītos jauna jēga.

- Skaidrs. - Mets neizklausījās sevišķi pārliecināts. - Tātad jūs ar Vinsu sekojāt visam, par ko sapņo cid gudrinieki.

- Apmēram.

Mets joprojām jutās samulsis.

-Ja jūs tomēr nenonācāt pie kāda slēdziena, kādēļ jūsu saru­na var kādu apdraudēt? Varbūt jūs pieminējāt īsto versiju, bet paši to pat nenojautāt?

Čaba domās atkārtoja savu sarunu ar Belindžeru.

- Šaubos. Viss, ko mēs runājām, ir publiski pieejama informāci­ja. Vismaz gudrinieku aprindās. Ja kaut kas no tā bija būtisks, lai gan es tā nedomāju, to pašu noteikti jau ir secinājis arī kāds cits.

- Bet kāpēc viņi sekoja tieši Vinsam? Un kāpēc viņš domāja, ka tas ir saistīts ar manu brāli?

Tas pārsteidza Čabu.

- Tavu brāli?

- Vinss uzskatīja, ka mans brālis ir nogalināts tieši tās parādī­bas dēj.

- Kāpēc viņš tā domāja?

- Nezinu. Viņi bija draugi.

Seja liecināja, ka Čaba kaut ko nesaprot.

- Kas bija tavs brālis?

- Denijs. Denijs Šērvuds.

Bija skaidrs, ka šis vārds Čabam ir pazīstams.

- Denijs Šērvuds bija tavs brālis?

Mets palocīja galvu.

- Tu viņu pazini?

- Protams, ka biju par viņu dzirdējis. Dalītā datu apstrāde, ja? Programmēšanas svētais grāls. Tava brāļa slava šajā jomā bija vis­notaļ solida. - Čaba ilgpilni palocīja galvu. - Vinsam patika tavs brālis, vecīt. Teica, ka Denijs esot izcilākais programmētājs, kādu viņš jebkad saticis. - Uz mirkli apklusis, Čaba centās uzminēt kopsakarību. - Ko tieši Vinss tev teica?

- Neko daudz. Kāds Rīss noalgojis Deniju kādam darbam. Esi dzirdējis par viņu?

- Dominiks Rīss. Viņi visi bija tajā helikopterā, vai ne? Man ļod žēl, vecīt. - Čaba sadrūma. - Vinss teica, ka viņi noslepkavo­ti? Visi?

- Varbūt. Bet varbūt ari ne. - Mets nevēlējās novērsties no gal­venā. - Vinss teica, ka viņi izstrādājuši kaut kādu biosensoru pro­jektu. Vai tu kaut ko zini par to?

- Nē. Bet Vinss un Denijs bija lieli draugi. Ļoti lieli. Varbūt De­nijs izstāstījis viņam kaut ko pavisam slepenu. Kaut ko tādu, ko nedrīkstēja izpaust. Piemēram, par patentiem, kas vēl nav pieteik­ti. Mūsu biznesā viens nevietā pateikts vārds var maksāt miljar­dus.

Lai atvairītu nogurumu, Mets izberzēja acis. Televizora ek­rānā, gluži kā ķircinādama, atkal bija redzama zīme virs Gren- landes. Hipnotizējošs skats, un Mets atskārta, ka ir grūti atrau­ties.

- Kad jūs ar Vinsu runājāt, viņš pēkšņi nolika klausuli, vai ne?

Čaba pamāja ar galvu.

- Kas bija pēdējais, ko viņš pateica? Vai atceries?

- Viņš neko neteica, - Čaba sacīja, pūlēdamies koncentrēties.

- Es runāju pēdējais. Es aizrādīju, ka, manuprāt, gaiss ir izgais­mojies pats. It kā degtu pašas gaisa molekulas. Taču tas nav ie­spējams.

Mets pētīja graudaino attēlu televizora ekrānā.

- Un ja nu ir?

- Degošs gaiss? Nedomāju vis.

- Kā būtu ar lāzeru, projektoru… kaut ko tādu, kura palaiša­nai nepieciešams sasodīd labs programmētājs?

- Es neko tādu nevaru iedomāties, - papurinājis galvu, atbil­dēja Čaba. - Ja kāds zinātu, kā to izdarīt, tad viņu rāditu visos kanālos.

Vilies Mets aizvēra acis un atslīga pret gultu. Viņam bija grūti koncentrēties un saprast. Traucēja arī izsalkums. Viņš bija pārguris

- gan fiziski, gan garīgi -, jo nebija gulējis vairāk kā divdesmit četras stundas. Un neizskatījās, ka tuvākajā laikā izdosies atpūsties.

- Vinsu nogalināja ne jau tāpat vien. Iemesls noteikti ir sais­tīts ar Deniju un pārējiem. Vienalga, vai tā zīme ir īsta vai nav, kāds noteikti kaut ko ir uzsācis.

Čabas seja sakritās.

- Un tu gribi noskaidrot, kurš ir ķēries pie lietas.

-Jā.

- Vai tu esi traks? - Čaba lūkojās uz viņu gluži kā bērns uz trīsacainu pandu zooloģiskajā dārzā. - Tās spēlites nav domātas tev. Pareizāk būtu izgaist, kamēr viņi pabeidz savu darbiņu. Mums jāpazūd, varbūt jābrauc uz Kanādu vai vēl kaut kur, jāsēž klusi un jānogaida, kamēr vēji norimst.

Mets pētīja viņu teju kā citplanētieti.

- Domā?

It kā Meta sardoniskās izteiksmes samulsināts, Čaba sarauca pieri.

- Tu prasīji, kāpēc mēs ar Vinsu nospriedām, ka varam izprast šo parādību. Un kāpēc tev šķiet, ka to vari tu? Nu, kas tu esi? Bi­jušais policists, vai? Bijušais F1B aģents? Kāds no bijušajiem īpa­šo operāciju vienības biedriem, ko?

- Esi nolicis mani nepareizajā frontes pusē, - Mets sacīja, pa­purinājis galvu.

- Lieliski, - Čaba novaidējās. Viņš pašūpoja galvu un tad kļu­va nopietns. - Vecīt, tiešām! Tie ir sliktie zēni. Mēs runājam par tiem, kas nogalināja cilvēkus helikopterā.

Mets šķita aizsapņojies, un Čaba to manīja.

- Tu manī neklausies, vai ne?

Kad Mets papurināja galvu, Čaba kļuva nikns.

- Mēs esam piešmaukti, vai ne?

- Vai vari noskaidrot, kas vēl bija tajā helikopterā? - Mets pa­vaicāja, ignorēdams Čabas jautājumu. - Kāda bija viņu speciali­tāte? Un… kas viņiem maksāja?

Čaba nopūtās.

- Varētu nodomāt, ka man ir izvēle. - Viņš no mugursomas izņēma klēpjdatoru.

- Ceri, ka šajā miskastē dabūsi internetu? - Mets pajautāja.

- Es tiešām šaubos, vai viņiem te ir bezvadu internets, bet… - Čaba pacēla savu iPhotie un veltīja Metam zinīgu smaidu. Tad viņš kaut ko atcerējās un atkal sadrūma. - Aizmirsti. To nedrīkst. Sasodīts! - Viņš ar gaļīgajiem pirkstiem paberzēja seju, apdomā­jās un pacēla acis. - Viss atkarīgs no tā, kas tev vajadzīgs. Es va­ru to iedarbināt, maksimums, uz četrdesmit sekundēm. Pēc tam viņi piefiksēs, kur mēs esam.

Mets saviebās.

- Saklausijies to seriālā "24" vai arī tā tiešām ir?

- Vecīt, - Čaba sacīja, pacēlis savu tālruni, - Zini, ko es izdarī­ju vispirms, kad nopirku šo aparātu? Es tam uztaisīju džeilbrei- ku. Lai satracinātu AT&.T.

- Ko tas nozīmē?

-Tas nozīmē, ka aparāts ir brīvs. Es varu savam datoram pie­slēgt EDGE savienojumu.

- Labi. Bet varbūt rīkosimies drošāk un palūgsim, lai puisis reģistratūrā atļauj izmantot viņa datoru.

Čaba sarauca pieri.

- Kāpēc? Kas vēl tev vajadzigs?

- Vajag precizēt, - Mets atbildēja, - kur atrodas mūsu draugi no Chnjsler.