Zīme

41 Vašingtona, Kolumbijas apgabals

- Pie velna, ko tu dari? Biju domājis, ka esam vienojušies.

Raidels trakoja dusmās. Viņš visu nakti bija skatījies ziņas, un

mazliet pēc pusnakts ekrānā parādījās sižeti no Ēģiptes. Un tagad, kad viņš soļoja apkārt savas privātās lidmašīnas kabīnei klusā Reigana lidostas angārā, maņas joprojām juta negulēto stun­du iespaidu.

- Mēs nebijām vienojušies, Lerij, - Drakers atbildēja, iekārto­jies mīkstajā sēdeklī. - Citādi tu nebūtu piekritis.

- Tātad tu gluži vienkārši to izdarīji?

- Mēs šajā lietā esam daudz investējuši. Es negribu riskēt ta­vas stūrgalvības dēļ.

- Stūrgalvības? - Raidels aizsvilās. - Tu nezini, ko dari, Kī- nen. Vai esi kaut reizi apdomājies, kurp tas novedis?

- Bet viss taču izdodas, vai ne?

- Par agru spriest.

Drakers viegli pielieca galvu.

- Beidz liekuļot! Tas tevi pazemo.

- Es nezinu, vai izdodas, bet…

- Mums izdodas, Lerij, - Drakers viņu pārtrauca. - Tas darbo­jas, jo cilvēki pie tā ir pieraduši. Pieraduši jau tūkstoš gadu garu­mā.

- Mums tas nebija vajadzīgs.

- Bija gan! Ko tad tu gaidīji? Domāji, ka cilvēki ieraudzīs zīmi un gluži vienkārši "sapratīs"?

- Jā, ja mēs būtu devuši viņiem tādu iespēju.

- Naivais! Cilvēki nogrūž prāta tālākajos stūros visu, ko nesa­prot, un beigu beigās tas izplēn un tiek aizmirsts. Jo tā ir drošāk. Nē, cilvēkiem ir vajadzīgs kāds, kurš pateiks, kam ticēt. Tas ir iz­devies jau vairākkārt. Un izdosies atkal.

- Un tad? - Raidels saskaitās. - Kurp doties tālāk?

Drakers pasmaidīja.

- Mēs tikai ļausim, lai aug viņa sekotāju loks. Un vēsts izpla­tās.

- Nepārliecinošs arguments, un tu to zini, - Raidels neatlai­dās. - Tu radi ko tādu, ko pats pēc tam nevarēsi kontrolēt.

- Ne tadā gadījumā, ja mēs to uzpotēsim jau eksistējošai struk­tūrai, kam ir paliekoša vara un kas var ilgi pastāvēt.

Raidels papurināja galvu.

- Nespēju noticēt, ka to saki tu. Tieši tu, un neviens cits!

- Tev vajadzētu priecāties par tādu joku. - Drakers iesmējās. - Tev vajadzētu apsēsties un smieties pilnā kaklā!

-Nespēju pat… - Raidels svila sašutumā. - Tu nesaproti, vai ne? Tu nesaprod, cik briesmīgi maldies.

- Izbeidz, Lerij! Tu zini, kā iekārtota pasaule. Ir tikai divi ne­kļūdīgi veidi, kā panākt, ka cilvēki rīkojas pēc sava prāta. Vai nu tu uzvelc dzelzs cimdu un piespied viņus, vai ari paziņo, ka tā­da ir Dieva griba, ja Dievs grib… - Drakers pavīpsnāja. - …tad viss tiek izdarīts. Tad viņi ieklausās. Tā kā mēs nedzīvojam ne tēvoča Josifa, ne priekšsēdētāja Mao valstī…

- Tas jau bija pats galvenais, - Raidels iebilda. - Ka to grib Dievs. Nevis pašiecelde viņa pārstāvji, kas iztaisās svētāki par svēdem.

- Tā nekas nesanāks, Lerij. Pārāk daudz neskaidrību un inter­pretācijas iespēju. Tu gribi, lai cilvēki paši iztulko vēsti, un tā ir pārāk liela uzticēšanās. Tas nemūžam neizdosies. Viņi nav radu­ši paši visu saprast. Viņi grib sekot vadonim. Viņiem vajadzīgs ceļa rādītājs. Vēstnesis. Pravietis. Vienmēr bijis vajadzīgs. Un vien­mēr būs.

- Tātad tu gribi radīt… Otro atnākšanu?

- Ne gluži, bet tuvu tam. Un kāpēc ne? Lielākā daļa pasaules gaida kaut ko tādu. Visi taču runā par laiku beigām un Armage- donu. Tā ir zelta iespēja.

- Un kā ar citām reliģijām? Tu taču zini, ka pastāv arī citas, vai ne? Kā, tavuprāt, citi reaģēs uz tevis radīto mesiju?

- Viņš taču nebūs domāts tikai vieniem. Viss ir ņemts vērā. Viņa vēsts patiks visiem.

- Patiks visiem un iedrošinās viņus sekot Jēzum? - dzēlīgi pa­jautāja Raidels.

- Nu… - Drakers domīgi noteica un savilka lūpas šķelmīgā smaidā. - Tā nebūs viņa galvenā vēsts, taču pieļauju, ka tas būs papildu ieguvums no viņa sludināšanas.

- Lieliski, - Raidels nikni izgrūda. - Un tādējādi tu nostipri­nāsi šo masu ilūziju, ko mums nav izdevies satricināt tūkstoš ga­du laikā? Vai tu vari iztēloties dienu, kad sludinātāji ķersies pie tā? Vai vari iztēloties, cik lielu varu tu ieliksi rokās tiem sažuvu- šajiem un patmīlīgajiem egoistiem? Tu ikvienu atdzimušu politi­ķi un ikvienu televīzijas evaņģēlistu padarīsi par svēto, kas ne­spēj nodarīt ļaunu. Tu nepagūsi pat aci pamirkšķināt, kad viņi jau būs pasludinājuši tableti par aborta paveidu un aizlieguši to, grāmatas no sērijas "Atstātie" kļūs par ieteicamo literatūru sko­lās, bet sējumi par Hariju Poteru tiks sadedzināti, par atstāšanu pēc stundām bērni sauks "Ave, Maria", un katrā pilsētā būs vis­maz viens kreacionisma muzejs. Ja tāds ir kompromiss, tad es la­bāk palikšu pie globālās sasilšanas.

- Tik tālu nenonāks. Saproti, tu aizmirsti vienu lietu, - Dra­kers aizradija, paliekdamies uz priekšu. Viņa seja pauda gaidas.

- Mēs kontrolēsim vēstnesi. Padomā, Lerij! Mums ir izdevība ra­dīt pašiem savu pravieti. Savu mesiju. Tikai padomā par iespē­jām! Cilvēki pēc mūsu pavēles darīs tādas lietas! - Drakers cieši nopētija Raidelu. - Tu zini, ka mums ir taisnība, - viņš turpināja.

- Tu zini, ka tas bija vienīgais pareizais solis. Šie cilvēki nelasa avīzes. Viņi neko nemeklē internetā. Viņi klausās sava sludinātā­ja vārdos un tic tiem. Fanātiski. Viņi neapšauba sludinātāja vār­dus, nepārbauda visas tās muļķības, ko dzird baznīcās. Laimīgi norij visu, lai cik tas būtu smieklīgs, un nevienam I'ulicera bal­vas laureātam vai Nobela prēmijas ieguvējam ar visu viņu veselo saprātu un zinātniskajiem pierādījumiem neizdotos pārliecināt tos ļautiņus par pretējo. Viņi zinību vīrus noraidītu kā sātana aģentus, kas ieradušies aptumšot viņiem prātu. Mums tie pļāpas ir vajadzīgi, lai popularizētu savu vēsti. Vai gan var būt labāks veids, kā dabūt viņus savā pusē? Atliek tik dot viņiem jaunu pra­vieti, kas sludinās draudzei.

Kaut kas Drakera vārdos uzjundīja Raidelā negantas jūtas.

- Un kā ar pārējo pasauli? Tu runā tā, it kā mēs te būtu vienī­gā problēma.

- Mēs esam lielākie piesārņotāji, vai ne? Ar to arī sāksim. Un pārējā pasaule mums sekos. - Drakers uz mirkli apklusa, stingri novērtēdams Raidelu. - Mūsu mērķis nav mainījies. Mēs strādā­jam joprojām to pašu iemeslu dēļ. Runa joprojām ir par izdzīvo­šanu. Un sevišķiem draudiem, kas nāk pār pasauli. Tāpat kā par cilvēku vedināšanu prom no bīstamās takas.

-Sūtot viņus atpakaļ uz tumšajiem viduslaikiem? Dodot tiem nabaga maldinātajiem niekkalbjiem patiesu iemeslu ticēt saviem bronzas laikmeta māņiem?

- Redzi? - Drakers atbildēja smaidīdams. - Tu beidzot uztver ironiju. - Rūpīgi nopētījis Raidelu, viņš piebilda: - Uz labu vai ļaunu, bet visa kustība kļuva par reliģisku, Lerij. Tu to zini. Tas pats vecais stāsts, tas pats klasiskais mīts, kas stingri iegūlis mū­su prātos, un šajā gadījumā tas der kā drēbnieka šūts uzvalks. Galu galā tas ir stāsts par pestīšanu, vai ne? Mēs esam grēcinie­ki. Mēs visi esam grēcinieki. Mēs Dieva dāvāto Ēdenes dārzu ap­gānām ar savām patērēšanas orģijām. Un tagad mums jāmaksā. Tagad jānes milzu upuri un jāšausta sevi, braucot ar mazākām mašīnām, lietojot mazāk elektrības, ierobežojot lidojumus un ci­tas greznības, ko esam uzskatījuši par pašsaprotamām, un žņau­dzot savu ekonomiku līdz nāvei, lai viss nokārtotos. Mums jāgūst uzvara pār antikristu, kas ir ļaunums, jāmeklē pestīšanas iespēja un jāglābj sevi vēl pirms Pastarās tiesas dienas, kas aizslaucīs mūs pēkšņu klimata izmaiņu Armagedona vilnī. Tā, luk, notiks, Lerij. Un tikai tādēļ, ka cilvēkiem patik reliģiski mīd. Viņi smeļas tajos spēku. Agri vai vēlu viņi visu pārvērš krusta karā. Un šim krusta karam nepieciešams pravietis, ne tikai zīme, lai vēsts iz­platītos un viss notiktu.

Raidels papurināja galvu un uz brīdi aizgriezās - joprojām bija grūti pieņemt, ka viņi tiešām risina šo sarunu. Apsprieduši tema­tu jau pirms vairākiem mēnešiem, viņi vienojās to likt mierā - vis­maz viņš tā bija sapratis -, bet tagad nācās sastapties ar to visā tā katastrofālajā krāšņumā.

- Vai pārējie… pārējie domā tāpat kā tu?

- Bez vilcināšanās.

- Un ar ko tas beigsies? - Raidels tincināja. - Vai tiešām tev šķiet, ka varēsi mūžam kontrolēt tēvu Hieronimu? Tu dešām do­mā, ka varēsi noturēt šos melus dzīvus? Agri vai vēlu kāds visu sapratīs. Kaut kas noies greizi, kādam paslīdēs kāja, un viss naks gaismā. Kas tālāk?

- Mūsu uzdevums nepavisam nav viegls. - Drakers paraustī­ja plecus.

- Pat vislieliskākie plāni beigu beigās izgāžas. Un tu to zini. Man šķita, ka tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ tu negāji pa šo ceļu.

Drakers pat nepakustējās.

- Turpināsim strādāt, cik ilgi vien iespējams.

- Un tad?

Apdomājies Drakers atgaiņājās kā no uzbāzīga cilvēka.

- Tad mēs izdomāsim elegantu veidu, kā aiziet.

Stoiski pamājis, Raidels apsvēra dzirdēto. Viņš gluži vienkār­ši sēdēja kā sapinies bailēs un skatījās tālumā dk truli, it kā būtu uzzinājis, ka atlicis dzīvot tikai nedēļu.

- Nē, - viņš beidzot sacīja Drakeram baiļpilnā balsī. - Tā nav pareizi. Tā ir milzīga kļūda.

Drakers piemiedza acis.

- Mazliet apdomā visu, Lerij! Tu sapratīsi, ka man taisnība.

Uz Raidelu šie vārdi neatstāja iespaidu. Atmiņas priekšplānā

visu laiku bija priestera tēls - kā viņš stāv uz klostera jumta Ēģip­tē, kā viņam virs galvas mirguļo zīme un kā simtiem dievludzēju nometas ceļos viņa priekšā.

- Pat ņemot vērā vislabākos nodomus un visu, ko mēs darām… es nepiedalos. Es nevaru tev palīdzēt… padarīt šo vīrusu vēl spē­cīgāku.

- Bet nāksies. Mēs abi pārāk daudz esam likuši uz spēles, - Drakers sausi atgādināja.

- Tā nav pareizi, - Raidels iekarsa. - Mēs bijām plānojuši vi­ņus nobiedēt, Kīnen. Mudināt, lai apsēžas un padomā par to, ko dara. Un viss. Dažas rūpīgi izvēlētas parādīšanās reizes, un miers. Lai tas paliek neizskaidrots fenomens. Noslēpumains, mul­sinošs un biedējošs. Tieši par to mēs vienojāmies, nolādēts! Mēs vienojāmies, ka būtu labi, ja cilvēki nesaprastu, no kurienes tā ra­dusies, un beigu beigās secinātu, ka tā liecina par kādas augstā­kas inteliģences citplanētiešu ierašanos. Šī plāna burvība slēpās mēģinājumā ne tikai pamudināt cilvēkus apsēsties un ieklausī­ties, bet arī palīdzēt viņiem atrauties no bērnišķīgā priekšstata par Dievu, par viņu personīgo Dievu, to veco vīriņu ar balto bārdu, kurš uzklausa visus patēdskos lūgumus un izdod smieklīgus no­teikumus, kas regulē ēšanu, dzeršanu, ģērbšanos un klanīšanos. Mēs gribējām palīdzēt viņiem pieņemt priekšstatu par dievišķu būtni, ja kaut kas neaptverams un neizskaidrojams…

- …un uzjundīt viņos stulbās agnostiķu domas, - Drakers pie­bilda zobgalīgā tonī.

-Jā. Tas ir solis pareizajā virzienā, vai ne?

Drakers nebija satricināms un papurināja galvu.

- Dižena doma, Lerij, bet… šis bija vienigais veids, kā mūsu plānu realizēt. Pasaule nav gatava atteikties no savas aizrauša­nās ar reliģiju. Kur nu! Tā arvien vairāk nododas fundamentālis- mam. Un ne tikai mūsu ienaidnieki. Arī mēs paši. Pavei, kas no­tiek mūsu valstī! Mums nav neviena kongresmeņa vai senatora, kas atzīst sevi par ateistu. Neviena! Pie velna, pagājušajā gadā mums bija desmit prezidenta kandidāti, un neviens no viņiem ne­uzdrošinājās pacelt roku un atzīties, ka tic evolūcijai.

- Un tu palīdzi to bedri rakt vēl dziļāku.

- Tas ir kompromisa darījums. Tā ir vēsts, ko viņi sapratīs.

Raidels atkal papurināja galvu.

- Nē, tu maldies. Nebija vajadzības rīkoties tieši tā. Iespējams, tu palīdzēji atbrīvoties no viena ļaunuma, taču tūdaļ radās otrs, varbūt tikpat briesmīgs. Iespējams, tas pārvērtīs mūsu pasauli par īstu elli ikvienam saprātīgam cilvēkam. - Viņa seja satumsa, un viņš veltīja Draķeram stingru, apņēmības pilnu skatienu. - Mums jāizdomā, kā tikt ārā no šīs situācijas. Jāapstājas, iekams nav par vēlu.

- Tu redzēji, kas dkko notika Ēģiptē. Jau ir par vēlu.

- Mums jāapstājas, Kīnen, - Raidels neatlaidās.

- Mēs varam vienodes un varam arī nevienoties, - Drakers sa­cīja, paraustījis plecus.

- Man šajā lietā tomēr ir savs vārds sakāms.

- Saprātīgās robežās. Bet patlaban tu runā muļķības.

Brīdi apdomājies, Raidels izaicinoši noteica:

- Es tev esmu vajadzīgs gudro putekļu dēļ.

-Jā, - Drakers atteica, rāmi palocīdams galvu.

- Bez dem tu neko nevari iesākt.

- Zinu.

Raidelu tracināja tāds Drakera miers.

-Un?

- Un… - Drakers saviebās, it kā ciestu kādas sāpes. - Tādēļ man vajag mazliet nodrošina des.

Nesaprazdams, ko Drakers ar to domājis, Raidels bridi pētīja viņu. Tad visi mozaikas gabaliņi sakrita vietās.

- Ko? - Raidels nošņāca. - Ko tu esi izdarījis? Ko tu esi izdarī­jis, kuņas bērns?

Drakers ļāva viņam kādu brīdi dusmoties un tad pateica tikai vienu vārdu:

- Rebeka.

Tas ieurbās Raidelam sirdī gluži kā verga. Iepletis acis, viņš izņēma no kabatas tālruni un nospieda ātrās zvanīšanas pogu. Pēc diviem signāliem atsaucās nevis Rebeka, bet kāds virietis. Raidels viņu uzreiz pazina. Tas bija Rebekas miesassargs.

- Ben, kur ir Rebeka?

- Drošībā, Raidela kungs.

Atvieglojumā sirds Raidelam apmeta kūleni, un viņš veltīja Drakeram uzvarošu skatienu.

Tas saglabāja biedējošu mieru.

Raidelu pārņēma mokošs satraukums.

- Iedod klausuli Rebekai, - viņš pavēlēja miesassargam, lai gan saprata, ka nesaņems tādu atbildi, kādu gaidījis.

- To es nevaru, Raidela kungs.

Šie vārdi gluži kā čūska apdnās sirdij un cieši sažņaudza to.

- Iedod viņai klausuli! - viņš izgrūda.

Miesassarga balss pat nenotricēja.

- Tikai tad, ja atļaus Drakera kungs.

Nometis tālruņa aparātu zemē, Raidels uzbruka Drakeram un nokliedza:

- Kur viņa ir?

Drakers izlēca no sēdekļa un izvairījās no Raidela uzbruku­ma, satverdams viņa roku un elkoni un atliekdams roku uz mu­guras. Tad viņš iespēra Raidelam pa kāju. Miljonārs smagi nokri­ta uz grīdas un atsitās pret kādu sēdekli. Kādu brīdi Drakers viņu vēroja un tad dažus soļus atkāpās.

- Ar viņu viss ir kārtībā, - viņš noteica, sakārtodams žaketi. Viņš šķita mazliet pietvīcis, elpa nedaudz paātrināta. Viņš centās nomierināties, tādēļ dziļi ieelpoja un tad piebilda: - Un ar viņu viss būs kārtībā tik ilgi, kamēr tu nesastrādāsi kādas muļķības. Vai mēs esam sapratuši viens otru?