Zīme

55 Vadi en Natrūna, Ēģipte

- Ja es pareizi saprotu, jūs cenšaties pēc iespējas ātrāk tikt prom no turienes, - Dārbijs sacīja lietišķā tonī.

Pārsteigta Greisija raudzījās taisni uz priekšu.

- Kā, lūdzu?

Doltons paliecās sānis un ar lūpām atveidoja kādu jautājumu. Greisija nedroši paskatījās uz viņu.

- Jums vajadzīga palīdzība, Ļoganas jaunkundz, - Dārbijs teju pašapmierināts noteica. - Un es zvanu, lai jums to piedāvātu.

Greisija centās izprast šī zvana jēgu. Dārbija vārdu viņa, pro­tams, bija dzirdējusi, taču neuzskatīja sevi par šī mācītāja atbal­stītāju. Patiesību sakot, absolūti neuzskatīja. Bet tobrid tam nebi­ja nozīmes, turklāt arī izpratni šis secinājums nevairoja.

- Kā jūs… - viņa izstomīja. - Kurš jums iedeva šo numuru?

- Ak, Ļoganas jaunkundz, man ir daudz draugu! Un tiem ir labi sakari. Esmu pārliecināts, ka jūs to zināt. Bet tas neattiecas uz jautājumu par jūsu un mana cienījamā dcības brāļa izpestīša­nu no briesmām. Es jums varu palīdzēt. Vai vēlaties?

Mēģinādama nolikt tālākos prāta apcirkņos šo piedāvājumu, Greisija centās aptvert dažādās informācijas druskas un izanali­zēt situāciju. Finčs bija zvanījis Ogilvijam. Viņam vajadzēja sagā­dāt lidmašīnu, taču Greisijai vēl nebija radusies iespēja ar viņu parunāt. Viņai pat bija pietrūcis laika izstāstīt ziņu dienesta di­rektoram par Finča bojāeju. Viņa arī nezināja, ko tieši Ogilvijs tei­cis Finčam - būs vai nebūs iespējams noorganizēt lidmašīnu un cik ātri tas varētu notikt. Tāpat viņa nezināja, kurp dek vesta. Uz vēstniecību Kairā? Uz lidostu? Viņiem nebija konkrēta mērķa - ne Ēģiptē, ne jebkur citur. Galvenais bija tikt pēc iespējas tālāk no pūļa pie klostera mūriem. Par pārējo vēl netika runāts. Viss noti­ka pārāk strauji, turklāt organizatoriski jautājumi bija Finča ziņā, bet viņš vairs nebija starp dzīvajiem.

Bija vajadzīga papildu informācija.

- Kāds ir jūsu priekšlikums?

Mācītājs šķita pasmaidām klausulē.

- Par visu pēc kārtas. Tēvs Hieronims ir kopā ar jums, vai ne?

- Protams, - Greisija atbildēja, jo saprata, ka tikai tas interesē Dārbiju.

- Vai varat tikt prom no klostera?

Greisija nolēma neatklāt visas kārtis.

- Jā, - viņa droši paziņoja. - Tāda iespēja ir.

- Lieliski. Tad pirmām kārtām dodieties uz lidostu Aleksan­dri jā.

- Kāpēc uz Aleksandriju? - Greisija noprasīja.

Doltons veltīja viņai vēl vienu mulsinošu skatienu. Viņa ne­pacietīgi atgaiņājās.

- Tā jums ir tikpat tuvu kā Kaira, taču līdz Aleksandrijai jūs tiksiet daudz ātrāk, - Dārbijs paskaidroja. - Krietni vieglāks ceļš. Divu stundu laikā es sadabūšu lidmašīnu. Kad jūs varētu būt galā?

"Aleksandrija izklausās loģiski," Greisija domās sprieda. "Lid­osta nav tik liela, nav arī tik populāra, daudz mazāk komerciālo reisu, daudz mazāk iespēju, ka mūs kāds pamanīs."

- Visnotaļ drīz, - viņa atbildēja. - Divas stundas nemaz ne­būs vajadzīgas.

- Ideāli! - Dārbijs iesaucās. - Nosaukšu jums savu numuru. Piezvaniet, kad tuvosieties.

- Kurp jūs domājat mūs vest? - Greisija pajautāja, juzdamās neomulīgi, ka jāizlaiž situācijas kontrole no savām rokām un jā­nodod sevi un tēvu Hieronimu šī mācītāja ziņā.

- Kurp tad vēl, Ļoganas jaunkundz? - Dārbijs norūca. - Uz vietu, kur cildenais tēvs būs pilnīgā drošībā. - Mirkli paklusējis, viņš lepni pavēstīja: - Uz mājām. Jūs brauksiet uz mājām, Ļoga­nas jaunkundz. Uz Dieva sargāto zemi. Un, ticiet man, cilvēki tur būs ļoti priecīgi iepazīties ar jums.