30 Sīriešu klosteris, Vādī en Natrūna, Ēģipte

Toi/ota Previa jau sen bija atstājusi tuksnesi aiz muguras un gurdi slīdēja rosīgās satiksmes straumē, kas plūda uz Kairas pusi. Citas iespējas nebija - vajadzēja braukt cauri plašajai pilsētai, jo jaunā lid­osta atradās austrumos no tās, bet Vādī en Natrūna ziemeļrietumos. Pievakares zemās saules dziestošajā gaismā izcēlās izplūdes gāzu un putekļu mutuļi, kas smacēja pārblīvēto metropoli.

- Vai viņš jau zina, kas notiek? - Greisija jautāja brālim Emī- nam. - Vai jūs viņam izstāstījāt par zīmēm?

- Nē, - mūks atbildēja nožēlas pilnā balsī. - Pagaidām vēl ne. - Viņš satraukts atskatījās uz žurnālisti, it ka brīdinādams, ka drīz vien viņa pati visu sapratīs. - Patiesību sakot, viņš nemaz nezi­na, ka jūs esat atbraukuši. Arī abats neko nezina.

Greisija jau dzirās pieprasīt paskaidrojumus, taču mūks pa­steidzās pirmais.

- Abats… nezina, ko iesākt. Viņš negrib, ka arpasaule uzzina par to.

- Bet jūs gribat, - Finčs minēja.

Mūks palocīja galvu.

- Nodek kaut kas brīnumains. Mēs to nedrīkstam paturēt pie sevis. Tas nepieder mums.

Finčs saskatījās ar Greisiju. Viņi jau agrāk bijuši tādās situāci­jās - kā nelūgti viesi devušies uz bīstamām vietām, lai iztaujātu cilvēkus, kas runā nelabprāt un Vēlas noslēgties no apkārtējiem. Dažkārt Greisijai un Finčam viss izdevās lieliski, citreiz neveicās, šajā gadījumā viņiem bija jāpapūlas - nevar taču apbraukt ap­kārt puspasaulei, lai paliktu tukšām rokām. Jo pasaule gaidīja pa­skaidrojumus.

Gīzas piramīdu virsotņu parādīšanās beidzot apliecināja, ka pilsēta palikusi aiz muguras. Greisija piramīdas bija redzējusi jau agrāk, taču tās allaž iedvesa bijību pat visvienaldzīgākajam vēro­tājam. Šajā gadījumā viņu pārņēma vēl kādas izjūtas, proti, ma­jestātiskās akmens smailes slējās augšup un savādā kārtā atgā­dināja nunatakus - klinšainas virsotnes, kas paceļas virs ledājiem un ko viņa pa helikoptera iluminatoru bija vērojusi vēl pirms da­žām stundām. Trokšņainās, haotiskās Kairas atmosfēras vietā drīz vien nāca daudz miegaināki izkliedētu māju puduri - viņi brauca garām Hūkiras ciematam, kas bija pēdējais ceļā uz tuk­snesi un klosteriem. Mobilie tālruņi nu bija ārpus uztveršanas zonas. Mūks pavēstīja, ka turpmāk vajadzēs izmantot satehttele- fonu.

Jau kopš tā brīža, kad mūks piezvanīja, Greisija nevarēja uzmi­nēt, ar kiidu akcentu viņš runā.

- Starp citu, no kurienes jūs esat? - viņa jautāja.

- No Horvātijas, - mūks paskaidroja. - Dzīvoju nelielā pilsē­tiņā ziemeļos, netālu no robežas ar Itāliju.

- Tad jau esat Romas katolis.

- Protams, - viņš apstiprināja.

- Un Emīns nav jūsu īstais vārds?

- Piedzimu es ar citu, - mūks palaboja, silti smaidīdams. - Pirms ierašanās šeit biju tēvs Dario. Iestājoties klosterī, mēs pie­ņemam koptu vārdus. Tāda ir tradīcija.

- Bet koptu baznīca ir ortodoksālā, - Greisija iebilda. Vēl ilgi pirms protestantu reformācijas sešpadsmitajā gadsimtā kristiešu pasaule piedzīvoja milzigu shizmu. Jau kopš kristietības sākuma Roma un tās austrumu līdzinieki Aleksandrijā un Antiohijā no­devās ilgstošai sāncensībai un teoloģiskiem strīdiem. Tūkstoš piec­desmit ceturtajā gadā sīkās ķildas izvērtās milzīgās nesaskaņās un sašķēla kristīgo pasauli divās daļās: austrumu ortodoksālajā baznīcā un Romas katoļu baznīcā. Grieķu izcelsmes vārds "orto­doksāls" burtiski nozīmē "tāds, kura uzskati ir pareizi", tādējādi pilnībā atspoguļojot austrumu baznīcas pārliecību, ka tā ir patie­sā uguns uzturētāja un tās piekritēji seko autentiskai un neizkrop­ļotai tradīcijai un mācībai, ko vēstījis Jēzus un viņa apustuļi.

- Jā, ortodoksālā, taču ne jau austrumu ortodoksālā, - mūks aizrādīja. Acīmredzot mulsums Greisijas sejā nebija pārsteigums, turklāt to pauda ne tikai viņa. Mūks palūkojās uz saviem trim vie­siem un atvčcinājās. - Tas ir garš stāsts, - viņš paskaidroja. - Koptu baznīca ir vecākā no visām un vel ortodoksālāka par aus­trumu ortodoksālo baznīcu. To dibināja apustulis Marks pirmā gadsimta vidū, apmēram desmit gadus pēc Jēzus nāves. Taču tās ir muļķības, goda vārds. Galu galā visi kristieši ir Kristus sekotā­ji. Un tas ir pats galvenais. Arī šejienes klosteros tās atšķirības neņem vērā. Visi kristieši tiek laipni gaidid. Tēvs Hieronims ir ka­tolis, - mūks atgādināja.

Viņi jau sen bija apbraukuši tuvāko svētā Psoja klosteri, un putekļainā, tumšā ceļa galā parādījās Sīriešu klosteris. Tas iz­skatījās pēc šķirsta, kurš dreifē smilšu jūrā - šo tēlu jau sen iz­mantoja šejienes mūki, jo klostera ēka esot darināta līdzīga No­asa šķirstam. Piebraukuši tuvāk, viņi jau varēja izšķirt detaļas: divi augsti zvanu torņi, četrstūrains četrstāvu tornis - kasr -, kas sargā ieejas vārtus, nelieli kupoli ar lieliem krustiem neregulāri izvietoti ap dažādām kapelām un ēkām, visu apjož augsts no­cietināts mūris.

Kad visi izkāpa no automobiļa, brālis Emīns aizveda viņus ga­rām tornim un šķērsām iekšējam pagalmam, kas tobrīd bija tukšs. Teritorija šķita maldinoši liela. Greisija lēsa, ka garumā un platu­ma tā līdzinās futbollaukumam un ir tikpat līdzena. Visas ārējās virsmas, tostarp mūris un kupols, bija no nededzinātiem māla un kaļķakmens ķieģeļiem patīkamā smilšu brūnā krāsā, malas un. stūri noapaļoti, mīksti un pamatīgi. Torņa sienas izraibināja sī­kas, neregulāras atveres - logu vietā, lai nebūtu tik karsts. Uz vi­sām pusēm veda šauras kāpnes. Rietošās saules siltumā un oran­ža ja mirdzumā ar mūri apjoztais klosteris drīzāk līdzinājās kādai ārpasaules mītnei - Greisijai tas bija pilnīgs pretstats aukstajam, nemīlīgajam ledus kontinentam, kura dzestrums joprojām lodāja pa kauliem. Šķita, ka viņa nevis šķērsojusi vairākus kontinentus, bet gan attapusies Tatuīnā.

Visi jau bija gandrīz nonākuši pie bibliotēkas durvīm, kad vi­ņiem ceļā nostājās mūks. Tas nopētīja visus - sākumā ziņkārīgi,

pēc tam pauzdams seja arvien lielāku nepatiku. Greisija noprata, ka tas ir abats.

- Uzgaidiet šeit, - brālis Emīns sacīja Greisijai un Finčam. Vi­ņi iepalika, savukārt brālis spēra soli uz priekšu un aizsedza ska­tam acīmredzami saniknoto abatu. Greisija paskatījās uz Finču, it kā gribētu teikt: 'Te nu bija." Abi vēroja dedzīgo sarunu, no sirds cenzdamies neizrādīt pārlieku interesi.

Pēc briža brālis Emīns atgriezās kopā ar abatu. Tas nešķita iepriecināts satikt viesus un savas izjūtas pat nemēģināja slēpt.

- Es esmu bīskaps Kirils, šī klostera abats, - viņš sausi notei­ca. - Baidos, ka brālis Emīns, ataicinādams jūs, pārsniedzis sa­vas pilnvaras. - Viņš nepasniedza roku sveicienam.

- Tēvs, - Finčs iesāka, - lūdzu pieņemt mūsu atvainošanos par tādu vizīti. Mēs nezinājām par… ē… - Viņš apklusa, pūlēda­mies atrast pēc iespējas diplomātiskāku frāzi. - …tādām iekšējām debatēm, kas skar visu notiekošo. Mēs tiešām negribējām sagādāt jums neērtības vai neglītā kārtā uzplīties. Ja vēlaties, bilstiet tik vienu vārdu, un mēs brauksim atpakaļ uz mājām un nevienam neko neteiksim. Taču lūdzu jūs paturēt prātā divas lietas. Pirm­kārt, neviens nezina, ka mēs esam šeit. Mūsu birojā to esam pa­teikuši tikai vienam cilvēkam, savam priekšniekam. Tātad jums nevajadzētu uztraukties, ka mūsu dēļ mediji pēkšņi sacels kādu jezgu. Mēs to nepieļausim. - Finčs atkal apklusa, lai pārliecinā­tos, ka vārdi atstājuši jel kādu iespaidu. Droši saprotams tas ne­bija, taču viņam šķita, ka abats mazliet izlidzina saraukto pieri. - Otrkārt, mēs ieradāmies, lai palīdzētu jums un tēvam Hieroni- mam, jo vēlamies saprast neparastos notikumus, kuru aculieci­nieki bijām. Pieļauju, jūs zināt, ka mēs bijām tur. Antarktīdā. Viss notika mūsu acu priekšā. Ja mēs esam šeit, tad pirmām kārtām kā galvenie eksperti un liecinieki. Mēs neko nepārraidīsim bez jūsu atļaujas. Viss, ko šeit redzēsim un apspriedīsim, paliks starp mums tik ilgi, cik jums labpatiks.

Vispirms abats nopētīja Finču, tad Greisiju un Doltonu, pēc tam uzmeta drūmu skatienu brālim Emīnam un atkal pievērsās Fin­čam. Pēc mirkļa viņš lēni palocīja galvu - šķita, ka ir pieņemts lēmums, - un teica:

- jūs gribat aprunāties ar tēvu Hieronimu.

- Jā, - Finčs atbildēja. - Lai izstāstītu viņam, ko mēs redzējām. Parādītu uzdlmēto materiālu. Varbūt viņš varēs visu izskaidrot.

Abats atkal palocīja galvu un sacīja:

- Ļoti labi. - Tad viņš bargi izslēja gaisā pirkstu. - Taču do­diet savu godavārdu, ka neizpaudīsiet neko, iekams nebūsiet ap­runājušies ar mani.

- Es jums apsolu, tēvs. - Finčs pasmaidīja.

Joprojām skatīdamies uz Finču, abats teica:

- Nāciet.

Viņš aizveda viesus līdz jaunākajai kompleksa ēkai - vienkār­šam trīsstāvu stuka namam, kas būvēts septiņdesmitajos gados. Finčs un Greisija sekoja, bet Doltons metās pāri pagalmam. Brā­lis Emīns bija stāstījis, ka klosterī nav televīzijas, bet viņiem ļoti gribējās redzēt ziņas no Arktikas un komentārus.

Greisija un Finčs pateicās par piedāvāto ūdeni, šķīvi ar sieru un svaigām datelēm. Viņiem tik tikko pietika laika ierastajam pie­klājības frāzēm, kad durvīs parādījās Doltons.

- Esam ēterā!

Viņi izskrēja ārā. Doltons bija savienojis savu klēpjdatoru ar saliekamo BGAN satelītu šķīvi un atvēris kanāla mājaslapu. Grei­sija, Finčs, abats un mūks saspiedās apkārt, un Doltons parādīja viņiem ziņu klipu par nodkumiem Grenlandē.

Shēmā bija attēlota norises vieta - Karlsbādes fjords Grenlan- des austrumu piekrastē, četrsimt jūdzes uz ziemeļiem no polārā loka. Nākamais videoklips šķita savādi pazīstams. Materiāls li-' kās saraustītāks un graudaināks par viņu uzņemto - šo bija fil­mējuši nevis profesionāļi, bet zinātnieki, kuri pēta sniega ūde­ņu ietekmi uz arktiskās salas glečeriem. Parādība viņus pārsteigusi, šī elpu aizraujošā sajūsma un drudžainā rosība bi­ja skaidri jūtama arī ekrānā. Viens no šiem zinātniekiem - sirm­bārdis glaciologs no Nacionālā Sniega un ledus datu centra Boulderā, Kolorādo štatā, - tika intervēts tiešajā ēterā. Seja šķita pakļauta spēcīgai pikselizācijai un slīdēja ārā no kadra - filmē­tāji acīmredzot izmantoja tīmekļkamerai pievienotu satelīttele- fonu.

- Vispirms Antarktīdā, tagad šeit, - sacīja kadrā neredzama intervētāja balss. - Jūsuprāt, kāpēc tā notiek?

Bija jūtama divu sekunžu nobide, tad zinātnieks reaģēja uz jautājumu.

- Redziet, es… es nezinu, kas tas ir un no kurienes nācis, - viņš atbildēja aizsmakušā balsī. - Bet es skaidri zinu, ka ne jau sagadīša­nās pēc šī… šī zīme parādās deši virs posta teritorijām. Proti, tas šelfa ledājs Antarktīdā irst, glečers šeit… tas ir epicentrs. Es šos glečerus pētu jau vairāk nekā divdesmit gadu. - Viņš pagriezās un ar cimdo­tu roku norādīja uz pelēkbalto plašumu sev aiz muguras. - Paska­tieties uz šo zemi! Savulaik tā bija nevainojami balta. Tikai sniegs un ledus, visu cauru gadu. Tagad tā ir vairāk zila nekā balta. Kūst tik ātri, ka nu mums visapkārt ir ezeri un upes, ūdens lauž sev ceļu lejā līdz pamatiežiem un irdina glečeru pamatnes, tādēļ tie sāk slī­dēt uz juras pusi. Ja aizies ari šis, - viņš drūmi sacīja, - mēs varam gaidīt globālā jūras līmeņa pacelšanos par trim pēdām. Un tas var izraisīt visdažādākās nelaimes. Tātad jūs vaicājat, kas, manuprāt, notiek? Daba mums rāda sarkano trauksmes signālu, un es uzska­tu, ka šis brīdinājums jāuztver nopietni, kamēr vēl nav par vēlu.

Greisija stāvēja klusēdama. Sižets pievērsās komentāriem par zimes otrreizējo parādīšanos. Kadri bija satriecoši. Milzīgs pūlis drūzmējas Taimskvērā un seko notikumiem ļoti lielā ekrānā, kur paziņojumi redzami izceltiem burtiem. Līdzīgi kadri noķerti Lon­donā, Maskavā un citās lielākajās pilsētās. Ko pirmā parādība ie­sēja, to otrā pļāva vāliem vien. Pasaule nenovērsdamās sēdēja pie televizoru ekrāniem.

Palūkojusies uz Doltonu un Finču, Greisija izjuta savādu sa­traukumu. Notika kaut kas neparasts, varens, brīnišķīgs, mulsi­nošs un biedējošs vienlaikus - viņa atradās pašā centrā.

Viņas uzmanību piesaistīja satelīttelefona signāls. Kā solīts, Ogilvijs zvanīja no sava mobilā tālruņa.

- Pirms mirkļa runāju ar Pentagonu, - viņš informēja. - Divi Aizsardzības ministrijas Izlūkošanas pārvaldes puiši tikko nolai­dušies Makmerdo stacijā un noskaidrojuši, ka jūs esat aizbēguši. Viņi ir pamatīgi satrakojušies, - ārzemju ziņu dienesta direktors iesmējies piebilda.

- Ko tu biji spiests viņiem pateikt? - Greisija sarauca pieri.

- Neko. Šī joprojām ir visnotaļ brīva valsts. Taču viņi diezgan ātri izsekos jūs līdz Kairas lidostai, varbūt jau paguvuši. No še­jienes… kas zina. Varbūt jums vajadzētu izslēgt telefonus.

- Te tik un tā nav zonas, - Greisija sacīja, - taču mums no- teikd jāuztur kontakts. Mēs te jūtamies kā no pasaules atgriezti.

- Ik stundu pārbaudi savu satelīttelefonu; es rakstīšu īsziņas, ja būs jaunumi. - Ogilvijs pārsteidza viņu ar savu aukstasinību.

- Protams, - Greisija apstiprināja. - Un katram gadījumam zvani arī uz klostera fiksēto telefonu.

- Labi. - Ogilvija balss ieguva daudz nopietnāku toni. - Vai jau satikāt viņu?

- Nē, dkko atbraucām.

- Aprunājies ar tēvu Hieronimu, Greisij! Un labi ātri. Visa pa­saule skatās ziņas. Mums jāturas priekšgalā. Tas ir musu loms.

Greisija juta kaklā rūgtu kamolu un, satraukta palūkojusies uz mūkiem, atkāpās un uzgrieza viņiem muguru.

- Mums jārīkojas ļoti uzmanīgi, Hel, - viņa teica pieklusinātā balsī. - Iekams to visu izsludināt, mums jāsper nepieciešamie pie­sardzības soļi.

- Ko tu ar to gribi teikt?

-Šī ir musulmaņu zeme. Neesmu pārliecināta, ka viņi laipni uzņems ko tādu, kas ož pēc Otrās atnākšanas un turklāt notiek pašu sētā.

- Turpat tas notika ari pirmajā reizē, - Ogilvijs sausi piebilda. ,

- Hel, es runāju nopietni, - Greisija attrauca. - Mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Ja vēl neesi ievērojis, šī nav iecietīgākā vieta uz pasaules. Es negribu pakļaut tēvu Hieronimu briesmām.

- Arī es negribu kādu pakļaut briesmām, - Ogilvijs īgni atcir­ta. - Un mēs uzmanīsimies. Tikai aprunājies ar viņu. Pārējo atstāj mūsu ziņā.

Atvieglojumu Greisija neizjūta.

- Pēc sarunas es tev piezvanīšu, - viņa apsolīja, tad aizvēra tālruņa aparātu un pagriezās pret abatu. Bija jārīkojas. - Vai mēs varam noskatīties to materiālu, ko viņi uzdlmēja alā?

- Protams. Viņi mums atsūtīja DVD. Neesmu to redzējis, jo mums šeit nav atskaņotāja.

- Šajā klēpjdatorā mēs varam to noskatīties, - Doltons sacīja, uzsitis pa savu datoru.

Abats palocīja galvu un aizgāja.

Doltons satraukts paskatījās uz Greisiju un Finču.

-Ja nu mums vajadzīgais kadrs nebūs pēdējais?

Nomācoša varbūtība, kuru neviens no viņiem tobrīd nevēlējās apspriest, jo tādā gadījumā nāktos sazināties ar filmēšanas gru­pu un vienoties par neizmantotajiem kadriem. Sarunu pārtrauca abats, kurš ar DVD disku rokā atkal parādījās tuvumā. Doltons ielika to datorā un pa tina uz priekšu, kamēr ekrānā parādījās ne­liela filmēšanas grupa, kas rāpjas kalnā un tuvojas tādām kā se­nām durvīm, kas izcirstas klintī.

- Lūk! - abats uzsauca. - Tā ir tēva Hieronima ala.

Kad Doltons nospieda atskaņošanas pogu, ekrānā parādijās ieeja alā no operatora skatupunkta. Elpu aizturējusi, Greisija rau­dzījās uz tumšo kambari un klausījās draudīgā balsī, kas pirma­jā personā apraksta apkārtni, nedaudzās vienkāršās mēbeles - vi­su, ko viņa drīz vien redzēs pati savām acīm. Tad kamera tika pagriezta un filmēja kambara izliekto griestu panorāmu.

- Tur! - iesaucās Greisija, iebakstot ar pirkstu ekrānā. - Tas ir īstais, vai ne?

Doltons nospieda pauzes pogu, padna vairākus kadrus atpa­kaļ un tad atskaņoja klipu palēnināti. Visi paliecās tuvāk ekrā­nam. Tas bija tikai īss mirklis - garāmejot uzfilmēts sīkums, bet viņiem ar to pietika. Doltons apturēja kadru, kurā varēja apskatīt uzzīmētos simbolus - smalkus, koncentriskus apļus un svītras, kas gluži kā stari stiepās uz āru. Lai arī vienkārši, tie tomēr pār­steidzoši skaidri apliecināja līdzību ar parādību, ko viņi vērojuši virs šelfa ledāja.

Nepārprotami.

Greisija paraudzījās uz abatu. Sirdi plosīja gaidas.

- Kad mēs varētu sadkties ar tēvu Hieronimu?

Abats ielūkojās savā rokas pulkstenī.

- Ir jau vēls. Saule drīz norietēs. Rīt no rīta?

Savilkusi seju grimasē, Greisija pūlējās atgūties, lai sirds puk­stētu tajā ritmā, kāds bija pirms video noskatīšanās Doltona da­tora ekrānā.

-Tēvs, lūdzu! Negribētu jūs nekā apgrūdnāt, bet… ņemot vērā notiekošo, nedomāju, ka mums vajadzētu gaidīt. Es dešām uzska­tu, ka mums ar viņu jāaprunājas jau šovakar.

Klostera abats cieši ieskatījās Greisijai acīs un tad šķita pie­kāpjamies.

- Labi. Taču tad mums jādodas ceļā nekavējoties.

Gulēdams zem smilškrāsas maskēšanās tīkla četrsimt jardu uz rietumiem no klostera vārdem, Lapsa Otrais jaudīgā binoklī vēro­ja Greisiju, Finču un Doltonu, kuri kopā ar abatu un vēl vienu mūku sēdās gaidošajā transportlīdzekli.

Ievibrējas viņa Iridium drmas satelittālrunis. Izņēmis to no ka­batas, viņš ieskatījās ekrānā. Teksta ziņa apliecināja, ka Lapsa Pir­mais ar komandu tikko piezemējies. Tieši laikā. Kā jau paredzēts.

Viņš ielika tālruņa aparātu kabatā un noraudzījās, kā Toyota Previa attālinās, atstājot aiz sevis putekļu mākoni.

Pagaidījis, kamēr automobilis nobrauc pusjūdzi, Lapsa Otrais pietrausās uz ceļiem, rūpīgi salocīja tīklu, ielika to mugursomā un devās pie pārīša savu vīru, kas gaidija netālu.

Aicināja kalns.

Atkal.

Загрузка...