Zīme

79 Riveroksa, Hjūstona, Teksasas štats

Haosu, kas valdīja pie Dārbija iežogotā īpašuma vārtiem, diez vai varēja nosaukt par normālu, taču tas vismaz neradīja pārlie­ku troksni. Bija gandrīz pieci no rīta, un pūlis devies pie miera. Cilvēki gulēja automobiļos, guļammaisos ceļa malā, it visur, kur vien varēja. Citi joprojām bija nomodā, spiedās ap steigā sakur­tiem ugunskuriem, pļāpāja un gaidīja. Daži nenogurdināmie vēl stāvēja pie vārtu namiņa - cerībā, ka mesija atkal parādīsies. Vie­ni sāpīgā izmisumā raudāja, citi dziedāja dažādas izcelsmes ga­rīgas dziesmas. Neatlaidīgākie mēģināja provocēt apsardzes vi- rus un policistus, kas stāvēja aiz barikādēm. Reportieri mierīgi patvērās pie saviem furgoniem un satelītu šķīvjiem, pēc kārtas uz­ņemoties dežuranta pienākumus, lai neko nepalaistu garām. Cau­ri mūžzaļajiem kokiem, kas ieskāva piebraucamos ceļus, skanēja klusas lūgšanas, sajaucoties ar pirmslēkta miglu, kuras dēļ ap­kārtne šķita brīnumaina un neparastu gaidu pilna.

Visu mainīja zīmes parādīšanās.

Tā pārsteidza klātesošos, pēkšņi uzplaukdama naksnīgajās de­besīs, noslēpumaini pulsēdama un neizskaidrojami dzīvi mirgu­ļodama tieši virs koku galotnēm.

Tā karājās virs galvām - tik tuva un milzīga.

Tieši virs Dārbija nama.

Pūlis tūdaļ pievērsās neparastajai parādībai. Ticīgie, reportie­ri, policisti, apsardze. Tā šķita atstājusi iespaidu pat uz suņiem. Dažu sekunžu laikā visi ļaudis bija pamodušies, rādīja debesīs un satraukti klaigāja. Dedzīgākie spiedās pie barikādēm un iz­misīgi centās tikt tuvāk zīmei. Policisti tikai ar grūtībām noturēja pēkšņo ļaužu straumi. Ziņu dienestu kameras jau bija ieslēgtas, reportieri izberzēja miegu no acīm un meklēja savus mikrofonus.

Tad zīme sāka slīdēt uz priekšu.

Lēni, klusi peldēja debesīs. Dreifēja uz sāniem, prom no Dār­bija ipašuma. Planēja virs kokiem austrumu virzienā, pāri kaimi­ņu mājai uz atpūtas kluba pusi.

Atverot elles trokšņa slūžas.

Pūlis izlauzās un skrēja pakaļ zīmei. Pēkšņā kustība pārstei­dza policistus, un viņi vairs nespēja aizturēt šo masu. Barikādes sagāzās zem histēriski noskaņoto ticīgo gūzmas, kas plūda cauri koku audzei un centās panākt dīvaino parādību. Policistu rāci­jas sprakšķēja, soļi smagi dunēja, kad viņi kopā ar apsardzes vī­riem metas uz priekšu, lai aizturētu uzbrūkošo ordu.

To redzēja ari policisti, kas patrulēja fērveju malās uz īpašu- ma rietumu robežas. Rācijas atdzīvojās jau pēc dažām sekundēm, atnesot nesakarīgus sarunu fragmentus. Tie seši, kas bija strādā­juši atsevišķi pa diviem, vienlaikus metās uz Dārbija tenisa kor­tu, lai noskaidrotu, kas īsti noticis. Bija dzirdams pārdabiski ha­otisks troksnis, kas iztraucēja nakts klusumu un šķita attālināmies no mājas. Aiz īpašuma, kur viņi patrulēja uz golfa laukuma robežām, viss vēl bija mierīgi.

Un tad viens no viņiem kaut ko ieraudzīja. Kādu kustību, ēnu, kas slīdēja starp kokiem fērveja malā. Patruļnieks uzmanīgi no­pētīja aizdomigo vietu un mudināja pārējos darīt to pašu, taču tumsā kaut ko saskatīt bija ļoti grūti. Gaisma spīdēja viņiem aiz muguras - no lampām ap Dārbija dārzu un baseinu un mazliet tālāk no zīmes debesīs. Viņi nostājās ierindā dažu jardu attālu­ma cits no cita, saspringuši ciešāk satvēra savus ieročus un mod­ri vēroja apkārtni. Tad kaut ko samanīja otrs. Tie izskatījās pēc diviem cilvēku siluetiem, kas lien gar tenisa korta tālāko malu mā­jas virzienā.

- Tur, - nošņāca patruļnieks, izvilkdams pistoli un mērķēdams uz noradīto pusi. Un tad viņš sajuta. Visi sajuta. Pēkšņu neiztu­rama trokšņa eksploziju, elles dzīļu kliedzienu. Tas pārņēma vi­sas maņas, gluži kā smags kalēja āmurs triecās pret bungādiņām un pārbiedēja līdz nāvei. Vairāki pieslapināja bikses vēl pirms no­krišanas bezsamaņā.

Mets vērās tumsā sev aiz muguras. Viņus nevarēja redzēt, taču viņš jutās pateicīgs, ka Denijs, Doltons un Raidels ir tur, vada tāla rādiusa darbības akustisko iekārtu, slēpjoties kokos līdzās septīta­jam grīnam un piesedzot viņu no aizmugures. Līdz šim diversija bija uzskatāma par izdevušos, taču ilgi tā vairs nebūs. Iekļūšanai un tikšanai ārā bija atvēlētas ne vairāk kā piecpadsmit minūtes.

Dažas sekundes nogaidījis, viņš pārliecinājās, ka sargi paliek uz vietas, tad pamāja Greisijai un ar rokas vēzienu mudināja do­ties uz priekšu - vārdus dzirdēt viņa nevarētu, jo ausīs bija aiz­bāžņi, lai pasargātu bungādiņas.

Viņi aizskrēja pāri pļavai un pielīda klāt mājas pagalma fasā­dei. Mets pamanīja divus sargus, kas gāja garām viesu namam, un pamāja Greisijai, lai viņa nogaida. Abi klusēdami gulēja ze­mē, kamēr sargi bija drošā attālumā, un tad aizslīdēja līdz pla­tām, stiklotām divvērtņu durvim. Mets izņēma ausu aizbāžņus, un Greisija sekoja viņa piemēram.

- Šeit? - Mets čukstus jautāja.

Viņa apstiprinoši pamāja.

- Kāpnes ir pa labi. Viņa istaba augšstāvā, pirmās durvis pa kreisi.

- Un mūks ir pirmajā stāvā, aiz kāpnēm?

Greisija palocīja galvu.

Asi pamājis, Mets izņēma savu ieroci - automātisko pistoli ar skaņas slāpētāju, ko bija paķēris līdzi tikai ārkārtēja izmisuma brī­dim, lai gan padesībā neplānoja to izmantot. Aizstāvēties no Me­doksa rokaspuišiem bija viena lieta, ar to Metam problēmu tiešām nebija. Bet šis gadījums bija pilnīgi citāds. Greisija bija stāstījusi, ka tēvu Hieronimu apsargā policisti un privāta apsardzes dienes­ta darbinieki. Cilvēki, kas pilda savu pienākumu, tādēļ Mets ne- grasījās nodarīt viņiem nenovēršamu ļaunumu.

Viņš satvēra rokturi. Durvis izrādījās vaļā. Viņš ieslīdēja iek­šā. Greisija sekoja. Notupušies pie stiklotajām durvīm, viņi gaidi- ja un ieklausījās. Mājā neatskanēja ne troksnīša. Mets palūkojās apkārt. Viņi atradās viesu nama plašajā dzīvojamā istabā, kur gar sienām bija izvietoti grāmatu plaukti, bet centrā pretī lielajam ak­mens kamīnam vīdēja milzīgs dīvāns. Telpā valdīja tumsa, un dkai no gaiteņa iespīdēja vārs gaismas stariņš.

Nervozēdami viņi šķērsoja istabu un uzslīdēja augšā pa kāp­nēm. Atrada pirmās durvis pa kreisi. Mets paraustīja rokturi. Dur­vis nebija aizslēgtas. Viņš tās pavēra un iezagās iekšā, Greisija turējās viņam pa pēdām. Tad Mets aizvēra durvis, sataustīja slē­dzenes pogu un nospieda to.

Viņi devās pie gultas. Tēvs Hieronims bija ieslīdzis miegā un klusi šņākuļoja. Greisija notupās līdzās, vilcinādamās palūkojās uz Metu un tad pieskārās priestera plecam. Viņš pamodās, pa­griezās un atvēra acis. Ieraudzīja Greisiju, spēji ievilka elpu un piecēlās sēdus.

- Kas… Ļoganas jaunkundz… - Viņš paskatījās apkārt un ieraudzīja pie loga Metu, kurš vērās ārā pa aizkaru spraudziņu. - Kas noticis?

Greisija ieslēdza nelielu lampiņu uz naktsgaldiņa.

- Mums jāpasteidzas. Jūs nāksiet mums līdzi. Jūsu dzīvībai draud briesmas, - viņa skaidroja stingrā, taču satraukuma iekrā­sotā balsī.

- Briesmas? Kādas?

- Lūdzu, tēvs! Nav laika. Uzticieties man! Mums nekavējoties jāiet prom no šejienes.

Tēvs Hieronims raudzījās uz viņu, un grumbainajā sejā vidē­ja šaubas. Pēc brīža viņš lēni palocīja galvu un izkāpa no gultas. Mugurā viņam bija tumša pidžama.

- Man jāapģērbjas, - viņš paziņoja.

- Nav laika. Uzaujiet tikai kurpes, - Greisija mudināja.

Atkal palocījis galvu, tēvs Hieronims uzāva zeķes un šņorēja­mas kurpes. Pienāca Mets un draudzīgi uzlika roku vecajam vī­ram uz pleca.

- Mans vārds ir Mets Šērvuds, tēvs. Viss būs kārtībā. Turieties kopā ar Greisiju un mēģiniet netrokšņot, labi?

Vecais priesteris ar galvas mājienu apstiprināja, ka ir gatavs. Dzijās rievas piere apliecināja, ka viņš ir nobažījies. Mets palū­kojās uz Greisiju. Viņi apmainījās skopiem mājieniem, tad Mets atvēra durvis un izgāja no istabas.

Viņš to nemanīja. Sitiens nāca no labās puses, uzbrucējs slē­pās aiz stūra. Tas trāpīja viņam tieši aiz labās auss tik stipri, ka dūre šķita sažņaugusi kādu priekšmetu. Mets ar smagu būkšķi nokrita uz grīdas, un jau nākamajā mirkli iekliedzās Greisija, kas bija ieraudzījusi brāli Emīnu iznākam no tumsas aizsega un spē­cīgi iesperam Metam pa vēderu.

Salēcies uz vēsajām grīdas flīzēm, Mets skarbi nolamājās. Viņš atspiedās ar muguru pret sienu un neziņā gaidīja, kur trāpīs nā­kamais sitiens. Acu priekšā valdīja neskaidra migla. Viņš asi ie­vilka elpu un nostājās četrrāpus. Vēl viens spēriens tika raidīts viņam pa ribām, un viņš atkal atsitās pret sienu. Tad mūks no­stājās tieši blakus un ar devajām, sasprindzinātajām rokām, kas atgādināja tērauda troses, sāka žņaugt savu upuri. Mets cīnījās pēc gaisa, taču mūka tvēriens neatslāba ne par collu. Viņš strauji zaudēja spēkus, bet mēģināja atspiesties uz elkoņiem, taču velti. Viņš pūlējās nezaudēt samaņu un, sakopojis pēdējās enerģijas re­zerves, izpildīt sitienu ar galvu. Mūks to jau bija paredzējis, tādēļ parāva savu galvu sānis un no sitiena izvairījās. Pēc tam uzbru­cējs vēl stingrāk sagrāba upura kaklu. Metam šķita, ka tūdaļ tiks saspiests ikviens skrimslītis un plaušās vairs neieplūdīs gaiss. Viņš cīnījās pretī, likās, ka acis tūdaļ tiks izspiestas no dobuļiem…

Pēkšņi viņš saklausīja skaļu kliedzienu un dobju būkšķi. Mūks palaida viņa kaklu vaļīgāk. Pēc kārtīga elpas vilciena Mets parā­pās atmuguriski, pagrūda mūku un pagriezās. Tanī brīdī brālis Emīns jau atguva līdzsvaru un sapurināja galvu. Līdzās stāvēja Greisija - pārsteigta un pārbijusies, plaukstā cieši satvērusi lam­pu no priestera naktsgaldiņa. Abažūrs bija zaudējis formu. Viņa to turēja gluži kā beisbola nūju - gatava nākamajam sitienam, sa- springusi, pieliekusies un uzmetusi kūkumu kā plēsoņa, kas me­tas virsū laupījumam. Taču mūks nebija iebiedējams un nedeva viņai otru iespēju. Viņš zibenīgi pastiepa roku un izrāva lampu Greisijai no plaukstām, tad izšāva roku vēlreiz un ar pirkstu kau­liņiem trāpīja sievietei pa kreisajiem deniņiem. Atskanēja griezīgs krakšķis. Žurnāliste lidojumā iekrita istabā un smagi atsitās pret grīdu.

Sapurinājis galvu, Mets atguva mazliet skaidrības un lēca vir­sū mūkam, kas tobrīd griezās pret viņu. Mets bija daudz plecī­gāks un lielāks, bet Emīnam bija trenētāki muskuļi un zināšanas sitienu izpildē. Viņi cīnījās un kāvās, par ringu izmantojot visu gaiteni, bet tad mūks uztaustīja Meta ievainoto sānu. To pāršķēla sāpes, izraisot pēkšņu apziņas zudumu, liedzot spēju aizsargā­ties un atklājot visu ķermeni trāpīgiem belzieniem. Mets noraus­tījās pēc katra sitiena, it kā viņa miesā urbtos neskaitāmas lodes. Viņš jau atradās kāpņu laukumiņa malā, kad pēkšņi atskanēja Greisijas kliedziens. Prāta aptumsumā pavērās gaismas stars, un viņš ieraudzīja mūka dūri, kas bija gatava dot izšķirošo triecie­nu. Mets nedomādams parāvās sānis, sasprindzināja ikvienu muskuli, sagrāba mūka roku, neganti to sašūpoja un sagrieza glu­ži kā liela riteņa spieķi. Tāds uzbrukums pārsteidza muku. Viņš saliecās uz priekšu un zaudēja līdzsvaru, negribētā kustībā iz­mežģījot plecu. Mets nelaida viņu vaļā un, izmantojot inerces spē­ku, parāva mūka roku vēl spēcīgāk uz augšu. Muks sagrīļojās un atmuguriski pārkrita pāri margām, ar smagu, skaļu būkšķi pieze­mējoties kāpņu pakājē.

Izslējies Mets palūkojās pāri margām. Mūks izstiepies gulēja uz grīdas un nekustējās. Tad Mets pameta skatienu uz Greisiju. Viņa piegāja pie Meta, un viņai pa pēdām šļūca panikas pārņem­tais tēvs Hieronims. Greisija paraudzījās lejup. Sarauca pieri. Tad palocīja galvu.

- Nāc, - Mets nočukstēja aizsmakušā balsī. - Laika vairs nav daudz.

Viņi nolavījās lejā pa kāpnēm un garām horvāta līķim. Pulsu meklēt vairs nebija nozīmes, jo viņa galva bija saliekta pārāk ne­dabiskā leņķī. Viņi izzagās ārā no dzīvojamās istabas, paslīdēja garām baseinam un tenisa kortam un tad aizlīda gar fērveja malu. Tanī mirklī zīme apdzisa, un apkārtne ieslīga tumsā.

Kad viņi nonāca pie Lincoln Navigator, aparatūra jau bija sa­krauta bagāžniekā. Visi sasēdās automobilī un aizbrauca, bezga­līgā klusumā prātojot, kā pilsēta - un visa pasaule - uztvers nā­kamo Ziemassvētku brīnumu.