Zīme

29 Kembridža, Masačūsetsas štats

Čaba vilcinājās. Tad, joprojām skatīdamies uz Metu, viņš spē­ra dažus soļus atmuguriski līdz savam rakstāmgaldam. Uz tā ne­kārtīgās kaudzēs mētājās žurnāli un izdrukas, apkārt tām gluži kā tādi kartona torņi slējās kafijas krūzītes. Acīmredzot viņš no

Belindžera atšķīrās ne tikai izskata ziņā vien. No jucekļa ārā spraucās Apple plakanais displejs. Arī tajā bija redzama gaisma virs šelfa ledāja. Atrāvies no Meta, Čaba pievērsās bezvadu tasta­tūrai, nospieda dažus taustiņus un atvēra vēl kādu timekļa viet- ni. Tad viņš palūkojās uz Metu - seja pauda kaut ko vidēju starp muļķību un bailēm.

Mets piegāja pie rakstāmgalda. Ekrānā bija redzams raksts par kriminālnoziegumu. Belindžera līķis atrasts šaurā ieliņā netālu no bāra. Rakstam bija pievienoti divi melnbalti kadri no bāra no­vērošanas kameras. Vienā bija redzams Mets un Vinss cīņas kar­stumā, bet otrā - Meta seja tuvplānā.

Neapšaubāmi, tas bija viņš.

Kāri pārlasījis rakstu, Mets secināja, ka viņa vārds nav piemi­nēts. Pagaidām. Žurnālists norādījis vairākus aculieciniekus, to­starp "vārdā nenosauktu sievieti", kura apgalvojusi, ka atradu­sies pie bāra, kad ieraudzījusi virieti, kas negantā ātrumā skrējis pakaļ Belindžeram. Tie bija meli. Slepkavas saķēra Belindžeru deši pie bāra durvīm. Mets sarauca pieri un atcerējās sievieti neliešu furgonā. Atsauca atmiņā viņas profilu un matus, kas sniedzās līdz pleciem. Viņš bija pārliecināts, ka tā ir viena un tā pad sie­viete. Tad Mets iztēlojās policiju, kas ieradusies viņa dzīvoklī ar kratīšanas orderi kabatā un noteikti atradusi slepkavības ieroci, ko tur nolika sieviete un viņas drauģeļi bandīti.

Mets sajuta, ka Čaba uzmanīgi viņu pēta.

- Es zinu, pēc kā tas izskatās, - Mets sacīja, - taču viss notika citādi. Tie puiši uzmeklēja Vinsu tieši tā Antarktīdas brīnuma dēļ. - Viņš nikni norādīja uz ekrānu. - Vinss uzskatīja, ka tāpēc nogali­nāja manu brāli. Un tad viņi noslepkavoja Vinsu. Ne jau es. Tici man! - Spriežot pēc Čabas šaudīgajām acīm, tas bija grūts uzde­vums, un Mets turpināja: - Jūs ar Vinsu runājāt par to, vai ne? Un tad viņš nolika klausuli.

Čaba negribīgi palocīja galvu.

Ilgāk gaidīt Mets vairs nedrīkstēja.

- Es gribu, lai tu man atstāsti pilnīgi visu sarunu, bet vēlāk. Viņi jau gaida pie mājas. Mums jātiek prom no šejienes.

- "Mums"? - Čaba sarāvās un jau stiepa roku pēc tālruņa. - Ei, es nekur neiešu! Dari, ko gribi, bet es zvanīšu policijai un…

- Vairs nav laika, - Mets dusmās uzsauca, atņēma Čabam klausuli un nolika to vietā. - Viņi ir klāt. Jau gaida. Tikai tāpēc, ka tu drusku papļāpaji ar Vinsu. Nekas nemainās. Ja tu gribi iz­dzīvot, tad uzticies man un nāc līdzi. - Mets veltīja viņam nāvē­joši niknu skatienu.

Vilcinādamies Čaba raudzījās uz Metu un smagi, strauji elpoja. Tad palocīja galvu.

- Vai tev ir mašīna?

-Nē.

- Vienalga. Ejam! - Mets jau steidzās uz durvju pusi.

- Pagaidi! - Čaba uzsauca, pacēlis vienu roku, tad paķēra no grīdas mugursomu un sāka vākt tajā mantas.

- Mums jāiet, - Mets neatlaidās.

- Tikai sekundīd, - Čaba attrauca, likdams mugursomā savu Macbook klēpjdatoru, lādētāju un iPhone. Tad viņš vēlreiz nopētīja istabu un pievienojās Metam pie durvīm.

Ieraudzījis talruņa aparatu, Mets kaut ko atcerējās.

- Tavs mobilais, - viņš sacīja Čabam. - Izslēdz to!

- Kāpēc?

- Mūs var izsekot. Tev tas būtu jāzina.

Čaba pārsteiguma pavēra muti, bet tad visu saprata.

- Jā, protams, - viņš apmulsis novilka un atkārtoja šo frāzi, kad izņēma no kabatas tālruni un izslēdza to.

Mets vēl pēdējo reizi palūkojās uz datora ekrānu - tajā jopro­jām vīdēja mirdzošā, neizprotami kaitinošā zīme - un tad izskrē­ja no dzīvokļa. Čaba turējās viņam pa pēdām.

Ar liftu viņi nobrauca līdz garāžai, kur atradās apmēram du­cis automobiļu. Mets paskatījās visapkārt, taču izredzes viņu ne­iepriecināja. Tā vien šķita, ka Čabas kaimiņi nav vienaldzīgi pret Toi/ota Prius un japāņu mazlitrāžas automašīnām; Escalade īpaš­nieks bija izņēmums. Viņš apstājās pie varenākās Toi/ota RAV4 un bija diezgan pārliecināts, ka tā neturēsies pretī.

Viņš vairs nekavējās, no sienas paķēra ugunsdzēšamo aparātu un izsita šofera puses logu, tad iebāza roku salonā un atvēra durvis.

- Kāp iekšā! - viņš pavēlēja Čabam, notrausdams no sēdekļa sikās stikla drumslas.

Bet iespaidīgā auguma puisis tik stavēja ar pavērtu mud.

- Tā ir Jorisas kundzes mašīna, - Čaba skumji novilka. - Viņa gan būs dusmiga! Viņa dievina savu mašīnu.

- Tas ir dkai logs. Kāp iekšā!

Kamēr Čaba nomierinājās un iekārtojās pasažieru sēdekli, Mets pacēla motora pārsegu, izrāva transpondera drošinātāju no jaudas releju centra un iedarbināja dzinēju. Tad viņš apsēdās pie stūres, ieslēdza ātrumu un aizrūcināja līdz garāžas durvīm - kāds neredzams sensors jau bija licis tām vērties vaļā. Priekšā parādī- jās uzbrauktuve - brīva, ar pagriezienu pa kreisi apkārt mājai.

- Piesprādzējies, - Mets pavēlēja.

Čaba uzmeta viņam skatienu un tad greizi palūkojās uz savu palielo ķermeņa vidusdaļu. Drošības siksnas sprādzes stiprinā­juma vieta nebija redzama, to nosedza viņa gaļīgie augšstilbi.

- Negribi man palīdzēt?

- Varbūt tiešām negribu, - Mets atbildēja, sausi smīnēdams. - Turies!

Kad garāžas durvis bija vaļā tiktāl, ka automobilis varēja tikt ārā, viņš ieķērās stūrē, pieveica uzbrauktuvi - vispirms lēni, jo nedrīkstēja priekšlaikus parādities neliešiem. Tie viņu pamanīja brīdi, kad RAV4 pabrauca garām ēkas sienai.

Mets saskatījās ar abiem pārsteigtajiem vīriem Chnjsler salonā, pūlēdamies šīs nanosekundes laikā iegaumēt pēc iespējas vairāk sejas vaibstu, un tad spieda akseleratora pedāli. Savu nākamo soli. viņš jau bija apdomājis - spējš izrāviens pāri ielai pa diagonāli uz vietu, kur apstājušies slepkavas, ar Tcn/ota priekšpuses bufera krei­so pusi trāpot pa Chrysler labo priekšējo riteni tādā leņķī un ar tā­du spēku, lai salauztu pusasi un prednieka auto nevarētu pabraukt, kamēr viņš pats aizbēg. Riskants pasākums, taču vajadzēja mēģi­nāt. Viņš zaudēs priekšrocību izsekot slepkavas ar trekera palīdzī­bu, jo nu tie būs spiesti izmantot citu automobili. Tomēr izvēles ne­bija, jo ar Tin/ota nevarēja atrauties no Chnjsler.

Pedālis jau bija nospiests gandrīz līdz galam, kad Mets kaut ko pamanīja labajā pusē. Atrāvis acis no Chnjsler, viņš ieraudzīja

pa ielu tuvojamies automašīnu. Prātā iešāvās kāda ideja. Viņš no­gaidīja vēl apmēram sekundi, kamēr auto piebrauca tuvāk.

Nevarēdams saprast, kādēļ Mets vilcinās, Čaba klusi, bažīgi nošņāca:

- Brauc taču, vecīt!

Slepkavas no Chrysler apmulsuši vērās bēgļos, jo neapjauta, kādēļ tie vēl gaida, un bija gatavi mesties ārā no automobiļa, iz­raut ieročus no makstim un noņemt drošinātājus…

…kad braucošā automašīna jau bija gandrīz blakus Meta va­dītajai Toyota, viņš nospieda akseleratora pedāli un iztraucās uz ielas tieši tai priekšā. Dārdošā Chevrolet Caprice no sen pagājuša­jiem laikiem, kad degviela bija lēta un pietiekamā daudzumā un it visi dzīvoja svētlaimīgā neziņā par ļaunumu, kas tiek nodarīts planētai, sadūrās ar Toi/ota un atlēca sānis. Vecās automašīnas šoferis - nervozs vīrs ar zirgastē sasietiem matiem un biezām bril­lēm kaula ietvarā - parāva savu transporta līdzekli pretējā brauk­šanas joslā un, riepām kaucot, apstājās gandrīz blakus neliešu Chnjsler. Mets aizšāvās prom pa ielu pretēji tam virzienam, uz ku­ru bija pavērsts Chrt/sler priekšgals. Atpakaļskata spogulī Mets redzēja, kā nelaimīgais Caprice šoferis izkāpj ārā un nikni lamā­jas uz viņu, savukārt slepkavas steidz klāt, lai pavēlētu vīram braukt projām un paši varētu apgriezties un dzīties pakaļ bēg­ļiem.

Mets iestūrēja pirmaja pagriezienā, kuru pamanīja, un tad sā­ka līkumot no vienas tukšas ielas otrā, bieži mainot virzienus un strikti traucoties ārā no Kembridžas, lai nonāktu uz ātrgaitas au­tomaģistrāles. Laiku pa laikam viņš ielūkojās spoguļos, lai pār­liecinātos, ka Chn/sler vēl neseko.

Tas nebija redzams.

Viņš mazliet nomierinājās, samazināja ātrumu un turpināja ceļu ziemeļu virzienā, ārā no pilsētas, pēc iespējas tālāk no ielām, kuras šķita apņēmušās notvert viņu nāvējošās ķetnās.

lesānis viņš paraudzījās uz Čabu, kura apaļajā, pietvīkušajā sejā joprojām mirdzēja sviedru lāses. Puisis gan šķita mazliet no­mierinājies un veltīja Metam atzinīgu skatienu. Tikko jaušami pa­purinājis galvu, viņš sacija:

- Jorisas kundze sajuks prātā, kad to uzzinās.

- Būs jau labi, - Mets sacīja, paraustījis plecus. - Pametīsim šo mašīnu un atradīsim drošāku vietiņu, kur mūs neviens neat­radīs. Tad tu atstāstīsi pilnīgi visu sarunu ar Vinsu un palīdzēsi man saprast, kas īsti notiek.