58 Bruklina, Masačūsetsas štats

Čīkstēdama hidrauliska lāpsta šūpojās uz augšu. Gandrīz ta­jā pašā brīdī no atkritumu vedēja vēdera uzvēdīja skāņa smaka, lai gan nekādas kravas nebija. Mets ļāva lāpstai pacelties par di­vām trešdaļām un tad izslēdza dzinēju. Smagais vāks karājās virs automobiļa smirdošās atveres.

Mets pieliecās tuvāk.

- Lien ārā! - viņš pavēlēja.

Pēc īsa brīža Raidels izrāpās no vedēja un aizsedza acis, lai pasargātu tās no dienas gaismas.

Atkritumu vedējs atradās aiz slēgtas Blockbuster videonomas tukšā, šaurā ieliņā, kas stiepās paralēli rosīgai, zemām tirdznie­cības ēkām apbūvētai ielai. Sešus kvartālus tālāk palika komunā­lo pakalpojumu centrs, kur Mets bija nozadzis auto. Zaļais Ponti- ac Bonneville bija novietots pavisam netālu. Viņi stāvēja šaurā ejā, prom no acīm, no garāmbraucošajām mašīnām paslēpušies aiz lielā automobiļa.

Raidels smirdēja. Drēbes bija saplēstas, pats stipri sadauzījies un guvis ievainojumus no kratīšanās tukšajā metāla kastē. Viņš sēca un smagi, saraustīti elpoja. Kreisajā vaigā asiņoja kāda griez­ta brūce. Grīļodamies viņš dk tikko turējās kājās, tādēļ atslīga pret automobili, aizvēra acis, pulējās saņemties un varbūt cīnījās ar nelabumu.

Dažas sekundes nogaidījis, lai Raidels atgūstas, Mets pacēla lielo spīdīgo pistoli, ko bija pametis šāvējs lidostā, un nomērķēja gūsteknim sejā.

- Ko tu nodarīji manam brālim?

Raidels pacēla acis. Tās joprojām šķita nedzīvas, slīga sāpju un apmulsuma purvā. Viņš palūkojās vispirms uz Metu, tad uz Čabu, kas nervozēja dažus soļus tālāk. Galva tomēr reiba, un Rai­dels nejutās pilnīgi atjēdzies. Viņš aizvēra acis, pielieca galvu un ar pirkstiem sāka berzēt deniņus.

- Ko tu nodarīji manam brālim? - Mets nikni atkārtoja.

Ar rokas mājienu lūgdams mirkli atelpai, Raidels drīz vien at­kal pievērsās Metam. Šoreiz skatiens bija pietiekami skaidrs, lai apliecinātu, ka viņam nav ne jausmas, par ko Mets runā un kas viņi ar Čabu ir.

- Tavam brālim? - viņš nočukstēja.

- Denijs Šērvuds bija mans brālis. Kas ar viņu notika?

Izdzirdējis šo vārdu, Raidels it kā atmodās no miega. Acis pa­rādījās dzīvība - gluži ka stadionā, kur iededz prožektorus. Viņš saviebās - acīmredzami pūlēdamies izdomāt atbildi.

- Cik man zināms, viņam nekas nekait, - Raidels noteica dob­ja balsī. - Bet pēdējoreiz es viņu redzēju pirms vairākām nedē­ļām.

Mets sarāvās.

- Tu gribi teikt, ka viņš ir dzīvs?

Raidels paskatījās uz Metu un palocīja galvu. -Jā.

Kad Mets paraudzījās uz Čabu, tas uzmundrinādams pamāja un atviegloti uzelpoja.

- Man ļoti žēl, - Raidels turpināja, - bet mums nebija citas iz­ejas.

- Protams, ka bija, - Mets attrauca. - To sauc par brīvu gri­bu. - Tad viņš aizsāka nākamo tematu: - Ta zīme… un pārējais. Vai tas ir tavs darbs?

- Reiz bija, - Raidels atbildēja, palocījis galvu.

-Bija?

- Citi… mani partneri… tagad visu dara viņi. - Raidels nopū­tās, droši vien apsvērdams nākamos vārdus. - Mani… atstūma. .

- Kas īsti notika Namībijā? Vai Denijs tiešām tur bija?

Raidels atkal lēni palocīja galvu.

-Jā. Tur mēs veicām pēdējo testu. Bet nekādas helikoptera avā­rijas nebija. Tas bija inscenējums.

- Tātad Riss, pārējie… ari viņi joprojām ir dzīvi?

- Nē, - Raidels vilcinādamies'atbildēja. - Saprotiet, es negri­bēju, lai notiek tā. Es nekad tā nerīkojos. Bet bija arī citi… viņi pār- centās.

- Kas? - Mets pajautāja.

- Drošības dienesta puiši.

- Medokss? - Mets minēja.

Acīmredzami pārsteigts, ka Metam zināms šis vārds, Raidels veltīja viņam savādu skadenu.

- Viņš no tiem atbrīvojās, - Mets sprieda. - Kad tev viņi vairs nebija vajadzīgi.

- Tu maldies, - Raidels iebilda. - Neviens no viņiem nezināja, kas isti mums ieplānots. Ne Rīss, ne tavs brālis. Kad es beidzot visu izstāstīju Risam, viņš pat klausīties negribēja. Biju domājis, ka izdosies viņu pārliecināt. Man tikai vajadzēja mazliet laika… Viņš piekristu. Un ari pārējie pievienotos. Taču man netika dota iespēja. Medokss gluži vienkārši… tas bija vājprāts. Viņš pēkšņi sāka šaut, un es nespēju viņu atturēt.

- Un Denijs?

- Aizbēga, - Raidels paskaidroja.

- Taču tālu netika, - Mets minēja. Kad Raidels vārgi papuri­nāja galvu, viņš turpināja: - Un tu visu šo laiku turēji viņu ieslo­dzījumā.

Raidels pamāja.

- Viņš radīja apstrādes interfeisu. Tas strādā perfekti, taču ir ļoti jutīgs pat pret niecīgām gaisa blīvuma, temperatūras izmai­ņām vai… - Miljonārs apklusa, it kā būtu apķēries, ka novirzījies no galvenā temata. - Bija daudz drošāk turēt Deniju tuvumā.

- Tātad visu šo laiku… jūs saglabājāt viņam dzīvību, lai tagad izmantotu. - Kad Raidels kārtējo reizi palocīja galvu, Mets turpi­nāja: - Kāpēc viņam būtu jādara pilnīgi viss, ko tu viņam liec? Viņš taču zina, ka pēc tam dks nogalināts. - Mets nopētīja Raide­lu, klusībā cerēdams, ka nedzirdēs tik briesmīgo atbildi. - Viņš taču to nedara no laba prāta, vai ne?

- Nē, - Raidels apstiprināja. - Mēs… viņi… draudēja Denijam.

-Kā?

- Draudēja izrēķināties ar vecākiem, - Raidels paskaidroja, tad piebilda, - un ar tevi. - Mirkli skatījies Metam acīs, Raidels tomēr nodūra galvu. - Viņi iegalvoja Denijam, ka izrēķināsies ar tevi. Skarbi. Tad tevi atkal ieliktu cietumā, kur tevi gaidītu gatavā elle; viņi par to parūpētos. - Uz brīdi apklusis, Raidels paziņoja: - De­nijs to negribēja.

Mets sajuta dusmas kāpjam kaklā.

- Mani vecāki ir miruši.

Nožēlas pilns, Raidels palocija galvu.

- Denijs to nezina.

Aizgriezies Mets spēra soli atpakaļ. Seja nomācās. Viņš skatī­jās tālumā un prātoja par Raidela vārdiem. "Mans jaunākais brā­lis divu gadu laikā pārcietis gatavo elli, dzīvojis cellē, atrauts no ārpasaules, atdevis savas zināšanas mērķim, kuram pats nav ti­cējis… Izturējis to visu, lai pasargātu mani. Lai es būtu drošībā. Pēc visa, ko viņš jau manā labā izdarījis."

Mets aizdomājās arī par vecākiem, kurus satrieca ziņa par he­likoptera avāriju un Denija bojāeju, un viņu pārņēma dziļas skumjas. Viņš paskatījās uz Raidelu un sajuta vēlēšanos ietriekt tam dūri rīklē un izraut sirdi.

Čabam vai sirds lūza, redzot Meta iekšējo cīņu, taču viņš neie­jaucās un vilcinādamies spēra soli tuvāk Raidelam.

- Ka jūs to darāt? - viņš jautāja, nespēdams atturēties. Balss to­nis bija godbijīgs, it kā viņš nevarētu nodcēt, ka stāv aci pret aci ar vienu no saviem dieviem, lai arī kritušu, sasitušos un asiņojošu.

Raidels pielieca galvu, lai novērtētu vareno puisi, tad papuri­nāja galvu un aizgriezās.

- Atbildi! - Mets pavēlēja.

Vispirms palūkojies uz Metu, tad uz Čabu, Raidels kādu bridi klusēja un tad noteica:

- Gudrie putekļi.

- Gudrie putekļi? Bet tas nav… Nu, es domāju… - Čaba stomī-. jās, neticīgi purinādams galvu. Prātā viņam mudžēja jautājumu gūzma. - Cik sīki?

Nevēlēdamies visu atklāt, Raidels ieturēja pauzi, bet tad pa­raustīja plecus.

- Trešdaļa no kubikmilimetra.

Čabam mute pavērās par collu. Ņemot vērā to, ko viņš lasījis par šo tematu, tas nebija iespējams. Ne tuvu. Un tomēr Raidels apgalvoja, ka ir.

Tā saucamie gudrie putekļi - sīciņas elektroniskas ierīces, kuru uzdevums ir ierakstīt un parraidīt informāciju par visu, kas tām apkārt, kamēr pašas tās burtiski peld gaisā - tas jo­projām bija zinātnieku sapnis. Pirmo reizi priekšstatu par tiem guva Kalifornijas Bērkli universitātes elektrotehniķi un dator­zinātnes speciālisti deviņdesmito gadu beigās. Viņi ari ieviesa šo terminu. Ideja bija vienkārša. Sīki silīcija puteklīši tiek aprī­koti ar sarežģītiem sensoriem, datoru procesoriem un bezvadu komunikatoriem. Tie ir pietiekami mazi, lai nebūtu redzami, un gana viegli, lai stundām ilgi varētu karāties gaisā, vācot un pārraidot datus reālajā laikā. Turklāt tos nav iespējams atklāt. Militāristi par ideju ieinteresējās uzreiz, jo šķita vilinoši izkai­sīt virs kaujas lauka miniatūrus sensorus, kas ziņo par kara­spēka pārvietošanos. Tikpat aizraujoši bija tos izvietot paze­mes pārejās, lai uztvertu ķīmiskā vai bioloģiskā uzbrukuma draudus, vai protesta akciju vietās, lai no attāluma zinātu par pūļa kustību. Aizsardzības ministrijas Perspektīvo pētījumu projektu aģentūra deva pirmo finansējumu, jo tehnoloģijas iz­mantošana daudz zemiskākiem novērojumiem bija vēl kārdi- nošāka - lai gan to varēja piemērot gan civilajām, gan medicī­nas vajadzībām. Diemžēl finansējums ne vienmēr garantē veiksmīgu iznākumu.

Koncepcija bija lieliska. Sasniegumi nanotehnoloģijās pama­zām nodrošināja sapņa kļūšanu par īstenību. Teorētiski tādu pu­tekļu ražošana bija iespējama. Praktiski - vēl ne. Vismaz atklāti ne. Pašu sīciņo sensoru radīšana nebija problēma. Procesori, kas analizē datus, raidītāji, kuri tos nodod bāzei, un barošanas avoti sīciņās ierīces apgādei - parasd kaut kāda miniatūra litija bateri­ja - tādi jau bija izgudroti. Diemžēl, salikti kopā, tie putekļiem lī­dzīgās daļiņas pārvērš par labi pamanāmiem objektiem golfa bumbiņas lielumā.

Acīmredzot Raidela komandai izdevies pārvarēt šos šķēršļus un sasniegt jaunu līmeni miniaturizācijā un enerģijas vadīšanā.

Slepeni.

Čaba pūlējās apvaldīt daudzos jautājumus, kas šķita vāliem pulcējamies uz mēles.

- Jūs strādājāt Aizsardzības ministrijas Perspektīvo pētījumu projektu aģentūras uzdevumā, vai ne?

- Rīss, jā. Pieteikumu straume bija nebeidzama, bet neviens īsti nespēja saprast, kā tos putekļus ražot. Un viņš izdomāja. Vispirms viņš to izstāstīja man un tikai pēc tam pārējiem. Reiz kādā nakti mēs ilgi palikām nomodā un iztēlojāmies daudzās iespējas, kā šo tehnoloģiju izmantot. - Raidels uz mirkli apklu­sa, vēlreiz izdzīvodams to nakti. - Viena no šim iespējām bija īpaša.

- Tātad tā biosensoru lieta… - Čaba iesāka.

Raidels papurināja galvu.

- Tikai dūmu aizsegs.

- Bet… kā? No kurienes? Izmetat no bezpilota lidmašinām vai… - Čabam aizrāvās elpa, jo prāts joprojām nespēja aptvert jaunumus.

- Kartečas, - Raidels paskaidroja. - Mēs tos izšaujam, gluži kā salūtu.

- Bet nav taču ne trokšņa, ne sprādziena, - Čaba iebilda. - Vai ne?

- Mēs izmantojam saspiesta gaisa metējus. Tādus mūsdienās lieto ari Disnejlendā. Bez skaņas. Bez sprādziena.

- Un tie puteklīši… - Čaba turpināja iztaujāšanu. - Kā tie iz­gaismojas? Un kā jums izdevies barošanas avotu padarīt tik ma­zu? Ko jūs izmantojat? Saules baterijas? Varbūt esat tikuši līdz atomiem? - Datu uztveršanai, atlasīšanai un pārraidei bija vaja­dzīgs liels enerģijas daudzums. Viena no zinātnieku pētītajām ie­spējām bija puteklīšu apsmidzināšana ar radioaktīvu izotopu, lai katram puteklītim būtu sava ilgtermiņa enerģijas padeve.

- Nē, - Raidels atbildēja, papurinājis galvu. - Tiem nav vaja­dzīgs īpašs enerģijas avots.

r- Kā tad de darbojas?

- Tas bija izcilākais Rīsa izgudrojums. Tie baro cits citu. Mēs tos iededzam ar elektromagnētisku signālu no zemes. Puteklīši pārveido to enerģijā un izplata visā mākonī tieši tur, kur tā nepie­ciešama.

Atbilde izraisīja jaunu jautājumu gūzmu.

- Bet kā jūs panākat, ka tie izgaismojas? - Čaba neatlaidās.

Raidels paraustīja plecus.

- Tā ir ķīmiska reakcija. Jānusu daļiņas. Hibrīdi. Tās izgais­mojas un nodziest, lai ieņemtu tādu formu, kāda mums nepiecie­šama, gluži kā izpletņlēcēji aerošovos. Apmēram pēc piecpadsmit minūtēm tās pilnīgi sadeg, taču ar to pietiek.

Bija acīmredzams, ka Čabam grūti aptvert tādu informāciju un atrisināt mīklu. Viņa balsī ieskanējās neticība.

- Bet tās taču nepārtraukti kustas. Tām jākustas. Proti, pat vis­niecīgākā vēja pūsmiņa tās pārvieto, vai ne? Taču tā zīme nekus­tējās. - Atskārtis atbildi uz savu jautājumu, Čaba iepleta acis. - Tās ir pašgājējas? - Šķita, ka viņš netic pats saviem vārdiem.

- Nē. - Raidels papurināja galvu un tad paraudzījās uz Metu. Viņa sejā tumsa nožēla, pleci saguma. Pēc tam viņš atkal novēr­sās. - To risināja Denijs. Viņa dalītās apstrādes programma… Vai­rāk tas līdzinājās dalītajam intelektam. Viņš to radīja. Viņš izgud­roja šo izcilo optisko sistēmu, kuras pamatā ir stūra kuba retroreflektori. Šī sistēma ļauj puteklīšiem savstarpēji komunicēt visnotaļ komplicētā veidā, bet enerģiju praktiski neizlietot. Šis iz­gudrojums burtiski atdzīvināja puteklīšus. - Nervozi ievilcis el­pu, Raidels turpināja: - Mums vajadzēja noturēt formu jeb zīmi uz vietas. Bet tev taisnība, puteklīši ir tik sīki un viegli, ka peld, kustas gaisā gluži kā pieneņu pūkas. Tātad bija nepieciešams pa­nākt, lai tie sazinās cits ar citu. Vairākus simtus reižu sekundē. Kad viens puteklītis iedegas un aizpeld, tas izdziest, bet tuvākais iedegas un ieņem pirmā vietu. Tādējādi zīme šķiet stacionāra, lai gan putekļu daļiņas atrodas nepārtrauktā kustībā. Būtiski bija tas, ka mēs vēlējāmies, lai zīme visu laiku maina formu un izskatās dzīva, un… putekļa izmēra iekārtai tas ir ellišķīgs datu apstrādes darbs! - Raidels vainīgi palūkojās uz Metu. - Bez Denija mēs ne­varējām iztikt.

- O, tad jau jus pilnīgi pareizi rīkojāties, turot viņu aiz atslē­gas! - Mets attrauca.

- Tu domā, ka bija viegli? - Raidels atcirta. - Domā, man tas izdevās vienā elpas vilcienā? Es šim projektam atdevu visu. Un beigu beigās var izrādīties, ka es tā dēļ iešu bojā.

- Tas tiešām ir iespējams, - Mets sausi apstiprināja.

- Man nebija izvēles. Kaut kas bija jadara. Lieta kļuva arvien nekontrolējamāka, un neviens tam nepievērsa uzmanību.

- Tu runā par globālo sasilšanu? - Čaba jautāja. - Tā ir visam pamatā, vai ne?

- Kas gan cits? - Raidels iekaisa, pietrausdamies kājās. - Tu nesaproti, vai ne? Vidusmēra cilvēkiem par to nav ne jausmas. Viņi neiedomājas, ka lēni nogalina planētu ikreiz, kad iesēžas mašīnā. Viņi nogalina savus mazbērnus. - Miljonārs sāka ne­ganti žestikulēt. - Neapšaubāmi, mēs tuvojamies tam punktam, no kura atgriešanās vairs nebūs iespējama. Kad tas notiks, būs par vēlu kaut ko darīt. Klimats mainīsies tik dramatiski, ka mums visiem pienāks gals. Un tas var notikt ātrāk, nekā tu do­mā. Mūsu bērnu un viņu bērnu dēļ mums kaut kas ir jādara. Jau pēc simts gadiem cilvēki varbūt dzīvos uz planētas, kurā valda ne visai patīkami apstākļi, un tad viņi skatīsies pagātnē un spriedīs, kāpēc gan neviens nav rīkojies, lai to nepieļautu. Ir ja- rīkojas ikvienam, kuram ir tāda iespēja. Stāvēšana malā butu kri­minālnoziegums.

- Un tu nolēmi nogalināt pāris normālu puišu, lai pievērstu apkārtējo cilvēku uzmanību? - Mets iesaucās.

- Kā jau teicu, manos plānos tas neietilpa, - Raidels atcirta.

- Un tomēr tu to pieļāvi.

Acīmredzot Meta vārdi bija trāpījuši mērķī, jo Raidels uzreiz neattapa, ko atbildēt.

- Ko tad, tavuprāt, man vajadzēja darīt? Atteikdes no visa pro­jekta un nodot Medoksu un viņa vīrus policijai? Palaist vējā visu, ko mēs šo gadu gaitā bijām radījuši, izmest mēslainē plānu, kas varētu mainīt pasauli?

- Vai tu vismaz kaut reizi par to iedomājies? - Mets atbildēja ar pretjautājumu.

Mirkli apsvēris to, Raidels papurināja galvu. Viņa seja sa­tumsa, viņš veltīja Metam tukšu skadenu un tad novērsās.

- Kāds ir tēva Hieronima uzdevums? - Čaba jautāja. - Viņš taču nepiedalās projektā, vai ne?

- Nezinu. Sākotnējā plānā viņš nebija iekļauts, - Raidels pa­skaidroja. - To viņi paši izdomāja. Par to jautājiet viņiem.

- Viņš noteikti nav iesaistīts, - Čaba protestēja. - Tikai ne viņš!

- Tam nav nozīmes, - sarunā iejaucās Mets. - Es gribu atgūt Deniju. - Viņš pagriezās pret Raidelu. - Kur viņš ir?

- Nezinu, - Raidels atbildēja. - Kā jau teicu, esmu izstumts no projekta.

Mets pacēla lielo pistoli un notēmēja Raidelam deši pierē.

- Pamēģini vēlreiz.

- Es taču jau teicu, ka tagad neko vairs nezinu! - Raidels no­kliedza. - Taču jūs viņu varētu atrast vietā, kur nākamreiz parā­dīsies zīme.

- Ko? - Mets izdvesa, tādu jaunumu pārsteigts.

- Tieši tādēļ jau viņš bija vajadzīgs dzīvs, - Raidels aizrādīja. - Lai veiktu sīkus uzlabojumus reālajā laikā. Uz vietas.

- Uz vietas? - Čaba pārjautāja. - Viņam jābūt tur? To nevar izdarīt no attāluma?

- Viņš jau varētu, bet datu pārraidīšana nav droša dk lielā at­tālumā, un pat vissīkākā nokavēšanās laikā var visu sabojāt. Ir daudz drošāk, ja Denijs uzturas konkrētajā vietā, īpaši tad, ja zī­mei jāparādās ilgāk nekā tikai uz dažām sekundēm.

- Tātad viņš bija tur? - Mets noprasīja. - Antarktīdā? Un Ēģiptē?

- Antarktīdā viņš bija, - Raidels apsdprinaja. - Par Ēģipti es nezinu. Atkārtoju, ka tas nebija manā plānā. Taču no televīzijā redzētā es spriežu, ka viņš bija tur. Apmēram pusjūdzes attalu- mā no zīmes. Tāds ir raidītāja darbības rādiuss.

Kaut kur tuvumā iekaucās sirēna. Mets saspringa. Pa šauro eju, kas veda lidz galvenajai ielai ar zemajām tirdzniecības ēkām, viņš pamanīja garāmbraucoša policijas automobiļa bākugunis.

Bija laiks doties prom.

Viņš pagriezās pret Čabu.

- Jālaiž. - Viņš pavēcināja ar pistoli pret Raidelu. - Ejam.

- Uz kurieni? - Raidels pavaicāja.

- Vēl nezinu, bet tu nāksi mums līdzi.

- Nevaru, - Raidels protestēja. - Viņi…

- Tu nāksi mums līdzi, - Mets noskaldīja. - Viņiem ir Denijs. Man esi tu. Izskatās pēc lieliska darījuma.

- Diez vai viņi mainīsies. Denijs viņiem ir vajadzīgs. Daudz vairāk nekā es. Iespējams, viņi pat priecātos, ja es mirtu.

- Varbūt, bet pagaidām viņi tevi nav nogalinājuši, tātad tu vēl esi vajadzīgs, - Mets secināja.

Spriežot pēc Raidela sejas izteiksmes, Mets bija uzminējis pa­tiesību. Bet jau nākamajā mirklī Raidels saņēmās un teica:

- Es nevaru iet jums līdzi. Viņi ir sagūstījuši manu meitu.

Mets iesmējās.

- Kā tad. - Viņaprāt, Raidels meloja. Un tādējādi radās aizdo­mas, vai viss pārējais, ko viņš stāstījis, ir patiesība.

-Goda vārds, viņi tur manu meitu par ķīlnieci…

- Muļķības! Ejam! - Mets piebikstīja viņam, lai gan kāda nots miljonāra balsī, kāda nojausma acīs mudināja apdomāties. Taču dusmas uz Raidelu lika rīkoties. - Uz priekšu!

- Paklau! Viņi sagrāba manu meitu. Meksikā. Tagad tēlo vi­ņas apsardzi. Lai būtu droši, ka es nešūpošu laivu. Viņi pat ne­drīkst zināt, ka esmu runājis ar jums. Tad viņi nogalinās Rebeku.

Pēkšņa apjukuma pārņemts, Mets sāka svārstīties. Čaba spēra soli tuvāk.

- Varbūt tā arī ir, vecīt. - Viņš pagriezās pret Raidelu. - Viņa ir šeit.

- Šeit? - Raidels paliecās uz priekšu.

- Mēs viņu redzējām, - Čaba paziņoja. - Pirms pāris stun­dām. Medokss ar savu neliešu bandu atveda viņu uz nelielu lid­ostu netālu no Bedfordas. Mēs nodomājām, ka tie ir viņas mie­sassargi.

Raidela seja nomācās.

- Viņi ir sagūstījuši tavu meitu, bet tu apgalvo, ka tevi atstū­muši malā? - Mets nicīgi noprasīja. - Nezinu gan. Es tādu soli uzskatītu par skaidru zīmi, ka tagad jūs esat ienaidnieki.

Miljonāra acis apliecināja, cik nospiedoši ir Meta vārdi.

Sašutis Mets papurināja galvu, pavēcināja ar pistoli un teica:

- Ejam.

Acīmredzami apmulsis, Raidels izmisīgi centās rast kādu skaidrību. Tad viņš papurināja galvu, pacēla rokas, it kā pado­tos, un soli atkāpās.

- Viņi nogalinās manu meitu.

Meta niknums pieņēmās spēkā.

- Par to vajadzēja domāt vēl pirms tam, kad tika nogalināti tavi cilvēki.

- Cik reizes man tas būs jāatkarto? - Raidels iesaucās. - Es to negribēju. - Viņš rāmi papurināja galvu. - Pat tad, ja es gribē­tu jums palīdzēt, tas nav manos spēkos. Vismaz tik ilgi, kamēr Rebeka ir pie viņiem. Tad nu dariet, ko gribat, bet es jums līdzi neiešu.

Lai ari Mets pacēla ieroci, Raidels nerimās un paceltām rokām arvien kāpās atpakaļ - ar šaudīgām acīm modri pētīdams ap­kārtni.

- Apstājies. Es runāju nopietni, - Mets pavēlēja.

Raidels papurināja galvu. Viņš jau bija nonācis nelielajā krus­tojumā.

Mets vilcinājās. Raidels to manīja. Viņš tikko jaušami, gluži kā atvainodamies, pielieca galvu un tad iešāvās ejā.

- Nolādēts! - Mets norūca un steidzās miljonāram pa pēdām. - Raidel! - viņš sauca, un vārds atbalsojās šaurajā ķieģeļu kanjo­nā. Metam nopakaļ skrēja Čaba. Jau pēc dažām sekundēm viņi attapas galvenajā ielā. Mets spēji apstājās. Uz platās ietves stāvē­ja vairāki gājēji, kas nekustīgi vērās Metā - viņus bija pārsteigusi pēkšņā cilvēka parādīšanas ar ieroci rokā. Aiz gājējiem bija re­dzams Raidels, kurš atkāpās, mierinoši vēcinot rokas.

Apzinādamies, ka apkārt ir pārāk daudz cilvēku un Raidels aizbēgs, bet viņš neko nevarēs iesākt, Mets sacīja Čabam:

- Pie velna, taisāmies prom! - Tad viņš pagriezās un pa eju skrēja uz Potitiac Bonneville pusi. Viņš pazaudēja Raidelu, taču De­nijs bija dzīvs. Un tobrīd tas bija pats svarīgākais.

Загрузка...