Zīme

17 Amundsena jūra, Antarktīda

- Jums jābrauc šurp! Jums kaut kas jāredz.

Zvanītājam angļu valoda nebija dzimtā, un Greisija nespēja aptvert, kāds akcents saklausāms balsī. Lai gan viņš runāja lēni un skaidri, vārdos jautās nepārprotama steiga. Satelītu sakari tie­šām bija nevainojami.

- Mirklīti uzgaidiet, - Greisija sacīja. - Kas jūs esat un kā tikāt pie mana tālruņa numura?

- Mans vārds ir Emīns. Brālis Emīns, ja jums tā labpatīk.

- Un jūs zvanāt no Ēģiptes?

-Jā, no Sīriešu klostera Vādi en Natrūnā.

Instinkts, kas brīdināja par ķertajiem, bija sasniedzis augstu atzīmi jau tajā brīdī, kad Greisija sāka runāt, un nu tas pieņēmās spēkā.

- Un kā jūs tikāt pie šī numura? - viņa pārjautāja mazliet asā­kā tonī.

- Piezvanīju uz jūsu biroju Kairā.

- Un viņi to nosauca?

Lai ari dusmas žurnālistes balsī bija skaidri saklausāmas, ru­nātājs pat necentās viņu mierināt.

- Es teicu, ka zvanu tēva Hieronima uzdevumā.

Greisijas nogurušais prāts mirkli pakavējās pie šī vārda un tad norādīja uz acīmredzamu asociāciju.

- Tas pats tēvs Hieronims?

- Jā, - Emīns apstiprināja. - Tieši tas pats.

Instinkts nedaudz pierima.

- Un jūs viņa uzdevumā zvanāt no Ēģiptes? Viņš ir tur?

Pēkšņi Greisija atskārta, ka jau kādu laiku neko nav lasījusi

par pasaulslaveno humānistu. Un tas bija neparasti, ņemot vērā sabiedrības uzmanību, kas allaž tika pievērsta šim cilvēkam un plašajai organizācijai, ko viņš dibinājis un vada.

- Jā, viņš ir šeit. Jau gandrīz gadu.

- Labi. Ja reiz esat mani sazvanījis, ko tieši vēlējāties paziņot?

-Jums jābrauc šurp. Un jāsatiekas ar tēvu Hieronimu.

- Kāpēc? - Greisija pārsteigta jautāja.

- Mēs redzējām jūsu reportāžu. Jūs redzējāt zīmi. Jūs par to pastāstījāt pasaulei.

-Zīmi?

Doltons un Finčs ziņkārīgi pētīja kolēģi. Viņa paraustīja ple­cus, it kā gribētu teikt: "Es neko nesaprotu."

- Lai kāds arī būtu iemesls, - brālis Emīns turpināja, - die­višķs vai cits, jūs bijāt tur. Tas ir jūsu materiāls. Un es, protams, esmu redzējis jūs darbā. Cilvēki jūsos ieklausās. Jums ir cienīja­ma reputācija. Un tādēļ es to visu stāstu jums un tikai jums.

- Vēl jau neko neesat izstāstījis.

Mirkli klusējis, brālis Emīns teica:

- Tas simbols, kuru jūs redzējāt debesīs, ir ari šeit.

Trauksmes zvani, kas tobrīd atskanēja Greisijai sirdī un paāt­rināja pulsu, atšķīrās no pirmajiem.

- Ko? Kas jums tur ir? Debesīs? - Šie Greisijas vārdi nepārpro­tami piesaistīja Doltona un Finča uzmanību.

- Nē, ne jau debesīs.

- Kur tad?

- Jums jabrauc šurp. Tad pati visu redzēsiet.

Greisijas instinkts atkal raidija brīdinājuma signālus.

- Man būs vajadzīgs mazliet vairāk informācijas.

- To ir grūti izskaidrot.

- Tomēr pamēģiniet!

Brālis Emins šķita brīdi apsveram vārdus un tad sacija:

-Tēvs Hieronims neuzturas tieši klosterī. Bet viņš te bija. Iera­dās pirms vairākiem mēnešiem. Viņš bija… satraukts. Un pēc da­žām nedēļām… viņš devās kalnos. Saprotiet, uz alu, kas sniedz pašu nepieciešamāko, prod, patvērumu ar guļvietu un pavardu ediena gatavošanai. Dieva vīri dodas turp, kad meklē vientulību un nevēlas, lai viņus traucē. Dažkārt viņi tur paliek dienām ilgi. Dažkārt nedēļām. Un mēnešiem.

- Un tēvs Hieronims ir tur?

-Jā.

Greisija īsd neatskārta, kā dzirdēto uztvert.

- Un kāpēc man būtu jāiesaistās?

Vīrieds vilcinājās. Šķita, ka viņam nav patīkami to visu stāstīt.

- Viņš ir mainījies, Ļoganas jaunkundz. Ar viņu noticis kaut kas… tāds, ko mēs nesaprotam. Un kopš došanās kalnā viņš rak­sta. Dažās lappusēs ir arī zīmējumi. Tie visu laiku atkārtojas, un viens simbols ir uzzīmēts uz alas sienām.

To dzirdot, Greisijai skudriņas pārskrēja pār muguru.

- Tā ir zīme, Ļoganas jaunkundz, - brālis Emins turpināja. - Zīme, ko jūs redzējāt tajā ledus apvidū.

Greisijai prātā valdīja īstens juceklis. No mulsuma miglas iz- • kristalizējas viens acīmredzams jautājums.

- Neuztveriet to personīgi, brāli, bet…

- Es zinu, ko jūs grasāties teikt, Ļoganas jaunkundz, - brālis Emīns viņu pārtrauca. - Un, protams, jums ir visas tiesības paust skepticismu. Neko citu es no tik gudra cilvēka nemaz negaidīju. Taču uzklausiet mani! Alā nav televizora. Tāda nav ari klosterī, tāpat kā radio. Tēvs Hieronims nav redzējis jūsu reportāžu.

Instinkta bultiņa tuvojās bīstamai robežai.

- Ziniet, nedomāju, ka jūsu vārdi mudinās mani nekavējoties lēkt lidmašīnā.

- Nē, jūs nesaprotat, - brālis Emins steidzīgi iebilda, un sa- valdigums balsī acīmredzami cīnījās ar nepacietību, kas puisi no­teikti mocīja. - Ne jau tagad viņš to sāka.

Prātā Greisijai veidojās satraucoša atziņa.

- Ko jūs ar to gribat teikt? Kad viņš sāka zīmēt to simbolu?

Atbilde līdzinājās zibenim no skaidrām debesim.

- Pirms septiņiem mēnešiem. Viņš jau septiņus mēnešus zīmē to simbolu.