Zīme

36 Braitona, Masačūsetsas štats

Jau līzdams ārā no lielā Mercedes apakšas, Mets izdzirdēja, ka mājas durvis atkal atveras.

Viņš piespiedās automobiļa pasažieru puses priekšējām dur­vīm un sastinga. Skatīties viņš neuzdrošinājās, un tas arī nebija vajadzīgs. Nācējs noteikti bija raženais vīrs uzvalkā, taču bries­mas viņam draudēja neatkarīgi rlo tā, kurš tūdaļ parādīsies pie automobiļa sāniem. Mercedes stāvēja priekšā Chrysler un furgo­nam. Lai kāds no tiem izbrauktu ārā, vispirms jāpārvieto pirmais automobilis. Un pats Mercedes stāvēja atklātā vietā - priekšā un aizmugurē bija jardiem tukšas teritorijas, pa kreisi atradās māja, bet pa labi, Metam aiz muguras, piecas pēdas augstais dzīvžogs. Un tas nozīmēja vienu - ja kāds izkustinās Mercedes no vietas, Mets būs zaudējis aizsegu.

Tās bija lamatas. Viņš zināja, ka tā var notikt, tomēr bija rīko­jies - jo uzskatīja, ka ir vērts riskēt. Tagad, ieklausīdamies nācēja soļos, viņš dziļi nožēloja, ka nav ķēries pie sākotnējā plāna ar deg­bumbām. Taču pēc kara visi gudri, īpaši tad, ja aiz muguras ir siena vai, kā šajā gadījumā, biezs, necaurejams, piecas pēdas augsts dzīvžogs.

Izrādījās, ka nācējs nav viens. Mets secināja, ka tuvojas vis­maz divi. Ja abi kāps Mercedes automobilī, tad dažu sekunžu lai­kā viņam nāksies sastapties ar vienu no tiem. Mets pieplaka ze­mei un pūlējās uzminēt nācēju skaitu un izvēlēto mērķi. Pagalms bija mazliet nogāzens, tādēļ kādu brīdi viņš neko neredzēja. Jau nākamaja viņš ieraudzīja vienu kurpju pāri - melnus, izturīgus sporta apavus, kas pirmīt bija kājās uzvalkā ģērbtajam, sprieda Mets, - un tam sekoja otrs. Divi cilvēki devās uz Mercedes. Raže­nais droši vien nospieda signalizācijas pults podziņu, jo atska­nēja pīkstiens un durvis ar skaļu krakšķi atslēdzās vaļā.

Metam nebija izvēles.

Viņš saritinājās kamolā un gaidīja, ieklausīdamies ikvienā troksnītī. Noklikšķēja šofera puses durvis, un tad viņa pusē pie priekšējā labā spārna parādījās kāds stāvs - puisis ar augstiem vaigu kauliem un īsi apcirptiem matiem. Metam šķita, ka tas re­dzēts automobili pie Čabas mājas. Strauji pielēcis kājās, Mets pār­steidza nācēju un trieca dūri viņam pa zodu. Apcirptajam galva pasitās sānis, nedabiski nošūpojās, un viņš sāka skaļi gārgt. Pui­sis izrādījās stiprs un nevis nokrita, bet raudzīja cīnīdes pretī. Sa­vukārt Mets jau bija sagatavojis daudz nopietnāku soli un izpil­dīja sitienu no apakšas - tik spēcīgu, ka Apcirptais sagrīļojās un kāpās atpakaļ.

Automobiļa otrajā pusē bija jaušama kustība, un Mets ar acs kaktiņu manīja uzvalkā ģērbto bāžam roku mēteļa kabatā. Apcirp­tajam bija ļoti grūti nostāvēt uz ļodzīgajām kājām. Mets sagrāba viņu no aizmugures, ar kreiso roku aptverdams kaklu, bet labo ieslidinādams viņam aiz jakas un meklēdams pistoli. Tikmēr uz­valkā ģērbtais jau bija sameklējis savu šaujamieroci un tēmēja uz Metu. Apcirptais atradās abiem pa vidu.

Metam paveicās, jo Apcirptajam zem jakas, maksti uz labā gur­na, bija pistole. Uztaustījis rievoto spalu, Mets izrāva ieroci, pa­cēla to izstieptā labajā rokā, vienā līmenī ar gūstekņa ausi, un no­mērķēja uz vīrieti uzvalkā.

- Malā! - Mets uzsauca, pavērsis pistoli pret gūstekņa galvu un tad atkal pret otru vīru.

Tad viņš pakāpās pa kreisi, lai automobilis būtu starp viņu un uzvalkā ģērbto. Tas pacēla kreiso roku samiernieciskā žestā, taču ierocis joprojām bija notēmēts Metam sejā.

- Atslābsti, Met, - viņš sacīja. - Nomierinies.

- Pie velna, kas jūs tādi esat? - Mets nokliedza, kāpdamies ar­vien tālāk un nervozi lūkodamies uz visām pusēm.

- Es protu novērtēt tavu parādīšanos šeit, Met, - uzvalkā ģērb­tais sacīja, acīmredzot mēģinādams izprast, kā Metam izdevies viņus atrast. - Patiesību sakot, uz mani iespaidu atstājis it viss, ko tu esi darījis jau kopš paša sākuma.

Mets jau bija nonācis līdz Mercedes aizmugurei. Uzvalkā ģērb­tais neatkāpās ne soli un ar ieroča stobru sekoja Metam, vienlai­kus tuvodamies Mercedes automobilim un pētīdams apkārtni glu­ži kā radars. Šajā cilvēkā jautās kaut kas ārkārtīgi biedējošs. Viņam trūka auss, kuras vietā vīdēja briesmīga rēta, galva bija noskūta un pēc formas atgādināja šāviņu, bet vislielākos draudus izsta­roja keramikas melnās acis, kas šķita nebaidāmies pat pašas el­les, tāpat tumšie plaksti un asās uzacis. Sejas apakšdaļu sedza savāda maska.

- Un kas tad tas? - Mets uzbrēca. - Pie velna, kas notiek? Kas notika ar manu brāli?

Uzvalkā ģērbtais viegli pašūpoja galvu - kā visžēlīgi izradī­dams pretimnākšanu.

- Zini ko, Met? Tu pārāk uztraucies par pagātni. Vairāk gan vajadzētu domāt par nākotni.

- Ko tu izdarīji ar manu brāli? - Mets jautāja, atkāpies vēl vie­nu soli. - Vai viņš vēl ir dzīvs?

Svešais pat nesarāvas un stāvēja pavisam mierīgi, taču viņa dzestrās acis šķita novērtējam Meta pozīciju un iespējamo situā­cijas iznākumu.

- Tu patlaban noņemies ar lietām, kurās tev nevajadzētu iedzi­ļināties, - uzvalkā ģērbtais beidzot noteica. - Es tev ieteiktu at­mest visam ar roku. Atrodi sev kādu siltu, jauku vietiņu, kur no­likt galvu, un aizmirsti visu, kas noticis. Vai, vēl labāk… - Tanī bridi viņš ar acīmredzamu kustību nospieda pistoles mēlīti. Glu­ži vienkārši pieņēma lēmumu un rīkojās bez tālākas domāšanas. Lode ķēra puisi, ko Mets bija piespiedis sev pie krūtīm. - …ļauj, es tev palidzēšu tur nonākt.

Apcirptais pēkšņi noraustījās. Mets sajuta, ka negaiditi spēja sāpe iedzeļ kreiso ribu rajonā, taču viņam nebija laika apstāties un paskatīties. Galvenais bija noturēties kājās, kamēr beidzas šis trakums.

Gūsteknis lēnām ļima, bet uzvalkā ģērbtais izšāva vēl un vēlreiz. Viena lode trāpīja Apcirptajam plecā un izeju atrada pavisam tuvu Meta pieliektajai galvai, nošvikstot gar ausi un nošļācot vaigu ar asinīm un kaulu šķembām. Mets centās no­turēt Apcirpto stāvus un izmantot par vairogu, vienlaikus iz­šaudams uz svešo vīrieti, kas steidza paslēpties aiz Mercedes. Viņš uzmanīgi kāpās atpakaļ, rūpīgi pētīdams apkārtni. Ar katru soli kreisajā sānā dedzināja arvien spēcīgāk. Uzvalkā ģērbtais ieņēma pozīciju vēl vienam šāvienam un trāpīja Meta gūsteknim augšstilbā. No mājas izskrēja vēl divi ar ieročiem ro­kā. Ieraudzījuši uzbrucēju, viņi pieplaka zemei un sagatavojās šaušanai, taču atradās pārāk atklātā vietā, tādēļ vienu Mets uz­reiz ievainoja plecā. Tikai pēc mirkļa viņš atskārta, ka tā bijusi meiča ar kastaņbrūnajiem matiem, kura brauca furgonā un pie­dalījās viņa un Vinsa Belindžera nolaupīšanā. Viņa nogāzās uz sāniem, it kā zaudējusi pamatu zem kājām. Otrs nelietis ie­nira aiz Mercedes automobiļa un pievienojās uzvalkā ģērbtajam. Mets neapstājās un joprojām izmantoja asiņojošo - un varbūt jau mirušo - gūstekni par vairogu, vilkdams viņu uz ielas pu­si soli pa solim, collu pa collai, un šāva ikreiz, kad ieraudzīja kādu mērķi. Vairākas lodes aizspindzēja garām, un viņš atbil­dēja ar trim raidījumiem. Tad izrādījās, ka aptverē palikusi pē­dējā patrona. Mets atskārta, ka uzvalkā ģērbtais un tas otrs si­tuāciju izprata uzreiz, tādēļ krietni drošāk iznāca no aizsega. Šausmu pārņemts, Mets palūkojās visapkārt un konstatēja, ka atrodas vien pāris jardu attālumā no ietves. Sakopojis pēdējos spēkus, Mets vēl dažus soļus pavilka saļimušo gūstekni, tad atlaida viņu un izskrēja ielā.

Viņš neatskatījās un tik skrēja ar tukšo pistoli rokā, vispirms turēdamies blakus ietves malā novietotajiem automobiļiem, pēc tam traukdamies pāri ielai un uzlēkdams uz pretējās ietves, lai mašīnas atrastos starp viņu un šāvējiem. Mierināja vājā cerība, ka pēdējā lode ies secen, kamēr viņš ielēks savā Toļ/ota Camry. Vienlaikus Mets sāka prātot, cik smagi ir ievainots un kad gadī­sies iespēja to pārbaudīt.