Zīme

18 Kvinsi, Masačūsetsas štats

Paļāvies uz instinktu, Mets iegriezās veikala 7-Eleven stāvlau­kumā, nevis savā ieliņā.

Veikals bija atvērts divdesmit četras stundas diennakti, taču citu automobiļu laukumā nebija. Viņš izslēdza sava Mustang star­mešus, taču dzinēju atstāja rūcam un mirkli sēdēja, sarkanzaļo Ziemassvētku rotājumu lampiņu apspīdēts. Bija nepieciešams ap­domāt situāciju.

"Viņi jau ir šeit. Gaida mani. Noteikti viņi. Kā gan tas iespē­jams?"

Domās viņš atgriezās brīdī, kad tika nolaupīts Belindžers. "Droši vien viņi izsekoja Belindžeru. Varbūt pat noklausījās viņa telefonu. Ja tā, tad viņiem zināms par zvanu man. Ja panika sa­celta Denija dēļ, tad arī par mani viņiem jau viss ir skaidrs."

Mets bija pārliecināts, ka sagādājis tiem tipiem problēmas.

"Brīnišķīgi."

Veikli nopētījis apkārtni, viņš nemanīja neko aizdomīgu. "Dro­ši vien gaida mani pie darbnīcas." Iedomājies sevi bandītu vietā, Mets iztēlojās ideālo vietu, kur viņi noteikti atstājuši mašīnu, lai uzbruktu no slēpņa. "Nelieši! Kā viņiem izdevies tik ātri reaģēt? Cik tad pagājis no tā brīža, kad es izlēcu no furgona? Stunda?"

"Resursu viņiem netrūkst."

Satraukumu šāda atziņa nemazināja.

Viņš izslēdza dzinēju, pasita augšup pusmēteļa apkakli un iz­kāpa no automobiļa. Acis bija gatavas fiksēt jebkuru kustību. Spē­ris dažus soļus līdz veikalam, viņš nonāca zem markīzes un ap­stājās, lai vēlreiz pārlūkotu apkārtni.

Nekā.

Tikai kaitinošās riepu atstātās pēdas, kas veda gar veikalu un nozuda tumsā.

Kad viņš iegāja veikalā, atskanēja elektroniskais divtoņu sig­nāls. Tūdaļ viņam uzmanību pievērsa laipnais veikala īpašnieks Sendžejs, kurš tobrīd lika grilā hotdogus.

Sendžejs pasmaidīja.

- Sveiks, Met! - viņš uzsauca un tad pamanīja piesnigušos klienta matus un uzjautrināts piebilda: - Tiešām snieg, vai ne? - Pusteikumā viņš apjucis sarauca pieri, jo pamanīja, cik nelāgā stā­vokli ir Mets.

Uzrunātais viegli palocīja galvu un rUpigi pārliecinājās, ka tu­vumā neviena nav.

- Tiešām, - viņš beidzot atbildēja pēc krietna laika sprīža. Tad seja satumsa, un viņš teica: - Sendžej, es gribētu izmantot sētas puses izeju.

Bridi pētījis klientu, veikala īpašnieks sacīja:

- Protams. Kā vien vēlies, Met. - Viņi bija pazīstami kopš tās dienas, kad Mets pārņēma darbnīcu. Viņš izrādījās lielisks klients un uzticams kaimiņš, tādēļ Sendžejs zināja, ka bez vajadzības viņš neko tādu nelūgtu.

Veikala īpašnieks pavadīja Metu līdz sētas puses durvīm un atslēdza tās.

Mets brīdi vilcinājās.

- Pagaidām neaizslēdz, labi? Es drīz atgriezīšos.

- Labi, - Sendžejs novilka un novērsās, bet pēc tam atkal pa­skatījās uz Metu un teica: - Vai tev nekas nekaiš?

- Nekas. - Mets paraustīja plecus un izslīdēja ārā pa durvīm.

Tuvumā nebija neviena transportlīdzekļa. Viņš piespiedās pie laukuma sienas, tad garām Sendžeja automobilim un atkritumu konteineriem devās prom no galvenā ceļa. Drīz vien veikala gais­mas palika aiz muguras, un viņš attapās pilnīgā tumsā, ko at­šķaidīja vien blāvs mēness. Viņš ienira koku audzē un nonāca pie zemas vienstāva ķieģeļu ēkas, kurā izvietojās neliela juridiskā fir­ma. Kā jau gaidīts, visi logi bija tumši un tuvumā nevienas auto­mašīnas. Uz katra soļa iesāpējās kreisā kāja un gurns, tomēr Mets laidās skriešus gar ēkas pagalma puses sienu.

Tad viņš pieliecās un paskatījās ap stūri. Viss bija tieši tā, kā viņš domājis. Vienā no juridiskās firmas stāvvietām atradās tumšs Chryskr 300C, ērti paslēpies aiz ēkas tālākās sienas apmēram div­desmit jardu attāluma no ieejas darbnīcā. Šķita, ka salonā saska­tāmi divu cilvēku silueti.

"Viņi gaida mani. Vai arī astoņas stundas par agra ieradušies uz tikšanos ar advokātu, taču diez vai kāds tik nepacietīgi grib redzēt juristu."

Mets atslīga pret sienu un pārcilāja prātā savas iespējas. Sā­kumā gribējās iejaukties, piekaut svešos līdz asinīm un izsist no viņiem visu patiesību. Pirms dažiem gadiem viņš rīkotos tieši tā - lai kādas arī būtu izredzes. Taču šobrīd izredzes nebija visai spī­došas. Un Mets, izmisīgi alkdams spert šo soli, tomēr pārliecinā­ja sevi, ka tas būtu kļūmīgs. Viņam sāpēja visas maliņas, kreisā kāja smeldza, tātad izredžu uzvarēt bija maz.

Uz mirkli zaudējis savaldīšanos, viņš apsvēra domu zvanīt policijai, taču tūdaļ atteicās no tās. Policijai viņš neuzticējās. Ne­kad agrāk nav uzticējies un arī turpmāk nebūs citādi. Turklāt jeb­kurā gadījumā ar policiju viņš zaudēs spēlē "Mani vārdi pret vi­ņu vārdiem". Piedevām viss liecināja, ka puiši Chrysler automobilī ir kārtīgi sagatavojušies, tātad viņiem ir labi sakari. Viņa rīcībā bija tikai arestu un izvirzīto apsūdzību saraksts - tik garš, ka ar vienu printera kasetni izdrukāšanai nepietiks.

Tad prātā ielauzās vēl kāda ideja - daudzsološāka par iepriek­šējo. Mets veikli apsvēra to, meklējot nepilnības un tomēr izlemjot tai par labu. Labākā no labākajām. Vienīgā. Pēdējoreiz pametis skatienu uz Chn/sler automobili, Mets pārliecinājās, ka svešie pagaidām nekur neaizbrauks, un devās atpakaļ uz 7-Eleven vei­kalu.

Iedams cauri tirdzniecības zālei un garām Sendžejam, kas vel­tīja klientam bažīgu un aizdomu pilnu skatienu, Mets pat nepa­lēnināja soli un pavēcināja veikala īpašniekam ar roku - it kā vienaldzīgi, tomēr nepārliecinoši.

- Man vajadzīga līmlente, - Mets sacīja. - Kaut kas pamatīgs un lipīgs.

Sendžejs mirkli apdomājās un tad palocīja galvu.

- Atnesīšu visu, kas man ir, - viņš noteica, kad Mets izgāja no veikala.

Aši palūkojies apkārt un nemanījis acīmredzamus draudus, Mets piegāja pie sava Mustang, atvēra bagāžnieku un veikli atrāva vaļā sānu apšuvumu. Tad viņš uztaustīja nelielu nišu, kurā slēpa melnu kastīti apmēram cigarešu paciņas izmērā. Izņēmis kastīd, viņš paslēpa to krūšu iekškabatā un tad instrumentu kastē uzmek- leja riepatslēgu, aizvēra bagāžnieku un atkal nozuda veikalā.

Laipnais īpašnieks jau gaidīja, turēdams rokā divas collas pla­tas izolācijas lentes rituli. Mets paķēra to, norūca kaut ko līdzīgu vārdam "lieliski" un aizsteidzās prom.

Viņš aizgāja līdz ķieģeļu ēkas galam un paskatījās ap stūri. Chrysler joprojām bija tur. Viņš pārbaudīja apkārtni, atkāpās un sagumis ielīda krūmu un koku audzē aiz stāvlaukuma. No turie­nes viņš meta līkumu līdz vietai piecpadsmit jardu attālumā no automobiļa, taču uzmanījās, lai nepavīdētu atpakaļskata spogu­ļos. Tad viņš nometās zemē un atlikušo ceļu līda uz vēdera.

Elkoņi pēc izlēkšanas no furgona joprojām smeldza, tomēr viņš nelikās ne zinis par sāpēm un aizlīda līdz pašam Chrysler. Mirkli atvilcis elpu, viņš ieklausījās, taču soļi nebija dzirdami. Apmieri­nāts, ka nav pieķerts, Mets apvēlās uz muguras, palīda zem au­tomobiļa un veikli atrada statni. Tad viņš no kabatas izņēma trekeri un piestiprināja to statnim.

Gandriz jau pabeidzis, Mets sajuta, ka salonā kāds sakustas. Atskanēja klikšķis - tika atvērtas automobiļa durvis. Viņš pagrie­za galvu uz sāniem, uz pasažieru sēdekļa pusi, un sastinga, jo blāvajā apgaismojumā, kas spīdēja no salona, ieraudzīja vispirms vienu, tad otru kāju - kāds izkāpa ārā. Nogurkstēja sniegs. Sve­šais pievēra durvis, taču līdz galam neaiztaisīja.

Pēkšņas atskārtas dzelts, Mets nodrebēja. Viņš ļoti lēni pielie­ca galvu, lai varētu saskatīt, kas notiek automobiļa aizmugurē, un ieraudzīja paša atstātās pēdas. Melnā svītra pērļu baltajā sniega mirdzumā veda taisni līdz viņa slēptuvei.

Viņš saspringts vēroja, ka svešais sper dažus soļus. Uz auto­mobiļa aizmugures pusi. Mets neatrāva acis no svešinieka zāba­kiem un prātā jau apsvēra bridi, kad nācējs pamanīs pēdas un vajadzēs rīkoties. Panikas pārņemts, Mets sekoja neredzamā cil­vēka soļiem, kas pagāja garām aizmugures ritenim un - apstājās. Spriedze šķita neizturama. Mets sataustīja zem pusmēteļa paslēp­to riepatslēgu un cieši to satvēra. Viņš jau bija gatavs spērienam, lai notriektu svešo no kājām, taču tas pagriezās un atradās ar se­ju pret sienu. Nošņirkstēja rāvējslēdzējs, un Meta augums atslā­ba līdz minimālajam trauksmes līmenim - svešais bija izkāpis, lai pačurātu.

Gaidīdams, kamēr tas pabeidz un iekāpj atpakaļ automobilī, Mets pat nepakustējās. Tad viņš pārliecinājās, ka trekeris ir droši nostiprināts, izslīdēja no auto apakšas un devās atpakaļ pa to pa­šu ceļu, pa kuru bija nācis. Apstājās viņš tikai uz mirkli - lai iemū­žinātu atmiņā automobiļa numuru.

Sendžejs stāvēja pie kases aparāta un acīmredzami nervozēja.

Mets veltīja viņam pateicības pilnu galvas mājienu un pasnie­dzās pec zīmuļa, lai uz reklāmas lapiņas pierakstītu Chn/sler nu­muru. Iebāzis papīriņu kabatā, Mets pagriezās pret Sendžeju.

- Izdari man pakalpojumu, lūdzu! Ja kāds jautā, tad apgalvo, ka neesi mani redzējis kopš pusdienlaika. Labi?

Veikala īpašnieks pamāja ar galvu.

- Vai izstāstīsi, kas notiek?

Iekšējo cīņu nomākts, Mets rādija apmākušos vaigu.

- Labāk nevajag. Jo mazāk zināsi, jo drošāk jutīsies.

Aptvēris šo vārdu jēgu, Sendžejs mirkli vilcinājās un tad drū­mi noteica:

- Esi uzmanīgs, ja? - Tas skanēja nedroši, it kā viņš nebūtu pārliecināts, ko teikt un cik tālu iesaistīdes nezināmajā.

Izmocījis smaidu, Mets sacīja:

- Tieši tāds ir mans plāns. - Tad viņš kaut ko iedomājās, spē­ra dažus soļus tuvāk ledusskapim un izņēma kokakolas kārbu. Pacēlis to, lai Sendžejs redzētu, viņš piebilda: - Pieraksti uz ma­na rēķina, labi?

Sendžejs acīmredzami atslāba.

- Protams.

Jau nākamajā mirklī Mets bija prom.