67 Hjūstona, Teksasas štats

Pūli varēja redzēt jau no debesīm.

Sākumā Greisija viņus neievēroja. Lidmašīna meta lokus ap nelielu lidostu, laizdamās arvien zemāk. Apmēram tūkstoš pēdu augstumā viņa manīja tikai viengabalainu masu, tumšu traipu bāli ziemīgajā apvidū, kas ieskāva pelēka betona akrus. Satiksmes sablīvējumi bija neiedomājami, visi mazie celiņi, kas veda uz no­laišanās laukumu, pilni ar automobiļiem, kuri salikti nekārtīgos puduros - gluži kā tikko izbērti Lego klucīši. Bija skaidrs, ka tu­vākajā laikā tie nekur nebrauks. Sastrēgumi valdīja līdz pat ap­vedceļam, kas vairākas jūdzes visos virzienos bija pārpilns trans­porta līdzekļiem. Cilvēki gluži vienkārši atstāja automobiļus ceļa malā un tālāk uz lidostu devās kājām, sekojot pārējiem - gluži kā popmūziķu cienītāji uz brīvdabas koncertu. No visām pusēm vi­ņi plūda uz lidostas ziemeļrietumu stūri un pulcējās netālu no skrejceļa ziemeļu gala.

Greisijai šī lidosta nebija pazīstama. Dārbijs paskaidroja, ka policijas priekšnieks lūdzis izvairīties no Hobija lidostas un Džor- dža Buša starpkontinentālās lidostas un nosēsties Elingtona lid­ostā. Tādējādi, pirmkārt, netiktu traucēti komerciālie reisi uz pil­sētu un prom no tās. Elingtona lidosta bija neliela, lielākoties izmantota militārām vajadzībām. Vairāki privāto lidmašīnu ope­ratori te uzturēja savus pilno pakalpojumu kompleksus, taču to neizmantoja visas aviolīnijas. Tajā pat nebija termināļa - vien pā- " ris skrejceļu un rinda ar nevienādiem angāriem, kur mājvietu ra­dusi Krasta apsardze, Nacionālā Aeronautikas un kosmosa ap­gūšanas pārvalde, tāpat kā Teksasas Gaisa Nacionālā gvarde, kuras slavenākais karavīrs Vjetnamas kara laikā bija Džordžs Vol- kers Bušs, gatavs izjaukt jebkuru Vjetkonga uzbrukumu Hjūsto- nai. Elingtona lidostā arī pūļa kontrole būtu daudz vieglāka, jo administrācija bija pieradusi pie masu pasākumiem - galu galā šeit ik gadu notika aviošovs "Spārni virs Hjūstonas".

Lai gan Greisija bija gatava derēt, ka tādu ļaužu pieplūdumu Elingtona lidosta vēl nav piedzīvojusi.

Lidmašīna nosēdās bez starpgadījumiem un aizslīdēja līdz skrejceļa galam, nobrauca vēl kādus simts jardus un tad apstājas pie liela atvērta angāra. Netālu bija novietots divdzinēju helikop­ters, kam līdzās stāvēja divi vīri. Kapteinis izslēdza Gulfstream lid­mašīnas dzinējus. Kad tie apklusa, salonā ielauzās troksnis no āra - pārdabiskais aplausu un gaviļu vilnis bija tik skaļš, ka pār­varēja it visas izolācijas kārtas un trīskārtīgos iluminatoru sdk- lus.

Greisija palūkojās uz tēvu Hieronimu. Viņš likās sasprindzis un satraukts, uz pieres mirdzēja sviedru lāsītes. Pasniegusies Greisija pieskārās viņa plaukstai un uzmundrinoši pasmaidīja.

- Viss būs labi, - viņa sacīja. - Šie cilvēki ieradušies jūs sveikt.

Tēvs Hieronims stoiski pasmaidīja, gluži kā samierinoties ar savu jauno lomu.

Priestera noskaņojums uzjundīja Greisijai atmiņā to pašu neomulību, ko viņa bija izjutusi uz torņa jumta, un neviļus nācās nodoties prātojumiem, kādēļ nepārņem atvieglojums par atgrie­šanos uz drošas un cietas zemes. Viņa paraudzījās uz Doltonu - tas jau bija sakārtojis kameru un ieslēdzis BGAN satelītu šķīvi, lai nodrošinātu tiešraidi.

- Esi gatava? - viņš jautāja Greisijai.

- Nē, - viņa atbildēja, nedroši pasmaidījusi.

Nelsons Dārbijs gaidīja pie tukšā laukuma un novērtēja skatī­tāju pūļa radīto kņadu. Viņš bija pieradis pie lielām masām, jo viņa baznīca katru svētdienu pulcēja vairāk nekā desmit tūksto­šus cilvēku, bet īpašos gadījumos de pārsniedza piecpadsmit tuk- stošus. Taču te viss bija pilnīgi citādi. Parasti deši viņš gādāja par pūļa uzkurināšanu, viņš bija katalizators. Cilvēki uztvēra viņa enerģiju un atbildēja, kad tas bija nepieciešams. Viņš nebija radis pie pasīva vērotāja lomas, kad masas aiz barjerām lidlauka malā dzirksteļo pašas no sevis. Visi aplaudēja un skaļi gavilēja, it kā sagaidītu Bono atkārtoti iznākam uz skatuves. Kāda grupa pa kreisi no Dārbija dziedāja "Es esmu glābts" un šūpojās melodi­jas ritmā. Un tēvs Hieronims vēl pat nebija izkāpis no lidmašī­nas.

Mācītājs palūkojās pa kreisi, kur sastindzis stāvēja sirmais gu­bernators, un veltīja viņam visžilbinošāko smaidu, kādu vien va­rēja izmocīt, un tad pagriezās uz otru pusi. Tur stāvēja Rojs Būse­ma. Kad abi saskatījās, žurnālists svinīgi palocīja galvu.

Paliecies tuvāk, Dārbijs klusi sacīja:

- Lieliski, amigo.

Būsema tikai pamāja ar galvu, bet neatrāva acis no lidmašī­nas durvīm, kas tobrīd vērās vaļā.

Pūlis ieaurojās. Ievelkamais traps noslīdēja lejā un atdūrās pret zemi. Trīs Dārbija vīri izritināja sarkanu paklāju, kas bija sagata­vots speciāli tēvam Hieronimam.

Neaicinādams savus viesus pievienoties, viņa svētība Dārbijs devās tuvāk lidmašīnai un puspagriezienā majestātiski pamāja pūlim, veltot tam savu satriecošo smaidu. Skaļi saukdami svei­cienus, cilvēki drūzmējās pie barjerām, ko bija izveidojusi polici­ja un kas tik tikko aizturēja spiedienu. Mācītājs nostājās trapa pa­kājē. Gubernators viņam sekoja, atdarinādams Dārbija mājienu pūlim, taču īstais brīdis bija palaists garām un atbilde vairs ne­šķita tik varena.

Tēvs Hieronims nogludināja savu sutanu un aizgāja līdz lid­mašīnas priekšgalam. Viņš šķita apjucis un apmulsis - gluži kā apmaldījies svešā zemē. Viņš pagriezās pret Greisiju, sejā vidēja pirmītējais nemiers. Brālis Emins spēra soli tuvāk priesterim un satvēra viņa roku abās plaukstās.

- Viss būs labi, - viņš mierināja.

Greisija satraukta gaidīja, kad tēvs Hieronims nomierināsies. Tas dziļi ievilka elpu, izslējās un apņēmīgi palocīja galvu.

- Vai varam sākt? - Greisija pajautāja, norādot uz Doltonu un viņa kameru. Brālis Emīns nopētīja tēvu Hieronimu, tad pagrie­zās pret Greisiju un pamāja. Greisija uzlika austiņas, pacēla pie lūpām savu BlackBerry un deva Roksberijam klusu signālu.

Saliecies tēvs Hieronims izgāja pa lidmašīnas durvīm un no­stājās trapa augšgala laukumiņā. Greisija un Doltons palika sa­lonā un filmēja priesteri no mugurpuses. Pūlis reaģēja ar pērkon- dimdošām gavilēm un slavinājumiem. Tēvs Hieronims sastinga un ļāvās šim līksmes vilnim, pārslidinot skatienu cilvēku jūrai, kas pletās lidostā. Greisija izstiepa kaklu, lai labāk redzētu notie­košo - daudzi turēja transparentus, citi bija pacēluši rokas. Ska­nēja saucieni un vaimanas, daži raudāja prieka asaras, un barje­ras tik tikko apvaldīja dedzības pārņemto ticīgo straumi. It visur bija redzamas televīzijas kameras un pārvietojamās radiokompā- niju brigādes, un viņu milzīgo satelītu šķīvju dēļ lidosta sāka lī­dzināties SETI jeb ārpuszemes civilizāciju meklējumu projekta iz­mantojamai instalācijai.

Tēvs Hieronims pacēla vispirms vienu roku, tad otru - šāds žests liecināja par pazemību, nevis šovmena ieradumu. Pūlis kļu­va teju nevaldāms, aplaudēja un sāka kliegt, ikviens neatņemda- mies raudzījās augšup un prātoja, vai savām acīm skatīs brīnu­mu. Tēvs Hieronims nedaudz atlieca galvu - ari prātodams, vai debesīs kaut kas parādīsies, - taču šķita, ka viņš neko ipašu ne­gaida. Priesteris palūkojās uz brāli Emīnu un Greisiju, tad spēra soli uz pirmā pakāpiena un drīz vien nonāca viņa svētības Dār- bija sirsnīgajos apskāvienos.

Greisija un Doltons sekoja viņam un pieklājīgi pagāja sānis.

- Vai signālu saņemat? - Greisija jautāja Roksberijam, kurš at­radās studijā un vadīja raidījumu.

- Protams, - žurnālistes austiņā atskanēja Roksberija balss. - Turpiniet!

Viņa vēroja, cik stingri Dārbijs turēja plaukstās priestera roku un kā viņam kaut ko iečukstēja ausī. Šķita, ka priesteri šie vārdi izbrīna, un tad viņš vilcinādamies palocīja galvu.

Dārbijs pagriezās pret auditoriju, pacēla rokas un ar mājienu lūdza pūli nomierināties. Lai kņada norimtu, bija vajadzīgs krietns brīdis, un pēc tam klusums šķita teju pārdabisks. Gaisā jautās gaidas un ļaunas priekšnojautas. Tad palīgs pasniedza Dārbijam mikrofonu, un viņš pacēla roku.

- Brāļi un māsas Kristū, - viņš dunošā balsi iesāka. - Sveicie­ni jums visiem mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā! Paldies, ka esat ieradušies, lai kopā ar mani sagaidītu tik īpašu viesi, proti, tēvu Hieronimu. - Pūlis atbildēja ar mežonīgām gavilēm, un Dārbijs turpināja: - Kā jau jūs zināt, rit ir sevišķa diena. Rīt ir Ziemas­svētki, kas mums ir ārkārtīgi nozīmigi, un tomēr… šis ir bridis ap­stāties, pazemīgi noliekt galvu un padomāt par šiem vētrainajiem laikiem, kuros mums jādzīvo un kas uzliek dažādus pārbaudīju­mus, padomāt par visu, ko mēs varējām darīt, lai uzlabotu pa­sauli, un ko mums nesīs nākotne. Vēl pirms dažām dienām es bi­ju norūpējies. Biju satraucies un noraizējies. Man bija grūti ļauties cerībai. Un tāpat kā daudzi no jums es nodevos lūgšanām. Es lū­dzu Dievu apžēloties par mūsu diženo nāciju. Nesūtīt tai sodu, ko mēs neapšaubāmi esam pelnījuši par mūsu daudzajiem pār­kāpumiem, piemēram, nogalinot miljoniem vēl nedzimušu bērnu. Es lūdzu Dievu, lai tas ir žēlīgs, uzliekot mums smago nastu, ko esam izpelnījušies par saviem grēkiem. Jo esam pieļāvuši, ka mū­su zinātnieki eksperimentē ar stumbra šūnām un kolaideriem. Jo esam pieļāvuši, ka mūsu bērnus ekspluatē nenormāli anarhisti, kas patlaban kontrolē sabiedrības izglītošanu un Holivudu. Jo esam toleranti pret tiem, kas gribētu aizliegt Ziemassvētkus vis­pār. Un kad tik diža nācija kā mūsējā pārdzīvo tik vētrainus lai­kus, kad tik diža nācija kā mūsējā ir nospiesta uz ceļiem, vienī­gais normālais garīgais solis ir tas, ko mums, krietniem kristiešiem, būtu jāsper nepārtraukti. Proti, jālūdz Dievs. Jālūdz, lai Viņš vada mūs un palīdz atdzimt. - Dārbijs uz mirkli apklu­sa, ļaujot pūlim aptvert šos drūmos vārdus. Vispārējā klusumā atskanēja vien "Āmen" un "Lai slavēts Dievs!". Tad Dārbijs dziļi ievilka elpu un žilbinoši uzsmaidīja saviem klausītājiem. - Un, ziniet? Es domāju, ka Dievs dzird mūsu lūgšanas! - viņš iesau­cās, izraisot jaunu "Aleluja" un "Āmen" vilni. - Es zinu, ka Viņš dzird mūsu lūgšanas! Un es ticu, ka Viņš sūta mums atbalstu, kas palīdzēs izvest nāciju un mūsu planētu no morāles katastro­fas un varbūt pat Trešā pasaules kara. Atbalstu dievbijīga, dziļi apgarota cilvēka veidolā. Šis cilvēks visu savu mūžu veltījis ne­savtīgam darbam, palīdzot saviem brāļiem. Tādēļ es lūdzu jūs ko­pā ar mani sveikt krietno tēvu Hieronimu mūsu diženajā Teksa­sas štatā! - Dārbijs paziņoja, izraisīdams vēl trokšņainākas gaviles nekā iepriekš.

Tēvs Hieronims klusēdams nopētīja puli. Tad palūkojās uz Greisiju. Viņa stāvēja līdzās Doltonam ar mikrofonu rokā, taču to­brīd neko neteica. Priestera acīs viņa ieraudzija to pašu apmul­sumu un satraukumu, kas tajās bija manāms uz klostera torņa jumta, kad debesīs parādījās zīme. Šķita, ka viņš jūtas neomulīgi.

Dārbijs aplika roku priesterim ap pleciem un pievērsa viņa ska­tienu pūlim.

-Tagad es izteikšu tēvam Hieronimam kādu īpašu lūgumu un ceru, ka jūs visi man pievienosieties, jo tas ir nācis no sirds, no Teksasas sirds un no visas nācijas sirds. - Viņš pagriezās pret priesteri un sacīja: - Es zinu, ka esat noguris un piedzīvojis da­žus nelāgus brīžus, taču visu šo cilvēku un visas valsts vārdā lū­dzu jūs pagodināt ar savu klātbūtni mūsu rītdienas īpašo diev­kalpojumu.

Pūlis piekrītoši uzgavilēja un priecīgi aplaudēja. Dārbijs pacēla roku, lai to nomierinātu, tad paskatījās uz tēvu Hieronimu, pietu­vināja mikrofonu viņa mutei un gaidīja atbildi. Priesteris kādu brī­di lūkojās mācītājam acīs, pamāja ar galvu un nočukstēja:

- Protams.

- Viņš piekrita! - Dārbijs skaļi paziņoja, un pūlis atkal satra­kojās. Viņš vēlreiz pacēla roku, lai apslāpētu troksni, un turpinā­ja: - Un arī jūs visi esat aicināti! Ikviens no jums! - Viņš norādīja uz klātesošajiem. - Pavadiet dienu kopā ar saviem mīļajiem, ap- ēdiet tītarus un uzdziediet korāļus. Un sešos vakarā atnāciet uz Reliant parka stadionu. Tur visiem pietiks vietas. - To dzirdot, pū­lis izplūda priecīgās ovācijās.

Atzinīgi pamājis ar roku, Dārbijs uzlika gādīgu roku prieste­rim uz pleca, lai žurnālisti varētu uzņemt vislabākās fotogrāfijas, kādas vien iespējamas, un tad vedināja viņu prom uz angāru pa labi no abiem.

- Tagad mēs attālināmies no pūļa, - Greisija sacīja Roksberi- jam, kad kopā ar Doltonu jau sekoja garīdzniekiem, nepārtraucot tiešraidi. -Šķiet, mes dosimies… - Atskanēja helikoptera dzinēju rūkoņa, un sāka švīkstēt rotoru lāpstiņas. - Mēs dodamies uz he­likopteru, Džek. Tēvs Hieronims tiks aizvests no šejienes. Tā vien liekas, ka šobrīd tāds transporta līdzeklis ir vienīgais reālais. Do­māju, ka sakari pārtrūks, taču mēs kameru neizslēgsim un būsim atkal tiešajā ēterā, tiklīdz to varēs nodrošināt.

Helikopterā iekāpa visi - Dārbijs, divi viņa palīgi, priesteris un mūks, Greisija un Doltons. Jau pēc minūtes lidaparāts atrāvās no zemes, apmeta likumu virs pūļa un uzņēma kursu pilsētas vir­zienā. Pa pēdām tam traucās divi ziņu dienestu helikopteri.

Загрузка...