46 Bostona, Masačūsetsas štats

Mets un Čaba sēdēja asinīm notraipītajā Tot/ota Camry, kas bija novietota pie modernas sešstāvu biroju ēkas Sīportas rajonā.

Piesedzis seju ar beisbola cepurītes nagu un saslietu meteļa ap­kakli, Mets vēroja ēku un klusībā dusmojās. Tā bija jauka, arhitek­toniski neizteiksmīga, no flīzēm un stikla darināta kastīte ar milzī­gu stāvlaukumu. Pie galvenās ieejas nebija nekādu korporatīvo norāžu; iespējams, telpas te īrēja dažādas firmas, kas ievācās un izvācās atkarībā no ienākumu piepluduma. Asfaltu klāja plāna sniega kārta, kas bija parādījusies agri no rīta. Sniegs bija aizķēries zaros ari kailajiem kokiem, kuri izklaidus auga stāvlaukumā.

Viņi tur sēdēja teju pusstundu un bija redzējuši tikai vienu cil­vēku, kas iegāja ēkā. No nelieša uzvalkā nebija ne miņas.

Pretsāpju līdzekļi bija remdējuši asās sāpes, taču ievainojums smeldza ikreiz, kad Mets sakustējās. Viņš joprojām jutās mazliet noreibis un sprieda, ka vainojams asiņu zudums. Organisms lūg- tin lūdzās, lai dod tam iespēju sadziedēt brūces, taču nesasnie­dza dzirdīgas ausis. Viņš varēja pastaigāt, un tobrīd ar to pilnīgi piedka.

- Iešu paskatīties, - viņš sacīja Čabam, pasniedzās pēc durvju roktura un sāpēs saviebās.

Čaba pastiepa roku, lai atturētu viņu.

- Neprātīga doma, vecīt. Tev pat nevajadzētu te atrasties. Pa­raugies uz sevi!

- Es tikai paskatīšos, - Mets neatkāpās.

Kad viņš jau vēra durvis vaļā, Čaba uzlika roku viņam uz

pleca.

- Iešu es, - Čaba sacīja. Saskatījies ar Metu, viņš atkārtoja maz­liet skaļāk: - Iešu es. - Tad viņa acis pavīdēja bažas. - Ja neat­griežos pēc piecām minūtēm, zvani policijai, - viņš norādīja, ie­spiedis Metam plaukstā savu iPhone. Tad viņš apķērās un plati pasmaidīja. - Ak Dievs! Nemūžam nedomāju, ka reiz teikšu šos vārdus!

Mets atgaiņājās.

- Tikai nekļūsti pārāk ziņkārīgs.

Čaba greizi paskatījās uz Metu.

- Nopietni, dažkārt liekas, ka tu mani nemaz nepazīsd, - viņš zobgalīgi attrauca un izkāpa no automobiļa.

Paraudzījies pa kreisi un pa labi, viņš viegliem soļiem devās pāri ielai. Gaita šķita mazliet uzspēlēta, taču apkārt nebija nevie­na, kas to pamanītu. Mets nolūkojās, kā viņš nozūd ēkas foajē.

Nepagāja ne minūte, kad Čaba jau bija atpakaļ.

- Nu? - Mets noprasīja.

Lai gan Čaba apmierināts smaidija, ķermeņa valoda vēstīja ko citu. Viņš strauji elpoja, seju klāja sviedru lāses, kuru pirmīt tur nebija.

- Sekretāres lejā nav. Sarakstā ir pieci uzvārdi, pa vienam uz katru stāvu. Trešais šķiet tukšs, vai ari kāds bijis pārāk slinks, lai pieliktu plāksnīti ar vārdu, - Čaba stāstīja, kāri tverdams pēc el­pas. - Taču domāju, ka es zinu, kurš mums vajadzigs. Kaut kur jāatrod internets, lai pārliecinātos.

Apdomājies Mets sacīja:

- Labi, vari no šejienes.

Šādi vārdi pārsteidza Čabu.

- Ko? Tu atļauj man izmantot telefonu?

- Jā, - Mets apstiprināja.

- Vecīt, viņi var tevi izsekot. Mans iPhone ir aprīkots ar A-GPS jeb atbalstīto globālās pozicionēšanas sistēmu, tātad viņiem būs vēl vieglāk.

- Lieliski. Ķeries pie darba! Un strādā pietiekami ilgi, lai viņi var mani atrast.

Čaba skatījās uz Metu kā uz jukušo.

- Tu gribi, lai viņi zina, kur mēs atrodamies?

Mets pamaja ar galvu.

-Jā.

- Kāpēc? - Nu Čaba lūkojās uz Metu tik izbrīnīts, it kā viņam no ausīm ārā sprauktos zaļas anteniņas.

- Gribu mazliet pajokoties. Sapurināt viņus. Izsist no līdz­svara.

- Tas ir mans telefons, vecīt, - Čaba aizrādīja. - Tātad skaidri viņi zinās tikai to, ka šeit esmu es.

- Vienalga. Viņi zina, ka mēs esam kopā.

Šķita, ka Čaba vēlētos iebilst, taču atteicās no sava nodoma, pacēla rokas, it kā padotos, un ieslēdza tālruņa aparātu. Viņš pa­skatījās rokas pulkstenī, tad ieslēdza savu MacBook klēpjdatoru un pievienoja to tālrunim. Mets vēroja, kā Čabas pirksti dejo pa tastatūru un dažas reizes uzsit pa skārienpaliktni. Tad Čaba pa­grieza datoru tā, lai arī Mets varētu skatīties ekrānā.

Tajā bija redzama kompānijas "Centurions" mājaslapa. Slīd- rādē varēja vērot naftas ieguves rūpnīcu kādā tuksnesī saulrieta laikā, pēc tam nožogotu teritoriju un vārtus kaut kur Tuvajos Aus­trumos, tad automobiļu konvoju un tad atkal saules pielieto smil­tāju. Pēdējā attēlā bija spēcīgs puisis aprīkojumā, kas līdzinājās militāram, melnos cimdos un cieši pieguļošās saulesbrillēs, kā­das mēdz lietot sērfotāji. Rokās puisis turēja liela kalibra automā­tisko ieroci. Katrai fotogrāfijai bija pievienots sauklis, un pēdējais pauda kompānijas moto: "Rūpēs par labāku nākotni."

Mets un Čaba pārlasīja sadaļu "Par mums", kurā "Centuri­ons" aprakstīts kā "drošības un riska pārvaldības kompānija ar birojiem Savienotajās Valstīs, Eiropā un Tuvajos Austrumos", "ap­sardzes pakalpojumu sniedzēja Savienoto Valstu valdībai" un "oficiāli reģistrēta aktīva Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu izpildītājā". Čaba noklikšķināja uz saites "Administrācija", un ek­rānā parādījās melnbalts Medoksa portrets. Nelietis uzvalkā iz­rādījās firmas dibinātājs un vaditājs. īsā anotācija vēstīja par vi­ņa ilgo, spožo karjeru jūras kājniekos un sasniegumiem, konsultējot "drošības jautājumos".

- Oho! - Čaba iesaucās, cieši nopētot Medoksa fotogrāfiju. Tad viņš nervozi paskatījās visapkārt, acīmredzot juzdamies nelāgi,

ka sācis ķircināt tādu vīru. Viņš atkal ieskatījās rokas pulkstenī un pacēla tālruņa aparātu. - Astoņdesmit piecas sekundes. Vai tagad varam slēgt to ārā un taisīties no šejienes projām?

Vēlreiz pārlasījis ik vārdu Medoksa biogrāfijā, Mets noteica:

- Protams.

Kamēr Čaba izslēdza tālruni un datoru, Mets iedarbināja auto­mobili un brauca prom. Tad Čaba palūkojās uz Metu.

- Tātad?

Klusēdams Mets palocīja galvu. Šķita, ka viņš iegrimis nepatī­kamās domās.

- Tagad mēs zinām, ar ko mums darišana, - pēc brīža Mets sacīja.

- Vecīt, tam puisim ir privāta armija! - Čaba iesaucās mazliet spiedzošā balsī. - Bet mums ir tikai balts Camry un pistole bez patronām.

- Tad mums jāpacenšas viņam pielīdzināties, - Mets atbildē­ja. - Bet vispirms paraudzīsim, kas sakāms Rīsa sievai.

- Esi pārliecināts?

Medokss nekliedza. Lai gan ziņas bija visnotaļ nepatīkamas, viņa balss šķita nedabiski rāma, tomēr neapmierinātību sarunu biedrs Mīda fortā uztvēra ļoti skaidri.

- Pilnīgi, - skanēja atbilde. - Signāls no Komloši telefona pa­rādījās vairāk nekā uz minūti. Pēc tam aparāts atkal izslēgts.

Piegājis pie biroja loga, Medokss palūkojās lejup. Neko nepa­rastu nemanīja. Stāvlaukumā un ielā valdīja stindzinošs klusums. .

"Divu dienu laikā Šērvuds negaidīti parādījies jau divas rei­zes," viņš skaitās. "Un otrajā reizē nonācis pavisam tuvu manam birojam. Strādā nevainojami."

Pārāk nevainojami, lai Medoksam tas padktu.

- Cik sen? - viņš jautāja.

- Tikko izslēdzās.

Medokss vārījās dusmās.

- Vai nevari viņu izsekot arī tad, ja telefons ir izslēgts?

- Spriežot pēc līguma, viņam ir iPhone 3G, - Nacionālās drošī­bas pārvaldes novērošanas aģents ziņoja. - Ja aparāts ir ieslēgts

pietiekami ilgu laiku, es varu no attāluma tajā lejupielādēt pro­grammatūra, kas ļaus sekot viņiem ari tad, ja to izslēgs.

- Dari visu un vēl vairāk, - Medokss norādīja.

- Viss jau nodek. Izsekošanas programma sāks strādāt, un da­ti tiks papildināti ikreiz, kad viņš ieslegs aparātu. Daudz laika nevajadzēs, lai konstatētu atrašanās vietu.

- Labi. Ziņo, kad aparāts tiek ieslēgts, - Šāviņš pavēlēja. - Un lejupielādē to programmu, tiklīdz tas ir iespējams. - To pateicis, viņš beidza sarunu, ielika tālruni kabatā, ieskatījās rokas pulk­stenī un atkal palūkojās ārā pa logu.

Загрузка...