Zīme

65 Šenona, Īrija

Gulfstream jau bija novietota angāra, visnotaļ tālu no nelielas lidostas termināļa. Greisija soļoja apkārt lidmašīnai un runāja pa

mobilo tālruni. Viņa atradās atklātā vietā un nebaidījās no tā, ka viņu varētu pamanīt. Bija nakts, un apkārt neredzēja nevienu, iz­ņemot dažus miegainus un vienaldzīgus remontbrigādes puišus, kas uzpildīja bākās degvielu.

Bija diezgan auksts, organisms pēc salšanas dienvidpolā un siltajiem Ēģiptes tuksneša apskāvieniem saņēma vēl vienu šoku. Taču viņa jutās lieliski. Saspringusi, bezkaislīga. Tā bija labāk, jo viņa sarunājās ar abatu un vēlreiz izdzīvoja Finča nāvi un šau­šalīgā notikuma detaļas.

Abats jau bija devies prom no Kairas un stāstīja, ka Finča mir­stīgās atliekas nogādātas Amerikas vēstniecībā. Turp nokļūt nav bijis viegli, jo pie klostera mūriem sākušās baismīgas sadursmes, tiklīdz tapis zināms, ka tēvs Hieronims aizbraucis. Līdzenumā pa­rādījušies neskaitami džipi ar iekšējās drošības vīriem, lai apval­dītu pūli un aizvestu kartības traucētājus. Kairā situācija atkārto­jusies, tas pats noticis ari Aleksandrijā un citās lielākajās pilsētās.

Greisija ieraudzīja tuvojamies Doltonu, kurš vēcināja savu BlackBerri/, tādējādi likdams saprast, ka zvana viņai. Jau atvadī­damies abats pēkšņi kaut ko atcerējās un sacīja:

- Man ļoti žēl, ka tā notika ar jūsu drauga brillēm. Viens no maniem brāļiem tās nejauši saplēsa. Ietvaru mēs ielikām viņa ža­ketes kabatā.

Doltons jau stāvēja līdzās un ar lūpām rādīja Ogilvija vārdu. Šķita, ka zvans ir ļoti steidzams. Greisija brīdinoši pacēla pirkstu un centās saprast, ko abats grib pateikt.

- Kā, lūdzu? Finča brilles?

- Jā, - abats apstiprināja. - Viens no maniem brāļiem nejauši uzkāpa tām virsū. Nepamanīja.

- Ir jau labi, - Greisija atbildēja, ar mājienu likdama Doltonam saprast, ka saruna tuvojas nobeigumam. - Es arī tās nepamanīju, - viņa piebilda.

- Jums tas arī nebutu iespējams, - abats izlaboja. - Tās atra­dās tornī, un tur, kā zināt, ir diezgan tumšs. Lai nu paliek, bet man tiešām žēl. Es saprotu, ka tās ir personiskas mantas, kas tu­viniekiem nereti ir ļoti nozīmīgas. Vai jūs, lūdzu, atvainotos viņa sievai manā vārdā?

- Protams, - Greisija sacija, lūkodamās uz Doltonu. - Paldies par visu, tēvs. Es jums piezvanīšu no Amerikas. - Viņa izslēdza aparātu un izņēma Doltonam no rokas otru tālruni.

Ogilvija vārdi izgaisināja no prāta it visas domas par Finču.

- Tas ir paziņots, - viņš satrauktā balsī nobēra. - Visi zina, ka tēvs Hieronims ir ceļā uz šejieni.

- Ko tu ar to gribi teikt? Vai informācijas noplūde? - Greisija taujāja. - Kā tas iespējams?

- Nezinu. Es pirms pusstundas ieskatījos Drudge mājaslapā, un tagad par to runā visās malās.

Greisiju pēkšņi pārņēma vajāšanas mānija, un viņa izmisusi skatījās visapkārt. Acu priekšā jau vīdēja ļaužu masas, bet tad ainas izplēnēja.

- Vai ir zināms, kur mēs atrodamies?

- Nē, tas netiek minēts. Taču visi ir informēti, ka tēvs Hiero­nims atstājis Ēģipti un ir ceļā uz Hjūstonu. Un kur tad vēl Dār­bijs!

Saraukusi pieri, Greisija iztēlojas mediju trakošanu un haosu, kas sagaidīs augsto viesi.

- Mums jāmaina lidojuma mērķis. Jālido uz kādu citu pilsētu, kur būs klusāk.

- Kāpēc? - Ogilvijs pajautāja.

- Tāpēc, ka cilvēki kļūs traki, kad ieraudzīs viņu. Mūs saspie­dīs pūlis.

- Es piezvanīšu Dārbijam. Viņš teica, ka lūdzis policijas palī­dzību. Kārtības sargi aplenkšot skrejceļu un nodrošināšot meha­nizētu eskortu. Viss būs normāli.

- Tu taču nerunā nopietni, vai ne?

- Tu joko? - Ogilvijs iesaucās. - Tas joprojām ir mūsu stāsts. Tavs stāsts. Ikviens Amerikas žurnālists atdotu abas rokas, lai ti­kai būtu tavā vietā. Padomā par to! Ikviens televīzijas skatītājs vē­ros, kā tu izkāp no lidmašīnas kopā ar tēvu Hieronimu, bet Dol­tons to filmēs tiešraidei. Ari Dārbijs grib, lai jūs ar Doltonu būtu klāt. Es tāpat drīz lidošu uz turieni. Gluži vienkārši nomierinies, atpūties un esi gatava. Mums jārūpējas par šovu, un tā būs dižā­kā sensācija tavā mūžā.