Zīme

11 Bostona, Masačūsetsas štats

Ietvi klāja sniegpārsliņu sega. Belindžers izkāpa no taksometra pie neliela bāra klusajā Emersona ielā Dienvidbostonā.

Bija vēls, un sals knieba kaulā. Laiks pirms Ziemassvētkiem parasti bija auksts, taču ši solījās būt īpaši skarba ziema. Pa­griezies, lai ieskrietu bārā, viņš sadūrās ar sievieti, kas pēkšņi iznāca no ēnām. Viņa satraukta atrāvās, pacēla rokas, it kā aiz­stāvēdamās un atvainodamās, un aprautos vārdos skaidroja, ka vēlējusies noķert taksometru. Tad viņa steigšus paskrēja ga­rām Belindžeram un uzsauca šoferim. Belindžeram izdevās sa­skatīt sievietes seju - mīlīgu un pievilcīgu - un kastaņbrūnos matus, kas sniedzas līdz pleciem. Mēteļa apkakle bija saslieta uz augšu. Tas bija savāds mirklis. Apkārt valdīja sniega un tumsas vāls, taču viņš šķita kā apmaldījies pats savā miglā, un sieviete paguva aizbraukt, iekams viņš izmocīja dažus neveik­lus vārdus.

Brīdi pastāvējis un nolūkojies, kā taksometrs aizbrauc un pa­zūd aiz stūra, Belindžers nopurināja apjukumu un iegāja bārā.

Vietu izvēlējās Mets Šērvuds. Tipisku, neuzkrītošu bāriņu Dienvidbostonā. Ar lētu alu, blāvu apgaismojumu, spārniņiem par divdesmit pieciem centiem un šautriņām. Bārs bija Ziemas­svētku rotā - visapkārt vīdēja lēti Ķīnā ražoti nieciņi no ārkārtīgi plānas plastmasas un krāsainas folijas. Cilvēku likās daudz, ta­ču stāvgrūdām pilns bārs vēl nebija. Belindžers bija iecerējis sa­runu, kurai jāpaliek pēc iespējas privātai.

Novērtēdams telpu, viņš apstājās pie durvīm un savādā kārtā pēkšņi atskārta, ka neapzināti meklē apslēptus draudus. Viņš ju­tās pārsteigts, jo neuzskatīja sevi par paranoiķi. Aprājis sevi, viņš mēģinaja nomākt bailes un devas dziļāk bāra, lai uzmekletu Metu, taču vajāšanas mānija stūrgalvīgi neatlaidās.

Šķita, ka vienviet sanakuši visdažadakie dzērāji. Jauni, labi ģērbti ierēdņi sauca tostus nelielos, bet skaļos pulciņos - pilnīgā pretstata vientuļiem, saīgušiem žūpām, kas tup uz bāra krēsliem kā narkoleptiski plēsoņas un blāvām acīm veras glāzē. Mūzika - mazliet metālisku astoņdesmito gadu roku atskaņoja automāts tā­lākajā bāra stūrī-bija piemērotā skaļuma. "Tātad varēsim apru­nāties un neuztraukties, ka mūs kāds noklausīsies," Belindžers sprieda, vienlaikus atkal attapies, ka tādas domas nav normālas.

Bet parasti, apmeklējot bārus, viņam sviedri uz pieres neizspie- dās. īpaši jau Bostonā. Decembri, kad ārā snieg.

Metu viņš pamanīja pie stūra galdiņa. Kamēr viņš lauzās cauri pūlim, iezvanījās mobilais tālrunis. Viņš apstājās, lai izņemtu apa­rātu no kabatas un noskaidrotu, kas ir traucētājs. Čaba. Belindžers nolēma nelikties ne zinis un, ieslidinājis tālruni atpakaļ kabatā, pievienojās Šērvudam.

Lai ari viņš bija sakņupis pār dzēriena glāzi, lempīgo augumu nebija iespējams nepamanīt. Mets bija sešas pēdas un četras collas garš - galvastiesu pārāks par Belindžeru - un divu gadu laikā ne­bija sevišķi mainījies. Tā pati stūrainā, nomāktā seja, īsi apcirptie mati, neizdibināmās un skarbās acis, kas uzmanīgi visu nopēta, bet neko neizpauž. "Ja ari kaut kas ir mainījies, tad ļoti maz un tikai uz labu," Belindžers sprieda. "Un tas konkrētajos apstākļos ir neizbēgami." Pēdējoreiz abi tikās Denija bērēs. Mets ar mazo brāli bija tuvos draugos, Denija nāve bija tik pēkšņa un negaidīta, un šoreiz ģimenei nācās pārdzīvot vēl smagāku traģēdiju.

Tādējādi uzdevums kļuva arvien sarežģītāks.

Kad Belindžers atkrita solā, mēteli nenovilcis, Mets sveica viņu ar galvas mājienu.

- Kas noticis?

Tas Metam bija raksturīgi - izteikties īsi un par lietu. Nerunāt aplinkus. Saprotams, jo Mets Šērvuds prata novērtēt laiku. Pārāk daudz tā viņam jau bija atņemts.

- Priecājos tevi redzēt, - Belindžers sacīja, izmocījis greizu smaidu. - Kā klājas?

- Satriecoši. Pasūtījumi pa ausim ārā nāk, prēmijās es peldos. - Mets pielieca galvu un veltīja Belindžeram sardonisku skatienu.

Kas noticis, Vins? Mums abiem jau sen laiks gulēt, vai ne? Tu teici, ka gribi aprunāties.

-Jā, un priecājos, ka varēji atnākt. Tikai… - Belindžers vilcinā­jās. Temats nebija no vieglajiem. - Es domāju par Deniju.

Brīdi vērojis Belindžeru, Mets aizgriezās un lūkojās pāri bāra telpai.

- Ko tieši? - viņš jautāja, atkal pievērsies brāļa draugam.

- Redzi, kad pēdējoreiz tikāmies… pēc bērēm… tas bija tik pēk­šņi, ka mums tā arī nesanāca laika aprunāties par to, kas ar viņu notika.

Meta skatiens šķita caururbjošs.

- Viņš gāja boja, kad helikopters nogāzās zemē. Tu to zini. Kas vēl būtu runājams?

- Jā, bet… kas vēl tev zināms par to? Ko viņi tev teica?

Šaubas Meta acīs apliecināja, ka viņš redz cauri Belindžera ju­ceklīgajiem mēģinājumiem taustīties aplinkus.

- Ko tu gribi paprasīt, Vins? Un kāpēc tieši tagad?

- Redzi… klau, vēl mazliet pacieties. Ko viņi tev teica? Kā tas notika?

- Helikopters nokrita pie Namībijas krastiem. - Mets paraus­tīja plecus. - Tehniski bojājumi. It kā smilšu vētras dēļ, kas todien plosījās, taču pārliecināti viņi nebija. Lidaparāts tā arī netika at­rasts.

- Kāpēc?

- Nebija jēgas. Tas bija privāts, un atlūzas nogrima okeānā. Dziļš tur nav, vismaz tā man teica, taču straume spēcīga. Ne jau velti to vietu sauc par "elles vārtiem".

Belindžers jutās apmulsis.

- Un līķi?

Atmiņas acīmredzot bija sāpīgas, un Mets saviebās.

- Netika atrasti.

- Kāpēc?

- Tajā apvidū mudž no haizivīm, - Mets attrauca mazliet spal­gākā tonī. - Ja tevi neaprīs šie briesmoņi, tad straujtece noteikti.

Tas taču ir nolādētais Skeletu krasts! Tur kaut ko atrast nav iespē­jams.

- Tātad tev…

- Tieši tā, nebija nekā, ko apglabāt. - Mets aizsvilās dusmās. Viņa pacietības mērs bija pilns. - Zārks bija tukšs, Vins. Jā, tas ir smieklīgi, mēs kremējām tukšu kasti un izniekojām drusku augst­vērtīga koka, taču tā bija jādara. Manam tēvam tā bija vieglāk. Vai tagad tu paskaidrosi, kāpēc esam satikušies?

Novērsies Belindžers nopētīja apkārtējos cilvēkus. Viņš juta, ka pārklājas aukstiem sviedriem, deniņi piepūlē pulsēja, cenšoties sa­kārtot mulsuma un nemiera pilnās domas.

- Vai šodien ziņas skatījies?

- Nē. Kas ir?

Palocījis galvu, Belindžers prātoja, kā turpināt sarunu.

- Vins, kas noticis? - Mets turpināja tincināšanu.

Tanī brīdi iepīkstējās Belindžera BlackBernj; bija pienākusi īs­ziņa. Ignorēdams to, viņš turēja rokas uz galda. Nebija laika sa­rakstīties ar Čabu. Skatīdamies Metam acīs, viņš paliecās uz priek­šu.

- Es domāju, ka Denijs varbūt ir nogalināts. - Apklusis viņš ļāva Metam attapties un tad piebilda: - Vai vēl ļaunāk.

Mets sastinga, un šķita, ka viņam trūkst elpas.

- Nogalināts vai vēl ļaunāk? Kas var būt vēl ļaunāk?

- Varbūt viņš tiek turēts par ķīlnieku. Varbūt viņi visi.

- Ko? - Meta seja pauda absolūtu neticību. - Pie velna, ko tu gribi pateikt?

Belindžers ar mājienu mudināja viņu apklust un pieliecās tu­vāk.

- Varbūt viņi nogalināja Deniju un pārējos, bet helikoptera avā­riju simulēja. Bet varbūt viņi joprojām ir gūstā un ir spiesti strā­dāt paši pret savu gribu. - Viņš šaudīja skatienu pa labi un pa kreisi, vērodams bāru. - Tu tikai padomā! Ja tev būtu pulciņš ģē­niju, kas izstrādā tev kaut ko slepenu, vai tad tu negribētu patu­rēt viņus tuvumā, lai nekas nenoiet greizi?

Atkal iepīkstējās viņa tālrunis.

- Izstrādā ko? Tu runā mīklās.

Paliekdamies vēl tuvāk, Belindžers pieklusināja balsi līdz čuk­stam:

- Šodien kaut kas notika, Met. Antarktīdā. Debesīs kaut kas parādījās. Par to pļāpāja visos ziņu kanālos. Es domāju, ka De­nijs ar to visu ir saistīts.

- Kāpēc tu tā domā?

Belindžers acīmredzami trīcēja. Vārdi bira par lupām nervozā straumē. Tālrunis vēlreiz iepīkstējās, taču viņš nelikās par to ne zinis.

- Denijs bija ar kaut ko aizrāvies. Niekojās ar dalīto apstradi un šo to parādīja arī man. Mēs par to papļāpājām, un iespējas bija grandiozas, saproti? Viņš bija izcils savā jomā, un tu to zini. Bet tad parādījās Rīss, kurš uzaicināja Deniju iesaistīties kādā bio- sensoru projektā, un…

- Rīss?

- Dominiks Rīss. Viņa pasniedzējs un guru Masačūsetsas Teh­noloģiju institūtā. - Belindžers papurināja galvu, it kā gribētu aiz- gainīt nepatīkamu domu. - Arī viņš bija tajā helikopterā. Kopā ar Deniju. - Elektroinženieris palūkojās uz Metu, lai atvainotos par ši temata aizsākšanu. Pēc īsa klusuma brīža viņš turpināja: - Lai vai kā, projekts bija varens, sensori ļautu ietaupīt tūkstošiem, des­mitiem tūkstošu dzīvību, un…

Tālrunis iepīkstējās ceturto reizi.

Belindžers pazaudēja domas pavedienu un sarauca pieri. No­vērsies no Meta, viņš aizkaitināts izņēma tālruņa aparātu no ka­batas un viebdamies meklēja iesūtni. Izrādījās, ka trīs ziņas sa­ņemtas no viena un tā paša numura.

Nevis no Čabas, bet no kāda nepazīstama numura.

Viņš atvēra pēdējo no visām.

Vārdiem nelielajā ekrāniņā bija uzsitējvesera spēks.

Tie bija pavisam vienkārši: "Ja gribi dzīvot, aizveries un tinies prom no bāra!"