Zīme

52 Bedforda, Masačūsetsas štats

Mets samazināja Toyota Camnj ātrumu, kad mežs abās pusēs divjoslu ceļam atkāpās un parādījās vairākas zemas biroju ēkas, kas snauda aiz sniega piekaisītiem mauriņiem.

Viņš iesānis palūkojās uz Čabu un teica:

- Uzmanies!

Tad viņš nopētīja apkārtni.

Citu automašīnu uz ceļa nebija, viss šķita mierīgi. Viņi pabrau­ca garām ieejai nelielā gaisa spēku bāzē, kas atradās pa labi. Vieg­lo sarkanbalto barjeru sargāja vientuļš, garlaikots kareivis. Bāzei un blakus esošajai civilajai lidostai kopīgs bija tikai viens skrej­ceļš. No attāluma tā šķita askētiska un novecojusi - pilnīgs pret­stats abām švītīgajām ēkām, kas vīdēja lejāk pa ceļu un kalpoja bagādem klientiem, kuri dod priekšroku lidojumiem privātās lid­mašīnās no Henskomflldas, lai izvairītos no divdesmit pirmajā gadsimtā neizbēgamajiem reisu atcelšanas gadījumiem un bargās drošības kontroles Ļogana lidostā Bostonā.

Piebraucamais ceļš veda uz civilo gaisa termināli, arī tajā ne­valdīja vērā ņemama rosība. Tur ceļš asi pagriezās pa kreisi un apmeta loku, nonākdams atpakaļ, ieskaujot neproporcionāli lie­lu, trapecveida asfaltētu laukumu, ko izmantoja kā viesu automo­biļu stāvvietu. Mets saskaitīja mazāk par duci transportlīdzekļu, un neviens no tiem viņam nebija pazīstams.

Angāri un lidmašīnas palika pa labi, ceļa loka ārpusē pretī stāvvietai. Aiz viena no diviem galvenajiem angāriem bija dzir­dama spalga lidmašīnas dzinēju rūkoņa. Ņemot vērā apstākļus pasaulē pēc vienpadsmitā septembra, drošibas pasākumu trū­kums šķita pārsteidzošs. Pavisam vienkāršs, varbūt septiņas pē­das augsts sdepļu žogs, kam astotā pēda noliekta atpakaļ, - tas vienīgais šķīra ceļu no betonētā manevrēšanas laukuma. Pastiep­jot roku, caur žogu varēja pieskarties lidmašīnām, kas izvietotas apkārt angāram. Stūrēdams pa asfaltēto loku, Mets pamanīja di­vas vietas, pa kurām iebraukt lidostā. Arī tās bija pārsteidzoši vienkārši iekārtotas: ar ritenīšiem aprīkoti, uz sāniem bīdāmi stiepļu vārti divu automobiļu platumā. Bez sargu namiņiem. Bez sargiem. Tikai identifikācijas karšu nolasītājs un iekšējais telefons tiem, kas nav regulāri apmeklētāji.

- Pārbaudi vēlreiz, - Mets sacīja Čabam. - Mums precīzi jāzi­na, kur to nelieti meklēt.

- Es nezinu, vecīt, - Čaba piesardzīgi atbildēja. - Mēs esam pārāk tuvu.

- Gluži vienkārši nepārkāp savu četrdesmit sekunžu likumu, un viss būs kārtībā, labi?

Čaba greizi nopētīja Metu.

- Vai tāds lecīgs optimisms bija iemesls tam, ka tev piešķira prioritāro caurlaidi uz cietumu?

- Nē. Toreiz es biju tikai pārgalvīgs, - Mets atjokoja.

- Šobrīd es to nemaz negribēju zināt, - Čaba novaidējās, ieslēg­dams klēpjdatoru un tālruni. Tad viņš palielināja Google karti un tūdaļ pārtrauca savienojumu. Trekeris atradās apmēram četrsimt jardu priekšā, betonētā manevrēšanas laukuma tālākajā galā, tie­ši pirms koku rindas aiz otrā angāra un kaut kādas mazākas pie­būves. - Ko viņš tur dara? - Čaba jautāja.

- Vai nu izlaiž kādu, vai arī, daudz ticamāk, satiekas ar kādu, kurš tikko ielidojis. - Mets pagriezās, nopētīja apkārtni un pama­nīja nelielu privātu lidmašīnu, kas šķērsoja teritoriju no viena an­gāra līdz otram. Tā tuvojās vietai, kur atradās trekeris.

Metam paātrinājās pulss. Instinktīvi viņš juta, ka noteikti jā­būt tur - un ātri. Saraucis pieri, viņš paskatījas uz tuvākajiem vār­tiem, veikli novērtēja izredzes izbraukt cauri un ieraudzīja, ka at­veras otri vārti - tie, kas bija tuvāk trekerim. Viņš sastinga, taču ārā nebrauca Mercedes vai Chrysler '300C. Vārtos parādījās sudra­bots Chtysler Toivn and Country minivens.

Nospiedis akseleratora pedāli, Mets dzina Camry uz priekšu - šaurās riepas nokauca vien. Automobilis traucās uz priekšu pa apļa ceļu, un lidostas žogs palika pa labi. Viņš atradās as­toņdesmit jardu attālumā, kad vārti jau bija atvērusies tiktāl, ka minivens varēja izspraukties cauri. Viņus šķīra sešdesmit jardi, kad minivens jau bija izbraucis pa vārtiem, nogriezies pa labi un devies prom. Četrdesmit jardi, kad vārti noklikšķēja un sāka vērties ciet. Divdesmit, kad vārti jau bija līdz pusei ciet. Tikai di­vu automobiļu platumā, un matemātiskie aprēķini nebija Metam par labu.

Taču viņš neatlaida pedāli. Piecpadsmit jardu attālumā no vārdem viņš strauji pagrieza stūri pa kreisi, lai automobilis saslī- dētu, tad atkal izlīdzināja gaitu un spēcīgi nospieda akselerato­ru. Camry mīkstie amortizatori nočīkstēja, kad aizmugure sagrie­zās un auto bīstami sasvērās uz kreiso pusi, - taču Mets bija sasniedzis to, ko vēlējās. Automobilis bija saslidējis perpendiku­lāri vārtiem un traucās tiem arvien tuvāk. Neatlaizdams aksele­ratora pedāli, Mets iestūrēja garām vārtu stabam. Camry labais sāns noskrāpējās pret vērtni.

Viņi bija teritorijā.

Medokss uzmanīgi vēroja, kā Citation X betonētājā manevrē­šanas laukumā nogriežas pa kreisi un apstājas starp piebūvi un koku rindu līdzās Mercedes un Chnjsler 300C.

Šis lidmašīnas modelis bija īsts inženiera meistardarbs. Rolls- Royce turbopropelleru dzinēji ļāva attīstīt Maha skaitļa cienīgu āt­rumu, un tas nozīmēja, ka divpadsmit pasažierus no Ņujorkas līdz Losandželosai tas aizved nepilnās četrās stundās un visno­taļ patīkamā augstumā. "Nav brīnums," Medokss nodomāja, "ka šo modeli privātām vajadzībām iecienījuši veiksmīgie Forbes līme­ņa spēlētāji, kuri pat nenojauš, ka iestājusies kredītu krīze, - Ho­livudas zvaigznes, izšķērdīgie krievu magnāti un evaņģēlistu slu­dinātāji. Tādiem pazemīgiem Tā Kunga kalpotājiem kā Kenets un Glorija Koplendi bija uzticami sekotāji, kas saziedoja divdesmit miljonus dolāru pēc individuāla pasūtījuma aprīkotai Citation X, kura palīdzēja viņiem izpildīt Dieva personīgās direktīvas un daudz efektīvāk izplatīt Vina vārdu pasaulē.

Šo vietu Šāviņš bija izmantojis arī agrak - ta atradas lidostas tālākajā stūrī, prom no ziņkārīgo acīm, piemērota tādu klientu sle­penai ievešanai pilsētā vai izvešanai no tās, kuri kautrējas no ka­merām. To vidū bija gan slavenibas pēc operācijām vai skandā­liem, gan vispasaules meistari jutīgu darījumu slēgšanā.

Bet šoreiz viss bija pilnigi citādi.

Kad lidmašīnas astē uzmontētie dzinēji apklusa, austiņā at­skanēja operatīvā darbinieka balss:

- Balts Camry tikko iebrauca pa dienvidu vārtiem. Domāju, ka lie ir mūsu puiši.

Medokss pacēla delnas locītavu pie mutes un sacīja aprocē ierī­kotajā mikrofonā:

- Sapratu. Paliec kopā ar viņiem. Un rīkojies, tiklīdz sūtījums ir mašinā.

Viņš spēra soli tuvāk lidmašīnai. Tās durvis atvērās, un viņš nopētīja apkārtni. Neka aizdomīga neredzēja, tādēļ viņš atkal pie­vērsās lidmašīnai - pa trapu lejā kāpa Rebeka Raidela un divi viņas miesassargi.

Mets nogriezās pa kreisi, turēdamies pirmā angāra aizmugu­rē. Sasniedzis stūri, viņš apstājās un tad pavisam lēni atkal virzī­jās uz priekšu. Viņš atvēra logu - tālumā bija dzirdama lidmašī­nas rūkoņa, kas pamazām apsīka. Pašu lidaparātu Mets neredzēja, tādēļ palielināja ātrumu un devās uz otru angāru. Sa­stingušajā klēpjdatora kartē bija redzams, ka līdz vietai, kur atro­das trekeris, palicis vien atklāts gudronēts laukums.

Automobilis virzījās uz priekšu. Apmēram simts jardu priek­šā vīdēja piebūve - zema betona celtne bez logiem. Aiz tās varēja saskatīt reaktīvās lidmašīnas asd un melna Dodge Durango bagāž­nieku. Starp angāru un piebūvi stāvēja pāris privātu lidmašīnu un vairākas mazākas ar propelleriem. Tās Mets varēja izmantot par aizsegu, lai nemanīts piebrauktu tuvāk.

Viņš nolēma tikt aiz piebūves. No turienes viņi varētu redzēt, kas notiek, un varbūt arī rīkoties. Viņš paņēma pistoli un ielika klēpī. Tad pamanīja piesardzīgo Čabas skatienu.

- Tu taču saprod, ka tā ir tukša, vai ne? - Čaba jautāja.

- Bet viņi to nezina, - Mets atbildēja. - Turklāt es neplānoju, ka man tā būs vajadzīga.

Čabas seja gan neliecināja, ka viņš tam noticējis.

- Ja vēlies, vari kāpt ārā un gaidit mani, - Mets ierosināja.

Paskatījies pa kreisi un tad pa labi aiz angāra, Čaba atkal pie­vērsās Metam.

- Es tomēr palikšu. Nav jau nekāda Lielā centrālstacija. Vai saprati, ko es domāju?

Mets palocīja galvu un sāka braukt.

Viņi tika garām lidaparātam un nonāca aiz piebūves. Tā bija elektroapgādes apakšstacija ar zemu metāla žogu. Mets lēni pa­brauca uz priekšu, lai ieraudzītu lidmašīnu, bet paši paliktu ne­redzami.

Divi viri pavadīja jaunu, iedegušu blondīni, kas kāpa ārā no lidmašīnas.

Čaba paliecās uz priekšu un pārsteigumā pavēra muti.

- Oho!

- Ne tagad, tīģeri… - Mets sacīja, pārmetoši paskatījies uz Čabu.

- Nē, vecīt, - Čaba viņu steigšus pārtrauca. - Tā ir Raidela meita.

Kādu brīdi Mets ieinteresēts pētīja jauno sievieti. Viņa nokāpa no trapa un nedroši palūkojās apkārt, bet abi vīri jau vedināja vi­ņu pie Medoksa. Tas īsi aprunājās ar Raidela meitu un tad veda visus pie Durango. Atvēris automobiļa aizmugures durvis, viņš paraudzījās pāri gudronētajam ceļam Meta virzienā, un abu ska­tieni sastapās. Mets mazliet sarāvās, bet Medokss ne. Patiesību sakot, viņš pat nešķita apmulsis. Tā kā Mets bija viņus atradis, tad šāds miers nozīmēja tikai vienu.

To apstiprināja stingrs metāla stobrs, kas pēkšņi tika piedurts Meta deniņiem.