Zīme

54 Bedforda, Masačūsetsas štats

Pistole bija piespiesta Meta deniņiem.

- Mierīgi. - Vīrieša balss skanēja skaidri, roka nedrebēja. Ar kreiso roku viņš pasniedzās pēc pistoles Meta klēpī un iebāza to sev aiz siksnas. Mets klusībā lādējās - viņš bija tik ļoti aizrāvies ar lidmašīnas un Medoksa vērošanu, ka nepamanīja nelūgtā vie­sa tuvošanos no aizmugures. Dažus jardus priekšā no piebūves otras puses tuvojās vēl viens puisis - tādā pašā tumšā uzvalkā, baltā kreklā, bez kaklasaites, tumšās saulesbrillēs. Tas piegāja pie tās puses durvīm, kur sēdēja Čaba. Arī viņam rokā bija ierocis, kas notēmēts Metam galvā. Pamatīgs ierocis. Para-Ordnance P14 pistole. Izskatījās smaga un šķita spējīga apturēt pat uzbrūkošu degunradzi. Un tā arī būtu.

Mets steigšus izanalizēja stāvokli, atsijājot labās ziņas no slik­tajām. "Medoksa rokaspuiši nenogalinās mani šeit un tagad. Lid­ostas administrācijai ir zināms, ka viņi bijuši šeit, turklāt te no­teikti ir kādas novērošanas kameras, kas fiksējušas viņu klātbūtni. Tas arī būtu pārāk ķēpīgi, pārāk riskand. Tātad tas ierakstāms la­bo ziņu ailītē. Taču viņiem ir daudz citu iespēju. Galvenais ir ne­uzkrītoši izvest mani un Čabu no lidostas teritorijas. Vai nu mūs .ii/vedis līdz viņu mašīnai, vai arī - daudz ticamāk - abi nelieši kāps mūsu Camry, aizvizinās mūs lidz kādai klusai vietiņai, ie­trieks mums pierē dažas lodes un atstās kādam nelaimīgam pik- nikotājam atrašanai. Un tā ir sliktā ziņa." Mets apzinājās, ka, ie­laidis vienu vai abus neliešus automobiļa salonā, viņš varbūt vairs nekad nevingrināsies labo un slikto ziņu sijāšanā. Pati par sevi tā nebija slikta lieta, taču viņam noteikti gribējās nodoties arī citām, dzīvībai ne tik bīstamām nodarbēm.

"Gluži vienkārši nedrīkst ielaist viņus mašinā."

Un tas nozīmēja, ka viņam ir vien dažas sekundes, lai rīkotos.

Rokas un kājas kustējās zibens ātrumā. Viņš pacēla kreiso ro­ku, satvēra uzbrucēju aiz labās delnas locītavas un pavilka uz priekšu, atsitot pret statni. Pistole izšāva vien astoņpadsmit col­las no Meta sejas, un salonā atskanēja apdullinošs troksnis. Vi­ņam šķita, ka ar seju ietriecies peldbaseinā. Skaņas vilnis trapīja viņam abās ausīs kā svina dūre, un viņš nonāca klusā, mulsino­šā mākoni, kur nav neviena trokšņa. Tajā pašā acumirklī zalve no četrdesmit piektā kalibra pistoles iznīcināja atpakaļskata spo­guli un kāda lode izurbās cauri vējstiklam - tas nevis saplīsa drumslās, bet dka satricināts, veidojot tādu kā zirnekļtiklu ap glī­to, ovālo caurumiņu.

Metam šķita, ka viņš dzird Čabas kliedzienu, taču drošs viņš par to nebija. Joprojām likās, ka viņš atrodas zemūdens klusu­mā. Turklāt daudz vairāk uzmanības vajadzēja veltīt otrajam ne­lietim, tādēļ viņš nekavējās ar labo kāju nospiest akseleratora pe­dāli un ar labo roku pagriezt stūri pa labi. Automobilis rāvās uz priekšu un pa labi - tieši virsū otrajam šāvējam. Pirmais pui­sis palēca malā, taču Mets cieši turēja viņu aiz elkoņa, lai roka ar pistoli būtu piespiesta priekšējam statnim. Viņam izdevās no­braukt trīs jardus līdz otrajam nelietim un uztriekties viņam vir­sū, iekams tas pagūst vēlreiz izšaut, un iegrūst viņu zemajā me­tāla žogā, kas ieskāva piebūvi. Ne*lieša auguma vidusdaļa bija krietni ievainota. Tas iepleta acis un izdvesa spalgu sāpju klie­dzienu, bet jau nākamajā mirkli viņa balss saitēs ieplūda asi­nis, kas izšļācās ārā pa muti un notriepa Camry sniegbalto mo­tora pārsegu.

Vēl bija jātiek galā ar pirmo nelieti. Uz mirkli, redzot kolēģa bojāeju, viņš sastinga šausmās, bet tad apņēmīgi sakopoja spē­kus un centās atsvabināties no Meta tvēriena, lai nomērķētu pis­toli. Atskanēja vēl viens šāviens. Atkal lode pašāvās tikai dažu collu attālumā no Meta sejas, atkal ar negantu, apdullinošu trok­sni, kādu mēdz izraisīt beisbola nūjas sidens tuvu ausim. I'ar lai­mi, tā neskāra Čabu un izlidoja ārā pa atvērto logu. Mets manīja, ka puisis ar kreiso - brivo - roku sniedzas pēc pistoles, ko pirmīt bija atņēmis savam pretiniekam, un spēji parāva stūri pa labi, līdz tā veica pilnu apgriezienu. Tad viņš pasniedzās pie ātrumu pār- slēga, ieslēdza atpakaļgaitu un atkal nospieda akseleratora pe­dāli. Automobilis sāka braukt atpakaļ. Tā kā stūre bija lidz ga­lam pagriezta pa labi, Camry priekšējā daļa pasitās sānis un spēcīgi uztriecās virsū pirmajam šāvējam. Tam roka joprojām bija piespiesta automobiļa statnim, tādēļ tas apmeta kūleni un nogā­zās zemē. Mašīna joprojām brauca atpakaļgaitā un atsitās pret piebūves betona sienu, bet kreisais priekšējais ritenis pārslīdēja pāri pakritušā vīrieša potītēm. Gaisā izšļācās kaulu un skrimšļu šalts. Ievainotais sāpēs iegaudojās, un pirksti atlaida vaļā pistoli, kas ieslīdēja Metam pie kājām. Mets pārslēdza automobiļa gaitu un aiztraucās prom, ka riepu gumija nošvīkstēja vien.

Viņš pameta skatienu uz lidmašīnas pusi - no turienes tuvo­jās bruņotie miesassargi, kas pirmīt bija veduši Raidela meitu. Mets nospieda akseleratora pedāli, uzbrauca uz manevrēšanas laukuma, tika līdz vārtiem - tie bija ciet -, sadragāja tos un stei­dza uz patvērumu, ko sniedza koku rinda.

- Šiem bija zināms, ka mēs braucam, - Mets uzkliedza Čabam.

- Ko? Kā tu zini?

- Noteikti. Medokss zināja, ka mes braucam. Viņi mūs jau gai­dīja.

- Bet… - Čaba meklēja vārdus. Viņš joprojām bija šokā no lo­dēm, kas aizsvilpušas tik tuvu sejai.

-Tātad viņi uztvēruši tava telefona signālu, - Mets stingri no­teica.

- Nekādā gadījumā, - Čaba iebilda. - Es to nebiju ieslēdzis uz dk ilgu laiku, lai…

- Ka es tev saku, viņi to uztvēruši! - Mets nikni uzkliedza.

- Tas nav iespējams, vecit. - Čaba pacēla savu iPhone un uz­manīgi nopētīja. - Tik ātri viņiem tas noteikti neizdevās, un ari spiegprogrammaturas lejupielādēšanai viņiem laika nepietika…

Izrāvis tālruņa aparātu viņam no rokas, Mets jau gatavojās iz­sviest pa logu, bet Čaba satvēra to abās plaukstās.

- Nē, nevajag! - viņš uzsauca. Mets nikni paskatījās uz viņu, bet Čaba tomēr atbrīvoja savu tālruni no cieši sakļautajiem pirk­stiem. - Nolādēts! Tajā ir visa mana dzīve, vecīt! Tu nevari to dk vienkārši izmest pa logu. Pagaidi mirklīti!

Paskatīdamies visapkārt, Čaba pārbaudīja automobiļa sānu kabatas un pelnu trauku, tad atvēra cimdu nodalijumu un parak­ņājās tajā. Viņš atrada plastikāta apvāku ar papīriem - servisa dokumentus un recepti, ko saturēja papīra saspraude. Tieši to viņš arī bija meklējis. Iztaisnojis stiepliti, Čaba vienu tās galu iebāza sīkā caurumiņā uz aparāta virsmas. Atvērās SIM kartes nodalī­jums. Viņš izņēma karti un parādīja to Metam.

- Bez SIM kartes vairs nav signāla. Lai kā viņi arī nopCdētos, mans telefons vairs nestrādā. Labi?

Mets sarauca pieri, brīdi nopētīja Čabu, tad paraustīja plecus un palocīja galvu.

- Labi.

Viņš manīja, kā pamazām rimstas sirds auļi. "Es tikko nogali­nāju divus cilvēkus. Vajadzētu justies slikti, bet savādā kārtā ta nav. Bija tikai divas iespējas: vai nu nogalinu es, vai arī nogalina mani." Taču Mets zināja, ka jābūt uzmanīgam, lai nākamreiz ne­nonāktu nepareizajā šīs izvelnes pusē.

Čaba kādu mirkli sēdēja klusēdams un skatījās taisni uz priek­šu, bet tad ierunājās:

- Ko darīsim tālāk?

- Un kā domā tu? - Mets norūca.

Nopētījis biedru, Čaba stoiski palocīja galvu.

- Raidels?

- Raidels, - Mets pavisam vienkārši apstiprināja.