Zīme

84 Hjūstona, Teksasas štats

Kad zīme ieguva savu ierasto izskatu, pūlis izplūda trokšņai­nās ovācijās. Tad tēvs Hieronims pacēla rokas, lai nomierinātu saviļņotos cilvēkus.

- Daudzi no mums ir sludinājuši vienu un to pašu, un tā ir vissvarīgākā vēsts, - viņš iesāka, kad pūlis pamazām pieklusa, lai ieklausītos. - Tā ir vēsts par pazemību. Par žēlsirdību. Par laip­nību un līdzjūtību. Tas ir pats svarīgākais mūsu dzīvē, taču nav sasniegts. Simtiem un tūkstošiem gadu laikā mēs esam radījuši daudzas reliģijas, tomēr pasaule šobrīd ir sašķēlusies un vēl ne­pieredzēta niknuma pilna. Mums kaut kas ir jādara.

- Met! - austiņā atskanēja Greisijas balss. - Medokss atradis Deniju un Raidelu.

Uz mirkli Mets jutās kā sastindzis, aizkavēja vienu soli, tad otru - un pēkšņi jau lauzās cauri pūlim uz Millera Brīvdabas te­ātra pusi, gara acīm vērojot visšausmīgākās ainas.

Medokss pavērsa šauteni pret Raidelu un Deniju.

- Tiklīdz viņš beigs runāt, viņam tiks sašķaidīta galva. Viss izskatīsies pēc kāda jukuša dvieļugalvas atriebības. Mums ir zi­nāmi vairāki. Tāds gals taču sagaida visus praviešus, vai ne? Vi­ņiem jāmirst savas ticības vārdā.

Raidels jau grasījās kaut ko teikt, bet Medokss asi viņu pār­trauca un sāka skaļi ņirgāties.

- Izbeidz! Tādas lietas nedrīkst pārtraukt pusceļā. Viss jāiz­dara kā nākas. Līdz galam. Ja tu tiešām gribi, lai cilvēki notic vi­ņa vārdiem, ja gribi, lai viņa vārdi noteikti iesēžas miljoniem cil­vēku prātos, viņam ir jāmirst. Obligāti. Lai kļūtu par mocekli. Jo mocekļi… Viņus ir daudz grūtāk ignorēt, vai ne?

Kādu bridi Denijs pētīja Medoksu un tad sacīja:

- Un, kad viņš būs miris…

-Jā. - Medokss liedšķi palocija galvu. - Kad jūs abi būsiet no­vākti no ceļa, viss bus tīrs un skaidrs. Jūs neviens neatradis. Bet atradis kādu jukušu irāni, kurš nošāvis Hieronimu. Pilntiesīgu fanātiķi ar lielisku CV. Vienu tādu puisi mēs kādu laiku jau esam uzmanījuši. Viņam, protams, galva būs nost. Izdarīs pašnāvību. Viens visas komandas vārdā.

- Jūs taču negribējāt atmaskot tēvu Hieronimu, - Raidels iebilda.

Medokss papurināja galvu.

-Nē.

- Bet Kīnens… - Pēkšņi Raidels visu saprata. - Viņš neko ne­zināja.

- Protams, ka nezināja. - Medokss veltīja viņam ledainu smaidu.

- Tātad irāņi, musulmaņi, - Denijs secināja. - Vainu novels uz viņiem?

- Bez šaubām. - Medokss atkal smaidīja. - Brīnišķīgi, vai ne? Pravieti, kas gribēja mūs atbrīvot, nošāva neiecietības pasaules pārstāvis.

- Tas izraisīs karu, - Denijs iebilda. - Tie, kas būs noticējuši tēvam Hieronimam, satrakosies ne pa jokam.

- Tieši tas jau ir mans mērķis, - Medokss dzestri attrauca.

Raidels spēra soli uz priekšu.

- Padomā, ko tu dari, Bred…

- Es jau pietiekami daudz esmu domājis, Lerij, - Medokss no­šņāca, pietvīkdams niknumā. - Esmu tikai domājis un domājis visu to laiku, kamēr mēs auklējamies ar dem mežoņiem, kuri slep­kavo mūs. "Noteikumi par spēka lietošanu", - viņš sašuds izgrū­da. - Ženēvas konvencijas. Lietas izskatīšana Senātā jau tajā pa­šā brīdī, kad tu mēģini izsist patiesību no kāda kamikadzes, kurš savu dzīvību necik augstu nevērtē. Mēs esam pārāk vāji. Mums nepiedek dūšas kaut ko darīt. Mēs ievērojam noteikumus spēlē ar ienaidnieku, kurš zina, ka nevienā karā noteikumus neievēro. Vi­ņi smejas par mums, mūs pārsteidz nesagatavotus un iznīcina.

Un kāpēc? Tāpēc, ka viņi saprot. Viņi zina, kā tās lietas kārtoja­mas. Zina, ka nedrikst pagriezt otru vaigu, ja tev sit pa vienu. Nē, ir jāizrauj roka. Mēs varam uzvarēt tikai tādā gadījumā, ja cilvēki patiešām kļūst nikni. Tik nikni, ka pieprasa asinis.

- Tu gribi iesaistīt miljoniem nevainīgu cilvēku karā tikai tā­pēc, lai sodītu dažus ekstrēmistus…

- Tie nav tikai daži ekstrēmisti, Lerij. Tādi ir viņi visi. Visā tajā nolādētajā reģionā. Tu tur neesi bijis. Tu neesi dzīvojis starp vi­ņiem. Tu neesi redzējis naidu viņu acīs. Tas, ka "mēs visi esam vienādi", ir tīrākās muļķības. Mēs nevaram sadzīvot. Tas gluži vienkārši nav iespējams. Starp mums un viņiem ir fundamentā­las atšķirības ikvienā līmenī. Viņi to zina. Mēs arī zinām. Tikai mums pietrūkst dūšas to atzīt. Un viņi uzbrūk. Viņi nepadosies. Nešaubies ne mirkli! Viņi ir mūsu ienaidnieki, un punkts. Viņi grib iznicināt mūs. Viņi grib mūs iekarot, turklāt ne tikai sagrābt mūsu zemes. Tas ir svētais karš. Lai uzvarētu svētajā karā, ir jācī­nās. Mums jāstājas viņiem pretī visiem pieejamiem līdzekļiem, bez ierobežojumiem. Vienreiz un uz visiem laikiem. Mums jānoslau­ka viņi no zemes virsas. Un tava viltus pravieša nāve aizsāks šo slaucīšanu. Tas būs aicinājums ķerties pie ieročiem, un to dzir­dēs visā pasaulē. - Medokss notēmēja uz saviem upuriem. - Tad nu parūpējieties, lai tā zīme paliek debesīs, un rāmi gaidiet, ka­mēr viņš beigs. Pārējo izdarīsim mēs.

Tēvs Hieronims dedzīgi raudzījās uz saviem atbalstītājiem un ar pirkstu noradīja uz viņiem.

- Mēs visi lūdzamies vienam Dievam, - viņš sacīja. - Tas ir pats būtiskākais. Viss pārējais… visi tie institūti, ko esam dibinā­juši Viņa vārdā, visi rituāli un publiskā ticības apliecināšana… to esam radījuši mēs. Mēs. Cilvēki, tādi kā jūs un es. Varbūt mēs kļū­dījāmies radīšanas procesā, kad ielikām šo institūtu rokās varu, ko tie pēc tam izmanto pār mums. Jo Dievam nerūp tas, ko jūs ēdat vai dzerat. Viņam nerūp tas, cik bieži jūs skaitāt lūgšanu, kādos vārdos to paužat un kur jūs to darāt. Viņam vienalga, par ko jūs balsojat. Viņam rūp tikai tas, kā jūs izturaties cits pret citu. Svarīgs ir vienīgi tas. Viņš ir apveltījis jūs ar prātu, kas ļāvis sa­sniegt augstas virsotnes. Jūs aizsūtījāt cilvēku uz Mēnesi tieši no šis pilsētas. Lūk, cik gudri jūs esat! Jūs protat radīt dzīvību mēģe­nēs. Jūs protat iznicināt planētu ar ieročiem, ko joprojām ražojat. Jūs savās rokās turat dzīvību un nāvi un jūs visi esat dievi. Un, patīk tas vai nepatīk, jūs kontrolējat savu dzīvi ar visu, ko jūs da­rāt, ar ikvienu savu soli. Ar saviem darbiem. Ar saviem pirku­miem. Ar savu balsojumu. Un jums ir neierobežota vara. Jums ir prāts, kas jums ļauj sasniegt neiespējamo. Kas ļauj jums spriest. Runāt citam ar citu un atklād debatēt par visu. Un ar šo pašu prā­tu vajadzētu pietikt, lai jūs saprastu, kā jāizturas citam pret citu. Ikviens no jums to zina. Jūs paši to redzat. Jūs zināt, ka nodarīša­na pāri otram un nogalināšana ir ļaunums. Jūs zināt, ka nāvējo­šu ķimikāliju iepludināšana upēs ir ļaunums. Ik dienu katrs no jums stājas izvēles priekšā, un pats svarīgākais ir tas, kā jūs iz­lemjat rīkoties. Pavisam vienkārši.

- Gandrīz jau galā, - Medokss nikni izgrūda, lūkodamies uz tēvu Hieronimu no sava slēpņa.

Raidels vēroja, kā viņš sper soli tuvāk Navigator un atbalsta šauteni pret sānu spoguli. Tad miljonārs pagriezās pret Deniju.

- Iedarbini atmaskošanas programmatūru.

- Ko? - Denijs pārjautāja.

- Iedarbini to nolādēto atmaskošanas programmatūra! - Rai­dels uzkliedza. - Labāk atmaskot viņu, nekā nogalināt un izrai­sīt kara!

- Nevajag, - Medokss drūmi novilka, pavērsa šauteni pret vi­ņiem…

- Pag! - Denijs iesaucās un pacēla rokas. - Nomierinies, velns parāvis, ja? Es neko nedarīšu.

- Denij, uzklausi mani, - Raidels neatlaidās. - Viņš nevar no­galināt mūs abus. Viņš grib, lai tā zīme paliek debesīs. Tādēļ iedarbini to sasodīto programmatūru.

- Pat nemēģini, Denij, dēliņ, - Medokss brīdināja. - Man ir vienalga, vai tā zīme tūdaļ izdziest. Tā ir izdarījusi visu, ko man vajadzēja.

Raidels saniknots paskatījās uz Medoksu.

- Paklausies! - viņš lūdzās. - Tā ir lieliska. Tā var visu mai­nīt. Tā var uzlabot dzīvi ikvienam. Tā palīdzēs sasniegt tavus mērķus pat bez…

- Pietiek, - Medokss attrauca tik skaļi, ka balss līdzinājās mī­nas sprādzienam. - Zini ko, Lerij? Tu šeit vairs neesi vajadzīgs. - Viņš pacēla šauteni apmēram par trim collām un nospieda mē­līti…

…tanī brīdi Mets viņam uzbruka no sāniem. Lode aizlidoja, ne­skardama Raidelu un rikošetā atsizdamās pret teātra sienu, sa­vukārt Mets ar Medoksu nogāzās zemē. Medokss apvēlās otrādi un no visa spēka iespēra Metam pa krūtīm.

Mets saliecās sāpēs, bet Denijs un Raidels jau bruka virsū Me- doksam. Bijušais karavīrs steigšus trausās kājās, bet aizmirsa par saplosīto labo roku un atbalstījās uz tās, radot sev neciešamas mo­kas. Viņš nokrita zemē un nikni raudzījās uz Metu, ar kreiso ro­ku taustīdamies jakas kabatās. Mets pamanīja, ka ārā no Medok­sa siksnas vīd automātiskās pistoles stobrs, un ieraudzīja šauteni, ko nelietis bija nometis dažas pēdas tālāk. Viņš lēca.

Medoksa rokai bija mazāks ceļš veicams, un viņš pasteidzās pirmais, taču bija aizmirsis par Deniju, kurš ar visu svaru uzgrū­dās nelietim un smagi nogāza to uz sāniem. Medokss atkal sasi­ta savu labo roku, un tukšo laukumu pāršķēla kliedziens, ko Mets uz visiem laikiem apklusināja ar trim krūtīs raidītām lodēm.

-Jums nav vajadzīgs neviens, kurš pateiktu, kam dcēt vai ko pielūgt, - tēvs Hieronims sacīja pūlim. - Jums nav jāievēro kādi noteikti rituāli. Jums nav jāuztraucas par dusmīgo Dievu, kas ne­laiž jūs debesis. Jums nav jāiet uz tiem diženajiem neiecietības tempļiem un nav jāklausās, kas ir Dieva nemaldīgais un nekļūdī­gais vārds, jo patiesībā to neviens nezina. Es ari nezinu. Es zinu tikai to, ka jūs neesat vergi un jūs neesat kāda dižena ģenerālplā­na sastāvdaļa. Ja Dievs ir, un es ticu, ka ir, tad jūs visi esat Dieva bērni. Ikviens no jums. Jūs paši nosakāt savu likteni. Un jums jā­uzņemas šī atbildība, jānoliek malā savs egocentrisms un jābeidz meklēt attaisnojumus sen apnikušos vecos mītos. Jūs ik dienu bū­vējat paši savu likteni. Jums jārūpējas vienam par otru. Jums jā­rūpējas par zemi, kas baro jūs un dod jums gaisu elpošanai. Jums jāpilda savs pienākums pret visām Dieva radībām. Un jums jā­uzklausa slavas vārdi par labiem darbiem un jāuzņemas vaina par sliktajiem. - Tēvs Hieronims palūkojās uz pārsteigto pūli un pasmaidīja. - Izbaudiet savu dzīvi! Rūpējieties par saviem mīļa­jiem! Palīdziet tiem, kas bijuši neveiksmīgāki. Padariet pasauli la­bāku visiem! Un nu atļaujiet izteikt vēl kādu pavisam vienkāršu lūgumu. Lūdzu, nepieļaujiet, ka mani vārdi, ko šodien esmu jums teicis, tiek ļaunprātīgi izmantoti. - Viņš vēlreiz nolūkojās uz sa­viem skatītājiem, aizvēra acis un pacēla rokas. Zīme vēl brīdi pa­kavējās un tad lēni slīdēja lejup, ieskaudama laukumu žilbinošā gaismā un paslēpdama tēvu Hieronimu, policistu rindu un par­ka patruļniekus no pārējo acīm. Ļaudis izbiedēti atrāvās. Tad zī­me sašķīda un sadalījās mazākās gaismas bumbiņās, kas izsprā­ga uz visām pusēm. Nu pāri pūlim rokas stiepiena attālumā spoži spīdēja simtiem sīkāku zīmju - katra bija apmēram trīs pēdas dia­metrā.

Tikai pēc vairākām sekundēm atskanēja pirmais elpas vilciens un pirmais kliedziens, pievēršot skatītāju uzmanību laukumam pakāpienu augšgalā.

Policisti un patruļnieki izbrīnīti raudzījās apkārt. Arī pūlis ap­mulsis vērās turp.

Tēvs Hieronims bija nozudis.