Zīme

4 Hūkira, Ēģipte

Jūsufs Zakarija apcerīgi izpūta šišas dūmu mutuli un vēroja, kā pretinieks atrauj roku no apdilušā bekgemona spēles dēļa. Tik­ko jaušami palocījis galvu, slaidais un muskuļainais taksometra šoferis paņēma metamos kauliņus saujā. "Ja izrādīsies mazāk par diviem sešiniekiem, es būšu zaudējis." Viņš neloloja lielas cerī­bas. Tonakt metamie kauliņi noteikti nebija viņa pusē.

Viņš sparīgi sapurināja ziloņkaula kubiņus, tad nometa uz dē­ļa un vēroja, kā tie aizripo pa smalki inkrustēto virsmu. Kad tie apstājās, bija redzams, ka uzmests sešinieks un vieninieks. Viņš dusmās saviebās, un rievas grumbainajā, sīkstajā sejā pārvērtās par dziļiem kanjoniem. Tad viņš, lādēdams likteni, paberzēja gan­drīz kailo galvvidu. Lai nelaime būtu vēl sāpīgāka, viņš sajuta rīklē rūgti pikanto dzēlienu. Ūdenspīpes ogles bija atdzisušas. Viņš tā aizrāvās ar spēli un nožēlojamo neveikšanos, ka nebija to pamanījis. Svaigas, gailošas oglītes atjaunotu mierinošo medus un piparmētru garšu, kas ieaijāja rāmā miegā ik nakti, taču viņš juta, ka šajā naktī no tādas greznības vajadzēs atteikties. Bija jau vēls.

Virs ieskatījās rokas pulksteni. Laiks doties mājup. Vēl nelie­lajā kafejnīciņā kavējās divi jauni tūristi; pēc pazīstamajiem ceļ­vežiem un avīzēm viņš sprieda, ka tie ir no Amerikas. Un arī šis pāris grasījās iet prom. "Pie velna!" viņš nodomāja. "Rītdiena pie­nāk vienmēr. Ja tāda būs Dieva griba, rīt man atkal būs šiša un spēle ies no rokas."

Jau pietrausies kājās, Jūsufs pēkšņi kaut ko ieraudzīja. Tas bi­ja televizors vecā, ļodzīgā plauktā aiz letes. Bija jau krietni par vēlu, lai rādītu mūžīgi populārās ziepju operas. Tādā stundā it visi televizori nelielajā Hūkiras ciematiņā - diemžēl tas tiek dē­vēts brita, Ēģiptes Sāls un sodas kompānijas vadītāja Hūkera vār­dā - miegainā tuksneša malā un arī citur nemiera pārņemtajā re­ģionā neizbēgami rādīja ziņas, nebeidzamas debates un žēlabainu sūkstīšanos par briesmīgo stāvokli Arābu pasaulē. Dzīvespriecī­gais kafejnīcas īpašnieks Mahmūds priekšroku deva nevis AI ]a- zeera, bet AI Arabii/a, mēģinādams radīt tūristiem patīkamāku gai­sotni, un tādēļ bija iegādājis satelīta šķīvi ar pirātisku dekodētāju. Kopš tā laika ekrānā parasti varēja redzēt kādu amerikāņu ziņu kanālu. Mahmūds uzskatīja, ka šāda ārzemnieciskuma deva ie­ceļ kafejnīcu augstakā kategorijā. Jūsufam, gluži pretēji, ne visai patika amerikāņu nebeidzamās reportāžas par pēdējām preziden­ta vēlēšanām, kam savādā kārtā sekoja viss reģions, kura liktenis nez kādēļ arvien vairāk un vairāk bija atkarīgs no tik tālās valsts līdera kaprīzēm. Taču Jūsufs pārstāja gausties par šo kanalu, kad tas raidīja reportāžas par untumainajam Holivudas zvaigznēm un trūcīgi ģērbtajām modelēm.

Taču šoreiz viņa uzmanību piesaistīja kaut kas pavisam cits. Ekrānā bija redzama sieviete biezās ziemas drēbēs - šķita, ka vi­ņa atrodas vienā no poliem. Aiz viņas debesīs kaut kas spīdēja. Kaut kas savāds un pārdabisks - neko tādu Jūsufs savā mūžā nebija redzējis. Tas it kā peldēja debesīs un mirdzēja virs irstošas ledus klints. Dīvaini, taču nepārprotami - šim objektam bija skaidrs simbola apveids.

Zīme.

Arī pārējie pievērsās attēlam un devās tuvāk letei, satraukti mu­dinādami Mahmūdu ieslēgt televizoram skaņu. Aina bija sirreā­la, neiedomājama, taču ne jau tas mulsināja Jūsufu. Patiesībā viņu satrauca atskārta, ka šādu zīmi viņš redzējis arī agrāk.

Jūsufs neticībā saviebās un cieši lūkojās ekrānā.

"Nevar būt!"

Viņš spēra soli uz priekšu, lai ciešāk nopētītu debesis. Mute pavērās, augumu pārņēma trīsas. Kamera pagriezās citā leņķi, un mirdzošais simbols aizņēma visu ekrānu.

Tā pati zīme.

Par to viņš nešaubījās.

Neapzināti viņš pacēla roku pie pieres un paslepšus pārmeta krustu.

Apkārtējie pamanīja drauga bālumu, taču viņš ignorēja jautā­jumus un izskrēja no kafejnīcas, neko nepaskaidrojis, pat neatva­dījies. Viņš ietrausās uzticamajā, vecaja Toyota Previa un iedarbi­nāja dzinēju. Izlīkumodams uz putekļainā, neapgaismotā ceļa un nozuzdams nakti, automobilis izgrūda sīkus gāzu mākonīšus. Jū­sufs stingri spieda pedāli - viņš vēlējās nonākt klosterī pēc iespē­jas ātrāk - un visu laiku čukstēja vienu un to pašu:

- Nevar būt.