Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

IX NODAĻA

Dzīve starp austerpirātiem pakāpeniski vien radināja mani pie dzeršanas, tomēr īstā žūpošana sākās pēkšņi, turklāt nevis aiz kāres pēc alkohola, bet gan aiz pārliecī­bas, kas radās pēc dažiem apsvērumiem.

Jo dziļāk iepazinu šo dzīvi, jo vairāk tā mani valdzi­nāja. Nekad neaizmirsīšu saviļņojumu, kādu pārdzīvoju, pirmo vakaru piedalīdamies kopējā sirojumā. Toreiz visi bijām sapulcējušies uz «Enijas» borta — tur bija gan raupji vīri, plecīgi un bezbailīgi, gan sīkās, biklās ostas- žurkas; daudzi no tiem — izbijuši cietumnieki, bet visi kā viens — likuma ienaidnieki un līdz ar to cietuma kandi­dāti; viņi valkāja garos zābakus un jūrnieku ģērbu, ru­nāja aizsmakušās, klusinātās balsīs, bet Lielajam Džor- džam aiz jostas rēgojās revolveri, liecinādami, ka šis vīrs jokus neprot.

Ak jā, tagad, lūkodamies atpakaļ, es saprotu, ka šis pa­sākums bija negodīgs un aplams. Taču tajās dienās, kad sāku tuvāk iepazīties un iedraudzēties ar Džonu Mieža- graudu, es atpakaļ nelūkojos. Dzīve pirātu vidū likās jauka un aizraujoša, jo nu es pats dabūju piedalīties dēkās, par kādām līdz šim tiku vienīgi lasījis grāmatās.

Nelsons (iedēvēts par Jauno Skrāpi, lai atšķirtu no viņa tēva — Vecā Skrāpja) kopīgi ar Gliemi burāja uz «Zie­meļbrieža». Gliemis bija izslavēts pārgalvis, bet Nel­sons — galīgi nevaldāms trakulis. Viņam bija divdesmit gadu un augums kā Herkulesam. Kad dažus gadus vē­lāk Nelsonu Benišijā nošāva, kriminālizmeklētājs iztei­cies, ka tik platplecainu vīru šis vēl savu mūžu neesot redzējis noguldītu uz dēļiem.

, Nelsons neprata ne lasīt, ne rakstīt. Tēvs viņu kopš mazām dienām bija «audzinājis» uz Sanfrancisko līča ūde­ņiem, un kuģi bija viņa īstā mājvieta. Puiša spēks bija taisni apbrīnojams, un gar visu ostmalu viņu daudzināja par nežēlīgu dūres varoni. Nelsonam šad tad mēdza uz­krist traka niknuma lēkmes, un tad viņš plosījās kā ār­prātā. Es viņu iepazinu savā pirmajā burājumā ar «Plīt­nieku» — dabūju redzēt, kā viņš krietnā vētrā stūrē savu «Ziemeļbriedi» mums riņķī un apkārt, zvejodams austeres, kamēr mēs, pārējie, gulējām uz diviem enkuriem, baidīda­mies pat tuvoties krastam.

Nelsons bija vīrs ko vērts, un es, protams, kļuvu varen lepns, kad viņš reiz mani uzrunāja netālu no traktiera «Pēdējā šanse». Bet varat gan iedomāties, ka es vai plīšu aiz lepnības, kad viņš tūdaļ uzaicināja mani iet iekšā un uzņemt uz krūti. Mēs abi stāvējām pie letes, dzērām pa kausam alus un risinājām vīru valodas par austerēm, par laivām un mīklaino gadījumu ar «Eniju» — kāds bija ielaidis tās grotburā skrošu lādiņu.

Mēs tērzējām un ilgi kavējāmies pie letes. Šī kavēša­nās mani mulsināja. Alus kausu taču esam izdzēruši! Bet vai es varu uzdrīkstēties pirmais ierunāties par aiziešanu, ja diženais Nelsons vēlas palikt un balstīties pret leti? Man par lielu pārsteigumu, pēc dažām minūtēm viņš uz­aicināja ieraut vēl pa vienam, ko mēs arī izdarījām. Tad runājāmies atkal, bet Nelsons pat negrasījās pamest trak­tieri.

Pacietieties ar mani, tūdaļ izskaidrošu jums savu domu gaitu un savu neziņu. Vispirms, ārkārtīgi lepojos, ka varu atrasties kopā ar Nelsonu — visslavenāko no austerpirā- tiem un Sanfrancisko līča dēkaiņiem. Manām kuņģa gļot­ādām par postu, Nelsonam piemīt dīvains rakstura un­tums — viņam sagādā patiku cienāt mani ar alu. Man nav ne mazākās kāres pēc alus, bet tāpēc vien, ka man tas negaršo un netīk tā sekas, es taču neiešu atteikties no godpilnās Nelsona sabiedrības. Viņam vienkārši iegribē­jies dzert alu un dzirdīt arī mani. Lai notiek — gan jau pēc tam pacietīšu pārejošās nepatikšanas.

Tā mēs turpinājām tērgāt, balstīt leti un dzert alu, ko pasūtīja un samaksāja Nelsons. Tagad, to visu atceroties, man šķiet, ka Nelsons bija vienkārši tapis ziņkārīgs. Vi­ņam iekārojies papētīt, kas es tāds par dīvainu putnu. Sak,

44j redzēs, cik reižu šis īsti ļaus sev izmaksāt, nepiedāvā­dams cienastu arī no savas puses.

Kad bijām iztukšojuši piecus sešus kausus, es, atcerē­damies savu mērenības politiku, nolēmu, ka šoreiz man ir gana. Tālab ieminējos, ka man nu jāaiziet uz «Plītnieku», kas tobrīd stāvēja pilsētas puses piestātnē, kādus simt jar­dus no krodziņa.

Atvadijos no Nelsona un devos projām gar piestātni. Bet man līdzi nāca Džons Miežagrauds sešu alus kausu apjomā. Galva viegli reiba, un es jutos varen mundrs. Jūsmoju par savu vīra cienīgo dzīvi. Āre, te nu es, pavi­sam īstens austerpirāts, dodos pats uz savu kuģeli pēc iestiprināšanās «Pēdējā šansē» kopā ar Nelsonu, visdi­ženāko austerpirātu visā līcī! Acu priekšā vēl vīdēja aina, kā mēs abi, atzvēlušies pret leti, malkojam alu. Jocīgi gan, es prātoju, nez kāpēc cilvēkam uznāk tāda indeve — vi­ņam sagādā prieku tērēt labu naudu, izmaksājot alu pui­sim, kas nemaz pēc tā nekāro.

Kamēr tā pārliku savā prātā, sāku atcerēties ievērojis, ka brīdi pa brīdim «Pēdējā šansē» ienāca arī citi vīri, ik­reiz pa pārim, un tad viens pacienāja otru, bet pēc tam otrais savukārt izmaksāja pirmajam. Atmiņā uzausa arī «stiķēšana» uz «Dīkdieņa» — kā mēs ar Skotiju un harpū­nistu rakāmies pa kabatām, grabinādami kopā vara un niķeļa monētas, par ko pirkt viskiju. Tad pēkšņi atcerējos puikas dienu morāles kodeksu: ja puika kādreiz piedāvā otram «lielgaballodi» vai īrisa stienīti, tad cer kādu citu reizi saņemt atpakaļ tādu pašu cienastu.

Ak tad tāpēc Nelsons kavējās pie letes! Izmaksājis man kausu alus, viņš, protams, gaidīja, ka nu savukārt iz­maksāšu es. Es biju ļāvis izmaksāt sev sešus kausus un ne reizes neatkāries pacienāt ari viņu! Un tas taču bija diženais Nelsons! Jutu, ka notvīkstu aiz kauna. Noslīgu uz piestātnes pāļa un aizklāju seju ar rokām. Kauna sār­tumā man kvēloja visa galva — kakls, vaigi, piere. Vēl daudzreiz mūžā man ir nācies sarkt, bet tik šausmīgi no­kaunējies neesmu vairs ne reizes.

Kaunā kvēlodams, sēdēju uz piestātnes pāļa un pamatīgi pārdomāju un pārvērtēju visas vērtības. Esmu dzimis na­badzībā. Dzīvojis trūcīgi. Ir gadījies arī badoties. Nav man bijis ne paijiņu, ne rotaļlietu kā citiem bērniem. Vispir- mās bērnišķīgās atmiņas man saistās ar nabadzības žņau­giem. Un trūkums nekad nebeidzās. Astoņu gadu vecumā es pirmoreiz apvilku krekliņu, kas bija kārtīgi pirkts vei­kalā pie letes. Tikai vienu pašu apakškrekliņu. Kad tas bija savalkāts, man atkal vajadzēja vilkt mugurā neveik­los, rupjos mājās darinātos kreklus, kamēr pirkto izmazgā. Tik ļoti lepojos ar savu krekliņu, ka atteicos ģērbt tam pāri svārkus. Pirmoreiz sadumpojos pret māmuļu — kritu pilnīgā histērijā, līdz pēdīgi māmuļa atļāva man valkāt pirkto krekliņu tā, lai visiem tas būtu redzams.

Tikai cilvēks, kas reiz cietis badu, spēj pilnībā saprast, ko nozīmē ēdiens; vienīgi jūrnieki un tuksnešu iemītnieki zina, cik dārgs ir svaigs ūdens. Un tikai bērns ar savu bērnišķo iztēli spēj apjēgt īsto vērtību lietām, kas vi­ņam līdz šim nav bijušas pieejamas. Jau agri iemācījos saprast, ka viss, pēc kā kāroju, jāiegūst pašam. Skopā bērnība attīstīja manī skopulību. Pirmie dārgumi, ko jau­dāju pats sev apgādāt, bija cigarešu paciņās ieliekamās bildītes, cigarešu reklāmas un bukletiņi. Nekad man ne­tika ļauts pašam tērēt naudu, ko nopelnīju, tālab, lai tiktu pie šiem dārgumiem, iznēsāju avīžu ekstraizlaidumus. Ar citiem zēniem mainīju bildīšu dublikātus, un, tā kā es, avīzes iznēsādams, apstaigāju visu pilsētu, man bija lie­lāka izdevība gan iemantot šīs bildītes, gan arī apmainīt tās.

Vēl pavisam nesen man bija pilnībā sakrātas visas sē­rijas, kādas vien izlaida cigarešu fabrikanti, — piemēram, «Slaveni sacīkšu zirgi», «Parīzes skaistules», «Visu tau­tību sievietes», «Visu valstu karogi», «Ievērojami aktieri», «Boksa čempioni» un tā tālāk. Katra sērija man bija vi­sos trīs veidos — ieliekamās bildītes, reklāmu bildītes un bukleti.

Tad es sāku vākt dublikātus — gan sērijas, gan bukle­tus. Tos es iemainīju pret citām mantām, kādas puiše­ļiem patīk un kādas viņi parasti pērk par vecāku doto kabatas naudu. Protams, citiem trūka tās skaudrās vērtī­bas atskārtas, kāda bija man, kam nekad netika dota nauda, lai kaut ko nopirktu. Es mainīju pret pastmarkām, akmentiņiem, dažādiem nieciņiem, putnu olām, stikla ro­taļu bumbiņām. (Man piederēja lieliska ahātu kolekcija, kādas netiku redzējis nevienam citam puikam, un šās ko­lekcijas lepnums bija saujiņa akmentiņu kādu trīs dolāru vērtībā — tos biju ieguvis ķīlām par divdesmit centu aiz­devumu kādam pasta izsūtāmajam zēnam, bet viņš nepa­guva naudu atdot, jo tika nosūtīts uz labošanas koloniju.)

Es mainīju visu ko pret visu ko un biju gatavs maiņu atkārtot vai reižu desmit, līdz iemainīju to, kas man šķita vērtīgs. Ar savu maiņas tirdzniecības prasmi biju tālu izslavēts, pie tam pazīstams kā pamatīgs skopiķis. Pratu tā kaulēties, ka varēju pat vecam krāmu bodniekam asa­ras izspiest. Citi zēni aicināja mani palīgā pārdot viņu savāktās pudeles, lupatas, dzelzs lūžņus, labības un džu­tas maisus, piecgalonu petrolejas kannas — jā, un pat maksāja man komisijas naudu.

Un šis pats knauzerīgi taupīgais puika, radis vergot pie mašīnas, lai nopelnītu desmit centus stundā, tagad, sēdēdams uz piestātnes pāļa, apsvēra jautājumu par alu, kas maksā piecus centus kausā, momentā tiek saliets rīklē, bet jēgas no tā nav nekādas. Nu reiz es apgrozos starp cilvēkiem, ko visu laiku biju apbrīnojis. Lepojos, ka varu ar tiem satikties. Vai visa taupīšana un skopulība man jel vienreiz spējusi sniegt ko līdzīgu tiem jūsmīgajiem brī­žiem, ko pārdzīvoju, nokļuvis austerpirātu sabiedrībā? Kas tad galu galā sver vairāk — nauda vai laime? Šitie vīri bez raizēm aizlaiž pa roku galam pieccentu monētu — un daudzas tādas monētas. Sitie vīri ir tik brīnumaini nevērīgi pret naudu, ka saaicina astoņus citus vīrus ieraut pa viskija glāzītei desmit centu vērtībā, kā to bija darījis Franču Frenks. Jā, un Nelsons nupat kā iztērēja sešdes­mit centus par alu, ko mēs abi izsūcām.

Uz kuru pusi man nosliekties? Atskārtu, ka nupat man jāpieņem būtisks lēmums. Jāizšķiras starp naudu un cil­vēkiem, starp skopulību un romantiku. Vai nu man jāmet pār bortu visi agrākie užskati par naudas vērtīgumu un turpmāk jāizšķiež tā ar vieglu roku, vai arī jāmet pār bortu draudzība ar šiem cilvēkiem, kuri nez kāda dīvaina untuma pēc iecienījuši stipros dzērienus.

Es griezos atpakaļ un gar piestātnēm aizgāju līdz «Pēdē­jai šansei», un Nelsons vēl stāvēja ārpusē pie durvīm,

— Nāciet, ierausim pa aliņam, — es uzaicināju.

Atkal mēs stāvējām pie letes, dzērām un tērzējām, bet

šoreiz es biju tas, kas samaksāja desmit centus! Veselu stundu smaga darba pie mašīnas par dažiem malkiem dzi­ras, kas man riebās un garšoja pretīgi! Tomēr tas man nepavisam nenācās grūti. Biju aizprātojies līdz jaunam pasaules uzskatam. Nauda vairs nekrīt svarā. Svarīga ir tikai draudzība.

— Vēl vienu? — apvaicājos.

Mums ielēja vēl pa vienam, un es maksāju. Nelsons ar pieredzējuša dzērāja gudrību teica bufetniekam: — Man maziņo, Džonij.

Džonijs pamāja ar galvu un piestūma viņam kausu, kur varēja ieliet trešo daļu no porcijas, kādas bijām dzē­ruši līdz šim. Tomēr cena palika tā pati — pieci centi.

Es jau biju mākonītī, tāpēc šāda blēdīšanās mani neaiz­skāra. Pie tam es no visa kā nepārtraukti mācījos. Acīm­redzot nav svarīgs izdzertā daudzums. Nu es to sāku ap­tvert. Izrādās, ir tāda pakāpe, kad nav svarīgs pats alus, svarīgs ir tikai biedriskums, kāds rodas, tukšojot alus kausus. Aha, un vēl kas! Es taču arī varu pasūtīt mazi­ņos un tā par divām trešdaļām samazināt pretīgo kravu, kādu šī draudzēšanās uzkrauj dzērājiem.

— Man vajadzēja aizskriet uz kuģi pēc naudas, — itin kā starp citu ieminējos, cerēdams, ka Nelsons to uzskatīs par izskaidrojumu, kālab es pirmīt ļāvu viņam maksāt sešas reizes pēc kārtas.

— Vai die, tas nu gan nebija vajadzīgs, — viņš atteica. — Tādam puisim kā tu Džonijs dotu uz krīta, — vai ne, Džonij?

— Skaidrs! — Džonijs pasmaidīja.

— Cik ta man ir pierakstīts pie tevis? — Nelsons no­prasīja.

Džonijs izvilka no letes aizmugures kantora grāmatu, uzšķīra Nelsona lappusi un saskaitīja rēķinu — sanāca vairāki dolāri. Mani tūdaļ sagrāba vēlēšanās, kaut arī man būtu sava lappuse šai grāmatā. Tas man šķita tīri tāds kā vīrestības simbols.

Kad bijām izdzēruši vēl pāris aliņu, par kuriem mak­sāju es, uzstājīgi to pieprasīdams, Nelsons nolēma doties projām. Mēs šķīrāmies biedriski un draudzīgi, un es čā- pāju gar piestātnēm uz «Plītnieku». Uz kuģa Zirneklis pašlaik kūra plīti vakariņu gatavošanai.

— Kur ta tu tā piezūzājies? — Viņš pasmējās, redzē­dams mani uz trapa.

— Tāpat vien — mēs tur ar Nelsonu, — es nevērīgi at­metu, pūlēdamies neizrādīt savu lepnumu.

Tad man iešāvās galvā kāda doma: šis taču arī ir viens no tās sadraudzības. Tā kā nu esmu iedibinājis sev jaunu pasaules uzskatu, tas jāizmēģina praksē.

—- Nāc, — es teicu, — ejam pie Džonija un iemetam!

Iedami gar piestātnēm, sastapām Gliemi, kas patlaban naca krastā. Gliemis bija Nelsona pārinieks — lāga puisis, dūšīgs un glīta paskata ūsainis ap gadiem trīsdesmit, vardu sakot, tiešs pretstats visām īpašībām, kādas apzīmē viņa iesauka.

— Nāciet, — es teicu, — ejam un iemetam!

Vi ņš naca arī. Pie «Pēdējas šanses» durvīm sastapām ārā nākam Petu, Karalienes brāli.

— Kurp tu steidzies? — uzrunāju viņu. — Mēs ejam iemest. Nāc tu ar!

— Nupat jau vienu ieķemmēju, — viņš atņurdēja.

— Kas par to? Tūlīt ieķemmēsim vēl vienu, — es at­teicu.

Pets arī pievienojās mums, un tā es ar pāris alus kau­siem atkausēju sev ceļu uz viņa labvēlību. Oho! To pēc­pusdienu es daudz ko uzzināju par Džonu Miežagraudu. Alkoholā, izrādās, slēpjas vēj pavisam kas cits, ne tikai pretīgā garša, to iedzerot. Āre, par nieka desmit centu maksu drūms īgņa, kas jau draudēja izvērsties ienaid­niekā, kļuva man labs draugs! Viņš kļuva pat sirsnīgs, raudzījās laipni, un mēs labā saskaņā pārcilājām ostas rajona un austersēkļu tenkas.

— Man mazo aliņu, Džonij, — es ieteicos, kad pārējie bija pasūtījuši lielos kausus.

Jā, un es šos vārdus izmetu gluži kā rūdīts krogabrā- lis — nevērīgi, tā starp citu, it kā man šī doma nejauši būtu iekritusi prātā. Tagad, to atcerēdamies, esmu pārlie­cināts — vienīgi. Džonijs Heinholds uzminēja, ka esmu iesācējs dzeršanā.

— Kurt' šis paguva tā piesūkties? — saklausīju Zir­nekli klusu jautājam Džonijam.

— Ak, viņi ar Nelsonu jau te plencēja visu pēcpus­dienu! — Džonijs atbildēja.

Izlikos neko nedzirdējis, bet klusībā piepūtos aiz lep­numa. Re, pat krodzinieks dod man īsta vīra rekomendā­ciju! «Viņi ar Nelsonu te plencēja visu pēcpusdienu.» Kas par maģiskiem vārdiem! Zobena piesitiens, ar ko ieceļ bru­ņinieku kārtā, — un to izdara krodzinieks ar alus glāzi!

Atcerējos, ka Franču Frenks bija uzcienājis arī Džoniju todien, kad es nopirku «Plītnieku». Kausi bija pielieti, un mēs taisījāmies dzert.

— Ielej taču sev arī, Džonij, — es ieminējos tādā balsī, it kā sen to būtu gribējis teikt, tikai kļuvis mazliet aizmāršīgs, aizraudamies interesantajā sarunā ar Gliemi un Petu.

Džonijs uzmeta man ašu, pētīgu skatienu — esmu pār­liecināts, viņš pabrīnījās par straujo tempu, kādā es ap­guvu šo mācību, — un ielēja sev-viskiju no atsevišķas pu­deles. Vienu acumirkli mana taupīgā dvēsele sažņaudzās. Sev viņš ielej par desmit centiem, kamēr mēs pārējie dze­ram par pieciem! Bet skopuma kniebiens ilga tikai mirkli. Atcerēdamies savus jaunos uzskatus, noraidīju šo domu kā zemisku un centos neko neizrādīt.

— Esiet tik labs, pierakstiet man šo tēriņu grāmatā, — es teicu, kad bijām kausus iztukšojuši. Un ar lielu gan­darījumu noskatījos, kā tīrā lappusē tika ierakstīts mans vārds un atzīmēta tēriņa summa — trīsdesmit centu par vienu kārtu. Kā caur zeltainu dūmaku es jau skatīju šo lapu nākamībā, pierakstītu pilnu ar ciparu ailēm, kas krus­tiski pārsvītrotas un tad rakstītas atkal jaunas.

Es pasūtīju otru kārtu, un tad, man par pārsteigumu, Džonijs nolīdzinājās par savu desmit centu glāzīti. Viņš savukārt pacienāja mūs, un es aši aplēsu, ka viņš norē­ķinās ar mani pilnīgi precīzi.

— Aizkāpsim līdz «Sentluisam», — Zirneklis ierosināja, kad bijām izgājuši ārā. Pets, kas augu dienu bija lāpsto- jis ogles, devās mājup, bet Gliemim bija jāiet uz «Zie­meļbriedi» gatavot vakariņas.

Tā mēs ar Zirnekli divatā devāmies uz «Sentluisa» trak­tieri; man tā bija pirmā reize, kad iegāju lielajā zālē, kur bija salasījies cilvēku piecdesmit, galvenokārt ostas krā­vēji. Te atkal sastapu Supu Kenediju un Bilu Keliju. Lē­nām iesoļoja arī Srnits no «Enijas» — tas pats, kam tie revolveri aiz jostas. Uzpeldēja arī Nelsons. Iepazinos ar daudziem, piemēram, ar brāļiem Vigijiem, šā lokāla īpaš­niekiem, bet galvenais — ar Džo Zosi; šis cilvēks, kam bija ļaunas acis un lauzts deguns, valkāja puķainu vesti, spēlēja mutes harmonikas gluži kā trakulīgs eņģelis un mīlēja rīkot tik mežonīgas orģijas, ka pat Oklendas ostas rajona dauzoņas tās apbrīnoja un apjūsmoja.

Pasūtīju dzeramos, — citi, protams, atkal cienāja pre­tim, — un man galvā pavīdēja doma, ka mammiņa Džen- nija šonedēļ no «Plītnieka» peļņas neko daudz vis neda­būs atmaksai par aizdevumu.

«Bet kas par to?» nodomāju, pareizāk sakot, manā vietā to nodomāja Džons Miežagrauds. «Tu esi vīrs, un tev jā­

iepazīstas ar vīriem. Mammiņai Džennijai tās naudas tik steidzami nemaz nevajag. Badā viņa nemirst. To tu labi zini. Bankā viņai vēl ir nauda. Lai pagaida vien, gan jau tu pamazām atmaksāsi!»

Tā es iepazinu vēl vienu Džona Miežagrauda īpašību. Viņš grauj morāli. Negodīga rīcība, kas gluži neiedomā­jama cilvēkam skaidrā prātā, tiek paveikta itin viegli, ja cilvēks nav skaidrā. Tā tas nu ir — cilvēks nespēj pre­toties Džonam Miežagraudam, ja tas kā mūris nostājas starp tevī izsenis ieaudzinātajām uzvedības normām un tagadējām pēkšņajām iegribām.

Atvairīju domu par parādu mammiņai Džennijai un tur­pināju iepazīt cilvēkus, ar vieglu roku kaisīdams naudu gluži kā nevērtīgu un juzdams, ka dullums galvā sāk kļūt nomācošs. Nezinu, kurš mani tovakar nogādāja uz kuģa un noguldīja kojā, jādomā, tas būs bijis Zirneklis.