Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

V NODAĻA

So fizioloģisko nepatiku pret alkoholu nekad tā arī neesmu pārvarējis. Esmu to vienkārši apspiedis. Pat šo­dien man jāapspiež pretīgums ikreiz, kad tveru glāzīti. Smaganas nebeidz dumpoties pret šo dziru, un pēc dabas likumiem smaganām gan jāizjūt, kas ir un kas nav no­derīgs organismam. Bet ne jau tāpēc cilvēki dzer, ka ce­rētu no alkohola kādu labumu savai miesai. Viņi dzer, lai izbaudītu alkohola efektu uz smadzenēm, un līdz turienei alkohols var nokļūt tikai caur ķermeni, — lai tad nu organisms tiek galā, kā prot!

Tomēr, par spīti fiziskajam riebumam pret alkoholu, manas bērnības spožākie atmiņu mirkļi saistīti ar kro­giem. Kad sēdēju uz smagi piekrauta kartupeļu vezuma, kamēr visa apkārtne tinās miglā, kājas tirpa aiz nekustī- bas un zirgi gausi brida pa smiltīs iegremztām ratu risām starp kāpu pauguriem, man garo ceļu allaž īsināja viens gaišs cerību stars. Šis cerību stars bija Kolmas krogs, pie kura mans tēvs — vai nu kāds cits, kas tobrīd kučie­rēja, — arvien pieturēja, lai uzņemtu uz krūti. Es arī iz­kāpu, lai pasildītos pie platā pavarda un dabūtu savu so­das cepumu. Tikai vienkāršu sodas cepumu, bet man tas bija pasakains kārums! Tātad krogi tomēr kaut kam ir de­rīgi. Tālākā ceļā, atkal sēdēdams aiz smagi brienošo zirgu astēm, es vēl stundu skrubināju šo vienu cepumu. Es knibināju no tā pa sīkai drupatiņai, cenzdamies ne­pazaudēt nev-ienu knipatu, un sūkāju šo drupīti, līdz tā kļuva par plānu šķidras mīklas piciņu. Nekad es labprā­tīgi to nenoriju. Es tikai baudīju tās garšu, sūkāju, čāpsti­nāju, grozīju ar mēli, pieplacināju pie viena, tad pie otra vaiga iekšpuses, līdz pēdīgi tā man paspruka un izku­susi sīkās valguma lāsītēs noslīdēja pa rīkli. No manis pamācīties varētu pats Horass Flečers[1]!

Man patika krogi. It īpaši Sanfrancisko krogi. Tajos varēja dabūt visizmeklētākos gardumus — neparastas bulciņas un cepumus, sierus, cīsiņus, sardīnes — brīnu­mainus ēdamos, kādus nekad neredzēja uz mūsu liesi ap­gādātā ģimenes galda. Un reiz, atceros, kāds bufetnieks sajauca man saldu padzērienu no sīrupa un zeltera. Tē­vam par to maksāt nelika. Bufetnieks mani pacienāja, un tā viņš man kļuva par laba un laipna cilvēka ideālu. Vēl gadiem es viņu jūsmīgi pieminēju. Kaut gan toreiz man bija tikai septiņi gadi, vēl šobrīd redzu viņu tikpat skaidri, lai arī pēc tās vienas reizes vairs neesmu saticis. Šis krodziņš bija dienvidos no Tirgus ielas Sanfrancisko. Tas atradās ielas rietumu pusē. Bufete pa kreisi no ieejas. Pa labi gar sienu lete silto ēdienu izsniegšanai. Telpa gara un šaura, un pašā galā, aiz alus muciņām ar krāniem, izvietoti mazi, apaļi galdiņi ar krēsliem. Bufetniekam bija zilas acis un gaiši, mīksti mati, ko sedza melna zīda banīte. Atceros, viņš valkāja brūnu vadmalas žaketi, un precīzi at­minos pudeļu ierindā vietu, no kurienes viņš izņēma sar­kanā sīrupa pudeli. Bufetnieks ar tēvu runājās ilgi, bet es sūcu saldo dzērienu un dievinādams noraudzījos viņā. Vēl pēc vairākiem gadiem man pat atmiņas par viņu šķita dievišķīgas.

Lai cik nelaimīgi beidzās abi mani pārbaudījumi, Džons Miežagrauds bija un palika varens — viņš valdīja visā sabiedrībā," visur bija sasniedzams, no visām malām valšķīgi aicināja mani. Krogs ar saviem netiešajiem kār­dinājumiem jau robīja dziļas atzīmes manā bērnišķīgajā prātā. Bērns, veidodams savas pirmās atziņas par pasauli, atklāja, ka krogs ir jauka un iekārojama vieta. Ne veikali, ne sabiedriskās iestādes, ne arī daudzie cilvēku mājokļi nekad man neatvēra savas durvis, neļāva sildīties pie sa­viem pavardiem, nepiedāvāja dievišķus gardumus no šaurā plaukta pie sienas. Šīs durvis visas man allaž bija slēgtas, bet kroga durvis arvien plaši vaļā. Vienmēr un visur es priekšā atradu krogus — pie lielceļiem un sān­ceļiem, gar šaurām sānielām un ap drūzmainiem bulvā­riem; tie bija spoži apgaismoti, jautrībā dūcoši, silti ziemā, bet krēslaini un vēsi vasarā. Jā, krogs nu reiz bija lielisks iestādījums — un pat vēl daudz kas vairāk.

Bet tad es ierados Oklendas pilsētā un tur bezmaksas grāmatnīcas plauktos atklāju visu plašo pasauli, kas aiz apvāršņiem. Te bija tūkstošiem grāmatu, tikpat labas kā manas četras brīnumgrāmatas, un daudzas pat vēl labā­kas. Bibliotēkas toreiz vēl nebija paredzētas bērniem, tā ka man gadījās arī visādi pārpratumi. Atceros, katalogā izlasīju nosaukumu «Perigrīna Pikla piedzīvojumi»[5], kas mani ieinteresēja. Izpildīju pieprasījuma blanku, un bib­liotekāre izsniedza man nesaīsinātus Smoleta Kopotus rakstus vienā milzu sējumā. Es lasīju visu, kas gadījās, it īpaši vēsturisko un piedzīvojumu literatūru, no kuras man sevišķi patika seni ceļojumu un jūras braucienu ap­raksti. Lasīju no rīta, pēcpusdienās un vakaros. Lasīju gultā, lasīju pie galda, lasīju pa ceļam uz skolu un no skolas uz māju, lasīju starpbrīžos, kamēr citi zēni rotaļā­jās. Pēdīgi man «uzdeva» nervi. Katram, kas mani uzru­nāja, es atbrēcu: «Ej prom! Nekrīti man uz nerviem!»

Un tā nu desmit gadu vecumā es biju avīžu zēns un staigāju pa ielām. Nu man vairs neatlika laika lasīšanai. Es čakli vācu dzīves pieredzi un mācījos kauties, mācījos būt nekaunīgs, neatlaidīgs un blēdīgs. Man bija bagāta iztēle, es kaismīgi interesējos par visu ko un redzēto sūk- tin uzsūcu sevī. Ne jau pēdējā vieta starp citam intere­santām parādībām bija arī krogiem. Daudzus krogus es tiku izstaigājis. Atceros, tajās dienās Brodvejas austrumu pusē no Sestās līdz Septītās ielas stūrim stiepās vesela krogu virtene.

Krogos dzīve bija pavisam savādāka. Vīri tur runāja dižīgi, smējās skaļi, un tur valdīja tāda īpaši pacilāta at­mosfēra. Pavisam kas cits nekā parastā ikdiena, kur ne­kas nenotiek. Šeit dzīve arvien virmot virmoja un dažkārt kļuva pat satraucoša — kad blīkšķēja sitieni, šķīda asinis un pa durvīm, pūli ar plecu pašķirdami, nāca iekšā gari polismeņi. Man šādi mirkļi šķita īpaši aizraujoši, jo galvu man pildīja apraksti par drosmīgu dēkaiņu siviem un varonīgiem cīniņiem gan uz jūras, gan sauszemes. Rikšot pa ielām un bāzt avizes durvju šķeltnēs — tie jau ne­bija nekādi diži pārdzīvojumi. Toties krogos pat galīgi apdulluši žūpas, kas snauda, uzguluši galdam vai no- vēlušies zāģu skaidās uz grīdas, man šķita noslēpumaini un apbrīnas cienīgi.

Un bez tam — krogi taču bija valstisks iestādījums. Pilsētas tēvi bija tos sankcionējuši un izdevuši tiem licen­ces. Tie nemaz nebija tādi šausmīgi ūķi, par kādiem tos iztēlojās zēni, kuriem trūka manas personiskās pieredzes. Šausmīgi jau varbūt gan, bet tikai tajā nozīmē, ka — šausmīgi brīnišķīgi, un ikviens zēns kāro iepazit kaut ko šausmīgi brīnišķīgu, šausmīgi jau ir arī pirāti, kuģu avā­rijas un cīniņi kaujas laukos, — bet kurš veselīgs puika nebūtu ar mieru ziedot savu dvēseles nemirstību, lai tikai varētu piedalīties šādos notikumos?

Starp citu, krogos es dabūju redzēt arī reportierus un redaktorus, advokātus un tiesnešus, kuru vārdus un sejas pazinu no avīzēm. Tādu vīru klātbūtne galīgi apzīmogoja krogus par sabiedriski atzītiem iestādījumiem. Šie cilvēki vēl nostiprināja manu sajūsmu par krogiem. Acīmredzot arī viņi atraduši krogos to īpašo atšķirību no parastās dzīves, kādu es nojautu un pēc kuras meklēju. Kas tas īsti ir, to nezināju, bet kaut kam tādam jābūt, citādi taču vīri netrauktos šurp no visām malām gluži kā dūcošas mušas uz medus podu. Man pašam nekādu raižu nebija, pasaule likās koša un jauka, tāpēc arī man nenāca ne prātā, ka šeit cilvēki meklē aizmiršanos no trulām pūlēm un sū­rām bēdām.

Tolaik es nedzēru. No desmit līdz piecpadsmit gadu vecumam reti kad liku pie lūpām degvīnu, tomēr allaž atrados ciešā saskarē ar dzērājiem un dzertuvēm. Vienī­gais iemesls, kāpēc nedzēru, — nevarēju ciest alkoholu. Pa šo laiku tiku strādājis gan šur, gan tur: palīdzēju ledus izvadātājam, pacēlu apgāztos ķegļus ķegļu spē­les laukumā, pie kura darbojās arī krodziņš, slaucīju grīdu parka paviljonos, kur svētdienās mēdza sarīkot pik­nikus.

Pilnmiesīgā jautrule Džozija Hārpere turēja alus pavil­jonu ceļmalā starp Telegrāfa avēniju un Trīsdesmit devīto ielu. Veselu gadu es piegādāju viņai kādu vakara avīzi, pirms mani pārcēla uz Oklendas piekrastes rajonu ar sliktu slavu. Kad es pēc pirmā mēneša ierados pie Džo- zijas Hārperes iekasēt maksu, viņa man ielēja glāzi vīna. Man bija kauns atteikties, tālab izdzēru to. Bet pēc tam es allaž izraudzījos brīdi, kad viņas pašas nebija klāt, un mēnešmaksu iekasēju no bufetnieka.

Man pirmo dienu strādājot ķegļu laukumā, bufetnieks pēc paraduma pasauca mūs, zēnus, padzerties, kad jau vairākas stundas bijām cēluši un izvietojuši nogāztās figūras. Citi zēni lūdza kausu alus. Es vēlējos ingverli- monādi. Zēni saķiķinājās, un es ievēroju, ka bufetnieks uzmet man stingru, neuzticīgu skatienu. Tomēr limonādes pudeli viņš atkorķēja. * Vēlāk laukumā spēļu starplaikos zēni man izklāstīja, kas par lietu. Es esot bufetnieku ap­vainojis. Pudele limonādes krodziņam izmaksājot daudz dārgāk nekā glāze mucas alus, un, ja es gribot paturēt šo vietu, lai dzerot vien parasto alu. Bez tam alus esot ba­rojošs. No tā rodoties spēks strādāt. Bet ingverlimonādei neesot nekādu barības vielu. Pēc tam, ja nekādi neva­rēju aizmanīties sānis, dzēru vien alu un nevarēju tikt gudrs, ko gan cilvēki tajā atraduši labu. Skaidra lieta, es te kaut ko nesapratu.

Kā man tajās dienās ļoti kārojās, tie bija saldumi. Par pieciem centiem, piemēram, varēja nopirkt piecas «lielga- ballodes» — lielus konfekšu pikučus ilgam patēriņam. Vienu tādu lodi varēja sūkāt un zelēt veselu stundu. Tad vēl tuvumā kāds meksikānis tirgojās ar lielām, brūnām, sīkstām īrisu plāksnēm par pieciem centiem gabalā. Pagāja stundas trīs, lai tādu plāksni nosūkātu. Dažu labu dienu es iztiku pat bez pusdienām, tikai ar tādu īrisu plāksni. Lūk, tajā gan ir barības vielas — bet kas tad alū?,