Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XIX NODAĻA

Būdams kopā ar cilvēkiem, kas degvīnu nelieto, es par iedzeršanu pat neiedomājos. Lūiss bija nedzērājs. Ne viens, ne otrs mēs nevarējām to atļauties, bet galvenais — mums arī nebija ne mazākās kāres pēc iemešanas. Bijām veselīgi, normāli puiši bez tieksmes uz alkoholu. Bijuši mēs alko­holiķi, būtu dzēruši tik un tā, vienalga, varam to atļauties vai ne.

Katru vakaru pēc dienas darba beigām, nomazgājušies, pārģērbušies un paēduši vakariņas, mēs satikāmies uz ielas stūra vai mazajā saldumu bodītē. Taču rāmais atvasaras laiks beidzās, un kniebīgā salā vai drēgnā slapjdraņķī ielas stūris nebija nekāda jaukā tikšanās vieta. Bet sal­dumu veikaliņš nebija apkurināms. Nita vai kāda cita mei­tene, kas apkalpoja pircējus, starplaikos mēdza uzturēties dibenistabiņā, ko varēja kurināt. Mūs šajā istabā nelaida, un veikala telpā bija tikpat auksts kā ārā.

Abi ar Lūisu apspriedām šo situāciju. Bija tikai viens glābiņš: krogs, vīru pulcēšanās telpa, vieta, kur vīri bied­rojas ar Džonu Miežagraudu. Labi atceros drēgno, vējaino vakaru, kad mēs abi drebinādamies, jo mēteļus iegādāties nespējām, devāmies izraudzīties sev piemērotu krodziņu. Krogos arvien mēdz būt silti un omulīgi. Mēs ar Lūisu negājām krogā iedzeršanu meklēt. Tomēr labi zinājām, ka dzertuves nav nekādas labdarības iestādes. Krogā nevar vis iekārtoties uz ilgstošu sēdēšanu, ja reizi pa reizei kaut ko nepaņem pie letes.

Mums kabatās žvadzēja tikai dažas sīkas monētiņas. No tām kādu ziedot nācās grūti, jo tās bija vajadzīgas, ko izmaksāt tramvaju sev un meitenei. (Nekad nebraucām ar tramvaju paši vien, bijām raduši kātot kājām.) Tālab kro­dziņā centāmies iekārtoties cik vien iespējams ērti, tērē­joties, cik maz vien var. Pasūtījām, lai atnes mums kāršu kavu, apsēdāmies pie galdiņa un kādu stundu spēlējām ekartē; pa šo laiku vienreiz Lūiss izmaksāja abiem un vienreiz es — alu, vislētāko dzērienu. Desmit centu divas porcijas. Kāda izšķērdība! Mums sirdis žņaudzās kopā.

Vērojām cilvēkus, kas te iegriezās. Visi šķita strādnieku ļaudis, pusmūža un padzīvojuši vīri, galvenokārt vācieši, kas rnēdza turēties kopā sensenu paziņu grupās, ar tiem mums tikpat nekāda draudzēšanās nevarēja iznākt. No­lēmām, ka šis nebūs mūsējais krodziņš, un gājām prom, galīgi sašļukuši apziņā, ka veltīgi zaudēts vakars un iz­šķērdēti divdesmit centi par alu, kas mums nemaz ne­garšo.

Turpmākajos vakaros izlūkojām vairākas dzertuves un pēdīgi nonācām lokālā «National» uz Desmitās ielas un Franklina ielas stūra. Te bija pieņemamāka publika. Lūiss satika paris paziņu, un es arī ieraudzīju dažus, ar kuriem kopā biju gājis skolā, būdams vēl puišelis īsās bikšelēs. Valodās pārcilājām pagājušās dienas, pārrunājām, par ko kļuvis šis puisis un ko tagad dara tas, un, protams, ru­nādamies iedzērām. Viņi izmaksāja, mēs tukšojām kausus. Tad saskaņā ar dzērāju tradīcijām jāizmaksā bija mums. Tas sāpīgi cirta makā, jo sanāca četrdesmit līdz piecdesmit centu par kārtu.

īsās vakara stundas drīz pagāja, jutāmies itin rožaini, bet līdz ar to bijām galīgi bankrotējuši. Visas nedēļas tēriņa nauda bija vējā. Nospriedām, ka šis krodziņš būtu mums piemērots, un vienojāmies turpmāk būt piesardzī­gāki dzeramā pirkšanā. Atlikušajās nedēļas dienās vaja­dzēja dzīvot skopi. Trūka naudas pat tramvajam. Bijām spiesti atsaukt norunāto tikšanos ar divām Oklendas Rie­tumu rajona meitenēm, ar kurām tiecāmies nodibināt tu­vāku draudzību. Nākamajā vakarā tām vajadzēja mūs gaidīt pilsētiņā, bet mums nebija naudas, lai pavadītu meitenes mājup ar tramvaju. Kā jau visiem finansiāli iz­putinātajiem, ari mums uz laiciņu nācās pazust no iz­priecu virpuļa — vismaz līdz sestdienas algas izmaksai. Tā nu mēs ar Lūisu norunājām sastapšanos kādā nomas stallī, kur, svārkus līdz zodam sapogājuši, zobus klabinā­dami, spēlējām ekartē un kazino, līdz pēdīgi mūsu trimdas laiks bija pagājis.

Tad atkal sakām apmeklēt «National», bet netērējām ne grasi vairāk par to, cik nepieciešams izdot, lai mums ļautu kavēties .tīksmīgi siltajā telpā. Dažreiz mums tas neizdevās — piemēram, ja gadījās divreiz pēc kārtas zau­dēt Sančo Pedro spēlē, ko mēdza spēlēt piecatā uz alu. Šāda neveiksme nesa zaudējumu divdesmit piecu līdz as­toņdesmit centu apmērā — atkarībā no tā, cik spēlmaņu pasūtīja desmitcentu kausus. Visļaunākajos gadījumos mūs uz laiciņu paglāba parādu grāmata, kurā bufetnieks arī mums bija paredzējis lappusi. Protama lieta, tādā veidā norēķinu diena tika vienīgi attālināta, pie tam bi­jām spiesti izdot vairāk, nekā būtu izdevuši, maksājot skaidrā naudā. (Kad nākamajā pavasarī pēkšņi pametu Oklendu, dodamies dēku takās, labi atceros — paliku pa­rādā krodziņa saimniekam vienu dolāru septiņdesmit cen­tus. Pēc ilgāka laika, kad atkal reiz atgriezos mājās, viņa tur vairs nebija. Līdz šim brīdim esmu viņam parādā šo vienu dolāru un septiņdesmit centu, un, ja viņam gadās lasīt šīs rindiņas, daru viņam zināmu, ka esmu gatavs šo summu atlīdzināt pēc pirmā pieprasījuma.)

Nupat aprakstīto gadījumu lokālā «National» piemi­nēju tikai tālab, lai parādītu, cik ļoti sabiedrība pakļauta Džona Miežagrauda kārdinājumiem, vilinājumiem un pat spaidiem tagadējā iekārtā, kad krogi rēgojas visos stūros. Mēs ar Lūisu bijām divi zaļokšņi jaunieši. Dzert mēs ne­vēlējāmies. Mēs to nevarējām atļauties. Un tomēr ārējie apstākļi — aukstums un lietus — spieda mūs meklēt pa­tvēru krogā, kur vajadzēja iztērēt par dzērieniem daļu mūsu nožēlojami trūcīgās kabatas naudas. Dažs kritiski noskaņots cilvēks varbūt aizrādīs, ka mēs būtu varējuši doties uz Kristīgo jauniešu asociāciju, uz vakarskolu, uz sabiedriskajiem pulciņiem un jauniešu klubiem. Vienīgā atbilde ir šāda: mēs negājām. Tāds ir neapstrīdamais fakts. Turp mēs netikām gājuši. Un šodien, šobrīd eksistē simtiem tūkstošu jauniešu — tādi paši kā mēs ar Lūisu, kuri rīkojas tieši tāpat, kā rīkojāmies mēs abi, — dodas uz siltām, omulīgām telpām, no kurienes aicinoši māj Džons Miežagrauds, kurš saņem viņu rokas savējās un sāk dudi­nāt ausīs savas .pavedinoši mīlīgās pamācības,