Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XXVIII NODAĻA

i

Vēl es nebiju tik tālu, lai ķertos Džonam Miežagrau- dam pie rokas. Jo vecāks kļuvu, jo lielāki vērtās mani panākumi un jo vairāk naudas es nopelnīju, jo plašāku varu arī guvu pār pasauli — un jo dižmanīgāk Džons Miežagrauds iespiedās manā dzīvē. Kaut gan vēl arvien mūsu sakari īstenībā bija, tā sakot, garāmejoša pazīša­nās. Es dzēru tikai tālab, lai uzturētu kompāniju, bet vienatnē nedzēru nekad. Dažkārt gadījās iedzīvoties arī skurbulī, bet es uzskatīju, ka šāds skurbulis ir tikai visai mērena maksa par sabiedrības labvēlību.

Lai apliecinātu, ka nepavisam nebiju nobriedis krist Džona Miežagrauda nagos, varu pateikt, ka tajā laikā — pat dziļa izmisuma brīžos — man ne prātā nenāca mek­lēt palīdzīgu atbalstu pie Džona Miežagrauda. Man bija nepatikšanas dzīvē un nepatikšanas sirdslietās, kurām šinī stāstījumā nav vietas. Piedevām vēl uzmācās inte­lektuālas dabas raizes. Un tām nu gan ir sakars ar visu turpmāko.

To, kas ar mani atgadījās, nevar uzskatīt par kaut ko neparastu. Biju salasījies pārāk daudz pozitīvistisku grā­matu un dzīvē pārāk aizrāvies ar pozitīvismu. Jaunības degsmē biju pieļāvis senseno kļūdu un centies pārāk iedzi­ļināties Patiesībā. Biju norāvis tai visus plīvurus, bet skats, kas man atklājās, bija pārāk šausmīgs, es ne­spēju to panest. īsi sakot, biju zaudējis sākotnējo gaišo ticību gandrīz vai visam pasaulē — izņemot cilvēci, bet tā cilvēce, kurai mana ticība vēl saglabājās, tad arī bija spēcīga cilvēce.

Ilgstoši pesimisma uzplūdi daudziem no mums pazīs­tami pārāk labi — nav vērts tos šeit sīkāk izklāstīt. Pie­tiks, ja pateikšu, ka es to pārdzīvoju ļoti smagi. Es pat aukstasinīgi apsvēru pašnāvības iespēju — tā, kā to būtu varējis darīt kāds grieķu filozofs. Vienīgi fakts, ka no manis ir atkarīgi pārāk daudzi cilvēki, kuriem es gādāju maizi un pajumti, liedza man noslēgt rēķinus ar dzīvi. Tomēr tas bija .tīri morālas dabas jautājums. īstenībā mani paglāba viena vienīgā neizzudusī ilūzija — ticība CILVĒCEI.

Viss, par ko kādreiz cīnījos, kā labad pāri pusnaktīm dedzināju spuldzi savā istabā, bija mani pievīlis. Panā­kumi — es tos nicināju. Slava un atzīšana — izdeguši pelni. Sabiedrība — vīrieši un sievietes, kas stāvēja aug­stāk par ostmalas un matrožu kubrika iemītniekiem; ar šausmām atskārtu, cik savā garā viņi pliekani viduvēji. Sievietes mīlestība — ne labāka, ne sliktāka kā viss pā­rējais. Nauda — vienā reizē taču var gulēt tikai vienā gultā; un kāda gan jēga, ja tavu ienākumu pietiek simt bifštekiem, bet apēst tu vari tikai vienu? Māksla, kul­tūra — no bioloģijas dzelžaino faktu viedokļa tās man šķita vienkārši smieklīgas, šo kategoriju pārstāvji — vēl jo vairāk smieklīgi.

No šī attēlojuma varat secināt, cik dziļi slimība bija mani sagrāvusi. Esmu dzimis cīnītājs. Taču izrādījās, ka vērtības, par kurām cīnījos, nav šā cīniņa vērtas. Atlika vairs vienīgi CILVĒCE. Mans cīniņš bija galā, tomēr vēl pastāvēja kaut kas, par ko vērts cīnīties, — CILVĒCĒ.

Bet arī toreiz, kad galējā izmisumā jau šķitos staigā­jam pa ēnu ielejām, līdz nonācu pie atklāsmes par šo pē­dējo saikni, kas varētu mani saistīt pie dzīves, manas ausis bija kurlas pret Džona Miežagrauda vilinājumiem. Manā apziņā neietrīsējās ne mazākā nojautas stīdziņa, ka Džons Miežagrauds varētu sniegt remdinājumu, ka viņš varētu manai dzīvei piešķirt kādu mānīgu vērtību. Manas domas darbojās tikai ap vienu iespēju, kas varētu sniegt izeju, — mans revolveris, lode, sprādziens, kas piešķir mūžīgo tumsību. Mājās viskija bija papilnam — sagādāts viesiem. Es tam pat nepieskāros. Mani māca bailes no revolvera — baiļojos visu to laiku, kamēr mans prāts un griba pamazāmveidoja sevī starojošā spožumā mirdzošo vīziju — CILVĒCI. Alkas pēc nāves bija mani tā apsē­dušas, ka sāku bažīties, vai tikai neizdarīšu to pa mie­gam, un jutos spiests nodot savu revolveri citiem, lai no­glabā tā, ka neapziņā mana roka nespēj to sameklēt.

Taču CILVĒCE mani paglāba. CILVĒCE mani piesais­tīja dzīvei. Manī bija atlicis jaudas tikai vairs vienam cīniņam — un te bija mērķis, par ko cīnīties. Es aizlaidu pa vējam jebkuru piesardzību un ar mežonīgu kaismi me­tos cīņā par sociālismu, pasmiedamies par izdevējiem un laikrakstu redaktoriem, kas mani brīdināja — kaut gan viņi taču bija avots, no kura guvu savus simt bifštekus dienā, — nežēlīgā nevērībā nelikdamies ne zinis par to, kuru cilvēku jūtas es sāpinu un cik stipri tos savainoju. Kā tolaik, man uzbrukdami, rakstīja «labi izbalansētie radikāļi», mani pūliņi esot bijuši pār mēru dedzīgi, līdz bīstamībai pārgalvīgi, pat kaitīgi, tik ultrarevolucionāri, ka es tādējādi esot aizkavējis sociālisma attīstību Savie­notajās Valstīs par veseliem pieciem gadiem. Šobrīd, pēc daudziem gadiem, man garām ejot gribas atzīmēt, ka mana viscildenākā un jaukākā pārliecība ir šāda: gluži otrādi — esmu veicinājis sociālisma attīstību Savienota­jās Valstīs kaut_vai par piecām minūtēm.

Tā bija CILVĒCE, kas palīdzēja man pārvarēt ilgo sli­mību — un ne jau ar Džona Miežagrauda palīdzību. Kad biju kaut cik atguvies, pie manis atnāca sievietes mīles­tība, kas mani pilnīgi izdziedināja un ieaijāja manu pe­simismu dziļā miegā uz ilgām dienām, līdz pēdīgi Džons Miežagrauds to atkal pamodināja. Tagad arī es meklēju Patiesību, bet ne vairs tik nesaudzīgi, nu es sargājos no­raut tai pēdējos plīvurus, kaut arī jau turētu tos rokā. Vairs nevēlos redzēt Patiesību kailu. Nespēju vēlreiz ska­tīt to, ko reiz jau esmu skatījis. Un atmiņas par toreiz skatīto es cenšos bez žēlastības izdzēst no savām sma­dzenēm.

Es biju ļoti laimīgs. Dzīve man nāca pretī labvēlīgi, tā ka es spēju sajūsmināties arī par vissīkākajiem sīku­miem. Lielos notikumus es centos neuztvert pārmērīgi no­pietni. Vēl arvien lasīju grāmatas, taču ne vairs ar seno aizrautību. Grāmatas lasu arī šodien, taču nekad vairs ne­lasīšu tās ar agrāko jauneklīgo kaismi, kad centos sa­klausīt aicinošo balsi no citām — augstākām pasaulēm, lai tā man pačukstētu, kā atklāt noslēpumus, kas slēpjas dzīves dzīlēs un tālēs aiz zvaigznēm.

Sīs nodaļas mērķis ir parādīt, ka no ilgās slimības, kas savā laikā var uzbrukt ikvienam no mums, es atpestījos bez Džona Miežagrauda atbalsta. Mīlestība, sociālisms, CILVĒCE — cilvēka apziņas dzīvinošie rosinātāji — bija tie, kas mani dziedināja un glāba. Ja vien pasaulē ir cil­vēks, kas nav dzimis par alkoholiķi, tad — esmu pārlie­cināts — tas esmu es. Un tomēr… lai paliek, ļausim nā­kamajām nodaļām risināt tālāk šo stāstījumu, jo tajās tiks parādīts, kā es dabūju samaksāt par iepriekšējo gad­simta ceturksni., ko biju pavadījis visur klātesošā Džona Miežagrauda sabiedrībā.