Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XXXVIII NODAĻA

Viss iepriekšējais ir tikai neliels paraugs no Baltās lo­ģikas klaidojurniern caur manas dvēseles dūmaku. Pēc labākās sirdsapziņas esmu centies sniegt lasītājam nie­cīgu ieskatu cilvēka slepenākajā būtībā, kad viņš ir pa­devies Džonam Miežagraudam. Un lai lasītājs neaiz­mirst, ka šis murgojums, ko viņš paguvis izlasīt stundas ceturksnī, ir tikai viens no tās murgojumu miriādes, kā­das uzsūta Džons Miežagrauds, un ka šāda murgu pro­cesija var vilkties visas divdesmit četras stundas — ne­skaitāmas dienas, nedēļām un pat mēnešiem ilgi.

Manas atmiņas par alkoholu tuvojas nobeigumam. Varu apliecināt, tāpat kā to var teikt ikviens spēcīgas miesas būves dzērājs: ja, par spīti visam pārdzīvotajam, šodien vēl esmu dzīvs un staigāju pa zemes virsu, tad tā ir nepelnīta veiksme — proti, tāpēc ka man ir iztu­rīgas krūtis, pleci, viss organisms. Uzdrošinos apgalvot, ka ne pārāk liels skaits jauniešu brieduma vecumā — no piecpadsmit līdz septiņpadsmit gadiem — būtu spējuši pārvarēt trakās dzeršanas stresu, kādu es piedzīvoju ar piecpadsmit un septiņpadsmit gadiem; ka ne pārāk liels skaits vīru bez jūtamām sekām būtu varējuši patērēt tādu kvantumu alkohola kā es savos vīra gados un palikuši dzīvi, lai pastāstītu, lūk, šo stāstu. Es izdzīvoju, kaut arī ne savu tikumu pēc, bet gan tālab, ka man nav noslie­ces uz alkoholismu un ka mans organisms ir neparasti spējīgs pretoties Džona Miežagrauda neprātīgajām pār­mērībām. Bet, pats izdzīvodams, tiku skatījis citus nomir­stam — citi, kas nebija tik veiksmīgi, palika guļam šā garā, drūmā ceļa malās.

Caur Džona Miežagrauda ugunsspelti mani iznesa mans neparasti labvēlīgais liktenis, mana laime, veiksmīgs ga­dījums — sauciet to, kā gribat. Mana dzīve, mana karjera, prieks par dzīvi nav tikuši iznīcināti. Tiesa, tie ir gan sā­pīgi apsvilināti, gluži kā karavīrs, kas, vairs necerēdams izglābties, tomēr neiedomājami brīnumainā kārtā palicis dzīvs kaujas laukā un nu izbrīnā raugās uz neskaitāma­jiem kritušajiem.

Un tāpat kā asiņainu karu pārcietušais izsaucas: «Nost kārusi» — tā izsaucos arī es: «Nost alkoholu! Nebendē- jiet vairs mūsu jaunatni ar šo indi!» Vienīgais veids, kā izbeigt karu, ir — vairs nekarot. Vienīgais veids, kā izbeigt dzeršanu, ir — vairs nepārdot alkoholu. Ķīna izbei­dza pārmērīgo opija lietošanu tādējādi, ka aizliedza kultivēt opijaugus un importēt opiju. Ķīnas filozofi, pries­teri un ārsti varētu tūkstoš gadu līdz aizsmakumam spre­diķot pret opija smēķēšanu, taču, kamēr opijs būtu pie­ejams un viegli dabūjams, opija smēķēšana nemazinātos. Tādi nu mēs, cilvēki, esam radīti, tas ir viss, ko te var teikt.

Mes ar lieliem panākumiem esam ieviesuši praksē pa­sākumus, lai stingri normētu arsēna un strihnīna glabā­šanu, lai neļautu lidināties tīfa un tuberkulozes baci­ļiem, kas iznīcina mūsu bērnus. Rīkojieties tāpat ar Džonu Miežagraudu! Apturiet viņu! Neļaujiet viņam, likuma sar- gatam, ar licencēm apgādātam, slaistīties pa visām ceļ- malām, lai kluptu virsū mūsu jaunajai audzei! Es nerak­stu alkoholiķiem, ne arī par alkoholiķiem, bet es rakstu mūsu jauniešu labā — es rakstu tiem, kas meklē dēkainus piedzīvojumus vai vienkārši ir sirsnīgi cilvēki, kuri kāro tikties ar sev līdzīgiem, bet kurus mūsu barbariskā civi­lizācija sakropļo līdz nejēdzībai, jo uz katra stūra sniedz tiem pretī indi. Tie ir veselīgie vidusmēra puiši, kas nesen dzimuši vai vēl tikai dzims, kuru labad es rakstu.

Galvenokārt tieši šā iemesla dēļ vairāk nekā aiz citiem ieganstiem es aizjāju pa Mēness ieleju un, pats būdams skurbulī, nobalsoju par sieviešu vienlīdzību tiesībās. Es balsoju par balsstiesībām sievietēm, jo es zinu, ka viņas — cilvēku dzimuma sievas un mātes balsos par to, lai aizliedz Džona Miežagrauda eksistenci un nosūta viņu atpakaļ sen likvidēto barbarisko paradumu priekšellē. Ja arī dažam mans raksts liksies kā ievainotā kliedziens, lūdzu, neaiz­mirstiet, ka es tiešām esmu sāpīgi savainots un tālab man pretīga pat doma par to, ka manis paša vai arī jūsu dēls vai meita varētu tikt savainoti tāpat kā es.

Sievietes ir cilvēku cilts īstās saglabātājas. Vīrieši ir uzdzīvotāji, dēku kārotāji un spēlmaņi, un galu galā vienīgi sievietes ir tās, kas viņus paglābj no bojāejas. Viens no cilvēka pirmajiem ķīmiskajiem eksperimentiem bija spirta dedzināšana, un cauri paaudžu paaudzēm līdz pat mūsu dienām vīrietis ir tecinājis degvīnu un dzēris to. Nav vēl bijis pasaulē dienas, kad sievietes nebūtu protes­tējušas pret vīriešu dzeršanu, bet nekad vēl viņām nav tikusi dota vara, kas piešķirtu šiem protestiem likuma spēku. Tai mirklī, kad sievietes iegūs balsstiesības jebkurā

sabiedrībā, vispirmais, pie kā viņas ķersies, būs krogu slēgšana. Pat tūkstoš nākamo paaudžu laikā vīrieši paši pēc brīvas gribas krogus neslēgs. Tāpat taču nevar gaidīt, lai morfija upuri aizliegtu tirgošanos ar morfiju.

Sievietes zina. Sievietes ar sviedriem un asarām ir maksājušas neaprēķināmi dārgu maksu par vīriešu pievēr­šanos degvīnam. Kārodamas saglabāt cilvēci, viņas pie­ņems likumus par labāku dzīvi vēl nedzimušajiem bērniem un šo nedzimušo bērnu bērniem — kā zēniem, tā meite­nēm, jo meitenes taču būs šo zēnu mātes, sievas un māsas.

Un tas būs pavisam viegli. Aizskarti jutīsies tikai vienas vienīgas paaudzes žūpas un plenderi. Arī es esmu viens no tiem, un es svinīgi apgalvoju, bazēdamies uz ilgu pieredzi satiksmē ar Džonu Miežagraudu, ka nemaz tik pārāk aiz­skarts nejutišos, ja man būs jāpārtrauc dzeršana apstākļos, kad nedzers neviens un kad dzeramais vispār nebūs da­būjams. No otras puses, jauno vīriešu vairākums ir nor­māli nedzērāji, tā ka viņi nemaz nejutīs alkohola trūkumu, jo nebūs pie tā pieraduši. Par krogiem viņi uzzinās tikai no vēstures lappusēm un tos pieminēs tikai kā senu, dī­vainu paradumu — apmēram tāpat kā vēršu cīņas un raganu sārtus,