Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XI NODAĻA

Un tomēr man neradās kāre pēc alkohola, nekādas or­ganiskas prasības. Gadiem ilga plītēšana neveidoja tiek­smi. Dzeršana vienkārši bija manas toreizējās dzīves ne­atņemama sastāvdaļa, man apkārtējo cilvēku iesakņojies paradums. Burājumos pa līci nekad neņēmu līdzi pudeli, un, kamēr strādāju līcī, man ne prātā nenāca doma, ka derētu iedzert. Kad pietauvoju «Plītnieku» piestātnē, de­vos malā un iegriezos vīru pulcēšanās vietās, kur deg­vīns pludot pludoja, un tikai tad pār mani nogruva tāds kā sociāls pienākums un vīrestības rituāls — izmaksāt dzeramo citiem un pieņemt no tiem pacienājumus.

Tāpat gadījās reizes, kad, kuģim stāvot uz enkura pil­sētas piestātnē vai pie smilšu sēres estuāra pretējā malā, uz borta ieradās viesi — Karaliene ar savu māsu, brāli Petu un misis Hedliju.. Kuģis bija mans, es biju nama­tēvs, un man atlika vienīgi parādīt viesmīlību ar tādiem līdzekļiem, kādus viņi saprata. Tad es steigšus triecu Zir­nekli, īru vai Skotiju — kurš nu tobrīd skaitījās mana kuģa apkalpe — ar kannu pēc alus un ar lielo appīto pu­deli pēc sarkanvīna. Citreiz atkal, kad es piestātnē pa rīta mijkrēsli centos iztirgot sazvejotās austeres, uz borta pa­zagšus mēdza ierasties plecīgi polismeņi vai vīri civiluz- valkos. Tā kā mēs visi dzīvojām policijas aizvēnī, tādās reizēs steidzām vērt vaļā austeru vākus un, apslacījuši tās ar piparotu mērci, cienājām nelūgtos viesus, celdami galdā arī alus krūku vai pat kādu grādīgākas dziras pudeli.

Lai arī dzēru dūšīgi, patika pret Džonu Miežagraudu neradās. Es viņu turēju cieņā un godā par biedrisko at­mosfēru, kādu viņš prata sagādāt, taču viņa dzērieni man negaršoja. Visu šo laiku, pūlēdamies uzvesties kā īsts vīrs starp vīriem, klusībā tomēr loloju apkaunojošu kāri pēc saldumiem. Taču es drīzāk būtu gatavs nomirt nekā ļaut, lai kāds to nojauš. Tikai tādās reizēs, kad mana apkalpe devās nakšņot krastā, es slepenībā mēdzu nodoties vien­tuļām orģijām. Dienā jau aizgāju uz brīvbibliotēku un ap­mainīju grāmatas, pa ceļam sapirkos par kādu ceturtdaļa dolāru visādu šķirņu zelējamas un sūkājamas konfektes, uzlavījos atpakaļ uz «Plītnieka», ieslēdzos kajītē, likos kojā un pavadīju tajā garas laimes stundas, lasīdams grā­matas un sūkādams konfektes. Sīs bija vienīgās reizes, kad par savu naudu jutos ieguvis kaut ko vērtīgu. Sviez­dams dolāru pēc dolāra uz letes, es nespēju nopirkt sev to apmierinājumu, kādu par divdesmit pieciem centiem va­rēju iegādāties saldumu veikalā.

Jo vairāk dzēru, jo biežāk sāku ievērot, ka dzīves krāš­ņākie momenti mēdz atgadīties tieši dzīru reizēs. Iedzer­šanas arvien paliek atmiņā. Tad allaž notiek kas īpašs. Tādi cilvēki kā Džo Zoss datumus atzīmēja no vienas plī­tēšanas līdz nākamajai. Ostas st-rādnieki visi gaidīt gai­dīja sestdienu, kad varēs iesviķot. Mēs, austerkuģu brau­cēji, parasti neuzsākām kārtējo plostu, pirms nebijām iz- pārdevuši savu kravu, kaut gan reizēm gadījās, ka starp citu iemesta glāzīte vai negaidīta tikšanās ar draugu iz­vērtās pamatīgā ārpuskārtas plītēšanā.

Starp citu, šīs ārpuskārtas plenderēšanas bija visjau­kākās. Tādās reizēs mēdza notikt visdīvainākie un inte­resantākie atgadījumi. Kā, piemēram, to svētdienu, kad Nelsons ar Franču Frenku un kapteini Spinku nozaga Viskija Boba un Nikija Grieķa zagto lašu zvejas laivu. Austeru flotilē bija notikušas pārmaiņas. Nelsons ar Bilu Keliju uz «Enijas» bija salēkušies, un nu Nelsons staigāja ar cauršautu kreiso plaukstu. Saķildojies arī ar Gliemi un uzteicis savam pāriniekam, Nelsons bija salīdzis uz kuģa divus tālbraucējus matrožus, bet pats, kaut gan ar saitē pakārtu roku, vadījis «Ziemeļbriedi» tik pārgalvīgos gājie­nos, ka abi matroži nobijušies un aizbēguši. Tie palaida tādas valodas par Nelsona pādrošajām trakulībām, ka no ostas rajona neviens vairs negribēja stāties pie viņa darbā. Tā nu «Ziemeļbriedis» bez apkalpes gulēja uz enkura viņ­pus estuāra pie smilšu sēres. Tam līdzās gulēja «Plīt­nieks», kam grotbura bija sadegusi, un mēs ar Skotiju vaļojāmies uz borta. Viskija Bobs bija izšķīries ar Franču Frenku un kopā ar Nikiju Grieķi devies sirojumā «augšup pa upi».

Sā sirojuma ieguvums bija gluži jauna Kolumbijas upju tipa lašu laiva, nozagta kādam itāliešu zvejniekam. Itā­lietis, taujādams pēc savas laivas, apstaigāja visus aus- terpirātus, un mēs, pēc Viskija Boba un Nikija Grieķa ceļojumiem secinādami, bijām pilnā pārliecībā, ka vainīgie ir tieši viņi. Bet kur tad palikusi laiva? Vai vesels simts grieķu un itāliešu zvejnieku bija izmeklējušies pa visu upes teci un gar līci, pārbaudījuši katru krastmalas nied­rāju un meldru kušķi. Kad īpašnieks savā izmisumā izso­līja piecdesmit dolāru atlīdzību atradējam, mūsu interese par notikumu pieauga, bet noslēpums kļuva vēl neizdibi- nāmāks.

Kādu svētdienas rītu mani apciemoja vecais kapteinis Spinks. Viņš gribēja aprunāties divatā. Nupat šorīt šis esot izbraucis ar savu laiviņu ķert zivis pie Alamedas vecā prāmja uzbrauktuves. Iestājoties bēgumam, šis pa­manījis pie zemūdens pāļa piesietu virvi, kas vedusi dzi­ļumā. Sis pūlējies virvi izcelt, lai redzētu, kas tai piesiets otrā galā, bet velti. Turpat netālu ieraudzījis vēl vienu virvi — tāpat piestiprinātu pie pāļa un tāpat neizkusti­nāmu. Nekādu šaubu — tur atrodoties pazudusī laiva. Ja mēs to atdotu likumīgajam īpašniekam, tad dabūtu piec­desmit dolāru. Taču man bija savi īpaši ieskati par godī­gumu zagļu starpā, un es atteicos piedalīties šinī pasā­kumā.

Bet Franču Frenks bija saķildojies ar Viskija Bobu un Nelsons arī viņa ienaidnieks. (Nabaga Viskija Bobs! Mier­mīlīgs labsirdis ar dāsnu roku un vārgu veselību, dzimis un audzis nabadzībā, mantojis nepārvaramu kāri pēc al­kohola, viņš rāmā garā nodevās līča pirāta amatam, bet drīz pēc šī notikuma viņa līķi kāda doka tuvumā izvilka no ūdens, sašaudītu vienos caurumos.) Kādu stundu pēc tam, kad biju noraidījis kapteiņa Spinka priekšlikumu, ieraudzīju viņu uz «Ziemeļbrieža» klāja kopā ar Nelsonu aizbraucam lejup pa estuāru. Tiem savukārt sekoja Franču Frenks ar savu šoneri.

Necik ilgi, un abi kuģi jau brauca atpakaļ — dīvainā veidā sānu pie sāna. Kad tie sagriezās pret smilšu sēri, es pamanīju līdz margapmalēm ūdenī iegrimušo lašu zve­jas laivu, ar virvēm cieši piesaistītu pie abiem kuģiem, lai nenogrimst pavisam. Bēgums bija pusē, un kuģi uzbrauca tieši uz sēres sēkļa, apstādamies abi līdzās ar ķīli uz smilts, un laiva gulēja tiem pa vidu.

Tūdaļ arī Hanss, viens no Franču Frenka matrožiem, ielēca laiviņā un steigšus aizairēja uz ziemeļu krastu. Lielā appītā pudele laivas pakaļgalā runāja gaišu valodu par viņa ceļamērķi. Tie tur nespēja nociesties ne minūti, neapslacījuši tik viegli nopelnītos piecdesmit dolārus. Tā­das ir Džona Miežagrauda pielūdzēju paražas. Ja viss veicas labi, tie iedzer. Ja lāgā neveicas — iedzer cerībā uz labāku veiksmi. Ja gadās nelaime — iedzer, lai aiz­mirstos. Satikuši draugu, tie iedzer. Sastrīdējušies ar draugu vai zaudējuši to, iedzer. Ja mīlestībā laimējies, aiz priekiem jāiedzer. Ja iecerētā pametusi — jāiedzer aiz pretējā iemesla. Un, ja tiem nav nekā, ko darīt, tie iedzer, paļaudamies uz sensenu gudrību: kad būs pietiekami daudz iedzerts, gan jau niķi sāks rosīties pa galvu, un tad atradīsies darāmā vai cik. Būdami skaidrā, tie kāro iedzert, un piedzēruši tie kāro pēc vēl.

Protams, mūs ar Skotiju kā kaimiņus un biedrus arī uzaicināja uz dzīrošanu. Mēs centīgi palīdzējām rubināt vēl nesaņemtos piecdesmit dolārus. Sī pēcpusdiena, kas no sākuma solījās būt visparastākā vasaras svētdienas pēc­pusdiena, izvērtās par lielisku, izcilu notikumu. Visi tēr­zējām un dziedājām, muldējām un plātījāmies, bet Franču Frenks ar Nelsonu tik gādāja, lai glāzes staigā riņķī. Ku­ģis stāvēja labi redzamā vietā pretī Oklenaas ostmalai, un mūsu skaļā līksmība pievilināja draugus. Laiva pēc laivas šķērsoja estuāru un atdūrās jomas smiltīs, un Hansa vienīgais darbs nu bija nemitīgi airēties turp un atpakaļ, lai nepietrūktu dzeramā.

Tad uzradās Viskija Bobs un Nikijs Grieķis — ar skaid­rām galvām, pārskaitušies un aizvainoti par to, ka citi pi­rāti aizvilkuši viņu laupījumu. Franču Frenks, Džona Miežagrauda pabalstīts/teica liekulīgu runu par tikumību un godīgumu, pēc tam, it kā viņam nemaz nebūtu piec­desmit gadu, izvilka Viskija Bobu ārā uz smilšu sēres un sāka to kaustīt. Nikijs Grieķis, paķēris īskāta lāpstu, me­tās Viskija Bobam palīgā, bet Hanss viņu noguldīja viens divi. Un, protams, pēc tam kad Bobs ar Nikiju gluži asi­ņaini bija iestūkāti savā laivā, šo notikumu vajadzēja pienācīgi nosvinēt.

Ap to laiku mēs ar saviem neskaitāmajiem viesiem — liels pūlis visādu tautību un dažāda rakstura cilvēku — bijām Džona Miežagrauda krietni uzkurināti un zaudējuši jebkuru savaldību. Veci strīdi tika atkal celti gaismā, sen aizmirstas naidošanās uzliesmoja no jauna. Visās malās notika ķīviņi. Tiklīdz kāds ostas krāvējs atcerējās ko ne­lāgu par kādu kabotāžas matrozi vai otrādi, tiklīdz kāds austerpirāts nez ko atgādājās vai viņam ko atgādināja, tūdaļ novicinājās dūre — un kautiņš gāja vaļā. Ikvienu izcīnītu kautiņu pēc tam nekavējoties apslacināja, bet abi cīkstoņi, pārējo pabalstīti un labināti, krita viens otram ap kaklu un apzvērēja nevīstošu draudzību.

No visiem citiem brīžiem tieši šo brīdi Sups Kenedijs bija izvēlējies, lai ierastos pēc sava vecā krekla, ko pame­tis uz «Ziemeļbrieža» vēl tajā laikā, kad viņi te strādāja kopā ar Gliemi. Nelsona ķildā ar Gliemi viņš bija turējies Gliemja pusē. «Sentluisa» traktierī viņš jau bija paspējis brangi ieturēties, tā ka īstenībā uz smilšu sēri pēc krekla viņu atveda Džons Miežagrauds. Vārds šurp, vārds turp — un sākās sadursme. «Ziemeļbrieža» matrožu kub- rikā viņš ar Nelsonu saķērās krūtīs un šajā jezgā tik tikko izspruka sveikā — gar viņa galvu nošņāca dzelzs stienis, ko vēzēja sakaitinātais Franču Frenks, sakaitināts tāpēc, ka cilvēks, kam abas rokas veselas, uzbrucis vien­rocim. (Ja «Ziemeļbriedis» vēl peld pa ūdeņiem, dzelzs stieņa iesistais robs noteikti ir redzams kubrika cietkoka apmalojumā.)

Bet Nelsons izrāva no cilpas sašauto, pārsaitēto roku un, kaut gan mēs centāmies viņu savaldīt, dzēruma asa­rām plūstot, trakuma lēkmē auroja, ka varot Supu Kene- diju samalstīt miltos arī ar vienu roku. Un mēs ļāvām, lai tad arī iet uz smilšu sēres kauties. Vienu brīdi, kad likās, ka Nelsonam klājas plāni, Franču Frenks, Džona Mieža­grauda paskubināts, no mugurpuses negodīgā veidā uz­bruka viņa pretiniekam. Skotijs protestēdams iebļāvās un vilka Franču Frenku atpakaļ, bet tas apsviedies ieklupa Skotijam krūtīs, nogāza viņu gar zemi, un abi saķēru­šies aizripoja pa smiltīm pēdas divdesmit, līdz Franču Frenks uzvēlās Skotijam virsū un sāka apstrādāt viņu ar dūrēm. Mēs citi metāmies abus šķirt, pa tam vairākkārt sakaudamies paši. Mēs savus kautiņus šādi vai tādi izbei­dzām vai arī izlīdzinājām tos ar iedzeršanu, bet visu šo laiku Nelsons ar Supu Kenediju turpināja cīkstēties. Brīdi pa brīdim pieskrējām pie abiem cīņas gaiļiem, lai izlīdzētu ar labiem padomiem, — piemēram, kad kaušļi aizkusuši gulēja gar zemi, vairs nespēdami dūres vicināt, mēs sau­sām: «Met viņam smiltis acīs!» Un abi bārstīja viens ot­ram smiltis acīs, atžirguši cēlās atkal kājās un cīnījās, kamēr vairs nejaudāja.

Protams, tas viss bija neģēlīgi, bezjēdzīgi un lopiski, bet pamēģiniet iedomāties, ko tas nozīmēja man — seš- padsrnitgadīgam jauneklim, kurš tvīkst piedzīvojumu kaismē, kura fantāzija pildīta ar nostāstiem par kuģinie­kiem un jūras laupītājiem, par izlaupītām pilsētām un līdz zobiem apbruņotu dēkaiņu sadursmēm un kura iztēli vēl trakāk sakaitējusi izdzertā inde. Tā bija dzīve — visā rupjumā un kailumā, toties mežonīga un brīva, vienīgā dzīve, pēc kādas tīkot man jāva laiks, kurā biju dzimis, un vieta, kur dzīvoju. Un ne jau tas vien. Šajā dzīvē slē­pās solījumi nākamībai. Te bija tikai sākums. No šīs smilšu sēres ceļš veda ārā pa Zelta Vārtiem bezgalpla- šajā, dēkām bagātajā pasaulē, kur vīri cīnās ne jau par veciem krekliem vai nozagtām lašu laivām, bet cēlu mērķu un romantisku ieceru labad.

Tā kā es neslēpu Skotijam savas domas par to, ka viņš ļāvis tādam vecim kā Franču Frenks sevi pieklapēt, arī mēs abi sākām plūkties, tā ziedodami savu artavu omulī­gajai sadzīvei uz smilšu sēres. Bet Skotijs atteicās tur­pmāk strādāt par mana kuģa apkalpi un aizlaidās jau tajā pašā vakarā, paķerdams līdzi pārīti manu segu. Pa nakti, kamēr austerpirāti izgulēja dzērumu savos guļam- tīklos, paisuma ūdeņi pacēla šoneri un «Ziemeļbriedi» no smiltīm, un kuģi šūpodamies grozījās ap izmestajiem en­kuriem. Bet ar akmeņiem piebērtā lašu laiva, ūdens pilna, tāpat gulēja uz grunts.

Agrā rīta stundā, izdzirdis niknus bļāvienus no «Ziemeļ­brieža», izklunkurēju uz klāja vēsajā ausmas mijkrēslī un ieraudzīju skatu, par ko ostmalas rajonā ļaudis smē­jās vēl dienām ilgi. Skāistā lašu zvejas laiva gulēja cie­tās smiltīs, sapresēta plakana kā pankūka, jo Franču Frenka šoneris un «Ziemeļbriedis» bija uzsēdusies tai virsū. Nelaimīgā kārtā laivas masīvais ozolkoka priekš- vadnis bija ielauzis «Ziemeļbriedim» divas brangas. Kāp­jošā paisuma viļņi sākuši sisties iekšā pa caurumu un pamodinājuši Nelsonu, šļākdamies viņa guļvietā. Es gāju palīgā, par abiem mēs izsūknējām ūdeni un salabojām bojājumu.

Tad Nelsons sarūpēja brokastis, un ēzdami mēs apsvē­rām situāciju. Viņš bija galīgi tukšā. Es tāpat. Par nožē­lojamu skangalu kaudzi zem kuģa ķīļa neviens nemaksās piecdesmit dolāru atlīdzību. Nelsonam bija ievainota roka un trūka apkalpes, Man bija sadegusi grotbura un arī trūka apkalpes.

— Ko tu teiktu, ja mēs abi? — Nelsons ierosināja,

— Norunāts, — es atteicu.

Tā es kļuvu pārinieks Jaunajam Skrāpim Nelsonam — vistrakākajam un nevaldāmākajam no visiem austerpirā- tiem. To pašu dienu mēs aizņēmāmies no Džonija Hein- holda naudu pārtikas aizgādam, piepildījām ūdens mucas un stūrējām uz austeru sēkļiem.