Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XVIII NODAĻA

Mana jūsma par Oklendas ostmalu bija galīgi izsīkusi. Vairs nepatika ne tās izskats, ne paradumi. Plencēšana un klenderēšana mani vairs nesaistīja, tālab atkal sāku iegriezties Oklendas brīvbibliotēkā, un tagad es grāmatas lasīju ar daudz lielāku izpratni. Māmuļa lika man saprast, ka nu jau es būšot gana iztrakojies, pienācis laiks iekār­toties pastāvīgā darbā. Ģimenei vajadzēja naudas. Tālab sameklēju darbu džutas fabrikā — desmit stundu dienā par desmit centiem stundā. Kaut gan biju pieņēmies kā spēkā, tā prasmē, nenopelnīju vairāk kā toreiz, pirms vairākiem gadiem, kad strādāju konservu fabrikā. Bet šeit toties tika solīts, ka pēc kādiem mēnešiem algu pa­augstināšot līdz dolāram ar ceturtdaļu dienā.

Šinī laikposmā man sākās nevainīgas dzīves periods, ciktāl tas attiecas uz Džonu Miežagraudu. Mēnesi pēc mēneša netiku ne glāzīti pie lūpām pielicis. Tomēr biju nepilnus astoņpadsmit gadus vecs, veselīgs, darbā rūdīts, bet ar vēl neiesīkstējušiem muskuļiem, un man, tāpat kā jauniem dzīvniekiem, vajadzēja pārmaiņas, izklaidēšanās, vēl kaut kā cita bez grāmatām un mehāniskā darba.

Nejauši iemaldījos Kristīgo jauniešu asociācijā. Dzīves veidu tur centās ieaudzināt veselīgu, deva daudz fizisku vingrojumu, taču kopumā viss bija pārāk bērnišķīgi. Man tas nāca par vēlu. Kaut gan gadu skaits niecīgs, tomēr nebiju vairs ne zēns, ne jaunietis. Biju līdzvērtīgs pieau­gušajiem, uzzinājis daudz ko par dzīves tumšajām un šausmīgajām pusēm. Jauniešiem, ar kuriem sastapos Aso­ciācijā, šķita, ka es nāku no dzīves pretējās malas. Runāju viņiem svešā valodā, biju apguvis daudz rūgtākas un briesmīgākas patiesības nekā viņi. (Kad par to padomāju tagad, saprotu, ka nekad man nav bijis īstas bērnības.) Šā vai tā, bet Asociācijas jaunie ļaudis manās acīs bija pārāk bērnišķīgi, pārāk naivi. To es viņiem nebūtu ņēmis ļaunā, ja vien vini būtu spējuši man palīdzēt rosināt gara bagātību. Taču es no grāmatām biju mantojis vairāk nekā šie puišeļi. Viņu niecīgā fiziskā un intelektuālā pie­redze kopumā deva negatīvu summu — tik lielu, ka tā pārsvēra veselīgo dzīves veidu un sportisko sagatavotību.

īsi sakot, man nebija intereses spēlēties ar sīkiem bēr­neļiem. Viņu tīrais, krāšņais jauneklīgais dzīves uzskats man bija liegts, jo kopš agras bērnības biju pakļāvies Džona Miežagrauda dresūrai. Pārāk jauns biju jau uzzi­nājis pārāk daudz. Reiz nāks labāki laiki, kad alkohols būs izraidīts no sabiedriskajiem institūtiem un cilvēki pēc tā arī nejutīs vajadzību. Tad Kristīgo jauniešu asociā­cijai un citām līdzīgām, bet nesalīdzināmi labākām, gud­rāk plānotām un interesantāk iekārtotām organizācijām piekritīs uzdevums gādāt par piemērotām pulcēšanās vie­tām cilvēkiem, kas tagad spiesti klīst pa krogiem, lai at­rastu paši sevi un sastaptos ar citiem. Tomēr šobrīd — pašlaik un šodien mēs dzīvojam citādi, tālab arī varam spriest tikai par to, kā dzīvo šodien un šobrīd.

Desmit stundu dienā strādāju džutas fabrikā. Tas bija vienmuļš mašīnas darbs. Bet man gribējās dzīvot. Gribē­jās izpaust sevi citādos veidos, nevis pie mašīnas par desmit centiem stundā. Tomēr krogi nu man bija līdz kaklam. Kārojās kaut kā jauna. Kļuvu taču pieaudzis. Manī brieda līdz šim nenojaustas, mokoši skaudras spē­jas un tieksmes. Par laimi, tieši šinī sava mūža posmā es sastapu Lūisu Šatuku un mēs sadraudzējāmies.

Lūisa Satūka raksturā nebija ne drusciņas ļaunuma, īstenībā viņš bija nesamaitāts jauns trakulis, bet pats sevi uzskatīja par pieredzējušu trotuāru slīpētāju un donžuānu. Bet es nemaz nebiju donžuāns. Lūiss bija glīts no vaiga, lunkana auguma un aizrautīgi mīlēja meitenes. Viņa dzīve pagāja vienos satraucošos randiņos, par citu viņš nemaz neinteresējās. Es turpretī par meitenēm nezināju neko. Manu prātu bija aizņēmušas vienīgi domas par to, kā būt vīram. Sī bija pilnīgi jauna dzīves fāze, kas līdz šim man gājusi secen. Un, kad redzēju, kā Lūiss, uzsaucis man īsu «atā», noceļ cepuri pret kādu pazīstamu meiteni un tad aiz­iet pa trotuāru tai cieši līdzās, mani pārņēma satraukums un skaudība. Es arī gribēju piedalīties šādā spēlītē.

— Vai die, nekas liels tak nav jādara, — Lūiss atsau­cās. — Tev tikai jāsadabū sava meitene.

Tomēr to vieglāk pateikt nekā izdarīt. Tūlīt jums pa­skaidrošu, kaut arī mazliet būs jānovirzās sānis. Lūisam nebija pazīšanās nevienas meitenes ģimenē. Meiteņu mā­jās viņš nekad netika aicināts. Protams, es — kā jau sve­šinieks šinī jaunajā pasaulē — atrados tieši tādā pašā stāvoklī. Bet, no otras puses, mums ar Lūisu nebija iespējas apmeklēt deju kursus vai deju zāles, kur būtu izdevība rast iepazīšanos. Mums šim nolūkam trūka nau­das. Viņš bija kalējzellis un pelnīja tikai nedaudz vairāk par mani. Mēs abi dzīvojām savās ģimenēs un maksājām par uzturu. Kad bijām nokārtojuši šo nodevu, sapirkušies cigaretes, iegādājušies neatliekami nepieciešamās drēbes un apavus, katram no mums personiskam tēriņam atlika summa, kas svārstījās no septiņdesmit centiem līdz vie­nam dolāram nedēļā. Mēs mēdzām samest šo atlikumu kopā un tad sadalīt līdzīgās daļās, un reizēm arī vienam no mums tika aizdota visa summa, ja ievajadzējās līdzekļu izšķērdīgākai dēkai ar meiteni; piemēram, brauciens tram­vajā ārpus pilsētas uz Bleira parku un atpakaļ izmak­sāja divdesmit centu — blaukš, ne vairāk, ne mazāk; sal­dējums diviem — trīsdesmit centu; vai arī meksikāņu tamale (bļodiņa piparotas kukurūzas ar gaļu) speciālā restorāniņā — tas iznāca vislētāk, jo divas porcijas mak­sāja tikai divdesmit centu.

Mani šāds naudas trūkums nemaz neuztrauca. Naudas nicināšana, kādu biju piesavinājies no austerpirātiem, man piemīt vēl šobrīd. Personiskās labpatikas dēļ man nauda bijusi nebijusi; savā filozofijā vēl papildināju šo domu tiktāl, ka jutos vienādi pilntiesīgs kā reizēs, kad kabatā nebija pat desmitcentu monētas, tā arī reizēs, kad mē­tājos ar desmitiem dolāru, aicinādams visus draugus un arī pieklīdeņus pie letes sadzert ar mani.

Bet kā tikt pie meitenes? Lūiss nevarēja vest mani cie­moties nevienā ģimenē, kur es būtu varējis iepazīties ar meitenēm. Es arī nevienu tādu ģimeni nezināju. Lūisambija gan dažas pazīstamas meitenes, bet tās viņš gribēja pa­turēt sev; galu galā pašu zēnu un meiteņu tīri cilvēcīgā ētika neļāva viņam kādu no meitenēm nodot man. Viņš gan centās tās pierunāt, lai pagādā arī man kādu drau­dzeni; taču meiteņu māšeles, ar ko mani iepazīstināja, man šķita neinteresantas un neizteiksmīgas salīdzinājumā ar izmeklēto izlasi, ar kādu draudzējās Lūiss.

— Cits nekas neatliek — tev jādara tāpat, kā es da­rīju, — viņš pēdīgi ierosināja. — Es vienkārši iepazinos ar tām. Tu ar dari tāpat.

Tad viņš pamācīja, kā jārīkojas. Nevajag aizmirst, ka mēs ar Lūisu dzīvojām diezgan trūcīgi. Mums bija krietni ko nopūlēties, lai atlīdzinātu par mītni un pansiju un vēl iegādātos Šo to pieklājīga izskata uzturēšanai. Mēs parasti satikāmies kādā ielas stūrī vai mazā sānielas saldumu bo- ditē, kas mums bija iemīļota vietiņa, — vienīgā iestāde, kur mēdzām iegriezties. Te mēs pirkām cigaretes un šad tad par kādu grasi arī konfektes. (Jā, jā, mēs ar Lūisu, nemaz nenotvīkdami, abi mīlējām sūkāt saldumus, kādus vien tikai sadabūjām. Neviens no mums nedzēra. Neviens no mums nespēra kāju krogā.)

Nu jā, bet meitenes. Tas ir gluži vienkārši, tā Lūiss pamācīja, man tikai jāizraugās kāda un tad jāiepazīstas ar to. Pievakarēs mēs lēnām staigājām šurp un turp pa ielām. Arī meitenes, tāpat kā mēs, pastaigājās pa pāriem. Un meitenes, kas pastaigājas, noteikti palūkosies uz puišiem, kuri pastaigājas un lūkojas uz viņām. (Un līdz pat šim brīdim, lai kurā pilsētā, pilsētiņā vai ciematā iegrie­žos, es, būdams jau pusmūža vīrs, ar senas pieredzes trenētu aci pavēroju un redzu arvien to pašu jauko, ne­vainīgo skatienu rotāju starp puišiem un meičām, kuri pa­staigājas — kuri nemaz citādi nevar, viņiem vajag iet pastaigāties pa ielām, kad pavasara un vasaras pievaka­res aicina.)

Nelaime tā, ka šinī manas biogrāfijas arkādiskajā pe­riodā es, īstenībā rūdīts velns, ieradies šeit no dzīves ot­rās malas, biju bikls un neuzņēmīgs. Lūiss atkal un atkal centās mani uzpurināt. Bez tam es nemaz nepazinu mei­teņu paražas. Pēc brašuļa vīra dzīves posma man viņas šķita dīvainas un nesaprotamas. Kad izšķirīgais moments bija pienācis, es nepratu rīkoties un stūrēt tieši uz mērķi.

Tad Lūiss man demonstrēja, kā jādara — īpašs iz­teiksmīgs acu pametiens, pārdrošs smaids, cepures pacel­šana, kāds izmests vārdiņš, par atbildi īsa vilcināšanās, tad hihināšana, bikla saminstināšanās — un āre, Lūiss jau ir iepazinies, viņš māj man ar galvu, sak, nāc šurp, stādīšu tevi priekšā. Bet, tiklīdz mēs, sadalījušies pa pā­riem — puisis ar meiteni —, sākām kopīgu pastaigu, es arvien pamanīju, ka Lūiss atkal pratis nemaldīgi izvēlē­ties izskatīgāko meiteni un man atstājis viņas paklibo māšeli.

Protams, pēc neskaitāmiem mēģinājumiem, kurus sīkāk aprakstīt nav vērts, galu galā sāka arī laimēties, un pē­dīgi man bija vairākas meičas, pret kurām es varēju pa­vicināt cepuri un kuras labprāt ar mani pastaigājās va­saras pievakarēs. Tomēr meitenes mīlestību iemantot man tūdaļ neizdevās. Biju satraukts, ieinteresēts un centos iedziļināties šai spēlītē. Dzeršana man toreiz nenāca ne prātā. Dažs labs Lūisa vai paša piedzīvojums vēlākos ga­dos sniedza man bagātīgu materiālu pārdomām, kad sāku nodoties socioloģiskiem vispārinājumiem. Taču viss toreiz notikušais bija tik jauks, visu apdvesmoja tāda jaunības naivitāte, ka man radās tikai viens vispārinājums — vai­rāk bioloģisks nekā socioloģisks, proti: «Augstmane lē­dija un Džūdija Ogrēdija būtībā vienādas, šķir tikai tērps.»[7]

Pēc laba laika iepazinu arī meitenes mīlestību, visu tās maigo sirsnību, visu brīnumaino krāšņumu. Saukšu viņu par Heidiju. Viņai bija tā starp gadiem piecpadsmit un sešpadsmit. Svārku mala viņai vēl sniedzās tikai līdz kurpēm. Mēs nejauši bijām apsēdušies līdzās kādā Pes­tīšanas armijas sanāksmē. Viņa nebija pie ticības at­grieztā, tāpat arī ne viņas krustmāte, kas sēdēja meite­nei pie otriem sāniem, — tā bija iebraukusi paciemoties no laukiem, kur toreiz Pestīšanas armija vēl nedarbojās, un aiz tīrās ziņkārības uz pusstundu iegriezusies sanāksmē. Bet Lūiss sēdēja man blakus un novēroja — esmu pārlie­cināts, ka viņš tiešām tikai novēroja, jo Heidija nebija tāda tipa meitene, kādas patika viņam.

Mēs nesarunājāmies, bet tajā lieliskajā pusstundā mēs bikli te pametām pa skatienam viens otrā, te atkal kaut­rīgi novērsāmies, te sadūšojāmies atbildēt otra skatienam, un tā mūsu skatieni sastapās vairākas reizes. Viņai bija šaura, ovāla sejiņa. Brūnās acis bija ļoti skaistas. Degun- tiņš — burvīgs, tāpat arī bērnišķīgā mute ar jaukām, kaut mazliet untumaini uzmestām lūpiņām. Viņa valkāja skotu bereti, un es nodomāju, ka viņas matu brūnums ir visskaistākais brūnais tonis, kādu vien esmu redzējis. Kopš tās vienas reizes, kas ilga pusstundu, es līdz pat mūža ga­lam turos pie pārliecības, ka mīlestība no pirmā acu uz­metiena ir pilnīgi iespējama.

Pārāk drīz krustmāte ar Heidiju piecēlās un aizgāja. (Pestīšanas armijas sanāksmēs tas ir atļauts jebkurā brīdī.) Mani sanāksme vairs'neinteresēja, un, pieklājības pēc pa­gaidījuši mazu brītiņu — pāris minūšu vai pat ne tik daudz, cēlāmies arī mēs ar Lūisu. Kad gājām ārā, zāles viņā galā kāda sieviete, mani pazinusi, pameta man ar acīm, piecēlās un sekoja mums. Es viņu tuvāk neaprak­stīšu. Tā bija no manis paša sugas — no agrākā ostma­las laiku draugu pulka. Sašautais Nelsons bija nomiris uz viņas rokām, un mani viņa pazina kā vienu no ne­laiķa draugiem. Nu viņa gribēja man pastāstīt, kā nomi­ris Nelsons, un arī es vēlējos to uzzināt; bet tālab man nācās šķērsot plašu dzīves loku — no austošās jaunekļa mīlestības uz brūnmati meiteni beretē nolaisties at­pakaļ seno dienu skumīgajā nežēlībā.

Viņas stāstījumu noklausījies, tūdaļ steidzos projām, lai meklētu Lūisu, bažīdamies, ka tik neesmu pazaudējis savu pirmās mīlas objektu tūdaļ pēc pirmā skatiena uzmešanas.

Taču uz Lūisu varēja paļauties. Viņas vārds esot Heidija. Lūiss arī zināja, kur viņa dzīvo. Katru dienu viņa staigā­jot garām kalvei, kur šis strādājot, iedama uz Lafajeta skolu vai nākdama no tās. Tālāk — viņš esot to nejauši redzējis kopā ar Rutu, kādu citu skolnieci, un vēl tālāk — Nita, kas pārdeva mums konfektes saldumu bodītē, esot Rutas draudzene. Mums nu tagad atliekot tikai doties uz saldumu bodīti un mēģināt pierunāt Nitu nodot Rutai zirnīti, lai tā savukārt nodod to tālāk Heidijai. Ja šo operā­ciju izdotos noorganizēt, man tikai atliktu uzrakstīt šādu zīmīti.

Un tā tas arī notika. Zagšus satiekoties pa pusstundiņai, man laimējās uzzināt, ko īsti nozīmē zēna un meitenes iemīlēšanās maigā kaisme. Tā jau nu parasti nemēdz būt dižākā mīlestība pasaulē, bet uzdrošinos apgalvot, ka mai­gākā gan. Ai, kad es to atceros! Nav gan vēl nevienai meičiņai bijis tik naiva mīlētāja zēna, kāds biju es, kaut arī saviem gadiem pāragri skolojies ļaunumā un varmā­cībā. Es nemaz nezināju, kas tāda meitene vispār ir. Es, kuru savā laikā daudzināja par Austerpirātu princi; kurš ikvienā pasaules malā varēja apgrozīties starp vīriem kā starp savējiem; kurš prata apieties ar buriniekiem, spēja rāpties zāliņā naktī un- negaisā; kurš varēja iegriezties jūrnieku pilsētas visriebīgākajos ūķos, drosmīgi piedalīties kautiņā, ja tāds sāktos, vai izsaukt dzērienu kārtu visai kuģa apkalpei gar letes malu, — es nezināju, kas vispir­mām kārtām sakāms meitenei, nezināju, kā apieties ar šo slaiko, kalsnējo, sīciņo pusaudzi, kuras plānais bruncītis tikko sniedzās līdz kurpēm un kura par dzīvi nezināja galīgi nekā, kamēr es par to zināju — vai vismaz iedomā­jos zinām — galīgi visu.

Atceros, mēs sēžam uz soliņa zvaigžņotā vakarā. Starp mums vai pēdu plašs atstatums. Mēs tikai puspagriezienā varam paraudzīties viens otram sejā, elkoņus atbalstījuši uz soliņa atzveltnes, un reizi vai divas mūsu elkoņi viegli saskaras. Visu šo laiku es, juzdamies šausmīgi laimīgs, runādams vislaipnākos un pieklājīgākos vārdus, kādus vien zinu, — tādus, kas nevarētu apvainot viņas vārīgo austiņu, moku un staipu savas smadzenes, cenzdamies izprast, ko gan man tagad vajadzētu darīt — ko viņa varētu no manis gaidīt. Ko vispār meitenes gaida no zēniem, kad viņi sēž uz soliņa un jūsmīgi cenšas izpētīt, kas ir mīlestība? Ko man, pēc viņas domām, vajadzētu darīt? Varbūt viņa gaida, lai noskūpstu viņu? Kā būtu, ja pamēģinātu? Un, ja viņa to gaida, bet es to nedaru, ko viņa par mani do­mās?

Ak vai, viņa taču bija gudrāka par mani — to es tagad zinu —, šī mazā, naivā pusaudzīte strupā bruneltī! Viņa visu mūžu bija biedrojusies ar zēniem. Viņa uzmundri­nāja mani, kā to prot tikai meitenes. Cimdus novilkusi, viņa turēja tos vienā rokā un, atceros, ķircinoši pārmez­dama par kaut ko manis pateiktu, vieglītiņām ar sīku cimda vēzienu uzsita man pa lūpām. Es domāju, ka vai izkusīšu no sajūsmas. Tas bija pats brīnišķīgākais, kas vien man kādreiz atgadījies. Vēl tagad jūtu vāro smaržu, kas plūda no viņas cimdiem un ko ieelpoju brīdī, kad tie skāra manas lūpas.

Bet tad atkal svārstīšanās un šaubu mokas. Vai man cieši jāiekļauj savās plaukstās sīkā rociņa, kas nupat ar vieglām smaržojošo cimdu vēdām bija skārusi manas lū­pas? Vai varētu uzdrīkstēties noskūpstīt viņu — tūdaļ uz vietas, vai varbūt aplikt roku viņai ap viduci? Vai varbūt drīkstētu pārsēsties viņai tuvāk?

Neuzdrošinājos vis. Nedarīju itin nekā. Paliku vien sē­žam ar savu mīlas pārpilno sirdi. Kad mēs tovakar atvadī­jāmies, tā arī nebiju viņu noskūpstījis. Vēl tagad prātā, kad tas notika, — pirmo reizi noskūpstīju viņu nākamā vakarā uz šķiršanos, — ak, šis pārvarīgais brīdis, kad, visus dvēseles spēkus saņēmis, pēdīgi uzdrīkstējos to! Mums neizdevās slepus sastapties vairāk kā reizes desmit, divpadsmit, un saskūpstījāmies mēs arī varbūt reizes des­mit — tie bija zēna un meitenes skūpsti, īsi, nevainīgi un burvīgi. Nekur mēs netikām kopīgi aizgājuši, pat ne uz dienas izrādi teātrī. Vienu reizi sametām par abiem piecus centus un nopirkām konfektes. Taču visu laiku dziļi apzi­nājos, ka viņa mani mīl. Es arī mīlēju viņu; vēl gadu un ilgāk miegā un nomodā acu priekšā vīdēja viņas tēls, un atmiņas par Heidiju ir manai sirdij dārgas.