Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XXXIII NODAĻA

Austrālijā es iegulu slimnīcā, lai mani kaut cik salā- pītu, un pēc tam biju nodomājis savu ceļojumu turpināt. Un no pat pirmās dienas visas garās nedēļas, ko pava­dīju slimnīcā, es neizjutu, ka man trūkst alkohola. Pat nedomāju par to. Zināju, ka dzeršu atkal, tikko būšu uz kājām. Tomēr, ticis uz kājām, konstatēju, ka vairākums manu kaišu nemaz nav izārstētas. Mani vēl arvien klāja sudrabainā āda. Noslēpumainā saulstaru slimība, ko Aus­trālijas eksperti nespēja izdibināt, arvien vēl ārdīja un plosīja manus audus. Arī malārija vēl mani krimta un visnecerētākajos brīžos mēdza nolikt uz lāpstiņām, kra­tot ārprātīgos drebuļos; tā mani arī piespieda lauzt līgumu par divām lekciju turnejām, par kādām jau biju vienojies.

Tālab arī atteicos no ceļojuma ar «Snarku» un nolēmu uzmeklēt vēsāku klimatu. Tai pašā dienā, kad iznācu no slimnīcas, es atsāku arī dzeršanu,, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Ēdienreizēs uzdzēros vīnu.. Pirms ēšanas malkoju kokteiļus. Labprāt iemetu stipru skotu viskiju, ja vien gadījās sastapties ar kādu, kas to cienīja. Tik pilnīgi pārvaldīju sakarus ar Džonu Miežagraudu, ka varēju no tā šķirties un atkal ar to saieties, kad vien vēlējos, — tieši tāpat, kā biju darījis visu mūžu.

Pēc kāda laika, meklēdams vēsāku klimatu, aizklīdu līdz pašiem Tasmānijas salas dienvidiem — uz četrdes­mit trešā dienvidu platuma grāda. Tur nu, izrādās, biju nokjuvis vietā, kur neatradās itin nekā dzerama. Es par to nebēdāju. Es vienkārši nedzēru. Tas man nesagādāja nekādas grūtības. Veldzējos dzestrajā gaisā, daudz jāju zirgā un rakstīju savus tūkstoš vārdus dienā, izņemot tos rītus, kad man uzkrita malārijas lēkme.

Bažīdamies, vai tikai dažs labs klusībā tomēr nelolo aizdomas, ka manas slimošanas cēlonis varētu būt iepriekšējo gadu neatlaidīgā žūpošana, gribu uzsvērt, ka mans japāņu sulainis Nakata, kas vēl arvien dzīvo pie manis, allaž mocījās ar drudzi, tāpat kā Cārrniana, kura piedevām vēl sasirga ar tropisko neirastēniju, kam ne­pieciešama gadiem ilga ārstēšana mērena klimata ap­stākļos, bet ne viņa, ne arī Nakata nedzēra toreiz un vis­pār nav dzēruši nekad.

Kad atgriezos Hobārtā, kur pieejami dzērieni, atkal dzēru pa vecam. Tāpat arī vēlāk, no jauna nokļuvis Aus­trālijā. Un gluži pretēji — kad aizbraucu no Austrālijas uz bezlīnijas tirdzniecības tvaikoņa, ko komandēja nedzē­rājs kapteinis, es neņēmu sev līdzi nekādus dzērienus un visas četrdesmit trīs ceļojuma dienas nebaudīju ne lāsī­tes. Nobraucis Ekvadorā, pār kuru ekvatora saules stari gāžas gluži stateniski, kur cilvēki mirst no dzeltenā dru­dža, bakām un mēra, es dzēru atkal dūšīgi — jebkuru dzeramo, lai vai kādas markas, ka tikai tas sniedza rei­bumu. Man neviena no šīm sērgām nepiemetās. Tās ne­uzkrita arī ne Cārmianai, ne Nakatam, kaut gan viņi ne­dzēra nemaz.

Biju iemīlējis tropus, lai arī tie man daudz darījuši pāri; uzturējos gan šur, gan tur, un ilgs laiks pagāja, ka­mēr atkal nokļuvu Kalifornijas piemīlīgajā, mērenajā kli­matā. Vienalga, ceļā vai apmešanās vietā — visur es ik dienas uzrakstīju savus tūkstoš vārdus, pārcietu pēdējo nelielo drudža lēkmi, vēroju, ka sudrabainā āda pama­zām izzūd, ka saules kvēles sapostītie ķermeņa audi at­kal sadzīst, un dzēru, kā spēj dzert vienīgi ar platiem pleciem un platām krūtīm apveltīts vīra cilvēks.