Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XXII NODAĻA

Vidusskolas mācību programma bija paredzēta trim ga­diem. Man sāka zust pacietība. Bez tam ilgstoša skološanās man būtu finansiāli neiespējama. Ar saviem ienākumiem

es nespēju izvilkt līdz galam, un man ārkārtīgi gri­bējās iestāties valsts universitātē. Pavadījis vienu gadu vidusskolā, nolēmu saraut īsi un aši. Aizņēmos naudu un nokārtoju iestāšanās maksu augstskolas sagatavošanas kursu jeb «dīdītavas» vecākajā nodaļā. Man apsolīja, ka šādā veidā es būšot sasniedzis gatavību iestāties univer­sitātē jau pēc četriem mēnešiem, tā ietaupīdams divus gadus.

Bet tad bija gan iekalšanal Vajadzēja taču divu gadu mācību vielu dabūt iekšā galvā trešdaļgadā. Mācījos, līdz kvadrātvienādojumi un ķīmiskās formulas, burtiski, vairs nelīda galvā. Bet tad kursu vadītājs kādu dienu paaici­nāja mani sānis. Viņš ļoti atvainojoties, tomēr esot spiests dot man atpakaļ iemaksu un lūgt mani pamest kursus. Tas neesot sekmju dēļ, nē. Visos priekšmetos man veico­ties labi, un, ja viņš varētu aizvadīt mani līdz kursu bei­gām, viņš esot pārliecināts, ka ari universitātē es turpi­nātu tikpat sekmīgi. Nelaime tā, ka ļaunas mēles tenkojot par manu nodomu. Kas vēl nebūsi Četros mēnešos sa­steigt divu gadu darbu! Tas taču būtu skandāls, un uni­versitātes sāktu bargāk atsijāt tos, kas iestājas no ofi­ciālajiem sagatavošanās kursiem. Viņš šādu skandālu ne­drīkstot pieļaut, tāpēc lūdzot mani būt tik laipnam un šķirties no šejienes.

Cits nekas neatlika. Atdevu atpakaļ aizlienēto naudu tin, zobus griezdams, ķēros pie iekalšanas patstāvīgi. Līdz iestājeksāmeniem universitātē bija atlikuši trīs mēneši. Bez laboratorijām, bez repetitoriem, sēdēdams savā gu­ļamistabā, es tomēr turpināju uzsākto, cenzdamies iespiest galvā divu gadu vielu trīs mēnešos, vēl atkārtojot arī iepriekšējā gadā apgūto.

Mācījos pa deviņpadsmit stundām dienā. Trīs mēnešus izturēju šādu sacīkšu tempu, pārtraukdams to tikai atse­višķos izņēmuma gadījumos. Miesa man nogura, prāts nogura, bet es neatlaidos. Aiz pārpūles acu priekšā sāka midžināties, tomēr kalpot tās neatteicās. Varbūt uz pašu beigu galu es sametos druscīt padurns. Zinu tikai — to­laik biju iedomājies, ka esmu atklājis riņķa kvadratūras formulu, tomēr man pietika prāta atlikt tās pilnīgu atri­sināšanu uz laiku, kad eksāmeni būs nokārtoti. Tad nu gan es viņiem parādīšu!

Pienāca eksāmenu laiks, un šīs nedaudzās dienas es tikpat kā netiku aizvēris acis miegā, ik brītiņu veltīdams

vienīgi iekalšanai un atkārtošanai. Un, kad biju iesnie* dzis pēdējo rakstveida eksāmena lapu, biju galīgi čupā — absolūta smadzeņu pārpūle. Grāmatām es vairs ne acis neuzmetu. Atsacījos pat no domāšanas — ne redzēt ne­gribēju cilvēku, kas spējīgs domāt.

Šādam garastāvoklim var būt tikai viena recepte, un es pats to sev izrakstīju, — dēku taka. Nemaz nenogaidījis eksaminācijas rezultātus, aizņēmos no paziņas jahtu, iestūkāju segu rulli un šo to no sausās pārtikas kajītē un uzvilku buru. Agrā rīta bēguma pēdējie viļņi iznesa laivu no Oklendas estuāra, līcī to uztvēra pirmie paisuma uz­plūdi, un, spēcīgas brīzes nesta, mana laiva aši aizšāvās pa viļņiem. Sanpavlo licī vāliem vēlās migla, arī Kārki- nēza šaurums pie Selbija rūdas kausētavas tinās miglas blāķos; es pagriezu stūri pret okeānu un atstāju aizmu­gurē krastmalas vecās kuģu ceļa zīmes, kuras pirmoreiz biju mācījies pazīt, braukdams kopā ar Nelsonu uz «Zie­meļbrieža», kam nekad netika ievilktas buras.

Priekšā parādījās Benišija. Pabraucu garām Ternera dokiem, apmetu loku Solano piestātnei un pietuvojos krastam pie niedru audzēm, kur ciešā pudurā gulēja zvej­nieku barkasi un kur arī es kādreiz agrākajos laikos tiku mitinājies, pie tam žūpodams uz nebēdu.

Tieši šeit kaut kas ar mani notika, un vēl ilgus nākamos gadus man ne jausmas nebija, cik tas ir nopietni. Ne do­mājis nebiju apstāties Benišijā. Paisums labvēlīgs, ceļa­vējš svilpdams pūta burās — visbrīnišķīgākie apstākļi bu­rāšanai. Tālumā jau rēgojās Vērša galvas un Armijas posteņa zemesragi, norādīdami ieeju Sjūzenas līcī, kurš, jādomā, arī bija apmiglojies. Un tomēr, tiklīdz uzmetu acis zvejnieku barkasiem, kas gulēja starp piekrastes niedru kumšķiem, es tai pašā mirklī, ne brīdi nešaubī­jies, piespiedu stūreskoku, savilku šotes un pagriezu lai­vas galu pret krastu. No manu samocīto smadzeņu dzī­lēm tūdaļ iznira apziņa, pēc kā īsti es kāroju. Es kāroju dzert. Es gribēju piedzerties.

Sī tieksme bija neatvairāmi pavēloša. Nekādu neskaid­rību te nevarēja būt. Neko citu visā plašajā pasaulē ma­nas izpluinītās un pārpūlētās smadzenes nevēlējās, tikai atgūties no pārguruma tādā veidā, kādu tās jau pazina. Te nu, lūk, ir lietas būtība. Pirmo reizi mūžā es apzināti un brīvprātīgi kāroju piedzerties. Tā atkal bija jauna, pa­visam nepazīstama Džona Miežagrauda varas atklāsme.

Ne jau organisms prasīja pēc alkohola. Tās bija prāta alkas. Pārmērīgā darba novārdzinātais prāts tiecās aiz­mirsties.

Bet pats galvenais šajā būtībā, lūk, kas. Lai cik pār­mocītas būtu manas smadzenes, tomēr, ja es nebūtu dzē­ris jau agrāk, doma par piedzeršanos nekādi nevarētu ienākt man prātā. Biju sācis ar fizisku riebumu pret al­koholu, gadiem dzēris tikai biedrošanās dēļ un tālab, ka degvīns bija visur pieejams arī dēku takās, nu biju sa­sniedzis to pakāpi, kad manas smadzenes uzstājīgi pie­prasīja ne vien iedzeršanu, bet galīgu piedzeršanos. Ja es tik ilgi nebūtu radinājies pie alkohola, smadzenēm ne­maz nevarētu rasties šāda prasība. Es būtu aizburājis ga­rām Vērša galvai, ieniris Sjūzenas līča baltajās dūmakās, un, klausoties dūkojam vēju, kas piepūta buru un vēdinā­jās ap manu augumu, es būtu aizmirsis vārgumu, būtu atpūtinājis un atsvaidzinājis smadzenes.

Bet tagad es piebraucu krastā, nostiprināju visus ga­lus un steidzos uz barkasiem. Cārlijs Legrāns krita man ap kaklu. Viņa sieva Lizija spieda mani pie savām apjo­mīgajām krūtīm. Billijs Marfijs un Džo Loids, un visi citi vecās gvardes atlikušie pārstāvji sanāca man apkārt un cits par citu tiecās slēgt mani savās rokās. Cārlijs tūdaļ pakampa kannu un pāri dzelzceļa uzbērumam steidzās uz Jorgensena krodziņu. Tas nozīmēja, ka būs alus. Bet es kāroju kā stiprāka, tāpēc nokliedzu viņam pakaļ, lai at­nes pudeli viskija.

Daudzkārt šī blašķe dabūja ceļot pāri uzbērumam un atpakaļ. Arvien vairāk saradās veco draugu no senajiem brīvestības un vieglās dzīves laikiem — tie bija zvejnieki, gan grieķi, gan krievi, gan franči. Visi pa kārtai izmak­sāja, un tad atkal sākām no gala. Viesi nāca un gāja, bet es paliku un sadzēru ar visiem. Dzēru kā negausis — lie­liem malkiem. Gāzu degvīnu rīklē un tīksmi izbaudīju smadzenēs kāpjošo reibuli.

Atnāca Gliemis, kas bija Nelsona pārinieks pirms ma­nis, glīts no vaiga, kā jau allaž, bet vēl nesavaldīgāks, gandrīz jau vai slims, pats sevi sadedzinājis ar nemitīgu dzeršanu. Viņš nāca no burinieka «Gazele», kur tikko kā bija ķildojies ar savu pārinieku, — tur bija vilkti laukā naži, dalīti belzieni, un Gliemis nu centās sevī vēlreiz uzkurināt niknuma kvēli, bez sāta tempdams viskiju. Ne­mitīgi iedzerdami, pieminējām Nelsonu, kurš nu jau at­stiepis savus platos plecus pēdējai ilgajai atdusai tieši šai pašā Benišijas pilsētiņā; nobirdinājām ari pa asarai, jo atminējāmies tikai visu labo, kas saistījās ar viņa vārdu, un vēlreiz nosūtījām blašķi piepildīšanai, lai varētu uz­dzert viņa piemiņai.

Vecie draugi gribēja mani pierunāt, lai pārnakšņoju pie viņiem, bet pa vaļējo durvju aili redzēju spirgta vēja viļ­ņoto ūdens klāju, ausīs dūca brīzes šalkoņa. Un, kamēr es centos aizmirst, kā trīs smagus mēnešus ik dienas pa deviņpadsmit stundām biju urbies grāmatās, Cārlijs Legrāns pārkravāja manu mantību lielā Kolumbijas upes lašu laivā. No savas puses viņš vēl pievienoja maišeli ogļu un zvejnieku ogļu plāti, kafijas katliņu un cepamo pannu, ka arī mazliet kafijas, gabalu gaļas un tumšu jūras asari, gluži svaigu, torīt kā no ūdens vilktu.

Man vajadzēja draugu atbalsta, lai noietu pa sagrabē­jušajām piestātnes laipām un ierāptos laivā. Viņi arī sa­vilka manu buru tiktāl, līdz tā iztaisnojās gluži plakana. Daži gan bažījās, vai vajagot tik stīvi pievilkt, tomēr es pastāvēju, ka vajag, un Cārlijs par to nemaz nešaubījās. Viņš mani labi pazina no senākiem laikiem un zināja, ka būrāt es spēju, kamēr vien spēju kaut ko saskatīt. Tad viņi atraisīja tauvu. Es piepacēlu stūreskoku, satvēru šo- tes un, kaut arī acis miglojās, iegrozīju laivu kursā, pēc tam vēl pamādams krastā palicējiem atvadas.

Plūdmaiņas jau bija grozījušās, un straujais bēguma plūds, traukdamies tieši pretī vēl straujākajam vējam, sacēla stāvus, brāzmainus viļņus. Sjūzenas līcis putoja balts aiz niknuma. Taču lašu laiva tiek cauri visam, un es pratu ar lašu laivu apieties. Tālab stūrēju tik viļņiem pretī un pāri tiem un, skaļi klaigādams un dziedādams, izplūdu nievās par grāmatām un skolām. Plīstošās viļņu kores piešļāca laivā kādu pēdu dziļu ūdens gāzmu, bet es smējos, kad ūdens skalojās man ap kājām, un dziedāju nicinājumu vējiem un viļņiem. Pasludināju pats sevi par dzīves valdnieku, kas traucas pār nesavaldītajiem elemen­tiem, un Džons Miežagrauds ceļoja man līdzi. Jukjukām ar matemātikas formulām, ar filozofijas kategorijām, ar dižu oratoru citātiem man atmiņā jaucās vecās dziesmas, ko biju iemācījies tajās senajās dienās, kad no konservu fabrikas pārgāju uz austeru zvejnieku kuģiem, lai kļūtu par pirātu, — tādas kā «Melnā Lulū», «Lido mākoņi», «Esi mīļš pret manu meitu», «Bostonas kramplauzis», «Šurpu nāciet, spēlmaņi un bieži», «Putniņš būt vēlējos», «Senandoa» un «Rančo, zēni, rančo».

Daudzas stundas vēlāk, saulrieta ugunīm liesmojot, at­rados tur, kur Sakramento un Sanhoakīnas upes saplūdina kopā savus duļķainos ūdeņus, izbraucu pa taisno Ņujor­kas kanālu, pārslīdēju pāri gludajam, krastu ieslēgtajam ūdens blāknumam aiz Melnā Dimanta un, iegriezis San­hoakīnas deltā, traucos uz Antiohu, kur, mazliet jau at- skurbis, toties šausmīgi izsalcis, pietauvoju savu laivu blakus kartupeļiem piebērtai liellaivai, kuras takelējums man šķita tāds kā pazīstams. Uz klāja tik tiešām atradās mani seni paziņas; viņi izcepa manu asari olīvu eļļā. Bez tam tika pagatavots gaļas sautējums zvejnieku gaumē, bagātīgi gardināts ar ķiplokiem, klāt ēdām brūni apce- pušu itāliešu maizi bez sviesta un visu to noskalojām ar pintas lieluma krūzēm bieza, reibinoša sarkanvīna.

Manai lašu laivai bija sūce, bet liellaivas mājīgajā ka­jītē man laipni piedāvāja sausu koju ar sausām segām; tur mēs gulējām smēķēdami un tērzējām par senajām dienām, kamēr mums virs galvas vējš gaudoja takelāžā un resnās tauvas dārdēdamas sitās pret mastu.