Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XXIX NODAĻA

Pēc ilgās slimības es turpināju iedzert, lai neatrautos no citu izpriecām. Dzēru tad, kad to darīja arī citi, kas bija kopā ar mani. Tomēr nemanāmi manī sāka dīgt un veidoties tieksme pēc alkohola. Tā nebija organiska tiek­sme. Es boksējos, peldēju, burāju, jāju, vārdu sakot, bau­dīju svaigā gaisā veselīgu dzīvi un medicīnas komisijas pārbaudi dzīvības apdrošināšanas polises ieguvei izturēju teicami. Pašā sākotnē, kā saprotu tagad, paraudzīdamies atpakaļ, šī tieksme pēc alkohola bija prāta rosināta pra­sība, nervu un labsajūtas prasība. Kā to labāk paskaid­rot?

Tas būtu apmēram šādi. Fizioloģiski, no smaganu un kuņģa viedokļa, alkohols man bija pretīgs, gluži tāpat kā agrāk. Man tas arī tagad negaršoja labāk kā alus piecu gadu vecumā vai skāņais sarkanvīns septiņgadīga­jam. Būdams vienatnē, rakstīdams vai mācīdamies nejutu nekādas vajadzības pēc tā. Bet kļuvu taču vecāks vai gudrāks, varbūt abējādi, var teikt arī citādi — novecoju. Paziņu pulkā vairs neizjutu agrāko omulību, mani vairs nesajūsmināja viss, kas tika runāts un darīts. Pirmāk interesantie joki un atjautas nu vairs nemaz nešķita tik interesanti, bija tīrā mocība klausīties sieviešu bezsatu­rīgo, muļķīgo tērgāšanu vai uzpūtīgo sīkmaņu ārišķīgās plātīšanās. Tas ir sods cilvēkam par to, ka pārmērīgi smēlies grāmatu gudrību, vai arī par to, ka palicis tāds muļķis. Nav svarīgi, kurš no šiem faktoriem būtu at­tiecināms uz mani. Svarīgs ir pats fakts. Un tieši tādā stāvoklī es biju nonācis. Man zuda patika uz saviesīgu dzīvi, un cilvēku gara spožums un dzirkstība mani vairs nesildīja.

Biju uzkāpis pārāk augstu starp zvaigznēm vai varbūt arī pārāk cieši gulējis. Tomēr nebiju histērisks, nekādā veidā nebiju sevi pārpūlējis. Pulss sita normāli. Apdro­šināšanas sabiedrības ārsti nespēja vien apbrīnot manu spēcīgo sirdi. Un, izklausīdami manas plaušas, minētie mediķi nonāca gandrīz vai sajūsmā. Katru dienu uzrak­stīju tūkstoš vārdu. Pedantiski rūpīgi kārtoju visus sa­dzīves darījumus un pienākumus. Vingroju un sportoju ar prieku un patiku. Naktīs gulēju kā zīdainis. Un to­mēr …

Jāsaka — tiklīdz atrados citu cilvēku sabiedrībā, tūdaļ sliecos uz melanholiju, iekšēji man gribējās vai raudāt. Nespēju ne smieties līdz ar cilvēkiem, ko uzskatīju par stulbiem ēzeļiem,' ne ari pasmieties par viņu svinīgajām deklarācijām; nemācēju smieties un iekļauties senāk pie­rastajā jautras ķircināšanās spēlītē ar muļķīgi un sāji pļā­pājošām sievietēm, kas, aizsegdamās ar naivu vientiesību, savu bioloģisko nolūku sasniegšanā bija tikpat primitīvi tiešas un drausmīgi konsekventas, kādas bijušas mērķa- ķienes, pirms tās nometa savus dabas dotos kažokus, aiz­stādamas tos ar citu zvēru ādām.

Pie tam nemaz nebiju pesimists. Varu apzvērēt — es nebiju pesimists. Mani tikai māca garlaicība. Visu šo iz­rādi biju noskatījies neskaitāmas reizes, līdz apnikumam biju atklausījies tās pašas dziesmas, tos pašus jociņus. Pārāk daudz zināju par visiem šiem teatrālajiem kumēdi­ņiem. Tik labi pārzināju aizkulišu mašinērijas zobratiņus, ka mākslotā grozīšanās uz skatuves, smiekli un dziesmas nespēja manām ausīm noslāpēt riteņu čīkstēšanu aiz­mugurē.

Nav ko spraukties aiz kulisēm — var ieraudzīt, ka te­nors, kam saldā eņģeļa balss, dauza savu sievu. Biju jau palūrējis šajās aizkulisēs, un tagad nākas par to samak­sāt. Vai arī — es vispār esmu muļķis. Viena alga, kura no šīm situācijām man labāk piemērojama. Svarā krīt vie­nīgi situācija pati, un mana situācija bija izveidojusies tāda, ka tikšanās ar ļaudīm mani apgrūtināja un k aiti­ņā j a. No otras puses, nevar nepieminēt tos retos, ārkār­tīgi retos gadījumus, kad es sastapu neparastas būtnes — vai arī tādus pašus nelgas kā es, kuru sabiedrībā varēju pavadīt brīnumainas stundas starp zvaigznēm, — bet var­būt tā bija muļķu paradīze. Biju, lūk, apprecējis šādu ne­parastu būtn: - vai arī nelgu, kura nekad nedeva man iemeslu garlaikoties un kura man allaž bija arvien jaunu un nebeidzamu pārsteigumu un iepriecinājumu avots. Taču nav iespējams visas mūža stundas pavadit tikai divatā ar sievu. Tāpat nebūtu ne godīgi, ne gudri pieprasīt, lai viņa visas savas stundas kavētos tikai manā sabiedrībā. Starp citu, jāpiemin,. ka biju uzrakstījis vairākas populāras grāmatas, un no vīra, kurš raksta grāmatas, sabiedrība prasa, lai daļu savu atpūtas stundu viņš ziedo arī tai. Tāpat ikviens normāls cilvēks ar normālām vajadzībām vēlas, lai arī citi ziedo viņam kādu stundu no sava laika.

Bet tagad mēs sākam tuvoties galvenajam. Kā lai pa­cieš savstarpējās attiecības sabiedrībā, ja viss valdzinā­jums tai zudis? Ir taču Džons Miežagrauds! Vairāk nekā gadsimta ceturksni tas pacietīgi bija gaidījis brīdi, kad es pastiepšu roku, to meklēdams. Tūkstoši viņa viltīgo paņē­mienu nebija sasnieguši mērķi — gan mana spēcīgā or­ganisma, gan laimīgas sagadīšanās pēc, taču viņam krā­jumā bija vēl neskaitāmi citi triki. Kokteilis vai divi, var­būt vēl kāds — tā es spriedu — uzpurinās mani un ļaus samierināties ar muļķa cilvēku muļķīgajām gvelžām. Viens vai vairāki kokteiļi pirms pusdienām piešķirs man spēju sirsnīgi pasmieties par jokiem, kas sen jau pārstā­juši būt smieklīgi. Kokteilis bija dunka, piesis, spēriens nomāktajam garam un garlaikotajam prātam. Tas, viegli aizmiglodams manu iztēli, atkal vērta paciešamus smiek­lus un dziesmas, tā ka es spēju smieties, dziedāt un triekt niekus līdz ar jautrprāšiem vai arī iespaidīgi un pompozi gvelzt senzināmas gudrības, kas pilnam apmie­rināja uzpūtīgos puskoka lēcējus, kuri citādas valodas ne­maz nesaprot.

Bez kokteiļa es biju garlaicīgs sarunu biedrs, pēc kok­teiļa kļuvu itin valodigs. Mani pārņēma neīsta iejūsma, ar narkotikām biju ievadījis sevī jautrību. Bet iesākās viss tik neuzkrītoši, ka es, sens Džona Miežagrauda pa­ziņa, pat nepamanīju, ka mani jau virza viņa roka. Es nu jau sāku pieprasīt mūziku un vīnu, drīz vien pieprasīšu jo trakāku mūziku un vēl vairāk vīna.

Šinī laikā tad arī sāku ievērot, ka nepacietīgi gaidu pirms pusdienām iebaudāmo kokteili. Es kāroju pēc tā un apzinājos, ka kāroju. Atceros, ka, būdams kara korespon­dents Tālajos Austrumos, es labprāt un bieži mēdzu ap­meklēt kādu ģimeni. Neatteikdamies pieņēmu visus ielūgu­mus uz pusdienām un bez tam vēl allaž atradu kādu ieganstu, lai iegrieztos pie viņiem gandrīz vai katru pēc­pusdienu. Protams, namamāte bija pievilcīga sieviete, taču ne jau viņas dēļ es tik bieži ciemojos šajā mājā. Bija sa­gadījies, ka viņa prata jaukt visgaršīgāko kokteili, kāds vien dabūjams šajā lielajā pilsētā, kur ārzemnieku vidū dzērienu maisīšana bija izstrādājusies par īstu māk­slu. Tomēr ne kalna rajona klubā, ne lejā, ostmalas vies­nīcās, ne arī citās privātmājās — nekur negatavoja tik lieliskus kokteiļus. Šīs dāmas maisītie kokteiļi bija liegi un maigi. Tie bija īsts mākslas darbs. Tie nebija pretīgi manām smaganām kā citi alkoholiskie dzērieni un deva vistīkamāko baudu smadzenēm. Tomēr arī pēc šiem kok­teiļiem es kāroju tikai sabiedrības pēc, lai uzskaņotu sevi omulīgai sadzīvei. Kad devos no pilsētas projām — sim­tiem jūdžu garos jājienos pa rīsa laukiem vai kalniem, mēnešiem ilgi mitinādamies lauka apmetnēs un līdz ar uzbrūkošo japāņu armiju virzīdamies dziļāk Mandžū- rijā, — tad es nedzēru nemaz. Nastu zirgu mugursomās pašā dibenā man arvien glabājās dažas pudeles viskija. Taču ne reizi neatkorķēju kādu pudeli pats savām vaja­dzībām, ne reizi neiedzēru viens pats un ne reizi arī ne­jutu kārdinājumu to darīt. Jā, ja kāds baltās rases_ pār­stāvis parādījās manā apmetnē, es tūdaļ taisīju vaļā pu­deli, un mēs abi iedzērām, kā jau piederas vīriem, un gluži tāpat viņš būtu rāvis vaļā pudeli un iemetis kopā ar mani, ja es nokļuvis viņa apmetnē. Viskiju es tātad vadāju līdzi sabiedriskām vajadzībām, un tā es arī to atzīmēju izdevumu sarakstā, ko iesniedzu laikrakstam, kura uzde­vumā strādāju.

Tikai tagad atskatoties, spēju ievērot, cik nemanāmi pieņēmās mana iekāre. Bija jau toreiz viena otra iezīme, ko es neliku vērā, — vieglas vēja pūsmiņas, ko nemaz nepamanīju, sīki atgadījumi, kuru dziļo nozīmību toreiz pat neatskārtu.

Piemēram, jau vairākus gadus biju pasācis ik ziemu uz pusotra vai diviem mēnešiem doties burājumā pa San­francisko līci. Uz manas lieliskās jahtas «SJāce» bija ērta kajīte ar ogļu pavardu. Korejiešu zēns gatavoja ēdienu, un parasti man līdzi brauca arī kāds draugs vai paziņa, lai izbaudītu burāšanas jaukumus. Ņēmu līdzi arī rakstāmmašīnu un ik dienas uzrakstīju savus tūkstoš vārdus. Tieši tajā izbraukumā, par ko gribu stāstīt, līdz­braucēji man bija Klaudslijs un Todijs. Todijam tas bija pirmais šāds ceļojums. Klaudslijs iepriekšējos izbraucienos bija aizrāvies ar alus dzeršanu; tālab mana jahta tika ba­gātīgi apgādāta ar alu — un es, protams, to dzēru līdz ar viņu.

Taču šinī braucienā situācija bija citāda. Ne jau velti Todijam bija šāda iesauka — viņš velnišķīgi asprātīgi mācēja vārīt viskija punšus, sauktus par «todijiem». Tā­lab sagādāju uz klāja viskiju — veselus divus galonus. Ak vai! Krietni daudz galonu man vēl nācās piepirkt klāt, jo mēs abi ar Klaudsliju nu pārāk iecienījām īpašas mar­kas karstu «todiju», ko tik tiešām bija bezgala patīkami iedzert un kas pēc tam deva tīkami uzmundrinošu rei­bumu.

Man patika šie «todiji». Es jau iepriekš sāku gaidīt brīdi, kad tiks gatavots «todijs». Dzērām tos regulāri — vienu pirms brokastīm, vienu pirms pusdienām, vienu pirms vakariņām un vēl pēdējo pirms došanās gulēt. Pie­dzērušies netikām nekad. Tomēr jāatzīst, ka četrreiz dienā bijām krietni jautrā prātā. Un, kad ceļojuma vidū Todiju pienākumi aizsauca atpakaļ uz Sanfrancisko, mēs ar Klaudsliju pieraudzījām, lai korejiešu zēns regulāri maisītu mums «todijus» pēc stingri noteiktas receptes.

Taču tā tas notika vienīgi uz jahtas. Savās mājās uz sauszemes es atkal nelietoju nekādus uzmundrinājumus pirms brokastīm «miega aizdzīšanai», ne arī vakara lāsītes pirms gulētiešanas. Kopš tā laika, nu jau kur tie gadi, vairs ne reizes neesmu dzēris karstu «todiju». Bet fakts ir un paliek tas, ka man šie «todiji» patika. Tie ierosināja bri> num jauku garastāvokli» Ar savu blēdīgo maigumu tie bija teicami vervētāji Džona Miežagrauda ticība. Tie bija pirmie vēstneši kaut kam nenosakāmam, kam vēlāk bija lemts izvērsties par neglābjamu diendienas kāri pēc dzeršanas. Bet es to nesapratu, man tas ne prātā nenāca, jo es taču biju uzturējies Džona Miežagrauda sabiedrībā tik daudzus gadus, pasmiedamies par viņa neveiksmīga* jām pūlēm mani pievārēt,