Džons Miežagrauds jeb Memuāri par alkoholu

XXXVI NODAĻA

Atgriezīšos pie saviem paša pārdzīvojumiem un Džona Miežagrauda Baltās loģikas ietekmes uz mani. Dzīvoju savā jaukajā Mēness ielejas rančo, mēnešiem ilgi esmu piesūcinājis savas smadzenes ar alkoholu, un mani māc pasaules skumjas — cilvēku mūžīgais mantojums. Velti cenšos izprast, kālab man būtu jāskumst. Naktis pavadu siltumā. Jumts virs galvas lietu cauri nelaiž. Pilnam varu baudīt visus gardumus, kādus vien sirds kāro. Man pie­ejamas visas dzīves ērtības. Esmu vesels — nekas man nesmeldz un nesāp. Vecā, labā miesasbūda centīgi dar­bojas. Nepārpūlēju ne galvu, ne muskuļus. Man pieder zeme, nauda, vara, mani cildina ļaudis visā pasaulē, varu gozēties apziņā, ka dodu arī savu nodevu, kalpodams sa­viem tuvākajiem, man ir dzīvesbiedre, kuru mīlu, bērni, kas dzimuši no manām asinīm. Esmu darījis — un vēl arvien daru visu, kas jādara kārtīgam pasaules pilsonim. Esmu uzcēlis māju — uzcēlis daudzas mājas, esmu uz­plēsis simtiem akru zemes. Un koki — jā, vai es neesmu iestādījis simttūkstoš koku? No katra loga savā mājā varu noraudzīties uz šiem paša stādītajiem kokiem, kas zaļoksnēji slien augšup stumbrus, tiekdamies pretī saulei.

Visa mana dzīve iekārtojusies tik tiešām lieliski. No miljona cilvēku ne simts neatradīsies tik laimīgu kā es. Un tomēr — laimes applūdināts, es skumstu. Skumstu tā­lab, ka man biedros ir Džons Miežagrauds. Bet Džons Miežagrauds man biedros ir tāpēc, ka esmu dzimis laik­posmā, ko nākamajos laikos, apgaismotā prāta cilvēces laikmetā dēvēs par tumšo gadsimtu. Džons Miežagrauds man biedros ir tāpēc, ka visu manu jaunības laiku, kad nekā vēl nesapratu, viņš ik dienas bijis man pieejams, aicinājis un vedinājis mani no katra stūra un katras ielas. Pseidocivilizācija, kuras laikā es piedzimu, pieļāva itin visās malās atvērt likuma sargātus veikalus, kur tirgo­jās ar dvēseļu indi. Sabiedriskā sistēma bija organizēta tā, lai mani (un miljoniem man līdzīgo) kārdinātu un vi­linātu, un stumšus stumtu uz šīm indes pārdotavām.

Izdzīvojiet līdz ar mani kaut vienu no tām miriadēm skumju lēkmju,' kādās cilvēku mēdz iegrūst Džons Mie­žagrauds! Es jāju pa sava skaistā īpašuma teritoriju. Zirgs man ir skaists. Gaiss līdzinās vīnam. Ap mani ple­šas desmitiem viļņainu, vīnogulājiem klātu pakalnu, kas liesmo rudens sārtumā. Pār Sonomas kalnu kā zagšus lien jūras miglas vāli. Pēcpusdienas saule kvēli gruzd miegainajā debesjumā. Man pieder viss, kas vien cilvē­kam var sniegt prieku par to, ka viņš ir dzīvs. Manas domas pilda sapņi un mistērijas. Es pats esmu kā saule un gaiss, un gaisma. Manī kūsā zaļoksnēja dzīvība. Es kustos, man dota spēja kustēties pašam un vadīt tās dzī­vās būtnes kustības, kurai sēžu mugurā. Apzinos, cik lie­liski tas ir — eksistēt. Spēju izbaudīt lepnas kaismes un iedvesmas brīžus. Man ir vēl desmitiem tūkstošu cildenu faktoru, kas ļauj būt lepnam un laimīgam. Esmu karalis jūtu karaļvalstī un bradāju kājām zemes pīšļus un pu­tekļus …

Un tomēr nīgrām acīm es raugos visā šajā krāšņumā un brīnos pats par sevi, ar žultainu prātu pārlikdams, cik nožēlojami niecīgs gan izskatos šajā pasaulē, kas tik ilgi pastāvējusi bez manis un kas turpināsies vēl mūžīgi — bez manis. Lūkoju atsaukt atmiņā cilvēkus, kuri kādreiz ir cietuši un pūlējušies šinī nepakļāvīgajā zemes laukumā, kas patlaban pieder man. Itin kā iznīcī­gam radījumam vispār varētu piederēt kaut kas neiznī­cīgs! Šie cilvēki ir aizgājuši. Arī es aiziešu. Šie cilvēki ir rakuši, līduši līdumus, dēstījuši un sējuši, un, stīvās mu­guras pūtinādami, ar alku pilnām acīm noraudzījušies uz šiem pašiem saullēktiem un saulrietiem, uz rudens krāš­ņumā tvīkstošajiem vīnogulājiem un uz miglas vāliem, kas zagšus lien pāri kalnam. Un visi viņi ir pagalam. Un es apzinos, ka arī es kādu dienu — pie tam drīz vien — būšu pagalam.

Pagalam? Es jau tagad pamazām iznīkstu. Žokļus man pilda dentista mākslīgie darinājumi, kas aizstāj mana ķer­meņa jau iznīkušās daļas. Manas dūres nekad vairs ne­būs tādas, kā bija jaunībā. Agrāko gadu čīkstini un kau­tiņi ir tās nedziedināmi sakropļojuši. Belziens pa galvu cilvēkam, kuram pat vārda vairs neatceros, neglābjami izmežģīja šo vienu īkšķi uz visiem laikiem. Un otru sa­lauza neveikls tvēriens kādā izmisīgā ņigu-ņegu kautiņā. Mans slaidais sportista viduklis — pat atmiņas par to jau nogrimušas aizmirstībā. Kāju locītavas, kas seglos cilā manu augumu, ari vairs nav ne tuvu tādas kā kādreiz, kad es tās sastiepu, samocīju un savainoju dienu nesau­dzīgajā pārpūlē un nakšu trakajā līksmībā. Nekad vairs nespēšu tumsā un auļojošā negaisā šūpoties galvu rei­binošā augstumā, uzticot savu krāšņo dzīvību vienam vienīgam tauvas galam. Nekad es vairs nespēšu traukties līdzās nartu suņiem pa Arktikas taku bezgalīgajām jū­dzēm.

Apzinos, ka šinī sairstošajā ķermenī, kas sāka mirt jau tai brīdī, kad piedzima, es nēsāju sev līdzi skeletu, ka zem miesas audu slāņa, ko dēvēju par savu seju, slēp­jas kauli — bezdegunainā nāves galva. Tomēr tas nepavi- sam neliek man drebināties šausmās. Baidīties nozīmē — būt veselam. Bailes no nāves taču uztur dzīvību. Bet Baltās loģikas nolādētais spēks liek zaudēt bailes. Kas sasirdzis ar Baltās loģikas pasaules sāpju kaiti, tas smī­nēdams raugās Bezdegunes vaigā un nicīgi pavīpsnā par dzīves ilūzijām.

Jādams es vēroju apkārtni un it visur saskatu dabis­kās izlases nežēlīgo un nebeidzamo postažu. Baltā lo­ģika neatlaidīgi spiež mani vērt vaļā sen aizdarītās grā­matas un pēc paragrāfiem un nodaļām formulē iznīcības un pīšļu terminoloģijā visu šo skaistumu, visus brīnu­mus, ko redzu ap sevi. Apkārt man zum nemitīga dūkoņa un sanoņa, bet es zinu, ka tas ir tikai odu bars — būt­nes, kas dzīvo īsu mirklīti, lai sīcošos toņos paustu sa­vas sīkās žēlabiņas.

Dodos atceļā. Nolaidusies krēsla, un plēsīgie radījumi izgājuši medībās. Varu novērot, kā norisinās nožēloja­mas traģēdijas, lai vieni dzīvie spētu izbarot citus dzī­vos. Te neeksistē nekādas morāles normas. Tikai cilvēks pazīst morāli, un cilvēks pats to arī izdomājis; šis ko­dekss normē izturēšanos, lai uzturētu dzīvību, un tas pieder pie patiesības zemākās kategorijas. Taču to visu es zināju jau agrāk, savas ilgās slimības gurdi ritošajās dienās. Sīs ir tās lielākās patiesības, ko visiem spēkiem biju centies aizmirst, un tas man arī izdevās; tik bargi nopietnas patiesības, ka es nevēlējos ņemt tās nopietni un rotaļājos ar tām piesardzīgi, ai, cik piesardzīgi — kā ar miegainiem suņiem, kuri pašlaik laižas snaudā un ku­rus nemaz negribu modināt. Es tikai pieskāros tiem un ļāvu gulēt tālāk. Biju pārāk gudrs — viltīgi gudrs, lai modinātu tos. Bet nu Baltā loģika, gribi vai negribi, ir tos atmodinājusi manā vietā, jo Baltā loģika nebaidās ne no kādiem nezvēriem, kas rādās sapņojumā, kuru dēvē par zemes dzīvi.

«Lai jau visu virzienu doktori mani nolād,» Baltā lo­ģika čukst man ausī, kamēr es tā jāju. «Kas par to? Es esmu patiesība. To tu pats zini. Tu nespēj mani pievārēt. Viņi saka, es dzenot nāvē. Kas par to? Tā ir patiesība. Dzīve melo, lai tikai uzturētu dzīvību. Dzīve ir vieni vie­nīgi nepārtraukti meli. Dzīve ir trakulīga deja nepār­trauktu maiņu karalistē, kur parādības te uzplūst, te at- plūst paisuma un bēguma vālos, ko virza mums nesnie­dzamos apvāršņos ritošu mēnešu spēks. Parādības ir rēgi. Dzīve ir rēgu zeme, kur parādības mainās, saplūst, no­maina gan cita citu, gan visas kopā, te tās ir, un te to nav, tās allaž plīvo, dziest un iznīkst tikai tālab, lai tūdaļ atgrieztos jaunu parādību — citu parādību veidā. Tu arī esi šāda parādība, kas saplūdusi no neskaitāmām citām — sen pagājušām parādībām. Parādība nespēj apjaust neko citu kā vien mirāžu. Tev ir pazīstamas iekāres mirāžas. Šīs mirāžas ir prātam neaptveramas un neaptēšamas pa­rādību blīvas, kas sakopojušās tevī un izveidojušas tevi no pagājības un kas atkal izšķīdinās tevi un ieplūdinās citās tikpat neaptveramās un neaplēšamās parādību blī­vās, no kurām veidosies jaunas parādības nākamības rēgu valstī. Dzīve ir fantoms, tā nāk un aiziet. Tu arī esi fan­toms. Reiz radies no pirmatnības dūņām kā trīcoša amēba, cauri visiem fantomiem, kas bijuši pirms tevis un tagad kā sastāvdaļas ieplūduši tevī, tu atkal izbeigsi savu dzīvi kā trīcošs plazmas pinkulītis, ieplūzdams un izkus- dams topošo parādību bezgalīgajā procesijā, kas nāks aiz tevis.»

Protams, uz to visu nekāda atbilde nav iespējama, un, jādams pa vakarīgo ēnu apņemtajiem pauguriem, es do­mās ņirgājos par Lielo Fetišu, kā Konts[9] nosauca pa­sauli. Un atceros, ko teicis kāds cits domātājs pesimists: «Viss ir pārejošs. Tiem, kas dzimuši, ir jāmirst, un tie, kas miruši, ir laimīgi, ka raduši mieru.»

Bet te pa mijkrēsli man tuvojas kāds cilvēks, kas ne­maz nevēlas būt laimīgs un rast mieru. Tas ir vecs vīrs, rančo strādnieks, ieceļotājs itālietis. Manā priekšā viņš visā pazemībā norauj cepuri, jo es tik tiešām viņam esmu viss. Es viņam esmu pārtika, pajumte un eksis­tence. Savas mūža dienas viņš ir strādājis kā jūgalops, bet ērtību viņam nav bijis ne tik daudz kā maniem zir­giem, kas mitinās salmiem mīksti kaisītos staļļos. Darba kroplis. Soļodams viņš gāzelējas. Viens plecs uzrauts augstāk par otru._ Rokas kā mezglainas ķetnas, atbaido­šas, šausmīgas. Ārkārtīgi nožēlojams fantoma variants. Smadzenes viņam ir tikpat trulas, cik viņa ķermenis ne­glīts.

«Viņa smadzenes tiešām ir trulas, jo viņš nemaz ne­zina, ka ir fantoms,» Baltā loģika ņirdzīgi čukst man ausī. «Viņš tic tikai savām izjūtām. Dzīves sapņa vergs.

Viņa smad zenes ir pildītas ar veselam prātam neapjēdzamiem pieņēmumiem un idejām. Viņš tic kaut kādas transcendentālas augstākas pasaules esamībai. Viņš ir klausījies praviešu muldēšanā, un tie iedvesuši viņā priekšstatu par paradīzi, kas īstenībā ir tikai zaigojošs ziepju burbulis. Viņš tic visādām neiespējamām pašuz- burtām iedomām. Viņš miglaini skata šķietamību, ka reiz līdz ar citām radniecīgām astrālām būtnēm klaiņos zvaigžņu bezgalībā. Bez kādām šaubām viņš ir pārlie­cināts, ka Visums ir radīts viņa labad un ka viņam lemts mūžu mūžos mitināties tajā nemateriālajā un netvera­majā valstībā, ko viņš un viņam līdzīgie maldīgi sev iz­tēlojušies, radīdami to pēc savas līdzības.

Bet tu, kurš esi racies grāmatās un kuram es esmu uz­ticējusi savus visbaigākos noslēpumus, tu zini, kas viņš ir īstenībā — tavs brālis, pīšļu pīte tāpat kā tu, dabas vei­dots joks, ķīmisku savienojumu ceļā radusies niecība, ap­ģērbies dzīvnieks, kam izdevies izrauties pāri kaucošu dzīvnieku baram tikai tā nejaušā iemesla pēc, ka viņa priekšķepām īkšķi bija nostādīti pretēji un spēja izdarīt tveršanas kustību. Tikpat tuvs brālis viņš ir gorillam un šimpanzēm. Dusmās viņš zvetē sev pa krūtīm, bet me­žonīga niknuma brīžos trīcēdams brēc. Viņš klausa zvē­riskiem, atavistiskiem dzinuļiem, un visu viņa būtību virza dziļu, sen izdzisušu instinktu paliekas.»

«Tomēr viņš sapņo, ka ir nemirstīgs,» es vārgi lūkoju atspēkot. «Ārkārtīgi brīnumaini, ka tik trula zemes pīte grib uztrausties laika platajos plecos, grib vizināties uz mūžības spārniem.» «

«Pe!» skan atbilde. «Vai tu būtu ar mieru aizvērt sa­vas grāmatas un mainīties vietām ar šo radījumu, kas pazīst vienīgi ēstgribu un dzimumdziņu, kas ir sava vē­dera un gurnu iekāres marionete?»

«Būt trulam nozīmē — būt laimīgam,» es turos pretī.

«Tātad tavs laimes ideāls ir recekļveida organisms, kas plāvo pa nekustīgu, siltu, krēslainu jūru, — vai tā, ko?»

Ak vai, Džona Miežagrauda upurim viņu cīniņā nepieveiktl

«Viens solis jāpasper — un tu būsi Būdas nirvānas svēt­laimīgajā nebūtībā,» Baltā loģika turpina. «Re nu, tepat jau arī mājas! Nomet rūpes un iedzer malciņu! Mēs abi, tu un es, esam apgaismotie, mēs zinām, ka viss ir nieks un nīcība.»

Savā grāmatu plauktiem apjoztajā darbistabā — cilvēku domu mauzolejā — es izdzeru glāzi viskija, tai seko citas glāzes, un tad jau miegainie suņi ir laukā no manu smadzeņu nostūriem, es trencu tos pāri aizsprie­dumu un noteikumu žogiem, cauri māņticības un ticības līčloču labirintiem.

«Iedzer,» skubina Baltā loģika. «Grieķi ticēja, ka dievi viņiem devuši vīnu, lai viņi spētu aizmirst dzīves postu. Un atceries, ko teica Heine.»

Kā ne, labi atceros kaismīgā ebreja vārdus: «Līdz ar pēdējo elpas vilcienu viss ir galā: prieks, mīlestība, bēdas, makaroni, teātri, liepas, aveņu konfektes, cilvēku radnie­cisko sakaru visspēcība, tenkas, suņu rejas, šampanietis.»

«Tavs skaidrais gaišums ir tikai slimība,» es saku pretī Baltajai loģikai. «Tu melo.»

«Jā, stāstot pārāk nežēlīgu patiesību,» tā atspēko.

«Nu jā, diemžēl dzīvē viss iet juku jukām,» esmu spiests sērīgi atzīt.

«Aha, Liu Lings bija gudrāks par tevi,» Baltā loģika zobojas. «Vai atceries viņu?»

Es pamāju ar galvu — kā ne, Liu Lings, trakais dzē­rājs, viens no "žūpotāju dzejnieku grupējuma, kas dēvē­jās par Septiņiem viedajiem no bambusu birzs; viņš dzī­voja Ķīnā pirms daudziem gadsimtiem.

«Tas bija Liu Lings,» Baltā loģika pačukst man priekšā, «kurš paziņoja: piedzērušam cilvēkam visi pasau­les notikumi nenozīmē neko vairāk kā ūdenslēcu ziedi upē. Nu jauki! Iemet vēl vienu viskiju, un lai tev visi māņi, visas ilūzijas kļūst par ūdenslēcām upē!»

Kamēr ieleju un izsūcu savu viskija glāzi, atceros vēl kādu citu ķīniešu filozofu — Cuang Czi, kurš četrus gadsimtus pirms Kristus metis izaicinājumu šās pasaules sapņu zemei: «Kā lai es zinu, vai mirušie nenožēlo, ka reiz bijuši pieķērušies dzīvei? Tie, kas sapņo par dzīrēm, uzmostas vaimanu un raižu miteklī. Tie, kas sapņo par vaimanām un raizēm, uzmostas, lai piedalītos jautrās medībās. Sapņodami viņi nezina, ka sapņo. Daži pat sapnī sāk tulkot sapni, ko patlaban sapņo, un tikai atmodu­šies saprot, ka sapņojuši. Muļķiem šķiet, ka viņi ir no­modā, un tie lielīgi iedomājas zinot, vai īstenībā ir prinči vai zemnieki. Konfūcijs un tu — jūs abi esat tikai sapņi, un es, kas jūs saucu par sapņiem, — arī pats esmu vie­nīgi sapnis.

Kādreiz sen es,. Čuang Czi, sapņoju, ka esmu taurenī- tis, kas lidinās šurp un turp, visi mani nodomi un mērķi ir tādi kā taurenītim. Apzinājos vienīgi to, ka sekoju sa­vām bezmērķa iedomām gluži kā taurenītis, un nemaz nezināju, ka esmu cilvēks. Pēkšņi pamodos — un atkal gulēju savā vāļā kā cilvēks. Un nu es nezinu, vai toreiz es biju cilvēks, kas sapņo, ka ir taurenītis, vai tagad esmu taurenītis, kas sapņo, ka ir cilvēks.»